Dome. Veltu klaida. Veltaine. (29)

Viņu pilsētas vāks: Demmin, sakne ir radniecīga skitu lietus dieva vākam: tami.masadas (debesu, mākoņu mīzada), jo no vārda: masadas, ir atvasināti vārdi: moist, ang(mitrs) un mīzt, kas toreizējā valodā nebija nekrietns vārds. No vārda: tami, ir atvasināti vārdi: tuman, rus(migla), dūmai, lei(dūmi), dym, pol(dūmi), tumsas, lei(tumšs) un temny, rus(tumšs). Kā vāks: S.kytēs, hel(s.kiti), ir rakstīts ar t tā vāks: Tami.masadas, sky(Nep.tunus =debesu ūdens), ir rakstīts ar `t` helēņu rakstības gaumē. Šis vāks: Tami (debeši), pieder lūpeņu virknei pie kās pieder arī Nep.tunus, lat(Debesu ūdens), re: Debesys, lei(debess)> Dievas, lei(Dievs)> Tami.masadas, sky(Nep.tuns)> Demmin, vel(Domiņa)> Nemunas, lei(Nemuna); Tami.masadas, sky(Nep.tuns)> daimōn, hel(dievišķs)> doms, let(baznīca)> domus, lat(nams)> namas, lei(nams); Debesys, lei(debess)> neba, bul(debess)> nebula, lat(zvaigžņājs)> Nep.tunus, lat(Debesu ūdens).
Šī sena locīšana no poguļas: D(t,d) uz N( ,n), vijas viscauri šai sekmei. Vārds: .tune(ūdens) sīkāki ir terzēts, sakarā ar vāku: Tanais, hel(Dona). Tāpat, vāks: Nemunas, lai(Nemuna), ir ļoti tuvs vākam: Demmin, kam ir bijusi kāda debešķīga jēga vai nu sakarā ar ūdeni, vai nu ar domu jeb baznīcu, ap ko ir izaugusi Domiņa jeb Demmin(a). V.Spaksis, Tiksla tautas teikma, 110. lpp.).

Pane. Veltu klaida. Veltaine. (28)

Vientuļais slāvu vārds: ž.ban, rut(koka kauss ar vāku) ir vārda: s.painis čaliens. Tā Meklenburgas velti: Chizzini, lat(gaiziņi), Circi.pani, lat(ap.panieši), Tholo.santes, lat(jūŗas salas tauta jeb sāmsalieši), un Retharii, lat(rītieši, igauni?), savas dzīvotnes upi: Pani, ir nosaukuši baltu vārdā. Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 110 lpp.).

Puns. Veltu klaida. Veltaine. (27)

Šis vāks: .panisus, hel(upe) ir arī tālāki lietots pie veltiem Meklenburgā savas upes nosaukumam: Pane(upe), kas pieder B#N vārsmai. Šai vārsmai pamatā ir vārdi: pinō, hel(es dzeru) un priedēkļotais vārds: s.painis, ko saknes iztrūkst leišu un prūšu valodās. Tas varbūt ir tāpēc, ka šis vārds ir ieviests no helēniem caur gelēniem Budainē un veltiem pie Gaujas, no kurienes tas ir ieviests Meklenburgā pa jūŗas ceļu. Pie šīs vārsmas pieder arī pienas, lei(piens). Bet umbru vārdi Itālijā: puni, poni(piens), droši vien ir pārņemti no helēniem. S.penis, pru(pups), agrāk laikas būs bijis sa.pienis. Salikteņa: s.penis, pru(pups) sakne atrodas vārdos: penis, lat(pimpis), pauns un puns ar pirmatnēju jēgumu: puns. Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 110 lpp.).

