Arheoloģiskās liecības.

Akmens laikmeta izrakumos Baltijas jūras zemju teritorijās ir atrasti ļoti daudz gravējumu uz kaula un raga rīkiem, kas izpildīti punktveida tehnikā; precīzi un sīki punktveida iedziļinājumi gravēti ar krama urbjiem. Ir atzīts, ka mezolītā (vidējā akmens laikmetā) laika skaitīšanai izmantoja astronomiskus novērojumus, kas tika arī fiksēti. Senie cilvēki lieliski orientējās debess ķermeņu kustībā. Astronomisko zināšanu uzplaukuma laiks ir raksturīgs tieši mednieku, zvejnieku un savācēju kopienām mezolītā, jo tā bija pirmā nepieciešamība. Dodoties ceļā, vadījās pēc zvaigznēm. Orientēšanās bez zvaigžņu kustību zināšanām nebija iespējama. Katram cilvēkam bija jāpārzin debesu jums. Šīs zināšanas bija ikvienam, jo ceļā bieži vien devās pa vienam un apkārtnē jāorientējas precīzi. Mūsdienās šo zināšanu pamatus pārvalda astronomi un cilvēkiem saprotamā valodā iztulko astrologi. Tajos senajos laikos ja apmaldījies, padoma nebija kam prasīt un pareizā atbilde vienmēr bija jāatrod katram pašam.
Punktveida gravējumi uz mezolīta ikdienā un svētkos lietotajiem kaula un raga rīkiem var nozīmēt daudz vairāk, nekā mūsdienu cilvēks vispār spēj iedomāties. Savācēju sabiedrības laiku zināšanas ir nepieciešamas arī mūsdienās, piemēram, ja dzērveņu purvā vai sēņu mežā piemetas vadātājs; vācot ārstniecības augus ir jāatbild uz jautājumu: „Vai laiks ir tam piemērots?”. Mūsdienu informācijas džungļos orientēšanās principi ir tādi paši kā mezolīta laikmeta mežos.

Lauskis un Lauska.

Sala personificējums ziemā, kad pēc saules spīdēšanas naktī stipri salst; no sala tad sprāgst sevišķi sētas vabas, no kurām ar stipru troksni atplīst šķembelītes; tad saka, ka lausks speŗ. Salā sprēgā un plīst sausie koki, lubu jumti, mājas pakšķi, ledus. Tad saka, ka lausks staigā apkārt un šur tur kapā ar dimanta cirvīšiem. Kad lausks speŗ, bērniem stāsta, ka viņš cirvīšus sviež gar pakšķiem vai gar sētu. Lai cirvīšus atrastu, lauskam speŗot jāapskrien ap māju 3 reiz basām kājām. Ziemā bērnus brīdina neiet aukstā laikā ārā, jo kad tos ieraugot lauska puika, kas esot mazs vīriņš ar sarkanu cepurīti un pa dienu dzīvojot akās vai dīķos, viņš skrienot tiem virsū un sitot ar pātadziņu. (LKV 22647).
Latvju vārdam ‘lausks’ ir saistība ar ziemas laiku un tātad tam noteikti ir sava vieta arī latvju astroloģijā.
Dainu skapī lauska nav. Lauva ir tikai vienā dainā. Toties „Latviešu tautas ticējumos” Lauva ir minēta četros škirkļos, bet Lauskis un Lauska deviņos:
16666. Lauskas esot dzīvi gari, kas aukstā laikā troksni taisot. Viens vecītis esot reiz tādu lausku noķēris.
16667. Ja dzird salā ledu, kokus vai ko citu no aukstuma plīstam, tad saka, ka tur sitot lauska puika ar pātadziņu. Ja ir ļoti stiprs sals, tad strādā pats vecais lausks.
16668. Stiprā salā lausks cirvīšus met.
16669. Kad ziemā stipri salstot, sāk ēkās un sētās koki sprakšēt, tad saka: „Cirīšus met”.
16670. Kad ziemā no liela aukstuma sāk lauskis spert sētās un ēkas pakšos, tad pēc trim dienām būs atlaida.
16671. Kad lauskis speŗ, tad būs mīksts laiks.
16672. Ja ziemā stipri lausks lauž (Dievs svaida cirvīšus, sals sprēgā) – gaidāms atkusnis.
16673. Kad lauskis speŗ, tad bērniem stāsta, ka lauskis cirīšus sviež gar pakšiem, vai gar sētu.
16674. Salainā laikā ja lauskis speŗ, - laiks atlaižas.
Un tā raugi, Lauska latvjiem ir kas vairāk, nekā lauva.

Astroloģijas pirmsākumi.

Sensenos laikos cilvēks lielāko dzīves daļu pavadīja zem klajas debess. Senā cilvēka dvēselē debesis bija bezgalīga un mainīga augstākā pasaule: Saules svelme mijās ar Mēness un zvaigžņu nakts vēsumu, reizēm mākoņos spēra zibens, ducināja pērkons, pēc pērkona zaigoja varavīksne... Debesis bija vienmēr mainīgas, taču debesu likumības nemainīgas – cilvēks debesu likumos neko nevarēja grozīt. Debesis bija vienmēr esošs jums pāri pasaulei un cilvēks ar skatienu augšup vērsās pēc padoma.
Senais cilvēks nepieļāva nejaušības; visu, kas notika debesīs izprata kā mērķtiecīgu spēku izraisītu. Visam, ko bija grūti izskaidrot ar pieredzi, tika atrasta noteikta vieta, tika dots vārds un attiecināti noteikti rituāli. Pievēršot uzmanību debesīm senais cilvēks jutās aizsargāts un drošībā.
Zvaigznes skaidrās tumšās debesīs ir īstie astroloģijas pamatlicēji. Lai gan zvaigžņu loma bija un ir šķietami pasīva, tās nodrošināja pamatu – fonu kustīgo debess ķermeņu mijiedarbībai. Arī mūsdienās mēs dabiski apzināmies Saules un Mēness ietekmi uz visu dzīvo. Mūsu senajēm senčiem šī ietekme varēja būt vēl lielāka un mistiskāka. Saule sildīja vai arī izgaisa ziemas salā, diena mijās ar nakti, pilnmēness naktis bija gaišas, ja Mēness nebija – tumšas. Senais cilvēks dabiski sajuta dabas procesu dabiskās izmaiņas un centās izskaidrot Visumu.
Senie cilvēki bija ļoti vērīgi un noteikti bija ievērojuši piecu „ātro zvaigžņu” jeb planētu relatīvi straujo kustību pa zvaigžņoto debess jumu. Tās dēvēja dažādi gan par „ceļiniekiem” gan „kazām” gan „zirgiem” u.c. Divas no tām un ko mēs tagad saucam par Merkūru un Venēru nekad no Saules pārāk neattālinājās un ar to atšķīrās no pārējām trijām, kuras varēja būt jebkurā Saules Takas vietā. Tāpēc un arī lielā spožuma dēļ Latvji Venēru dēvē par Ausekli vai Rietekli. Planētas ne tikai vēroja, bet arī izskaidroja, ar laiku skaidrojumi uzkrājās un izveidoja astroloģijas mācības pamatu.

Zvaigznes un planētas.

Planētas iezīmē katrā horoskopā, bet zvaigznes ne visos. Dainās ir otrādi. Vārds ‘planēta’ Dainu skapī nav (vienīgi Auseklītis ir). Turpretī zvaigznes ir apdainotas 161 dainā.

Pastarīte.

Pastarīte vai pastarītis latvjiem ir jaunākais bērns ģimenē. Taču šī vārda tulkojums norāda uz zvaigznēm: pa – pie, star – zvaigzne, tātad uz Visuma simboliku. Ir dainas, kas daino par vienu nozīmi, un ir dainas, kas par otru.

Pērkoņam trīs meitiņas, visas trīs saderētas: Viena Dieva dēliņam, otra rīta Ausekļam, Tā trešā, pastarīte, pašam Saules stūrmaņam. LD 33890

Mēnestiņš, kara vīrs, dienu, nakti laiviņā; Saules meita pastarīte, zēģelīšu audējiņa. LD 33849

Upmalā ievas zied, pastarīte ziedus lauž. Pēc ziediem sniedzoties, Nokrīt zīļu vainadziņš... LD 33625

Trejdeviņi. Saules Takas dalījums.

Mūsdienu astroloģija zodiaku dala 12 zodiaka zīmēs. Latviešu senkultūras liecībās nav skaitļu, kas beidzas ar -padsmit, nav arī 12. Cik daļās latvji dalīja Saules Taku, ja zodiaku var dalīt ne tikai 12 daļās? Ir 13 zodiaka zvaigznāji. Austrumu zemēs lieto zodiaka dalījumu 28 (arī 27 jeb trejdeviņos) zvaigznājos jeb Mēness namos; ir 360 Sabiana simboli un daudzi citi zodiaka dalījumi. Senatnē laiku un telpu nosacīti dalīja 8 daļās.
Latviešu folkloras tradicijā ir trīs sakrāli nozīmīgākie skaitļi – 3, 9 un trejdeviņi. Latvjiem nebija Visuma jēdziena un to, ko mūsdienās mēs saucam par Visumu, tika izprasts kā vairāku pasauļu kopums, ko izsaka ar skaitli 9. Atkarībā no konteksta, latvji ar skaitli trejdeviņi varēja apzīmēt gadu (9.9.9=729; (365dienas +364naktis)), mēnesi (3.9=27), mēnešu skaitu gadā (3+9=12) un arī ko citu. No šāda viedokļa senie latvji gadu varēja dalīt trejdeviņos (12) mēnešos un Saules Taku (zodiaku) trejdeviņās (12) daļās.
Latvju senkultūras liecībās skaitlim 9 ir izteikta auglības simbolika un visticamāk tāpēc, ka cilvēka augļa iznēsāšanas ilgums mātes miesās ir 9 mēneši. Cik gadā ir mēnešu, ja šis ilgums ir 9 mēneši? Protams, ka trejdeviņi (3+9=12). Var atrast arī citas liecības un iespējams arī pretargumentus. Te vēl atcerēsimies, ka četri trejdeviņi (2.2.3.3.3=108) ir senais Visuma skaitlis.

Ziedi, ziedi, zemenīte, ne tev vien balti ziedi; Bij manā pūriņā, trejdeviņi balti ziedi. LD 7842;

Brīnumiem es izaugu, viena meita māmiņai; Brīnumiem man sajāja, trejdeviņi precenieki. LD 14193;

Līdzat, meitas, man dziedāt, es ievešu puķītēs; Viena puķe, trīs lapiņas, trejdeviņi ziedi zied. LD 32387.

Bute horoskopā.

Zivis pārvalda Ūdeni. Butes arī pārvalda Ūdeni, bet meistarīgāk, kā zivis, pārvalda Ūdens robežu ar Zemi. Horoskopijā ir būtiski jautājumi, kam atbildi rod tikai uz Zemes un Ūdens stihiju robežas, taču zodiakā šādas robežas nav - zodiaka Zemes zīmes robežojas tikai ar Uguns un Gaisa zīmēm. Zodiaka Zemes zīmes ar Ūdens zīmēm nesaskaras. Katrā horoskopā Zemes-Ūdens robežu var atrast tikai starp horoskopa mājām (horoskopa mājas ir Zemes dalījums 12 daļās) un starp zodiaka Ūdens zīmēm. Vēl precīzāk, horoskopa māju dalījuma Zemes zīmēm atbilstošās mājas var robežoties ar zodiaka Ūdens zīmēm (vai arī otrādi) un var arī nerobežoties; šī robeža katrā horoskopā būs savādāka, bet vienmēr precīzi nosakāma.
Definēsim: Horoskopa 2., 6. un 10. māju (jeb zodiaka Zemes zīmēm atbilstošo māju) robežu ar zodiaka Ūdens zīmēm (Vēzis, Bite, Zivis) sauc par Buti. Tieši Bute ir tas simbols, kas horoskopā vieno Zemi ar Ūdeni, tomēr Zemes-Ūdens robeža jeb Bute ir ne visos horoskopos un ne vienāda. Piem., salīdzināsim dažus horoskopus, kas atrodami pasaules valstu horoskopu enciklopēdijā („The Book of World Horoscopes” by Nicholas Campion, The Aquarian Press, 1988). Igaunijas horoskopā Zemes-Ūdens robeža jeb Bute ir 60 grādu gara, Latvijas horoskopā 24, bet Lietuvas horoskopā tik 3 grādu gara. Skaitļu attiecība 60:24:3 pati par sevi vien ir iespaidīga, un pietiekami precīzi raksturo Baltijas valstu jūras robežu (Zemes-Ūdens robežu) garumu attiecību! Igaunijai ar tās salām tā, protams, ir visgarākā, bet Lietuvai visīsākā. Islandei kā salas valstij, Bute ir 66 grādu gara, garāka, kā Igaunijai. Dānijai kā pussalas valstij, Bute ir 51 grādu gara, īsāka, kā Igaunijai. Peru, kur Naskas tuksnesī gandrīz nekad nelīst, Butes nav. Butes maksimālais garums horoskopā var būt 90 grādu. Protams, ne vienmēr šie skaitļi norādīs uz jūras robežu; tie var atklāt arī kādas citas nozīmes horoskopā.

LATVIJA: SVARI un (vai) JAUNAVA.

