Latvju astronomija un latvju astroloģija.

Sensenos laikos astronomija no astroloģijas nebija šķirtas; plaisa starp astroloģiju un astronomiju radās XVII gadsimtā rietumzemēs līdz ar zinātnes uzplaukumu. Latvji viduslaiku spaidu gadsimtos to pat nemanīja. Astroloģijas pagrimums rietumzemēs beidzās XIX gadsimta beigās. XIX gadsimtā tika intensīvi vākts, apkopots un pētīts latvju senais mantojums – dainas, teikas, pasakas, mīklas, bet tolaiku nedabiskā plaisa starp astroloģiju un astronomiju netika ievērota. Astroloģija Latvijā atgriezās XX gadsimtā un jau atdalīta no astronomijas.
Astroloģija ir debesu un zvaigžņu valodas tulkojums cilvēku valodā un tāpēc nav šķirama no astronomijas. Būtiski ir saprast, kā latvju debesu zinības būtu dabiski attīstījušās, ja nebūtu bijis 700 gadu ilgais viduslaiku verdzības pārrāvuma laiks latvju dzīves gaitās. Tad latvju debesu zinības mūsdienās būtu daudz latviskākas. Salīdzinājums ar citu zemju un tautu astroloģiskajiem uzskatiem te nederēs, jo katra tauta debesis redz savādāk. Izmantot varam tikai to, kas ir pārliecinoši fiksēts arī latvju senatnes mantojumā. Senatne jāpēta ar senču metodēm. Tāpēc jāsāk ar analīzi, sijāšanu, ar salikšanu pa plauktiņiem – kas ir mūsu pašu, kas ir brīvi aizgūts un kas ir varmācīgi uzspiests. Daudz kas debesu zinību mantojumā ir saistīts ar zemkopību, taču jāatceras, ka lauksaimniecība mūsu zemē ienāca relatīvi vēlu, vēlāk, nekā citās zemēs, bet daudzi priekšstati par debesīm bija zināmi jau sen pirms tam.