Piens. Veltu klaida. Veltaine. (26)

Vāka sakne: panti sabrūk uz iedēkļa sakni: B#n, kā vākos: Pane, upe veltos Meklenburgā, un Para.panisus, hel(Viņ.upe), kas ir vienīgā upe ko Hekatius VI gs.pmē. atzīmē uz kartes plūstam ziemeļup. Pie šīs saknes pieder vārsma: ž.ban, rut(koka kauss)\ s.penis, pru(pups)\ pinō, hel(es dzeru)\ poni, umb(piens)\ pienas, lei(piens)\ pīns, letg(piens)\ s.painis\ pōn\ pūn\ pauns\ peun\ puni, umb(piens). Pie šīs vārsmas pieder arī vāki: Pane un Para.panisus. šīs upes vāks: Para.panisus sastāv no 2 vārdiem: Para, hel(aiz, viņup) un panisus, hel(upe, straume), acīmredzot, vārda: pontos, hel(jūŗa) sarauktais vārds. Šai upei vārds: Para, hel(aiz, viņup), bija dots tāpēc, ka tā bija vienīgā zināma upe, kas plūst uz Z Hekaitus kartē. Tā ir kāda Amalchia(s), lat(Ziemellīdzes jeb Baltijas jūras) upe, kajā tā ieplūst. Tā nav Daugava, jo tā ieplūst Croniā, hel(Saltonē, t.i. salanos Rīgas un Somu jūŗas līčos). Šīs jūŗas iezemiešu vāks: Amalchia nozīmējis: sasalušu, ir tulkots helēņu valodā caur vārdu: kryōnos, hel(ledains). Vienā gadienā Daugava ir uzdota par Kronus. Bet pats Ptolemaius Nemūnu sauc Hronos tot. To arī apliecina tās pilsētas vāks: Kaunas, kas ir vāka: Cronia, kas mijies uz Hronos, hel(Nemuna) sakne. Tāpēc, Para.panisus, hel(Viņ.upe), var būt tikai Visla. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 109. lpp.).

Panti. Veltu klaida. Veltaine. (25)

Herodotus piemin upi: Panti.kapes, hel, starp Dņepru un Donu. Vārdu: Panti., viņš mēģina saistīt ar vārdu: pente, hel(5), tas ir piekta upe. Diemžēl, pēc viņa paša atzīmes tā iznāk ceturta, rau: Tyres, hel(Dniestra), Hypanis, hel(Buga), Boris.tenes, hel(Dņepra), Panti.kapes, hel(Jūŗas upe?), Hypacyris, hel(?), Gerrhus, hel(?), Tanais, hel(Dona). Acīmredzot, šajā vākā: Panti.kapes, ir 2 valodu sadursmes, kā teiksim, vārdā: tautas demo.kratija, kur viens vārds: tauta, lei(tauta), ir ņemts no baltu valodas, bet otrs vārds: demos, hel(tauta) ir ņemts no helēņu valodas. Tā kā šī upe atradās toreizējā Skitainē, tad jādomā, ka šī vāka pirmā puse: Panti., saistas ar vārdu: .kapes(upe, ūdens?), kas radniecīgs vārdam: kopos, lei(kāpas). Šis vārds, ar iedēkļi: -l-, ir attiecināts arī uz Baltijas jūŗu: Oynedikos kolpos, hel(Venediska jūŗule), kas mijas uz vārdu: gulf, ang(līcis). Tādā gadījumā arī vāku: Kaspija, būtu radījuši skiti. Tā arī atradās viņu dzīvotnē. Iedēkļim: -s- , ir atrodams pašu s.kitu vākā: S.kydtes, hel(sa.kitaji jeb s.kiti). Pie šīs saknes: G#B, pieder arī vārdi: kipitj, rus(vārīt), kupatj, rus(peldināt), un s.kābs, let(sa.mērcēts). Tāpēc, vāks: Panti.kapes, hel(Jūŗas upe), ir vienīgais iespējamais tulkojums. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 108.lpp.).

Spunde. Bauda. Veltu klaida. Veltaine. (24)

Vārda bauda sakne: B#D, mijas uz sakni B#nD, kas ir radījusi samērā nabadzīgu vārsmu: Panti.kapes, hel(Melnās jūŗas upe) \ bend \ pint, ang(pusstops) \ pontos, hel(jūŗa) \ bead \ bīnd \ baind \ bōnd \ būnd \ baund \ beund \ š.puntas, lei(spunde). Šīs vārsmas jēgums vēl joprojām dzidri saistas ar ūdens jēgumu. Š.puntas, lei(spunde), ir radniecīgs vārdam: š.punt, rut(s.punde), acīmredzot atvase no baltu-sakšu augšējās vārsmas. Vārds: pint, ang(pusstops), ir atvases no pond, ang(dīķis), radniecīgs vārdam: pontos, hel(jūŗa), un pons, lat(tilts). (V.Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 108. lpp.).

Pirts. Veltu klaida. Veltaine. (23)

Kamēr velti jeb welat.abi(veltu ļaudis) šo upi sauca par Pani, tikmēr vācu bīskapi to sauca par Peene, kā to liecina Brēmenes Ādams: „..Chizzini et Circipani, usque ad Panem fluvium, quem nostrae privilegia ecclesiae vocant Penem.” (gaiziņi un ap.panieši viscauri līdz Panes upei, kas mūsu baznīciskā priekšrocībā saucas Pene.) Šis vāks Pane ir atvasināts no saknes: B#D vārsmas: Bad, ger(pirts)\ perti, lei(pert)\ pitj, rus(dzert)\ poter, hel(krūze)\ bed\ bīd\ poieiti, pru(dzer)\ bōd\ būd\ poūt, pru(dzert)\ beud\ plūdas, lei(plūdi). Pie šīs vārsmas pieder arī vārdi: pirtis, lei(pirts), pilti, lei(pilt), plūsti, lei(plūst), kur iedēkļiem: -r- un -l-, ir laipuma jēgums, bet iedēkļim: -s-, ir daudzuma jēgums. Šis daudzuma dēkļis ir lietots kā priedēkļis vārdos: s.pit, ang(s.pļaut), atvase no pļuvatj, rus(spļaut). Pie šī vārdu pudura pieder arī vārds: s.pout, ang(šļākt), kam pamatā ir vārds: bauda, lei(dzēre). (V.Spaksis, Tiksla tautas teikma, 107. lpp.).

Tule. Veltu klaida. Veltaine. (22)