Dievājums. Rāmums. Bargums. Netīšums. Kuplums.
Šādi ir latvisko stilu veidojošie vārdi pēc Brastiņu Ernesta uzskatiem.
Klusums ir latviešu skaistums. (No Zentas Mauriņas esejas „Spīts”)
Saules Taka jeb zodiaks ir 12 daļās dalītas debesis. Kurā daļā iederas Latvija?
Livonija zem Svaru zīmes, Rīga Jaunavas zīmē; tas ir viss, ko lasām klasiskajā vācu astroloģijā. Mūsdienās citzemju astrologi tiecas visu Latviju saskatīt Jaunavas zīmē. Kā orientēsimies zvaigznēs? Saule no Jaunavas zīmes Svaros pāriet rudens sākuma punktā jeb Dieva dienā. Dieva diena pēc latvju kalendāra ir tad, kad Saule pirmo dienu ir Svaru zīmē.
Dievājums ir latviskā stila redzamākā pazīme, kas mūsdienās negodīgi piemirsta. No 4 latvju kalendāra stūriem: Ziemas svētki – Liela diena – Jāņu diena – Dieva diena vismazāk pieminēta mūsdienās ir tā diena, kad latvju Saule savās gada gaitās nonāk līdz Latvju zemes vietai debesīs, līdz Svaru zīmei - Dieva diena. Dieva diena Saulei ir pirmā diena Svaru zīmē.
Rāmums ir otrs latviskās sadzīves un latviskā stila galvenums. Rāmi pats Dievs pelēkā mētelī jāj lejup no debesu kalna. Īsti svari ir rāmi; strauji svārstīgi vai nenosvērti svari nav derīgi svēršanai. Mēs esam Rāmas tauta.
Bargums, skarbums, raupjums un vēsums ir nenoliedzamas latviešu sadzīves iezīmes. Skarbums ir trešais latvju galvenums. Saulei ieejot Svaru zīmē sākas rudens un dienu no dienas kļūst vēsāks. Pēc savas astroloģiskās dabas vēsā, sausā un skarbā planēta Saturns ir savā pacēlumā jeb eksaltācijā tieši Svaru zīmē. Arī netīšuma un kupluma iezīmes astroloģiski varam atrast Svaru zīmē.
Svari ir spītīgi. Svari spītīgi nostājas līdzsvarā tad, kad līdzsvars ir, bet spītīgi rādīs ko citu ja līdzsvara nebūs. Palaposim Z.Mauriņas eseju „Spīts”: „Latviešu tautā iemīt noslēpumaina, ar prātu neaptverama pretestība, spīts. Šoreiz gribu teikt dažus vārdus par daiļo spītu, kas izpaužas garīgumā.” Daiļais spīts. Vai mēs varam atrast astroloģiski vēl tiešāku izteiksmi zodiaka Svaru zīmei, ko pārvalda daiļā Venēra un kur kā savās mājās jūtas sīkstais Saturns?
Un tālāk: „Klusums ir latviešu skaistums... Laikam gan nekur pasaules literatūrā klusums nav tā slavināts, kā pie mums... Jau grāmatu virsraksti vien uz to norāda. Akurātera „”KLUSUMS UN GAISMA”, Damberga „KLUSAIS KARNEVĀLS”, Austriņa „KLUSUMA GAVILES” u. c... Visās Kārļa Skalbes grāmatās jaušama dziļa piederība klusumam... Līdz 1905.g. Poruks bija sarakstījis 208 dzejas, kurās 97 reizes atrodam vārdus `kluss`, `klusums`, `klusēt`... Latvju sēta māj un vilina ar savu klusumu...”
Latvju Saule īsti spoži spīd tik dziļā klusumā. Te, šajā klusajā vietā, no debesīm rodas jautājums: „Kura zodiaka zīme Saules Takā ir visklusākā zīme?”
Zodiakā ir 11 dzīvas būtnes ar savām balsīm un tikai 1 zīme bez savas balss – Svari. Katra zīme zodiakā ir saistīta ar savu diametrāli pretējo papildinošo zīmi. Pašiem klusākajiem Svariem pretstats ir skaļākā zīme zodiakā – Auna zīme. Kas gan ir karaliskās Lauvas rēciens vai arī varenā Vērša balss, salīdzinot ar Auna kara lauka troksni! Kara dievs Marss Auna zīmē, no Svaru zīmes vistālākā zīmē, jūtas kā savās mājās.
Varbūt visklusākā zīme zodiakā ir Vēža zīme? Vēža zīme astroloģiski nozīmē mājas, mītni, tēva mājas, tēvzemi, vidi un vēl daudz ko citu. Senas celtnieku mīklas „Bez kā nevar uzcelt māju?” atminējums ir: māju nevar uzcelt bez trokšņa. Tā troksnis ir mājas pamatos un Vēža zīme nav tā klusākā zīme zodiakā.
Var iebilst: „Mēms kā zivs.” Ja tas būtu pareizi arī astroloģiski, tad zodiaka zīmju pārī Jaunava – Zivis tieši Jaunavas zīmei būtu jābūt visskaļākajai zīmei zodiakā. Zodiaka Zivju zīmi attēlo kā 2 ar astēm kopā sasietas Zivis, no kurām viena tiecas lejup dzelmē, bet otra augšup debesu augstumos. Kāds gan klusums un miers var būt no šādas pretēju virzienu saistības?
Nav jau arī Jaunavas zīme klusa. Jaunavas zīmes Rīga dimd. Jaunavas zīmē pēc astroloģijas teorijas ietilpst darbs, darbinieks, amatnieks un sava aroda meistars, strādnieks, darbaļaudis, darba tirgus, arodbiedrības, analīze un statistika, analītiskā zinātne, programmēšana un vēl daudz kas cits un nebūt ne klusas nozares. Zodiaka Jaunavas zīmi attēlo 3 vārpas, ko pazīstam kā uz sērkociņu kastītēm attēlotu simbolu. Kad Saule iet pa Jaunavas zīmi, tad latvju zemē ir ražas un darba laiks, kas nav klusākais laiks gadā ar dzirnavu, kuļmašīnu un labības kombainu rūkoņu. Svaru zīmes valdniecei Venērai Jaunavas zīmē ir dejekcija jeb astroloģiski vāja vieta. Darba dunai un pilsētas jezgai grūti ir pieņemams klusums kā latviešu skaistums.
Runā, ka latvieši ir darba tauta un mīl darbu, ko astroloģiski pārstāv zodiaka Jaunavas zīme. Šajā domā iedziļinoties, redzam, ka tā nemaz nav un tas, ka mēs mīlam darbu ir mums mēģināts iestāstīt. Ir tādi, kas grib mūs redzēt kā labu preci darba tirgū. Darba mīlestība, kā to lasām prof. Paula Jurēviča darbā „Latvju kultūras īpatnības”, nav latviešiem no dabas dota. Darba tikumu patiesībā lieto, lai to piedaudzinātu. Darba mīlestība kā tāda ir kultūras produkts un nav latvietī tieši iedzimusi. To apliecina fakts, ka latvietis tiecas cik iespējams atbrīvoties no grūtiem darbiem, kaut vai savulaik bēgot no laukiem uz pilsētām, cerot nonākt vieglos darba apstākļos.
Darba tikums nav latviskuma pats pamats. Darba tikums piemīt arī citām tautām. Gudrības tikums ir tas, kas rādīja latvim darba nepieciešamību. Taču tieši klusums ir goda vārti ceļā uz gudrību. Pirms iestāšanās Pitagora akadēmijā bija jāiztur 5 klusēšanas gadi... Un tā no darba zīmes Jaunavas mēs atkal nenovēršami nonākam pie klusajiem Svariem...
Īsumā atstāstīsim Vairas Vīķes-Freibergas darbā „Mūsu patiesie spēka avoti” teikto par mūsu pasaku ganiņu. Latvju ganu zēns iemieso tos pašus principus, ko austrumu cīņas disciplīnas. Pretēji rietumnieku cīņas izpratnei, kur spēku vienmēr konfrontē tieši un vienu spēku cenšas pārvarēt ar lielāku pretspēku, austrumnieki gaidīs pretinieka uzbrukumu un tad izmantos viņa paša spēka momentu, lai liktu tam zaudēt līdzsvaru [līdzsvars atbilst tieši Svaru zīmei], un tā arī mazajam un sīkajam paveras iespēja sevi aizstāvēt un uzvarēt. Ganu zēns neapgāž Velnu, meklēdams tā fiziskā līdzsvara vājos punktus. Gunu zēns uzvar, atrodot psiholoģiski vājos punktus pretiniekā. Domājot astroloģiski, latvju pasaku ganu zēns pārstāv tieši Svaru zīmi.
Diemžēl negodīgi, jā, negodīgi esam piemirsuši gan savu pasaku ganu zēnu, gan līdzsvara Svaru zīmi. Tieši šis tēls un simbols – ganu zēns un Svaru zīme rāda virzienu `latvup`.
Daudzi uz Latviju skatās kā uz tranzīta koridoru [Dvīņi], kā uz tūrisma objektu [arī Dvīņi], kā uz noieta tirgu vai vietu tirdzniecības bāzēm [Merkūrs], kā logu uz Eiropu, kā uz dzīves skatuvi, kā uz tirgus placi, kā uz barības bāzi; daudzi te grib saskatīt peļņas avotu, darba vietas [Jaunava], kara bāzes [Marss], pat raķešu bāzes [Marss + Urāns]. Neviens no šiem virzieniem nav virziens `latvup`. Virzienam `latvup` der apzīmējums miera osta. Vārdi `miera osta` zodiakā visprecīzāk atbilst tieši Svaru zīmei Tikai nedaudzi (cerams, pagaidām) latvji Latvijā redz `miera ostu`, līdzsvara vietu [Svari]. Latvija ir vieta tikai Svaru zīmes miera bāzēm.
Nav jau arī Jaunavas zīme sveša latvja acīm. Latvis redz visas zodiaka zīmes. Ar sauli Jaunavas zīmē ir dzimuši Jānis Jaunsudrabiņš, pasaku vācējs Ansis Lerhs-Puškaitis, Rainis, pirmais, ceturtais un piektais Latvijas Valsts prezidenti Jānis Čakste, Kārlis Ulmanis un Guntis Ulmanis, Auseklis un protams, daudzi citi, ko šeit būtu jāpiemin..
Ar Sauli Svaru zīmē ir dzimuši Anna Brigadere, Jurjānu Andrejs, Valdis, kura darbs „Staburaga bērni” ir pārliecinoši iegājis latvju klasikā, slavenais XIX gs. celtnieks Sārumu Mārcis, latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns, klusuma pravietis Jānis Poruks, mūsu pirmais mēru un svaru (!!) kārtotājs Fricis Blumbahs, latgaliešu atmodas priekšstāvis Francis Trasuns, un daudzi citi, ko te būtu jāpiemin.. Tā kā latviešu tautai savulaik nebija sava eposa, to sacerēja no jauna latvis, kas dzimis Dieva dienā, kad Saule pārgāja no Jaunavas zīmes Svaru zīmē – Andrejs Pumpurs (dz. 1841.g. 22. septembrī), varoņteikas „Lāčplēsis” autors.
Svaru zīme zodiakā ir jauna ne tikai tāpēc, ka Svarus pārvalda jaunības planēta Venēra. Svaru zīme daudzviet atklāja savu plīvuru vēlāk par citām zīmēm. Senās Babilonas zodiakā bija tikai 11 zīmes, un Svaru zvaigznāju toreiz dēvēja par Skorpiona spīlēm, kā daļu no Skorpiona, nevis kā atsevišķu zīmi. Savukārt senajiem grieķiem taisnības dieve Astreija kļuva par Jaunavas zvaigznāju, kas tur rokās Svarus.
Latvija kā valsts nodibinājās vēlāk par citām valstīm un visādi bija saistīta ar kaimiņzemēm. Taču kā Dainu kultūras nesēji mēs esam ļoti sena tauta, un ir tautas, kas pazīst Svaru zīmi jau no neatminamiem laikiem. Tāpēc jau arī stīgrais Laika Dievs Kronoss – Saturns Svaru zīmē jūtas tik labi. Zīmīgi, ka Latvijas valsts ģerbonī ir attēlota Saule, pa pusei virs apvāršņa. Lai šādu Sauli novērotu saulgriežos, tika celtas megalītiskās celtnes – kā Stounhendža, Ņūgreindža, ierīkoti neskaitāmi akmens krāvumi, ceļi un zīmes Peru plakankalnēs un visur citur pasaulē.
Eiropas vainagā ir tikai 2 Svaru pērles – Dainu Latvija un muzikāli savdabīgā Austrija ar galvaspilsētu Vīni. Āzijā zem Svaru zīmes ir muzikālā zeme Birma, Japāna, Tibeta un vēl citas vietas.
Jaunavas zīmi pārstāv Grieķija, Šveice, Parīze, Turcija. Ne velti saka: „Strādā kā turks.”
Dzīvas būtnes organismā Svaru zīme pārvalda nieres – filtrācijas un attīrīšanas sistēmu. Svari rūpējas arī par skābju un sārmu līdzsvaru organismā. Svari ir dzīves līdzsvara pieredzes filtrēšanas un attīrīšanas zīme.
Katrai planētai zodiakā ir 1 vai 2 zodiaka zīmes, kur planēta `jūtas kā mājās`, ir viena zodiaka zīme, kur planēta ir astroloģiskā pacēlumā jeb eksaltācijā un viena zodiaka zīme, kur planēta ir astroloģiskā novājinājumā. Zīmīgi, ka pēc teorijas Jaunavas zīmē neviena planēta nav eksaltēta. Svaros, turpretim eksaltēts ir Saturns. Saturns ir likumu, arī karmas likuma pārvaldnieks. Sadarbība kā tāda ir iespējama tikai caur likumiem. Visi likumi sakņojas Telpā un Laikā, ko tad arī pārvalda Saturns – Kronoss – Laiks.
Zīmīgi, ka pēc astroloģijas teorijas Saule Svaru zīmē ir dejekcijā jeb novājināta. Nebūsim daudz kļūdījušies, ja teiksim, ka savā ziņā Svaru zīme ir stiprāka par Sauli. Tas nozīmē to, ka „es” vietā izvirzās „mēs” kā attiecības ar citiem cilvēkiem. Latvieši nav nesabiedriski, nav tikai viensētu iemītnieki. Par to liecina jau latvju atmoda pirms latvju pirmās atmodas – Brāļu draudžu kustība Vidzemē XVIII gs., kas gan bija no ārpuses ienesta. Pirmās 6 zīmes zodiakā, sākot ar Auna zīmi, attiecas uz indivīda un personības veidošanos. Ar Svaru zīmi zodiakā sākas sabiedrības veidošanās un nākamajā Bites zīmē sabiedrība jau ir izveidojusies kā bišu saime. Vienatne un vientulība Svariem neder – vientulība drīzāk saistās ar Vēža zīmi vai Zivju-Jaunavas asi zodiakā.
Prof. Dr. Phil. Pauls Jurēvičs savā darbā dziļi analizē latviešu dvēseli un latvju kultūras īpatnības. Par vērtīgāko latviešu sabiedriskās kultūras sasniegumu ir uzlūkojama augsti attīstītā latvju taisnības izjūta: ne velti latvju Dieva galvenā funkcija ir uzturēt pasaulē taisnību. Latvis gan ilgu laiku pavadījis „klaušu laikos”, kad taisnības likums dzīvē bija maz lietojams un latvji toreiz bija netaisnības objekti, taču tas īpaši saasināja viņu jūtību pret sociālo netaisnību. Sociālā taisnība un latviešu spēja savas kopdzīves organizēšanā ir tieši Svaru zīmes joma.
Svaru zīmē novājināts un kā trimdā ir arī kara dievs Marss, lai gan miers nav kara pretstats. Miers ir nemiera un darbības kā tādas papildinājums. Marsa īstā vieta ir kaujas lauks un zodiakā Auna zīme. Svaru zīme nav Marsa vājākā vieta zodiakā; Marsa vājākā vieta zodiakā ir Vēža zīme, kur kara dievs ir ieslodzīts kā kazarmās. Latvim ir labas karotāja īpašības – tās no Auna-Svaru ass, bet ar aunīgu agresivitāti latvis nekad nav izcēlies. (Karotājs kā tāds ir skaidrots Karlosa Kastaņedas grāmatās par Dona Huana mācību). Tieši Svaru zīmes iespaidā pasaulē tiek noslēgti miera un pamiera līgumi.
Katrā būtnē – cilvēkā, dzīvniekā, valstī, kukainī, pilsētā, novadā, iestādē utt. astroloģiski darbojas visas zodiaka zīmes un visi debesu spīdekļi. Katrā būtnē zodiaka zīmes un spīdekļi ir dažādi saistīti; dažas zīmes vai kādi spīdekļi var būt astroloģiski izteiktāki, par pārējiem, citi vājāki.. Piem., Dvīņi valstī pārstāv pamatizglītības skolu sistēmu, Strēlnieks – universitātes un augstākās izglītības sistēmu, Vērša zīme bez daudz kā cita pārstāv arī lauksaimniecību, arhitektūru un arī banku un finansu sistēmu utt. Šādā skatījumā Latvijā darbojas visas zodiaka zīmes, un tas nozīmē, ka plašākā skatījumā latvju zeme kā tāda ietilpst kādas plašākas sistēmas kādā noteiktā zodiaka vietā.
Šajā rakstā ir tikai ieskicētas tikai dažas no latvju zemi raksturojošām īpatnībām; darbs ir tikai iesākts un jāturpina. Latvijas vieta Saules takā zodiakā nav atrodama demokrātisku vēlēšanu ceļā. Latvju zemes vietu Visumā var atrast pielietojot kompasa vai sekstanta principu pareizi noorientējoties.
Pasaules plašumos ieejot, kā nostāsimies līdzās Strēlnieka zīmes Austrālijai un Strēlnieka Ungārijai un Spānijai, Dvīņu-Skorpiona Amerikai, Ūdensvīra Krievijai, Ūdensvīra Zviedrijai, Zivju Portugālei un Zivju Sahārai(!) vai zem Auna zīmes esošajām Vācijai, Francijai, Britānijai? Vai kā Jaunava ar mūsu gudrības formulu – „Dievs. Daba. Darbs.” un (vai) kā Svari ar klusumu un mieru kā latvju skaistumu..
Īsos vārdos: Latvju Dainās daudz ir pieminēta Svaru zīmes Venēra kā Auseklītis un Rieteklis. Jaunavas zīmes valdnieks Merkūrs Latvju Dainās nav pat pieminēts. Latvju Dainas ir īstā norāde, ka Latvija ir tieši zem Svaru zīmes. Kurā vietā Svaru zīmē? Visticamāk vistuvāk Jaunavas zīmei – rudens saulgriežu punktā.

Četri dabas cilieni.

...Rakstītā vēsturē dabas cilienu: uguns un vielas: zemes, ūdens un gaisa, izterzēšana ir sākusies Vecās Ēģiptes laikā (3100-1786 g.p.m.ē), varbūt ap 2300. g. p.m.ē. Šo dabas cilienu sekmi cilvēks saprata kā dievu ģinti... Helēņu zinātnes laikā šos dievus cilvēks izprata kā dabas cilienus: uguni un vielu: zemi, ūdeni un gaisu jeb grudu... No šīm dabas jēgainēm vissenāka ir Juma jeb gaisa jēgaine. Te jāņem vērā, ka vārdi: gaiss un gaišs ir cēlušies no vienas saknes... Juma jeb gaisa jēgaines pamatnējs ciliens: spārns, spārni ir jau zināmi no VI gadu tūksteņa p.m.ē., ar ko tika atzīmēts putns... Baltu zinātne ir pazinusi dabu vēl smalkāk nekā helēņu zinātne, jo baltu zinātnē ir izšķirta nedzīva viela jeb pārsla un dzīva viela jeb šūna, ko balti ir izpratuši ar liepu ciltīm un ozolu ģintīm... Baltu jēgaines bija arī Dievi: Saule – daba, Pērkons – uguns, Austra – dzīvība, Jumis – gaiss, Māra – ūdens, Zeme – zeme... Tā raksta Londonas latvju zinātnieks Vintens Spaksis grāmatā „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 16.riedā „Daba un cilvēks”.
Te izteiktās domas liek nopietni pārvērtēt 4 dabas cilienu (stihiju) lietojumu latvju astroloģijā. Ievazātais nav latviskais. Nekādi nav iespējams latvju bagāto kultūru pielīdzināt no svešām zemēm importētai nabadzībai. Visticamāk, ka latvji zināja 5 dabas stihijas kā austrumzemēs.

Velns.

„Velns latviešu mitoloģijā ir viens no sarežģītākajiem personāžiem. Velna mitoloģisko atveidi latvju folklorā nosacīti var iedalīt 3 slāņos. Pirmkārt, Velns rādīts kā Dieva līdzinieks pasaules radīšanas un iekārtošanas darbos, arī kā Dieva tuvs kaimiņš. Starp abiem šiem mitoloģiskajiem personāžiem vēl nav krasu pretešķību. Otrkārt, Velns ir aktīvs līdzdalībnieks latviešu zemnieku dienas gaitās. Arī šī folkloras slāņa Velna ļaunums nav visaptverošs, tas drīzāk ir lokāls, saistīts ar noteiktu teritoriju un sadzīves aspektu. To cilvēks var pārspēt ar gara atjautu un drosmi. Treškārt, Velns ir neierobežota ļaunuma iemiesojums, visās cilvēka sadzīves sfērās sastopams spēks, pilnīgs pretstats Dievam. Šis Velna attēlojums radies kristīgā ietekmē, jo izslēdz daudzu tautu arhaisko mitoloģisko priekšstatu par pasaules radītāja divatnējo iedabu..” (Mitoloģijas enciklopēdija 2. s, 222.lpp.).
Velnam noteikti ir sava vieta latvju astroloģijā, taču pagaidām Velna tēls par maz skaidrots. Velna tēmai „..pievērsušies valodniecības un mitoloģijas speciālisti V.Ivanovs un V.Toporovs. Viņu atzinums, ka latvju tautasdziesmu Velns uz kopīgas indoeiropiešu saknes vel- pamata saistāms ar veļiem, Veļu māti un bez šaubām, dziļi sakņojas kopīgajā arhaisko mitoloģisko tekstu mantojumā kā gaismas un tumsas, dzīvības un nāves, debesu un zemes pretstata paudējs..”
„.. Velna vārda fiksējumiem latviešu un lietuviešu vēstures avotos izseko H. Biezais un secina, ka abas tautas pazinušas no vienas saknes atvasinātus 2 patstāvīgus vārdus – velis un velns (lei. veles, velys, velnias).. H.Biezais izvirza hipotēzi, jāatzīst ļoti pārliecinošu, ka „Baltiem trūka priekšstata par elli pazemē un tur dzīvojošu sātanu. Taču jaunā kristīgā mācība, tās sistēma prasīja, lai būtu arī sava vieta sātanam. Te varēja darboties 2 apstākļi. Veļu uzturēšanās vieta bija pazeme, kas labi atbilda sātana uzturēšanās vietai. Baltu tradīcija – mirušo mielasts – baznīcai likās kā paša Velna darbs, tādēļ pazemē mītošo būtņu vārds veļi no valodas psiholoģijas viedokļa it labi bija piemērots sātana apzīmēšanai iedzimto valodā. (...) Sātanizētais veļu mielasts ar centrālo mielasta dalībnieku veli tādā kārtā aizdeva savu vārdu kristīgajam sātanam” (E. Kokare, „Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē”, R,1999, 192. lpp.).
Kā gan lai te neatceramies saites ar sanskritu, kur vārdu saknes sat- un anu- pauž par esību, tīrību, gaismu, būtību, saprātu, elpu, labo...
„Arī Veļu māti tauta nav traktējusi kā ļaunuma iemiesojumu, jo latviešu mitoloģiskajos priekšstatos nāve ir cilvēka eksistences veida likumsakarīga pāreja citā kvalitātē, turpinājums viņā saulē, kuras modelis izveidojies līdzīgs labi pazīstamajai zemnieka sētai. Veļu māte – pilntiesīga šīs sētas saimniece, kas rūpējas par savas saimes labklājību, un, protams, arī par tās pieaugumu”.
„Šajā sakarā ļoti rosinoša šķiet V.Kalniņa kāda referāta tekstā ietvertā doma, ka Velnam vismaz tajās āriešu valodās, ko runā Eiropā, sākotnēju apzīmējumu nav, un tātad šo valodu runātājiem nav bijis arī priekšstatu vai nojēgumu par Velnu. Visās šajās valodās apzīmējumi Velnam parādās tikai reizē ar kristietību, turklāt šie apzīmējumi radušies, piešķirot jau agrāk lietotiem vārdiem jaunas nozīmes, tātad – valodu kropļošanas kārtībā...”.
„Domu par Velna samērā vēlu ienākšanu latviešu mītisko tēlu saimē pastiprina arī tautasdziesmas. Tajās Velns pārstāvēts visai skopi... Bet, ja atzīstam, ka Velns ir arhaisks gaismas, dzīvības un to simbola Dieva galvenais pretnis, būtu gaidāms arī kaut cik līdzvērtīgs tā poētiskais īpatsvars. Arī attiecīgo dziesmu pōētikas un satura analīze nebalsta augšminēto pieņēmumu... Jautājums par Velna tēla cilmes laiku kļūst sarežģītāks populārās... LD 34043 analīzei. Tās 28 variantos tēlots, kā dziesmas varonis ar zobenu, kas kalts galvenokārt no tiem bišu dzeloņiem (te ir saistība ar zodiaka Bites zīmi. Aut. piezīme), nocērt Velnam, Jodam vai viņu mātēm galvu vai sacērt pašus deviņos gabalos...”.
„... Latviešu folklorā Velna tēla funkcionālā būtība visā savā daudzveidībā pārstāvēta pasakās un teikās...”.
Vārdi ar seno vārda sakni vel- (Velis, Velns) ir latvju astroloģijas pamatos, un tikai pēdējos laikos nomainīti ar no galīgi svešām zemēm importētiem astroloģiskiem terminiem (I.C. utt).

Zodiaka Bites zīme.

Vērša zīme zodiakā ir saistīta ar polāri pretējo zīmi – Bites zīmi. Mūsdienās latvju zodiaka Bites zīmi reizēm vēl dēvē par tuksneša iemītnieka skorpiona zīmi. To Saules takas vietu, ko R zemēs sauc tuksnesīgā skorpiona vārdā, senie indieši dēvēja par Bites zīmi. Mums, latvjiem, mežu un pļavu ziedu bišu dzīve ir daudz tuvāka, nekā skorpiona tuksnesīgā dzīve. Latvijā mīt daudzas bišu sugas un bišu radinieces kamenes, lapsenes, sirseņi. Skorpioni lai dzīvo savā tuksnesī.
Domās pārcelsim latvju zodiaku uz dienvidiem tuksneša malā. Tas tur neiederēsies. Iztēlosimies kā apūdeņošanas kanāla galā ganās Vērsis un vēro Skorpionus tuksnesī. Padomāsim, kā Skorpions no smilšu tuksneša barhāna virsotnes vēro arklā iejūgtu Vērsi aiz irigācijas grāvja. Zodiaka Bites zīme tuksnesī nederēs. Tikai tuksnesī ir īstā vieta runāt par Skorpiona zīmi zodiakā. Latvju ārēs der tikai zodiaka Bites zīme.
„..ļoti sena izcelsme ir ticējumam, ka ezeri radušies no vēršiem; no tiem arī ūdens, bites, jauna dzīvība. Par to liecina arheoloģijas avoti: Krētas māksla un Senās Eiropas V–IV g.t. pmē. vāžu zīmējumi. Antīkajos rakstu pieminekļos tāpat teikts, ka vērsis ir mītiskais dzīvības avots. Lietuviešu leģendās runāts par melnajiem vēršiem un mākoņiem, no kuriem rodas ezeri (kur vērsis apstājas, rodas ezers). Mākonis jānosauc ezera vārdā, bet tas atbilst vērša vārdam. Ja uzmin, mākonis nolaižas, rodas ezers. Vēršu-ezeru vārdi atklāj ļoti interesantus vēršu, bišu, zirņu un čūsku – lunārajā simbolu sistēmā dzīvības simbolu – semantiskos sakarus, piemēram, ezerus sauc par Bitinēli, Bambli, Pilvinu, Samani, Kamani, Žirni, Žaltīti. (M. Gimbutiene „Balti aizvēsturiskajos laikos” Rīga, „Zinātne” 1994, 178. lpp.). Tas lieliski apliecina kā zodiakā Vērša zīmei pretī ir Bites zīme.

Laiciņš Dainu skapī.

Dainu skapī vārda ‘laiks’ deminutīvu jeb lietvārda ‘laiks’ pamazināmo veidu laiciņš nominatīvā atrodam 8 dainās un dažādos locījumos vēl 106 dainās. Vārda ‘laiks’ deminutīvs laiciņš ir īpaša latvju dainu valodas iezīme. Modernā Laika apcerēs pamazināmo veidu laiciņš vairs nelieto tā noplicinot pašu laiku. Astroloģija ir Laika joga. Latvju astroloģijas skaidrojumos ieviešot tādas importētas mācības, kur termina ‘Laiks’ pamazināmais veids laiciņš nav organiski ieaudzis pašā mācībā, ir jābūt ļoti piesardzīgam.

Savu laiku rozes zied, savu laiku magonītes; Savs laiciņš man ziedēt, savā spangu vaiņagā. LD 6214
Saimeniece, saimeniece, glabājiet savu maizi! Nāks laiciņš pēc laiciņa, būs jums jauni ēdējiņi. LD 19462
Nu Anniņa goda meita, nu aiz galda sēdētāja. Cik sen bija tas laiciņš, skuķe jāja maiseklie. LD 22790
Kur tu iesi, bāleliņi, vakarāi kājas āvi? Tumšs laiciņis, garš celiņis, tālu tava līgaviņa. LD 15772
Kāds laiciņis rītu būs? Ieiet saule mākoņos; Kāda dzieva tautiņās? Brāļi vada raudādami. LD17283
Kuriet, ļaudis, istabiņas, lai laiciņis atsalaida: Man vīriņš mežā brauca, divas šūbas mugurā. LD 30560
Kas tā tāda goda gaška, sēd galdiņa galiņā? Cik sen bija tie laiciņi, ceplī pelnus rušināja. LD 20840
Es piedzimu māmiņai, pašā ziedu laiciņā, Pati augu kā liepiņa, kā ieviņa noziedēju. LD 1189
Es pakāru šūpolīti, pašā ziedu laiciņā, No tīriem ziediņiem, no rozīšu lapiņām. LD 1717
Vilciņš kāzas sataisija, pašā siena laiciņā. Vilks aiz galda, lāc's aiz galda, ziemels galda galiņā. LD 2397
Launadziņa vajadzēja, ka būt' laba devējiņa; Jau saulīte ielīgoja, launadziņa laiciņā. LD 4417
Brālitima žēl darīju, pašā darba laiciņā: Pļavā dūru grābeklīti, sēdu tautu kumeļā. LD 17868
Miega dēļ es nerāju, savu jaunu līgaviņu; Man pašami miedziņš nāca, pašā miega laiciņā. LD 21970
Mārtiņš bija labs vīriņš, aiz visiem vīriņiem: Ni ruden, pavasar, pašā maizes laiciņā. LD 30223
Jānits jāja visu gadu, atjāj Jāņu vakarā, Atjāj Jāņu vakarā, pašā zāļu laiciņā. LD 32932
Ši dieniņa, rītdieniņa, līdz manam laiciņam; Lai nāk cita mātes meita, šo durtiņu virināt. LD 10625
Paslēpiesi, man' māsiņa, aiz deviņi rožu krūmi, Lai tautietis tev meklēja, līdz pat gaiļu laiciņam. LD 16832
Šo rudeni, to rudeni, maza mana līgaviņa. Jel laiciņu nolieciet, da kurami rudeņam? LD 14809
Ko lielies tu, Jānīti, zinu tavu lielībiņu: Es redzēju tos laiciņus, kad no piestas putru strēbi. LD 19407

Auseklis un Austriņa.

Haralda Biezā monogrāfijas „Seno latviešu debesu dievu ģimene” (Rīga, Minerva, 1998) pirmās daļas pirmā nodaļa ir `Auseklis`. 1.1. Rīta zvaigzne (Venus) latviešu valodā sastopama ar vairākiem nosaukumiem, tādēļ vispirms nepieciešams noskaidrot to savstarpējos etimoloģiskos un semantiskos sakarus... folklorā visbiežāk lietots nosaukums Auseklis līdz ar dažādām dielekta un atvasinātām formām Ausekls, Auseklītis, Auseklīts, Ausekliņš, Ausekliņis, Ausekleņč, Ausekleņs, Ousekļs, Ausjekleņis, Auseklinis, Ausekļeņis... Ausekliņa, Auseklīte.
Valodnieki līdz šim ir pagājuši garām kādam citam folklorā sastopamam nosaukumam – proti austriņa. Pats vārds austriņa ir gan bijis pazīstams. Tā Mīlenbahs runā par austru, bet par šī vārda nozīmi atzīst rītausmu, rīta blāzmu. Nav nekādu šaubu, ka viņa minētā austra lietota arī tādā nozīmē. Turpretim ir jautājums, vai viņa minētā dainas tekstā (11876) sastopamais vārds oustreņa balsta tādu nozīmi...
Lai nu kā zinātnieki strīdas, taču ir skaidrs, ka vārdi Auseklis un Austriņa ir latvju astroloģijas vārdi.

Skaitļi 1, 2, 3.

Dainu skapī skaitli 1 atrodam 3701 dainā, skaitli 2 1818 dainās, skaitli 3 1605 dainās. Pirmais skaitlis 1 dainās ir pirmais arī pēc sastopamības biežuma dainās. Skaitlis 1 nozīmē pasaules pirmsākumu, pasaules veselumu, kaut kā jauna iedīgli, arī vienu iespēju no 2 vai `vairāk` un arī ar nozīmi `kāds`. Vissenākajos dainu tekstos skaitlis 1 vai nu vispār neparādās, vai arī parādās ļoti reti. Dievs bijis viens pats, ko lai es daru viens pats?... Vienam tēvam trīs dēli... Viena Saule...
Ai zaļā bērzu birze, Tavu daiļu augumiņu! Pirmāk zaļa, pēc dzeltena, kā viens vaska ritulīts. LTDz 2760
Ar vēzīti arti gāju, sīku celmu līdumā. Tur uzauga div’ vārpiņas, viena celma galiņā. LD 28211
Pēkonīši pieci brāļi, visi pieci Vāczemē. Lūdziet Dievu arājiņi, lai nāk viens šai zemē. LTDz 33709

Skaitlis 2 dainās bieži nozīmē divu pretstatu pāri, arī iedīgli kādam lielākam skaitam. Pasaule mītiskajā apziņā sastāv no divu pretmetu virknes (Dievs-Velns, Diena-Nakts, labais-kreisais, augša-leja...), kas bieži izteikti bez skaitļa 2 klātbūtnes. Jumis kā divvārpiņa. Divi redz vairāk nekā viens. Div` acis pierē (Divas debesu acis – Saule un Mēness). Divi pupi.
Divi vien, divi vien, kas dzīvoja saules mūžu: Akmins augstu kalniņā, ūdens zemu lejiņā. LTDz 55552
Dziedam divi, dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu, Kad dziedāja liela pulka, kā līgot nolīgoja. LD 258
Saules meita sagšas auda, vidū gaisa stāvēdama: Divi lāses tīra zelta, treša tīra sudrabiņa. LTD 33978

Skaitlis 3 ir ideālskaitlis un simbolizē pilnību, vienotu veselumu, arī laimīgu izdošanos, telpu un daudz ko citu. Trīs ir latvju folklorā visbiežāk lietotais sakrālais skaitlis. Skaitlis 3 apzīmē dinamisko pabeigtību (sākums 1, vidus 2, beigas 3), pasaules trīsdaļījumu (debesis-zeme-ūdens), laika trīs cikli (bija-ir-būs), trīs izsaka telpu (treji vārti, trejas durvis). Vienam tēvam trīs dēli... Krustcelēs trīs izvēles virzieni. Iniciācijā uzsvars tiek likts uz trešo. Trīs Laimas. Ar trim lietām, trim darbībām, trim reizēm veic aizsardzību. Jostu jož trim kārtām.
Trīs putniņi skaisti dzied, upes līča maliņā: Zīle dzied, stērste velk, lakstīgala vidzināja. LTDz 2697
Trīs rītiņi neredzēju, Ausekliņa uzlecot; Ausekliņis Vāczemē, saulei kurpes šūdināja. TDz 55024
Ai Dievi, ai Dievi, man trīs daiļi bāleliņi. Tie negāja svētu rītu, bez tērauda zobentiņa. LTDz 16024

Skaitļi dainu skapī.

... skaitļi un lietas ir viens no otra nedalāmi un kopīgi veido kontinuumu bez sākuma un gala („skaitļi valda pār pasauli”)... Kvantitatīvais aspekts nosaka Visuma un tā atsevišķo daļu skaitliskos raksturojumus, sakrālos skaitļus, kas tāpat kosmoloģizē svarīgākās Visuma daļas un būtiskākos dzīves momentus (3, 7, 10, 12, 33), nelabvēlīgos skaitļus kā haosa, nejēdzīgā un ļaunuma tēlus (piem., 13); postulē labvēlīgo un nelabvēlīgo skaitļu pretstatus – pārskaitļi un nepārskaitļi... (Mitoloģijas enciklopēdija 2.sējums, R, 1994, 272., 321. lpp.).
Senajās tradīcijās ar skaitļu palīdzību periodiski tika atjaunota (sakralizēta) pasaule. Skaitļiem ir būtiska nozīme visās astroloģijās, tostarp arī latvju astroloģijā. Dainās skaitļi sastopami cits vairāk, cits retāk un daudzi nemaz (piemēram tie skaitļi, kas beidzas ar -padsmit). Latviešu folklorā skaitļi sastopami lielāko tiesu pirmā desmita robežās.
Izvērtēsim viencipara skaitļu biežumu digitālajā Dainu skapī. Latvju senatnes mantojumā, tāpat kā arī citu tautu folklorās neatrodam skaitli 0. Skaitli 1 atrodam 3701 dainā, skaitli 2 1818 dainās, skaitli 3 1605 dainās, skaitli 5 983 dainās, skaitli 9 769 dainās, skaitli 6 365 dainās, skaitli 4 192 dainās, skaitli 7 16 dainās un skaitli 8 tikai 3 dainās. Redzam, ka atšķirības ir pat simtām reižu, bet secinājumus no statistikas sausajiem skaitļiem pagaidām neizdarīsim un turpmāk īsumā aplūkosim skaitļu nozīmes. Ļoti zīmīgi, ka skaitļi 6, 7 un 8 dainās ir daudz retāk sastopami, nekā 9.

Brikolāža.

...Mītu poētikas pasaules modelim raksturīga t.s. brikolāžas loģika (no fr. bricoler „spēlēt ar atsitienu”, t.i., izmantot aplinku ceļu, lai sasniegtu nosprausto mērķi). Mītu poētikas apziņā izstrādāta bināro (divejādo) atšķirīgo pazīmju sistēma, kas parasti ietver sevī 10 – 20 pretēju pazīmju pārus. Šī pretnostatīšana saistīta ar telpas struktūru (augša-apakša, debesis-zeme, virszeme-pazeme, labais-kreisais, austrumi-rietumi, ziemeļi-dienvidi), ar laika koordinātām (diena-nakts, pavasaris (vasara)-ziema (rudens)), ar krāsām (balts-melns vai sarkans-melns), kā arī ar pretstatiem, kas atrodas uz dabas un kultūras, dabiskā un sociālā robežas: daba (dabiskais)-kultūra (sociālais): slapjš-sauss, jēls-vārīts, ūdens-uguns; sociālajiem pretstatiem ((vīrietis-sieviete, vecākais-jaunākais (dažādās nozīmēs – vecuma; ģenealoģiskajā: senči-pēcnācēji; sabiedriskajā), savs-svešs, tuvs-tāls, iekšējs-ārējs); uz to zināmā mērā attiecas arī daudzi vispārīgi pretstati, piem., sakrālais-laicīgais. Visi kreisie un visi labie pretstatu locekļi veido kopumu, kuru attiecības var tikt apskatītas ar daudz vispārīgākas opozīcijas palīdzību, kas vairs nav lokalizēta telpas, laika, dabas vai sociālajā plāksnē: laime-nelaime, dzīvība-nāve un daudz abstraktāks to skaitliskais apzīmējums – pāris-nepāris. Uz šo divejādo pazīmju kopumu pamata konstruējas universāli zīmju kompleksi, kas ir efektīvs pirmatnējās apziņas pasaules apgūšanas līdzeklis.
Tāpēc pasaules modeli raksturo arī simboli, ar kuriem izsaka šos universālos zīmju kompleksus. Viens no plašāk izplatītajiem mītu poētikas pasaules modeļa simboliem ir pasaules koks, ko var raksturot gan kvalitatīvi (ar semantiskām pretstatu sistēmām), gan kvantitatīvi. Mītu poētikas apziņā pat skaitļi neizsaka tikai kvantitatīvās attiecības, bet vienmēr atklāj arī substancionālu, „kvalitatīvu” raksturu, tāpēc skaitļi ne tikai nosaka pasaules ārējos izmērus, kvantitatīvos daļu samērus, bet arī pasaules modeļa kvalitatīvās pazīmes. Skaitlis ne tikai iekļaujas pasaulē un tās tēlā, bet arī nosaka tās dziļāko būtību un pat prognozē tās nākotnes interpretāciju. No tā izriet, ka arī skaitlis tiek izmantots par „brikolāžas” līdzekli... (Mitoloģijas enciklopēdija 2.sējums, R, 1994, 272.lpp.).
Te skan atbalss un atbalss noteikti ir latvju astroloģijā. Skaitļu atbalss.

Latvju astroloģijas senās liecības.

