trešdiena, 2010. gada 10. marts

Saule pazūd.

Rudens. Saule ar katru nedēļu slīgst zemāk. Pie baltā Kangeka kalna pāri piekrastes ledum ... akvareļkrāsu plūdumā slīd sarkans disks. Uz ilgu laiku pazūdošās Saules pēdējā atblāzma. Pulksten vienpadsmitos un 5 minūtēs Saule parādās klints virsotnē un, gabaliņu paripojusi gandrīz gar pašu apvāršņa malu, pēc dažām stundām noriet. Kādu laiciņu, kamēr vēl ir nokrēslas gaisma, apvārsni ietver sarkani, violeti un oranži stari. Tie rada dīvainas ēnas, kas vēl dažas stundas atdzīvina sniegiem klāto zemi.
Bālajā dienas gaismā, kas tagad apspīd ainavu, saceļas ziemas vējš un veido mirdzošas takas kalnu nogāzēs.
Mani apciemo Ulipaluks... Viņš runā un runā... Viņš tagad patiešām jūtas labi. Atkal viņš ņem mani aiz rokas!
– Vai tas var būt, ka tu, krasluna, zini, kāpēc pazūd Saule? Un zvaigznes, Lielais Briedis (Lielie Greizie Rati), Nalagssartok (Venēra), Agssouk – lielā un mazā, visas šīs zvaigznes, kas 4 mēnešus mirdzēs kā dienu, tā nakti!
Nenoteikti pamāju ar roku.
– Es, gluži muļķis eskimoss, kāds nu esmu, tev to paskaidrošu.
Viņš paņem lielu apaļu akmeni.
– Šis baltais akmens, – viņš paceļ to man pie acīm, – būs Mēness.
Viņš noliek akmeni zemē.
– Pagrūd to tā... labi. Pagaidi... Tas ir tā. Kad Saule ir te, mēs to vairs neredzam. Tad ir auksti. Bet, kad Saule ir tur, o, tad ir pavisam citādi!
Viņa strupie pirksti veikli pārbīda akmeņus. Saule, zvaigznes... Visums kustas.
– Vai redzi šo zvaigzni?
Viņam rokā ir mugurkaula skriemelis...
– Vai redzi to te un to tur?
Haotisks kosmoss paveras pie mūsu kājām. Četrrāpus grozāmies pa pludmali kā dievi starp spīdekļiem.
Eskimoss mani uzlūko mirdzošām acīm. Viņš stāv manā priekšā, gaidīdams spriedumu.
Tā viss ir, vai ne?
Varu jums apgalvot: viņiem vienmēr ir taisnība... (Žans Malorī, „Tules pēdējie karaļi”, „Zinātne”, Rīga, 1977. 66.lpp.).
P.S. Te attēlotā aina ir netālu no vistālāk ziemeļos esošās cilvēku apmetnes Etas, Grenlandē. Latvijā tā nav. Taču varam pamācīties, kā debesis var saprast.

Nav komentāru: