Zvaigžņu pielūdzēji.

Kosoks uzskatīja, ka taisnes rādījušas ne tikai Saules un Mēness, bet arī zvaigžņu un zvaigznāju kustību. Senajā Peru zvaigznāju vidū goda vieta bija Plejādām (latvju Sietiņš), kas – nudien saistoši, vai ne? – saulgriežu dienā šajos platuma grādos parādoties turpat, kur Saule. Mēness, Saule, Plejādas, vēl citas zvaigznes un to kopas... Paraudzīsimies arī mēs uz naksnīgajām debesīm! Kā uz melna samta tur trīsuļo tūkstošiem, miljoniem zvaigžņu. Daudzām senie indiāņi droši vien piešķīruši ārkārtēju nozīmi. Nez vai mēs tagad vairs spēsim atklāt visas tās zvaigznes, kas figurēja pasaulē plašākās brīvdabas „galerijas” radītāju astronomiskajos un, šķiet, arī reliģiskajos priekšstatos. Nav šaubu, ka Naskas taisnes neataino tikai Saules, Mēness un Plejādu ceļus, bet arī citu zvaigžņu un zvaigznāju stāvokli un kustību. Kaut vai viens piemērs: vismazāk izdevusies figūra Naskas pampā – pērtiķis ar nepareizo pirkstu skaitu – laikam ir senperuāņu izpratnē atveidots zvaigznājs, ko „galerijas” radītāji, šķiet, saistījuši ar vasaras saulgriežiem (dažās senajās Mezopotāmijas kultūrās saulgriežu diena bija „sajūgta” ar Vēža zvaigznāju). Arī leguānas, kolibri un jūras ērgļi, kā rādās, simbolizē zvaigznes un zvaigžņu kopas. Taču dienvidperuāņu zodiaka zīmju atšifrēšana ir uzdevums, kas gaida nākamās peruānistu paaudzes. Uzdevums nevis vienas vai dažiem entuziastiem ,bet pētnieku kolektīviem, kam cīniņā ar Naskas pampas noslēpumiem talkā nāk vismodernākie līdzekļi...
(M.Stingls, „Zvaigžņu pielūdzēji”, „Zinātne”, Rīga, 1986. 96.lpp.).

Kalendāra pielūdzēji.

