Zvaigžņu pielūdzēji.

Kosoks uzskatīja, ka taisnes rādījušas ne tikai Saules un Mēness, bet arī zvaigžņu un zvaigznāju kustību. Senajā Peru zvaigznāju vidū goda vieta bija Plejādām (latvju Sietiņš), kas – nudien saistoši, vai ne? – saulgriežu dienā šajos platuma grādos parādoties turpat, kur Saule. Mēness, Saule, Plejādas, vēl citas zvaigznes un to kopas... Paraudzīsimies arī mēs uz naksnīgajām debesīm! Kā uz melna samta tur trīsuļo tūkstošiem, miljoniem zvaigžņu. Daudzām senie indiāņi droši vien piešķīruši ārkārtēju nozīmi. Nez vai mēs tagad vairs spēsim atklāt visas tās zvaigznes, kas figurēja pasaulē plašākās brīvdabas „galerijas” radītāju astronomiskajos un, šķiet, arī reliģiskajos priekšstatos. Nav šaubu, ka Naskas taisnes neataino tikai Saules, Mēness un Plejādu ceļus, bet arī citu zvaigžņu un zvaigznāju stāvokli un kustību. Kaut vai viens piemērs: vismazāk izdevusies figūra Naskas pampā – pērtiķis ar nepareizo pirkstu skaitu – laikam ir senperuāņu izpratnē atveidots zvaigznājs, ko „galerijas” radītāji, šķiet, saistījuši ar vasaras saulgriežiem (dažās senajās Mezopotāmijas kultūrās saulgriežu diena bija „sajūgta” ar Vēža zvaigznāju). Arī leguānas, kolibri un jūras ērgļi, kā rādās, simbolizē zvaigznes un zvaigžņu kopas. Taču dienvidperuāņu zodiaka zīmju atšifrēšana ir uzdevums, kas gaida nākamās peruānistu paaudzes. Uzdevums nevis vienas vai dažiem entuziastiem ,bet pētnieku kolektīviem, kam cīniņā ar Naskas pampas noslēpumiem talkā nāk vismodernākie līdzekļi...
(M.Stingls, „Zvaigžņu pielūdzēji”, „Zinātne”, Rīga, 1986. 96.lpp.).