... Pasaku pētīšanā es gribētu piespraust arī vēl no savas puses kādus novērojumus un paskaidrojumus, kuŗi vienā otrā gadījumā varētu būt vairāk piemēroti latviešu lasītāju prasībām. Vispirms nav vēl še diezgan apgaismotas vājās puses āriešu teorijā, kura latviešu rakstos ir laidusi dziļas saknes.
Kad valodnieki bija pierādījuši indoeiropiešu pirmtautas kādus kopējus mītoloģijas un kultūras pamatus. Ja varēja konstatēt kādus vārdus, kas ir meklējami pirmvalodā, tad varēja runāt arī par kādiem priekšmetiem, kuŗus pirmtauta būtu pazinusi. Vārdu etimoloģija un nozīmju maiņa deva atkal liecību par pirmtautas domāšanas veidu. Ja romiešu Jupiteram līdzīgus dievus atrada pie grieķiem un indiešiem, bet ar vairāk pārgrozītu nosaukumu arī pie citām radu tautām, tad tādu dievu būs pazinusi arī pirmtauta, kuŗa ar šo dievu būs saistījusi arī mītus un teikas. Pirmā kārtā mums nu ir jāizšķiŗ jautājums, cik liela ir tā varbūtība, ka šādas pirmatnes teikas būtu uzglabājušās līdz mūsu dienām?
Apskatot latviešu valodas vārdnīcu, mēs redzam, ka lielākā daļa tur ir pašu latviešu radītu vārdu, kuŗiem pat tuvajā leišu valodā nav pilnīgi atbilstošu piemēru. Tādu vārdu mums ir samērā maz, kas tieši būtu pārnākuši no pirmvalodas, kamēr neviens šāds vārds nav uzglabājies negrozītā veidā. Ja nu veselas pasakas tikpat viegli mums būtu uzglabājušās no pirmtautas kā atsevišķie vārdi, tad šādu vecu pasaku mums būtu diezgan maz.
Arī salīdzināmā mītoloģija met gaismu uz jautājumu par mūsu teiku un pasaku vecumu. No tiem latviešu dieviem, kuŗus mēs varam turēt par mantojumu no indoeiropiešu pirmtautas, ir minami Dievs jeb Debesstēvs, Pērkons, Dieva dēli un saules meitas. Tautas dziesmās mēs tos sastopam visus, bet pasakās tikai Dievu, kuŗš ir grūti šķiŗams no kristīga jēdziena, ievērojot vēl seno laiku mistiku. Dažas teikas gan pazīst arī Pērkonu, bet nevaram zināt, vai tās ir pareizi uzrakstītas, jo variantos viņa vietā stāv Dievs. Par Dieva dēliem un saules meitām nav man pazīstamas pat viltotas pasakas. Tā tad mītoloģija mums nedod nekādas drošas liecības, ka mūsu pasakās vēl būtu kādas atmiņas no indoeiropiešu pirmtautas. Tautas dziesmas, kā redzams, ir padotas mazākām pārgrozībām, jo viņas ir tikušas bieži dziedātas un vēl sargātas ar noteiktu ritumu un meldiju.
Arī pašas pasakas pēc sava satura, vispārīgi ņemot, nav attiecināmas uz tāliem priekšvēstures laikiem. Mēs tur pastāvīgi sastopam ķēniņus, kuŗi valda savās pilīs, kur tik pa vārtiem var tikt iekšā. Nereti ap pili iet mūris. Citas pasakas daudzina baznīcas ar torni, zvanu, altāru un kanceli. No dzirnavām tiek minētas gan sudmalas, gan vējdzirnavas. Bieži tur darbojas visādi amatnieki: kalēji, skrodeŗi, sulaiņi, pavāri, kučēri, par visām lietām zaldāti un muzikanti. Liela loma tur pieder zobeniem, atslēgām un gredzeniem, kuŗu indoeiropiešu pirmtauta vēl nevarēja pazīt. Pasaku cilvēki dzeŗ arī labprāt alu un vīnu. Daža pasaka pavisam nav domājama bez vēstulēm un skaistām bildēm. Tādu pasaku būs ļoti maz, kur šādu lietu nav, jeb kur tādas varētu atmest kā vēlāku laiku pielikumus.
Šādi fakti gan galīgi nenoliedz iespējamību, ka viena otra pasaka var mums būt mantota no indoeiropiešu pirmtautas... (Latviešu pasakas un teikas, R.1925. 25.lpp.)
Latvju astroloģijas pamatu meklējumos mēs varam pielietot tikai latvju senās liecības.

Īsta latvju astroloģija.

...Mūsu tautas dziesmas un pasakas ir daudz īstenākas, daudz vairāk tautiskas un laikam arī daudz vecākas nekā tās gara mantas, ko daža cita, pat liela slavena tauta dēvē un daudzina par savām tautas dziesmām un tautas pasakām... (Fricis Brīvzemnieks, „Mūsu tautas pasakas I” 1887).
Īsta latvju astroloģija latvjiem ir tas pats, kas ķīniešu astroloģija ķīniešiem, tolteku astroloģija toltekiem vai franču astroloģija francūžiem. Latvju Dainas, teikas, pasakas, ticējumi, mīklas, parašas un pat anekdotes ir savāktas, apkopotas, pētītas, analizētas, taču latvju astroloģija tā arī vēl arvien nav pat apkopota. Savulaik tika savākts pietiekami daudz astroloģisku liecību, lai tās apkopotu un veidotu latvju astroloģijas pamatus.
Latvju astroloģija bija, ir un būs, latvju astroloģija vēl guļ ziemas miegu...

Debesu naids.

Latvju astroloģijā ietilpst viss, kam ir kaut mazākā norāde uz debesīm: āriņi, zīlīte, saule, bite, nakts, gaiss, sudrabs...
Trīcēt trīc tie āriņi, Kur aug meitas dziedātājas; I zīlite nedziedāja, Kur aug puiši naidenieki. LD 431.
Ai, kaimiņi, nāburdziņi, Vēl mēs naidu turēsim: Tavi puiši, manas meitas Jāj kopā pieguļā. RLB 445.
Pate Laima laba sieva, Pate liela naidiniece: Pate prieciņ'i devusi, Pate lielas žēlabiņas. LD 1135
Saule, saule, zeme, zeme, Ko ar mani naidojies! Kad noņēmi tēv' ar māti, Ņem ar' mani pašu līdz. LD 4220
Augat, mani gari mati, Vizuļos cirzdamies. Tie būs labi naidu celt, Kad es iešu tautiņās. LD 5499
Bite, bite, meita, meita, Tā nerieba nevienam: Bite druvas nesliedēja, Meita naida neturēja. LD 6511
Es izaugu puiškiniem Pat lielā naideniece; Dienu mutes es nedevu, Nakti klāt negulēju. LD 9660
Ne saulite gaisu jauca, Ne meitiņas naidu cēla; Sniegi, vēji gaisu jauca, Jauni puiši naidu cēla. RLB 12348
Neraud' gauži, līgaviņ, Man sudraba zobeniņš, Es varēju cauri jāt Naidenieku pulciņam. LD 32124
Debesīs ir arī naids.

Debess precības.

Debess precības senlatviešu mitoloģijā ir vecs mīts, ko indoeiropiešu tautas laikam mantojušas no senās kopējās pirmtautas. Precējamā ir Saule jeb Saules meita, bet precinieku rindas ir ļoti raibas: Dieviņš, Mēness, Auseklis, Dieva dēli, Mēness dēli, Vējš un Vēja dēls, arī Pērkons un Pērkona dēls tīko pēc debesu līgavas. Pamatmīts droši vien stāstīja par Saules precībām ar Mēnesi. Dilstošā Mēness steigšanās klāt Saulei un pazušana tajā uz „3 dienām” bij šā mīta dabas pamats (baze). Dzimumu mīlestības motīvi ieskanas tiklab Dieva dēlu un Saules meitu, kā arī Mēness un Saules attiecību raksturojumos. Saule un Mēness, liekas, bij tapuši pat par precību ideālfigūrām, un viņu vārdos sauca jauno pāri precību rotaļās. (citāts no L. Ādamoviča raksta „Senlatviešu mītoloģija”, LTD, XI, Kopenhāgena, MCMLVI, 570. lpp.).