Laika dievs mītos.

Japāņu zinātnieks Masanao Toda 1982. gadā apgalvoja, ka cilvēka interese par laika noslēpumaino dabu ir relatīvi nesena un ka pat neviena mitoloģija nav savos kultos iekļāvusi atsevišķu dievu, kurš valdītu pār laiku... senajās reliģijās pastāvējušas vienīgi dievības, kuras rūpējušās par laika reprezentāciju un uzmanījušas cilvēka likteni, taču neviena no tām nav pārvaldījusi Laiku kā tādu. (Četru Briežu grāmata „Mūžīgā tagadne”, Minerva, Rīga, 2008., 43.lpp).

Laiks ir telpas dvēsele.

Mēs dzīvojam telpā un laikā. Ārpus laiktelpas būt šai pasaulē neizdosies. Telpai ir 3 koordinātes, laiktelpai 4. Laikā un telpā ir jāorientējas. Lai norunātu tikšanos, ir jānosaka tikšanās vieta telpā un tikšanās laiks. Ar telpu vienkāršāk; novelkam 3 koordinātu asis un telpā var orientēties; lai gan telpai ir arī citi skaidrojumi. Laikam ir daudz skaidrojumu – laika ass, bioloģiskais, psiholoģiskais laiks, efemerīdu laiks, vietas laiks, vietējais laiks, Saules laiks, zvaigžņu laiks un vēl daudzi citi laiki. Laiks jurisprudencē ir pavisam kas cits nekā laiks ķīmijā. Visi šie laiki savā ziņā ir patiesi. Taču pat pasaulslavenais laiktelpas fiziķis Stīvens Hokings savā darbā „Īsi par laika vēsturi” atzīst, ka nav iespējams iztēloties četrdimensiju laiktelpu un ir diezgan grūti iztēloties pat trīsdimensiju telpu. Laiktelpu var aplūkot kā dzīvu būtni. Laiks ir telpas dvēsele un telpa ir laika miesa. No šāda viedokļa mums katram un katrai dzīvai būtnei ir savs laiks un sava telpa. Ne Dievam, ne dvēselei nav piemērojamas gramatiskā laika kategorijas. Nesakām taču`Dievs bija` vai `Dievs būs`. Dievs vienkārši Ir. Arī Dvēsele vienkārši Ir. Dvēsele nebija un nebūs. Šādu viedokli var attiecināt arī uz Laiku.

Tagadne ir vienīgais reālais laiks.

Pagātne nav reāla – tās vairs nav. Nākotne nav reāla – tās vēl nav. Vienīgais reālais laiks ir tagadne kā bezgala īss mirklis starp pagātni un nākotni – tieši bezgala īss mirklis un tikai Tagadne ir ieeja Mūžībā. Pagātnē nevarēja ieiet Mūžībā. Nākotnē nevarēs ieiet Mūžībā. Laiku tā pa īstam mēs saprotam tikai tad, ja kaut reizi dzīvē ir izdevies bezgala īso Tagadnes mirkli paildzināt līdz kādam galīgam ilgumam – kaut vai līdz sekundei vai līdz sekundes simtdaļai. Tas var izdoties, piemēram, dziļā meditācijā.
Tagad es spiežu slēdzi, lai istabā būtu gaišs. Tas brīdis, kad es sāku spiest slēdzi ir jau sirmā pagātnē – tad bija tumšs. Tas laika brīdis, kad es beigšu spiest slēdzi ir vēl tālā nākotnē, jo vēl ir tumšs. Tagadne ir bezgala īsāka, nekā slēdža vai datora taustiņa nospiešanas mirklis. Tagadne ir bezgala īsāks brīdis, nekā tā sekundes daļa, kurā mēs izrunājam vārdu. Tagadne ir bezgala īsāks mirklis, nekā tas laiks, ko skabargai vajadzēja, lai iedurtos pirkstā.
Astroloģijā ir tieši šāda laika izpratne. Horoskopu sastāda tagadnes mirklim. Horoskops ir konservēta tagadne. Horoskops nav tagadne, tāpat kā konservēti ķirši nav ķirši. Lai sagatavotu labu konservētu ķiršu burciņu vajag tieši tikpat daudz prasmes, laika un izejvielu, cik lai pagatavotu labu horoskopu. Var to darīt ar datoru vai konveijeru vai arī mājas apstākļos. Atšķirība būs milzīga. Horoskopi dod iespēju salīdzināt tagadni, kas jau ir pagātnē ar tagadni, kas vēl tikai būs tālā nākotnē.
Austrumu zemēs ir tieši šāda Laika izpratne. Rietumu zemēs ir citādi. Laiks tur „pārsvarā” virzās pa laika asi no pagātnes caur tagadni uz nākotni. (No tēmas „Laiks Telpas dvēsele).