Tā ka vāks: Osilia, lat(Sāmsala), ir sakropļotais vāka: ugauni, let(igauni), tulkojums, no kā ir atvasināts Rīgas jūras līča piejūriešu vāks: hosioi, hel(lībji?), vāks: Hesynos tot, hel(Gaiziņu upe jeb Gauja), Ptolemaius kartē, ir helēņu valodas locījums no vāka: hosioi, hel(lībji?). Šī cilts ir dzīvojusi starp veltai, hel(velti), pie Gaujas un karbōn, hel(igauni), tautu pie jūŗas. No viņu cilts vāka: hosioi, hel(lībji?), ir atvasināts vāks: Cēsis, bet no vāka: Hesynos tot, hel(Gaiziņu upe jeb Gauja), ir atvasināts Vidzemes augstienes, no kurienes iztek Gauja, tās augstāka kalna vāks, Gaiziņš. Tā kā Vidzemes augstiene Ptolemaius kartē ir atzīmēta ar vāku: Reipō hory, hel(Lībju kalni), tad jādomā ka vāki: hosioi un Hesynos, arī attiecas uz lībjiem. Šis vāks tālāki ceļo uz Meklenburgas veltiem, kur vienas cilts vāks: Chizzini, lat(gaiziņi), ir skaidra atvase no vāka: Hesynos tot, hel(Gaiziņu upe, Gauja). Šo cilšu 4 zināmi vārdi ir āriešu, nevis ugru cilmes. Vai šie hosioi, hel(lībji?), un Chizzini, lat(gaiziņi), būtu bijuši latviskoti lībji? Šie Chizzini, lat(gaiziņi), un Circi.pani, lat(ap.panieši), vismaz valodā bija balti. To liecina upes, pie kās viņi apmetās Meklenburgā, vāks: Pane, kas pieder pie tās pašas saknes kā arī baltu-umbru vārds: piens. Toties, sudēnoi, hel(sudēni jeb tautēni) un Retharii, lat(rīteni jeb igauni?) varēja būt vēl ugri. Par šīm Meklenburgas veltu ciltīm Brēmenes Ādams pauž, ka Chizzini, lat(gaiziņi), un Circi.pani, lat(ap.panieši), dzīvo Panes R krastā, bet Tholosanti, lat(jūras salas tauta, sāmsalieši?), un Retharii, lat(rīteni jeb igauni?), dzīvo Panes upes A krastā. Šīs ciltis cīkstējās savā starpā pēc vadības.
Ka Tholo.santes, lat(jūŗas salas tauta jeb sāmsalieši?), ir saliktais vāks par to nevar būt šaubu. Tikai nav skaidrs vai šis vāks tā: Tholo.santes, lat(jūŗas - salas tauta), vai šā: Tholos.antes, lat(jūŗas - salas nācēji). Vienādi vai otrādi, jautājums ir nevis par jūŗas-salu, bet par tautu vai nācējiem. Tas nenomiglo šīs jūŗas - salas saistību ar Sām.salu. Tāpēc es izšķiros, ka Tholo.santes, lat(jūŗas - salas tauta jeb sām.salieši), ir ticamāks saliktenis.
Ģenetiviskais īpašības lietas vārds: Tholo-, hel(jūras), ir atvase no vārda: talassa, hel(jūra), kas ir atvasināts no vāka: Thule, hel(jūŗas sala, bieži Islande), kas mijas uz vārdu: sala un šalis, lei(zeme) tā: Thule, hel(jūŗas sala)> sala> šalis, lei(zeme); Thule, hel(jūŗas sala)> Tholo.santes, lat(jūŗas - salas tauta).
Vāka: Tholo.santes, lat(jūŗas - salas tauta) otrā puse: .santes, var būt atvase no vārda: tauta, lei(tauta), kas caur tiuda, got(tauta) mijas uz sudēnoi, hel(sudēni jeb tautēni) un seti(pareizticīgā cilts Igaunijā), kas mijusies uz santes ar čaliska iedēkļa: -n- palīdzību, kam nav nekāda grammatiska jēguma. Šie seti, kam acīmredzami ir baltiskais vāks, ir pirmie kristītie igauni, jo pareizticība Baltijā ieradās caur Krieviju pirms katoļticības. Viņi dzīvo pietos no Peipusa ez. ap Pečoriem...
Tautō, pru(zeme> tauta, lei(tauta)> tiuda, got(tauta)> sudēnoi, hel(sudēni jeb tautēni)> seti, bal(tauta)> Tholo.santes, lat(jūras salas tauta, sāmsalieši?). Es domāju, ka .santes(tauta), vākā: Tholosantes, lat(jūras salas tauta jeb sāmsalieši), attiecās uz palatviskotiem lībjiem vai igauniem, jo viņi kopā ar Rethari(iem), lat(rītiešiem jeb igauniem), upes atstarpā, turējās pie Chizzini(iem), lat(gaiziņiem), un Circi.pan(iem), lat(ap.paniešiem) pie Panes upes Meklenburgā. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 105.lpp.).

Sāmsala. Veltu klaida. Veltaine. (21)

Vāks: Hesynos, hel(gaiziņi), ir atvasināts no kādas cilts: hosoi, ko Ptolemaius atzīmē Rīgas jūras krastā starp veltiem pie Gaujas grīvas un karbōn, hel(ugauni jeb igauni) tautu. Šīs cilts vāks: hosioi, saistas ar vāku: Osilia, lat(Sāmsala), atvase no Fōsilia, hel(Ugule, Ugaunija), kā to Pyteas(385-322 pmē) bija iztulkojis no latvju vāka: ugauni, let(igauni). Viņš to rakstīja: Basilia, jo helēņu burtājā trūkst burtuļa: v, kas pieder pie poguļas: V(f,v), no kās ir atvasināta lokanu lūpeņu poguļa: W(f,w). Šo salu Plinius(23-79), savukārt, sauc vākā: Balcia. Tātad, šīs cilts vāks: hosioi, hel(lībji?), ir vāka: ugauni, let(igauni), tulkojums: ugnis, lei(uguns)> ugauni, let(igauni)> fōsilia, hel(ugule)> Osilia, lat(Sāmsala)> Ōsel, ger(Sāmsala)> hosioi, hel(lībji?); fōsilia, hel(ugule)> Basilia, hel(Sāmsala)> Balcia, lat(Sām.sala).
Visas šīs atvases balstas, šajā sekmē, uz tulkojuma: ugnis, lei(uguns)> fōs, hel(gaisma). Ir jāatceras, ka sakne: ug-, dod arī atvasi: agri un ugri(austrumieši), kas ir atvase no vārda: vakaras, lei(vakars), pie kā saknes pieder arī vārds: fuego, esp(uguns), kas čaļas uz vārdiem: fōs, hel(gaisma), un vizēt.
Kāds cits izmisuma valodnieks jeb filologs ir mēģinājis vāka: Osilia, lat(Sām.sala), sakni: os-, saistīt ar vārdiem: oss un auss. Šo sakni viņš iztulkojis, pmē., ar vārdu: ōtōeis, hel(osains jeb ausains). Ar šādu filologiju viņš vāku: Osilia, lat(Sām.sala), ir iztulkojis par Pan.otioras, hel(Vis.osaine jeb Vis.ausaine). Šo osainu tulkojumu piemin Plinius(23-79) aprakstā par Baltijas j.: „...citas salas saucas Vis.ausaines, uz kām cilvēkiem ir tik lielas ausis, ka viņi ar tām apsedz savus ķermeņus, kas citādi ir kaili.” Šis ir viens no visdzidrākiem paraugiem kā izmisuma valodnieki jeb filologi izgudro attaisnojumus iedomātām vārdu sakņu sakarībām. Lai izvairītos no šādām lamatām es izveidoju sekmju un dēkļu terzas, kas ir uzdotas rotā. Šīm terzām ir musturs, kas izsijā iedomības, kas gaismu pataisa par ausi. (V.Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 103. lpp).

Gauja. Veltu klaida. Veltaine. (20)