Šo jautājumu... uzdeva vīrs, kurš „galeriju” Peru dienvidos atklāja no jauna... arheologs, matemātiķis, vēsturnieks un mūziķis profesors Kosoks. Profesors bija iemīļojis Naskas pampu un labprāt tur pastaigājās, saulei rietot, kad sarkanīgi ietonētais tuksnesis izskatās vispievilcīgāk. Un kādā no vakara klejojumiem tas arī notika: gluži kā apburts vērodams beidzamos saules atspulgus, profesors pamanīja, ka pēdējais stars precīzi ieguļas vienā no taisnēm, ko zinātājs var saskatīt arī no zemes. Stars vārda pilnā nozīmē tajā iekrita!
Kosoks pēkšņi iedomājās – šodien taču ir 22. jūnijs. Ziemas saulgriežu diena te, dienvidos. Būdams vēsturnieks, viņš zināja, ka senās kultūrtautas saulgriežiem piešķīra izcilu nozīmi. Kāpēc tā nevarētu būt arī pirmsinku Peru? Lūk, tā šajā dienā pēdējais saules stars pirmo reizi izgaismoja Naskas attēlu noslēpumu. Pēc Kosoka domām „galerija” tās autoriem bija kalendārs vai kas tamlīdzīgs – katrā ziņā kaut kādā sakarā ar ziemas un vasaras saulgriežiem. Nemitīgos novērojumos šo ģeniālo domu jau vairāk nekā 25 gadus pārbauda viņa darba turpinātāja vācu profesore Reihe... ilgos pētījumos ir sakrāti pierādījumi, ka vismaz līnijas – bet varbūt arī figūras?”- nudien saistītas ar abiem saulgriežiem. Īpaši ar vasaras saulstāvjiem, kas Peru iestājas 22.decembrī.
Kad saulgrieži ir garām, šī tuksnesīgā novada ļaudis sāk saņemt vērtīgāko no dabas veltēm, kādu vien viņi pazīst – ūdeni. Veldzi, kas dāvā dzīvību indiāņu ciematiem pie Riogrande de Naskas un tās pietekām. Kas zina, varbūt tieši saulgriežu dienā šo zīmējumu radītājiem sākās jaunais gads?
Reihes jaunkundze atradusi daudzas līnijas, kas ir ciešā sakarā ar saulstāvjiem. Piemēram, 2 paralēlas taisnes – viena 800m, otra 420m gara. Pirmajā ir precīzi gūlies pēdējais stars vasaras saulgriežos starp m.ē. 4-9.gs. (tātad laikā, kad „galerija” tika veidota), otrajā – starp 8-14.gs.. Līnijas ir ideāli taisnas. Maksimālā novirze nepārsniedz 5cm – šādā gigantiskā saules observatorijā to var droši atļauties. Tik tiešām fantastiska precizitāte!
Acīmredzot ar saulgriežiem ir saistītas arī vairākas dzīvnieku figūras. Piemēram, dīvaina putna knābis un gandrīz 100m garais kakls neapšaubāmi ir vērsts uz saullēkta punktu ziemas saulstāvjos jūnijā. No cita putna knābja aizsākas virkne līniju, un viena no tām precīzi norāda Saules lēkta vietu 21.decembrī – Peru vasaras saulgriežos. Nekļūdīgai Saules lēkta noteikšanai bija milzīga nozīme lauku darbos, no tā bija atkarīgs viss šejienes indiāņu lauksaimniecības cikls.
Saulstāvjiem, tāpat kā vasaras un ziemas (?) ekvinokcijām(?){tulka kļūda}, izcila loma bija arī citu ārpuseiropas kultūrtautu dzīvē. Šīs grāmatas autors savos ceļojumos pa Okeāniju, piemēram, vispusīgi apsekojis senu akmens pieminekli, sauktu par Haamongu, kas atrodas Tongatapas salā Tongas karalistē Polinēzijā. Pētījumi nešaubīgi apliecināja, ka piemineklis kalpojis senajiem polinēziešiem precīzai saulgriežu noteikšanai un rādījis, kad Tongatapā jāķeras pie lauku darbiem. Līdzīgs uzdevums varēja būt arī „lielākajai astronomijas grāmatā pasaulē”, kā profesors Kosoks nosauca Naskas „galeriju”. Taču Kosoks minējis arī citas iespējamās funkcijas. Zīmējumi varēja norādīt arī Mēness lēkta un rieta vietu un laiku. Analoģiskā senobservatorijā – Stounhendžā – akmeņi acīm redzami orientēti uz Mēnesi. Taču Mēness kults bija stipri izkopts arī daudzajām senajām Peru kultūrām! Iespējams, ka arī Naskas estaquena – šī peruāņu „koka Stounhendža” – patiesi bijusi saistīta ar kalendāra pielūgsmi un it sevišķi ar Mēness gaitu. (M.Stingls, „Zvaigžņu pielūdzēji”, „Zinātne”, Rīga, 1986. 94.lpp.).
P.S. Saulgrieži ir Laika precīzākais un stabīlākais brīdis uz zemeslodes. Saulgriežus nekādi un nekur nevar izmainīt. Kalendārus un astroloģiju var tikai piemērot saulgriežiem.

Uz pasaules malu.

