Sala personificējums ziemā, kad pēc saules spīdēšanas naktī stipri salst; no sala tad sprāgst sevišķi sētas vabas, no kurām ar stipru troksni atplīst šķembelītes; tad saka, ka lausks speŗ. Salā sprēgā un plīst sausie koki, lubu jumti, mājas pakšķi, ledus. Tad saka, ka lausks staigā apkārt un šur tur kapā ar dimanta cirvīšiem. Kad lausks speŗ, bērniem stāsta, ka viņš cirvīšus sviež gar pakšķiem vai gar sētu. Lai cirvīšus atrastu, lauskam speŗot jāapskrien ap māju 3 reiz basām kājām. Ziemā bērnus brīdina neiet aukstā laikā ārā, jo kad tos ieraugot lauska puika, kas esot mazs vīriņš ar sarkanu cepurīti un pa dienu dzīvojot akās vai dīķos, viņš skrienot tiem virsū un sitot ar pātadziņu. (LKV 22647).
Latvju vārdam ‘lausks’ ir saistība ar ziemas laiku un tātad tam noteikti ir sava vieta arī latvju astroloģijā.
Dainu skapī lauska nav. Lauva ir tikai vienā dainā. Toties „Latviešu tautas ticējumos” Lauva ir minēta četros škirkļos, bet Lauskis un Lauska deviņos:
16666. Lauskas esot dzīvi gari, kas aukstā laikā troksni taisot. Viens vecītis esot reiz tādu lausku noķēris.
16667. Ja dzird salā ledu, kokus vai ko citu no aukstuma plīstam, tad saka, ka tur sitot lauska puika ar pātadziņu. Ja ir ļoti stiprs sals, tad strādā pats vecais lausks.
16668. Stiprā salā lausks cirvīšus met.
16669. Kad ziemā stipri salstot, sāk ēkās un sētās koki sprakšēt, tad saka: „Cirīšus met”.
16670. Kad ziemā no liela aukstuma sāk lauskis spert sētās un ēkas pakšos, tad pēc trim dienām būs atlaida.
16671. Kad lauskis speŗ, tad būs mīksts laiks.
16672. Ja ziemā stipri lausks lauž (Dievs svaida cirvīšus, sals sprēgā) – gaidāms atkusnis.
16673. Kad lauskis speŗ, tad bērniem stāsta, ka lauskis cirīšus sviež gar pakšiem, vai gar sētu.
16674. Salainā laikā ja lauskis speŗ, - laiks atlaižas.
Un tā raugi, Lauska latvjiem ir kas vairāk, nekā lauva.
Latvju vārdam ‘lausks’ ir saistība ar ziemas laiku un tātad tam noteikti ir sava vieta arī latvju astroloģijā.
Dainu skapī lauska nav. Lauva ir tikai vienā dainā. Toties „Latviešu tautas ticējumos” Lauva ir minēta četros škirkļos, bet Lauskis un Lauska deviņos:
16666. Lauskas esot dzīvi gari, kas aukstā laikā troksni taisot. Viens vecītis esot reiz tādu lausku noķēris.
16667. Ja dzird salā ledu, kokus vai ko citu no aukstuma plīstam, tad saka, ka tur sitot lauska puika ar pātadziņu. Ja ir ļoti stiprs sals, tad strādā pats vecais lausks.
16668. Stiprā salā lausks cirvīšus met.
16669. Kad ziemā stipri salstot, sāk ēkās un sētās koki sprakšēt, tad saka: „Cirīšus met”.
16670. Kad ziemā no liela aukstuma sāk lauskis spert sētās un ēkas pakšos, tad pēc trim dienām būs atlaida.
16671. Kad lauskis speŗ, tad būs mīksts laiks.
16672. Ja ziemā stipri lausks lauž (Dievs svaida cirvīšus, sals sprēgā) – gaidāms atkusnis.
16673. Kad lauskis speŗ, tad bērniem stāsta, ka lauskis cirīšus sviež gar pakšiem, vai gar sētu.
16674. Salainā laikā ja lauskis speŗ, - laiks atlaižas.
Un tā raugi, Lauska latvjiem ir kas vairāk, nekā lauva.
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru