Šo jautājumu... uzdeva vīrs, kurš „galeriju” Peru dienvidos atklāja no jauna... arheologs, matemātiķis, vēsturnieks un mūziķis profesors Kosoks. Profesors bija iemīļojis Naskas pampu un labprāt tur pastaigājās, saulei rietot, kad sarkanīgi ietonētais tuksnesis izskatās vispievilcīgāk. Un kādā no vakara klejojumiem tas arī notika: gluži kā apburts vērodams beidzamos saules atspulgus, profesors pamanīja, ka pēdējais stars precīzi ieguļas vienā no taisnēm, ko zinātājs var saskatīt arī no zemes. Stars vārda pilnā nozīmē tajā iekrita!
Kosoks pēkšņi iedomājās – šodien taču ir 22. jūnijs. Ziemas saulgriežu diena te, dienvidos. Būdams vēsturnieks, viņš zināja, ka senās kultūrtautas saulgriežiem piešķīra izcilu nozīmi. Kāpēc tā nevarētu būt arī pirmsinku Peru? Lūk, tā šajā dienā pēdējais saules stars pirmo reizi izgaismoja Naskas attēlu noslēpumu. Pēc Kosoka domām „galerija” tās autoriem bija kalendārs vai kas tamlīdzīgs – katrā ziņā kaut kādā sakarā ar ziemas un vasaras saulgriežiem. Nemitīgos novērojumos šo ģeniālo domu jau vairāk nekā 25 gadus pārbauda viņa darba turpinātāja vācu profesore Reihe... ilgos pētījumos ir sakrāti pierādījumi, ka vismaz līnijas – bet varbūt arī figūras?”- nudien saistītas ar abiem saulgriežiem. Īpaši ar vasaras saulstāvjiem, kas Peru iestājas 22.decembrī.
Kad saulgrieži ir garām, šī tuksnesīgā novada ļaudis sāk saņemt vērtīgāko no dabas veltēm, kādu vien viņi pazīst – ūdeni. Veldzi, kas dāvā dzīvību indiāņu ciematiem pie Riogrande de Naskas un tās pietekām. Kas zina, varbūt tieši saulgriežu dienā šo zīmējumu radītājiem sākās jaunais gads?
Reihes jaunkundze atradusi daudzas līnijas, kas ir ciešā sakarā ar saulstāvjiem. Piemēram, 2 paralēlas taisnes – viena 800m, otra 420m gara. Pirmajā ir precīzi gūlies pēdējais stars vasaras saulgriežos starp m.ē. 4-9.gs. (tātad laikā, kad „galerija” tika veidota), otrajā – starp 8-14.gs.. Līnijas ir ideāli taisnas. Maksimālā novirze nepārsniedz 5cm – šādā gigantiskā saules observatorijā to var droši atļauties. Tik tiešām fantastiska precizitāte!
Acīmredzot ar saulgriežiem ir saistītas arī vairākas dzīvnieku figūras. Piemēram, dīvaina putna knābis un gandrīz 100m garais kakls neapšaubāmi ir vērsts uz saullēkta punktu ziemas saulstāvjos jūnijā. No cita putna knābja aizsākas virkne līniju, un viena no tām precīzi norāda Saules lēkta vietu 21.decembrī – Peru vasaras saulgriežos. Nekļūdīgai Saules lēkta noteikšanai bija milzīga nozīme lauku darbos, no tā bija atkarīgs viss šejienes indiāņu lauksaimniecības cikls.
Saulstāvjiem, tāpat kā vasaras un ziemas (?) ekvinokcijām(?){tulka kļūda}, izcila loma bija arī citu ārpuseiropas kultūrtautu dzīvē. Šīs grāmatas autors savos ceļojumos pa Okeāniju, piemēram, vispusīgi apsekojis senu akmens pieminekli, sauktu par Haamongu, kas atrodas Tongatapas salā Tongas karalistē Polinēzijā. Pētījumi nešaubīgi apliecināja, ka piemineklis kalpojis senajiem polinēziešiem precīzai saulgriežu noteikšanai un rādījis, kad Tongatapā jāķeras pie lauku darbiem. Līdzīgs uzdevums varēja būt arī „lielākajai astronomijas grāmatā pasaulē”, kā profesors Kosoks nosauca Naskas „galeriju”. Taču Kosoks minējis arī citas iespējamās funkcijas. Zīmējumi varēja norādīt arī Mēness lēkta un rieta vietu un laiku. Analoģiskā senobservatorijā – Stounhendžā – akmeņi acīm redzami orientēti uz Mēnesi. Taču Mēness kults bija stipri izkopts arī daudzajām senajām Peru kultūrām! Iespējams, ka arī Naskas estaquena – šī peruāņu „koka Stounhendža” – patiesi bijusi saistīta ar kalendāra pielūgsmi un it sevišķi ar Mēness gaitu. (M.Stingls, „Zvaigžņu pielūdzēji”, „Zinātne”, Rīga, 1986. 94.lpp.).
P.S. Saulgrieži ir Laika precīzākais un stabīlākais brīdis uz zemeslodes. Saulgriežus nekādi un nekur nevar izmainīt. Kalendārus un astroloģiju var tikai piemērot saulgriežiem.
Ziņas