Debesis ir liela zeme. Tajā zemē ir daudz caurumu. Mēs šos caurumus saucam par zvaigznēm. Debesu zemē dzīvo Pana [Sieviete tur augšā] jeb Tapazuma Inua [Tas, kas valda augšā, Tas, kam pieder viss augšā]. Ir tāds visvarens gars, un Anatkuts domā, ka tā ir sieviete. Pie viņas aiziet mirušo dvēseles. Dažreiz, kad daudzi mirst, tur augšā ir arī cilvēki. Ja debesu zemē kaut ko izlej, tas iztek laukā caur zvaigznēm un kļūst par lietu vai sniegu. Panas miteklī mirušo dvēseles atdzimst, un Mēness tās nones atpakaļ uz zemi. Kad Mēness nav un to nevar redzēt debesīs, tas ir tāpēc, ka viņš ir aizņemts, palīdzot Panai nogādāt dvēseles uz zemi. Dažas kļūst atkal par cilvēkiem, citas par dzīvniekiem, par visvisādiem zvēriem. Un tā dzīvība turpinās bezgalīgi... [Padlermiutu mīts; Rasmussen K. Op.]. (Pols A. Džonsgārds, „Ziemeļvēja dziesma”, „Zinātne”, Rīga, 1981. 103.lpp.).
P.S. Starp citu, te var nojaust arī astroloģijas saites ar meteoroģiju.

Saule pazūd.

Rudens. Saule ar katru nedēļu slīgst zemāk. Pie baltā Kangeka kalna pāri piekrastes ledum ... akvareļkrāsu plūdumā slīd sarkans disks. Uz ilgu laiku pazūdošās Saules pēdējā atblāzma. Pulksten vienpadsmitos un 5 minūtēs Saule parādās klints virsotnē un, gabaliņu paripojusi gandrīz gar pašu apvāršņa malu, pēc dažām stundām noriet. Kādu laiciņu, kamēr vēl ir nokrēslas gaisma, apvārsni ietver sarkani, violeti un oranži stari. Tie rada dīvainas ēnas, kas vēl dažas stundas atdzīvina sniegiem klāto zemi.
Bālajā dienas gaismā, kas tagad apspīd ainavu, saceļas ziemas vējš un veido mirdzošas takas kalnu nogāzēs.
Mani apciemo Ulipaluks... Viņš runā un runā... Viņš tagad patiešām jūtas labi. Atkal viņš ņem mani aiz rokas!
– Vai tas var būt, ka tu, krasluna, zini, kāpēc pazūd Saule? Un zvaigznes, Lielais Briedis (Lielie Greizie Rati), Nalagssartok (Venēra), Agssouk – lielā un mazā, visas šīs zvaigznes, kas 4 mēnešus mirdzēs kā dienu, tā nakti!
Nenoteikti pamāju ar roku.
– Es, gluži muļķis eskimoss, kāds nu esmu, tev to paskaidrošu.
Viņš paņem lielu apaļu akmeni.
– Šis baltais akmens, – viņš paceļ to man pie acīm, – būs Mēness.
Viņš noliek akmeni zemē.
– Pagrūd to tā... labi. Pagaidi... Tas ir tā. Kad Saule ir te, mēs to vairs neredzam. Tad ir auksti. Bet, kad Saule ir tur, o, tad ir pavisam citādi!
Viņa strupie pirksti veikli pārbīda akmeņus. Saule, zvaigznes... Visums kustas.
– Vai redzi šo zvaigzni?
Viņam rokā ir mugurkaula skriemelis...
– Vai redzi to te un to tur?
Haotisks kosmoss paveras pie mūsu kājām. Četrrāpus grozāmies pa pludmali kā dievi starp spīdekļiem.
Eskimoss mani uzlūko mirdzošām acīm. Viņš stāv manā priekšā, gaidīdams spriedumu.
Tā viss ir, vai ne?
Varu jums apgalvot: viņiem vienmēr ir taisnība... (Žans Malorī, „Tules pēdējie karaļi”, „Zinātne”, Rīga, 1977. 66.lpp.).
P.S. Te attēlotā aina ir netālu no vistālāk ziemeļos esošās cilvēku apmetnes Etas, Grenlandē. Latvijā tā nav. Taču varam pamācīties, kā debesis var saprast.

18.01.2010. Jupiters pāriet Zivīs.

Vairāk nekā gadu Jupiters bija Ūdensvīrā un šodien pāriet savā zīmē Zivīs. Ūdensvīrs jau tukšs nepaliek. Šodien no Mežāža Ūdensvīrā pāriet Venēra. Kas var būt vēl labāk?

Arheoloģiskās liecības.

Akmens laikmeta izrakumos Baltijas jūras zemju teritorijās ir atrasti ļoti daudz gravējumu uz kaula un raga rīkiem, kas izpildīti punktveida tehnikā; precīzi un sīki punktveida iedziļinājumi gravēti ar krama urbjiem. Ir atzīts, ka mezolītā (vidējā akmens laikmetā) laika skaitīšanai izmantoja astronomiskus novērojumus, kas tika arī fiksēti. Senie cilvēki lieliski orientējās debess ķermeņu kustībā. Astronomisko zināšanu uzplaukuma laiks ir raksturīgs tieši mednieku, zvejnieku un savācēju kopienām mezolītā, jo tā bija pirmā nepieciešamība. Dodoties ceļā, vadījās pēc zvaigznēm. Orientēšanās bez zvaigžņu kustību zināšanām nebija iespējama. Katram cilvēkam bija jāpārzin debesu jums. Šīs zināšanas bija ikvienam, jo ceļā bieži vien devās pa vienam un apkārtnē jāorientējas precīzi. Mūsdienās šo zināšanu pamatus pārvalda astronomi un cilvēkiem saprotamā valodā iztulko astrologi. Tajos senajos laikos ja apmaldījies, padoma nebija kam prasīt un pareizā atbilde vienmēr bija jāatrod katram pašam.
Punktveida gravējumi uz mezolīta ikdienā un svētkos lietotajiem kaula un raga rīkiem var nozīmēt daudz vairāk, nekā mūsdienu cilvēks vispār spēj iedomāties. Savācēju sabiedrības laiku zināšanas ir nepieciešamas arī mūsdienās, piemēram, ja dzērveņu purvā vai sēņu mežā piemetas vadātājs; vācot ārstniecības augus ir jāatbild uz jautājumu: „Vai laiks ir tam piemērots?”. Mūsdienu informācijas džungļos orientēšanās principi ir tādi paši kā mezolīta laikmeta mežos.

Lauskis un Lauska.

Sala personificējums ziemā, kad pēc saules spīdēšanas naktī stipri salst; no sala tad sprāgst sevišķi sētas vabas, no kurām ar stipru troksni atplīst šķembelītes; tad saka, ka lausks speŗ. Salā sprēgā un plīst sausie koki, lubu jumti, mājas pakšķi, ledus. Tad saka, ka lausks staigā apkārt un šur tur kapā ar dimanta cirvīšiem. Kad lausks speŗ, bērniem stāsta, ka viņš cirvīšus sviež gar pakšķiem vai gar sētu. Lai cirvīšus atrastu, lauskam speŗot jāapskrien ap māju 3 reiz basām kājām. Ziemā bērnus brīdina neiet aukstā laikā ārā, jo kad tos ieraugot lauska puika, kas esot mazs vīriņš ar sarkanu cepurīti un pa dienu dzīvojot akās vai dīķos, viņš skrienot tiem virsū un sitot ar pātadziņu. (LKV 22647).
Latvju vārdam ‘lausks’ ir saistība ar ziemas laiku un tātad tam noteikti ir sava vieta arī latvju astroloģijā.
Dainu skapī lauska nav. Lauva ir tikai vienā dainā. Toties „Latviešu tautas ticējumos” Lauva ir minēta četros škirkļos, bet Lauskis un Lauska deviņos:
16666. Lauskas esot dzīvi gari, kas aukstā laikā troksni taisot. Viens vecītis esot reiz tādu lausku noķēris.
16667. Ja dzird salā ledu, kokus vai ko citu no aukstuma plīstam, tad saka, ka tur sitot lauska puika ar pātadziņu. Ja ir ļoti stiprs sals, tad strādā pats vecais lausks.
16668. Stiprā salā lausks cirvīšus met.
16669. Kad ziemā stipri salstot, sāk ēkās un sētās koki sprakšēt, tad saka: „Cirīšus met”.
16670. Kad ziemā no liela aukstuma sāk lauskis spert sētās un ēkas pakšos, tad pēc trim dienām būs atlaida.
16671. Kad lauskis speŗ, tad būs mīksts laiks.
16672. Ja ziemā stipri lausks lauž (Dievs svaida cirvīšus, sals sprēgā) – gaidāms atkusnis.
16673. Kad lauskis speŗ, tad bērniem stāsta, ka lauskis cirīšus sviež gar pakšiem, vai gar sētu.
16674. Salainā laikā ja lauskis speŗ, - laiks atlaižas.
Un tā raugi, Lauska latvjiem ir kas vairāk, nekā lauva.

