18.01.2010. Jupiters pāriet Zivīs.

Vairāk nekā gadu Jupiters bija Ūdensvīrā un šodien pāriet savā zīmē Zivīs. Ūdensvīrs jau tukšs nepaliek. Šodien no Mežāža Ūdensvīrā pāriet Venēra. Kas var būt vēl labāk?

Arheoloģiskās liecības.

Akmens laikmeta izrakumos Baltijas jūras zemju teritorijās ir atrasti ļoti daudz gravējumu uz kaula un raga rīkiem, kas izpildīti punktveida tehnikā; precīzi un sīki punktveida iedziļinājumi gravēti ar krama urbjiem. Ir atzīts, ka mezolītā (vidējā akmens laikmetā) laika skaitīšanai izmantoja astronomiskus novērojumus, kas tika arī fiksēti. Senie cilvēki lieliski orientējās debess ķermeņu kustībā. Astronomisko zināšanu uzplaukuma laiks ir raksturīgs tieši mednieku, zvejnieku un savācēju kopienām mezolītā, jo tā bija pirmā nepieciešamība. Dodoties ceļā, vadījās pēc zvaigznēm. Orientēšanās bez zvaigžņu kustību zināšanām nebija iespējama. Katram cilvēkam bija jāpārzin debesu jums. Šīs zināšanas bija ikvienam, jo ceļā bieži vien devās pa vienam un apkārtnē jāorientējas precīzi. Mūsdienās šo zināšanu pamatus pārvalda astronomi un cilvēkiem saprotamā valodā iztulko astrologi. Tajos senajos laikos ja apmaldījies, padoma nebija kam prasīt un pareizā atbilde vienmēr bija jāatrod katram pašam.
Punktveida gravējumi uz mezolīta ikdienā un svētkos lietotajiem kaula un raga rīkiem var nozīmēt daudz vairāk, nekā mūsdienu cilvēks vispār spēj iedomāties. Savācēju sabiedrības laiku zināšanas ir nepieciešamas arī mūsdienās, piemēram, ja dzērveņu purvā vai sēņu mežā piemetas vadātājs; vācot ārstniecības augus ir jāatbild uz jautājumu: „Vai laiks ir tam piemērots?”. Mūsdienu informācijas džungļos orientēšanās principi ir tādi paši kā mezolīta laikmeta mežos.

Lauskis un Lauska.

Sala personificējums ziemā, kad pēc saules spīdēšanas naktī stipri salst; no sala tad sprāgst sevišķi sētas vabas, no kurām ar stipru troksni atplīst šķembelītes; tad saka, ka lausks speŗ. Salā sprēgā un plīst sausie koki, lubu jumti, mājas pakšķi, ledus. Tad saka, ka lausks staigā apkārt un šur tur kapā ar dimanta cirvīšiem. Kad lausks speŗ, bērniem stāsta, ka viņš cirvīšus sviež gar pakšķiem vai gar sētu. Lai cirvīšus atrastu, lauskam speŗot jāapskrien ap māju 3 reiz basām kājām. Ziemā bērnus brīdina neiet aukstā laikā ārā, jo kad tos ieraugot lauska puika, kas esot mazs vīriņš ar sarkanu cepurīti un pa dienu dzīvojot akās vai dīķos, viņš skrienot tiem virsū un sitot ar pātadziņu. (LKV 22647).
Latvju vārdam ‘lausks’ ir saistība ar ziemas laiku un tātad tam noteikti ir sava vieta arī latvju astroloģijā.
Dainu skapī lauska nav. Lauva ir tikai vienā dainā. Toties „Latviešu tautas ticējumos” Lauva ir minēta četros škirkļos, bet Lauskis un Lauska deviņos:
16666. Lauskas esot dzīvi gari, kas aukstā laikā troksni taisot. Viens vecītis esot reiz tādu lausku noķēris.
16667. Ja dzird salā ledu, kokus vai ko citu no aukstuma plīstam, tad saka, ka tur sitot lauska puika ar pātadziņu. Ja ir ļoti stiprs sals, tad strādā pats vecais lausks.
16668. Stiprā salā lausks cirvīšus met.
16669. Kad ziemā stipri salstot, sāk ēkās un sētās koki sprakšēt, tad saka: „Cirīšus met”.
16670. Kad ziemā no liela aukstuma sāk lauskis spert sētās un ēkas pakšos, tad pēc trim dienām būs atlaida.
16671. Kad lauskis speŗ, tad būs mīksts laiks.
16672. Ja ziemā stipri lausks lauž (Dievs svaida cirvīšus, sals sprēgā) – gaidāms atkusnis.
16673. Kad lauskis speŗ, tad bērniem stāsta, ka lauskis cirīšus sviež gar pakšiem, vai gar sētu.
16674. Salainā laikā ja lauskis speŗ, - laiks atlaižas.
Un tā raugi, Lauska latvjiem ir kas vairāk, nekā lauva.

Astroloģijas pirmsākumi.

Sensenos laikos cilvēks lielāko dzīves daļu pavadīja zem klajas debess. Senā cilvēka dvēselē debesis bija bezgalīga un mainīga augstākā pasaule: Saules svelme mijās ar Mēness un zvaigžņu nakts vēsumu, reizēm mākoņos spēra zibens, ducināja pērkons, pēc pērkona zaigoja varavīksne... Debesis bija vienmēr mainīgas, taču debesu likumības nemainīgas – cilvēks debesu likumos neko nevarēja grozīt. Debesis bija vienmēr esošs jums pāri pasaulei un cilvēks ar skatienu augšup vērsās pēc padoma.
Senais cilvēks nepieļāva nejaušības; visu, kas notika debesīs izprata kā mērķtiecīgu spēku izraisītu. Visam, ko bija grūti izskaidrot ar pieredzi, tika atrasta noteikta vieta, tika dots vārds un attiecināti noteikti rituāli. Pievēršot uzmanību debesīm senais cilvēks jutās aizsargāts un drošībā.
Zvaigznes skaidrās tumšās debesīs ir īstie astroloģijas pamatlicēji. Lai gan zvaigžņu loma bija un ir šķietami pasīva, tās nodrošināja pamatu – fonu kustīgo debess ķermeņu mijiedarbībai. Arī mūsdienās mēs dabiski apzināmies Saules un Mēness ietekmi uz visu dzīvo. Mūsu senajēm senčiem šī ietekme varēja būt vēl lielāka un mistiskāka. Saule sildīja vai arī izgaisa ziemas salā, diena mijās ar nakti, pilnmēness naktis bija gaišas, ja Mēness nebija – tumšas. Senais cilvēks dabiski sajuta dabas procesu dabiskās izmaiņas un centās izskaidrot Visumu.
Senie cilvēki bija ļoti vērīgi un noteikti bija ievērojuši piecu „ātro zvaigžņu” jeb planētu relatīvi straujo kustību pa zvaigžņoto debess jumu. Tās dēvēja dažādi gan par „ceļiniekiem” gan „kazām” gan „zirgiem” u.c. Divas no tām un ko mēs tagad saucam par Merkūru un Venēru nekad no Saules pārāk neattālinājās un ar to atšķīrās no pārējām trijām, kuras varēja būt jebkurā Saules Takas vietā. Tāpēc un arī lielā spožuma dēļ Latvji Venēru dēvē par Ausekli vai Rietekli. Planētas ne tikai vēroja, bet arī izskaidroja, ar laiku skaidrojumi uzkrājās un izveidoja astroloģijas mācības pamatu.