Astroloģijas pirmsākumi.

Sensenos laikos cilvēks lielāko dzīves daļu pavadīja zem klajas debess. Senā cilvēka dvēselē debesis bija bezgalīga un mainīga augstākā pasaule: Saules svelme mijās ar Mēness un zvaigžņu nakts vēsumu, reizēm mākoņos spēra zibens, ducināja pērkons, pēc pērkona zaigoja varavīksne... Debesis bija vienmēr mainīgas, taču debesu likumības nemainīgas – cilvēks debesu likumos neko nevarēja grozīt. Debesis bija vienmēr esošs jums pāri pasaulei un cilvēks ar skatienu augšup vērsās pēc padoma.
Senais cilvēks nepieļāva nejaušības; visu, kas notika debesīs izprata kā mērķtiecīgu spēku izraisītu. Visam, ko bija grūti izskaidrot ar pieredzi, tika atrasta noteikta vieta, tika dots vārds un attiecināti noteikti rituāli. Pievēršot uzmanību debesīm senais cilvēks jutās aizsargāts un drošībā.
Zvaigznes skaidrās tumšās debesīs ir īstie astroloģijas pamatlicēji. Lai gan zvaigžņu loma bija un ir šķietami pasīva, tās nodrošināja pamatu – fonu kustīgo debess ķermeņu mijiedarbībai. Arī mūsdienās mēs dabiski apzināmies Saules un Mēness ietekmi uz visu dzīvo. Mūsu senajēm senčiem šī ietekme varēja būt vēl lielāka un mistiskāka. Saule sildīja vai arī izgaisa ziemas salā, diena mijās ar nakti, pilnmēness naktis bija gaišas, ja Mēness nebija – tumšas. Senais cilvēks dabiski sajuta dabas procesu dabiskās izmaiņas un centās izskaidrot Visumu.
Senie cilvēki bija ļoti vērīgi un noteikti bija ievērojuši piecu „ātro zvaigžņu” jeb planētu relatīvi straujo kustību pa zvaigžņoto debess jumu. Tās dēvēja dažādi gan par „ceļiniekiem” gan „kazām” gan „zirgiem” u.c. Divas no tām un ko mēs tagad saucam par Merkūru un Venēru nekad no Saules pārāk neattālinājās un ar to atšķīrās no pārējām trijām, kuras varēja būt jebkurā Saules Takas vietā. Tāpēc un arī lielā spožuma dēļ Latvji Venēru dēvē par Ausekli vai Rietekli. Planētas ne tikai vēroja, bet arī izskaidroja, ar laiku skaidrojumi uzkrājās un izveidoja astroloģijas mācības pamatu.