Kā saknē: G#B mijas uz sakni: )(#B, tā šī sakne mijas uz sakni: G#V, jo poguļas: B(p,b), V(f,v) un M( ,m) pieder lūpeņu pogai, atvasinam vārdu: kava, rut(dzeriens, kafija). Arābu valodā šis vārds: qahveh(dzeriens), laikam būs ieklīdis no keltiem Kaspijas j. kaimē. No šī vārda saknes ir atvasināti vārdi: grīva un š.ķīvis, kā arī vāks: Coive, liv(Gauja).
Vārda: grīva, iedēkļis: -r-, pauž senumu. Tam ir laipura jēgums. Tagadējā izloksnē grīva sauktos liel.kava vai liel.ūdens. Priedēkļim: š., vārdā: š.ķīvis ir daudzuma jēgums, kas tagadējā izloksnē sauktos sa.kava vai sa.ūdens vai vairum.ūdens.
Latviešu Indriķis ap 1226.g. rakstam par Lībijas kristīšanu, Gauju sauc par Coive, lībiešu izteiksmē, kas vācu valodā saucās Livlāndische Aa(Lībju aka). Vāks: Aa ir saraukums no saknes: a)(a, atvase no aka. Tā kā eiropiešu rakstībā poguļu: )(( , ), nerakstam, vārds: a)(a, čaliens no vārda: aka, tiek atzīmēts kā Aa. Vāku: Aa jeb A)(a, nevar rakstīt Ā, tāpat kā vārdu: saart jeb sa)(art, nevar rakstīt sārt. Vākam: Aa, ir ūdens jēgums, jo tas ir atvase no vārda: aka saknes, tāpat kā akacis, ōkeanos, hel(jūra), Oka. Tā vāks: Coive, liv(Gauja) ir atvasinājuši no vārda: kava, rut(kafija), kas latvju izloksnē mijies uz Gaua, kas „pareiz” rakstībā ir mīts uz Gauja. Burtuļs: j, ir ieviests krievu izloksnes iespaidā rakstot a ar ja, e ar je, b ar bj, utt., kā „pareiz” rakstība pieprasa.
Kā no vārda: kopos, lei(kāpas), caur vārdu: kava, rut(kafija), no kā ir atvasināts vārds: grīva un vāks: Coive, liv(Gauja), tā no vārda: habour, sak(osta?) ir atvasināts vārds: ha(r)bour, ang(liel.osta jeb ostura). Lūpeņu poguļa: B(p,b), mijamies uz kaimiņu poguļu: V(v,f), no šīs saknes atvasina vārdu: Haff, ger(joma), haven, ang(osta), Haffen, ger(osta), Frisches Haff, ger(Vritu joma), Kurisches Haff, ger(Kuršu joma). Šo vārdu sakne tālāki locas uz Le Havre, fra(lahavra, Ostura) un Havel, ger(Havuļa), ap ko dzīvoja Haefeldan, ang(havelieši) jeb haveldi, lat(havelieši), jeb velti, kas arī dzīvoja Coive (Gaujas) upainē, kur tos piemin Ptolemaius. Kā Coive ir atvasināta no vārda: kāpas, tā Havel, ger(Havuļa), ir atvasināta no kaimiņu vārda: habour, sak(osta). Tā Havuļas vāks ir Coives vāka atdarinājums ūkeņu pogā mijam poguļas: G(k,g) uz H(h,h). Šo sakņu otrā līdzskaņa poguļas mijamies lūpeņu poguļā, atvasinā arī vārdu: joma, kas ir vārda: Haff, ger(joma) tulkojums: kopos, lei(kāpas)> kava, rut(dzeriens)> gama(~grimt)> Krima> joma; kopos, lei(kāpas)> kava, rut(dzeriens)> grīva> java> Grobiņa.
Kur poguļas mija no G(k,g) uz J( ,j) notiek pēc tās pašas čalas parašas kā vārdos: Weg, ger(ceļš) uz way, ang(ceļš); gintaras (dzintars) uz jantar (dzintars). Havel, ger(Havuļa), kas atvasināta no vārda: kava (kafija), tāpēc jāizprot augšējās lūpeņu pogas atvašu visumā, nevis šaurā dzēriens jēdzienā.
Velti no Gaujas upaines sev līdzi ir atveduši uz Havuļas upaini senāko zināmo Gaujas vāku: Hesynos tot, hel(Gaiziņu upe), kā to sauc Ptolemaius savā kartē. Šis vāks: Hesynos tot ir pārcelts uz Meklenburgas veltu cilts vāku: Chizzini, lat(gaiziņi). Šis Gaujas vissenākais zināmais vāks ir saglabājies arī Vidzemes vākā: Cēsis, kam nav nekādu sakaru ar vārdu: kes, rus(ciems), kas ir atvasināts no tā paša celma kā arī vārds: casa, lat(māja). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 101. lpp.).

Grobiņa. Veltu klaida. Veltaine. (19)

No šīs saknes: G#B, ar iedēkļi: -r-, kam ir laipura jēgums, ir atvasināts vārds: Grapen, ger(grāpis) un vāks: Grobiņa, ko Rimberts 875.g. piemin ar tulkojumu: Seeburg, ger(Grobiņa). Izmisuma valodnieki jeb filologi šo vāku „iztulko” gan kā Jūrpili, gan kā Ezerpili. Rimberts, rakstīdams par šo zviedru iebrukumu Kursā piemin arī otru kuršu pili: Apulia, lat(Apuļa), atvase no vārda ape, pru(upe), bet bez tulkojuma vācu valodā. Laikam šo piļu vāki ir cēlušies nevis no to novietnes pie jūras vai ezera, bet no grāvja, atvase no grāpis, kas apjoza toreizējās pilis aizsardzībai. Iedēkļis: -r-, vākā: Gobiņa jeb Grāpene, pauž par šīs pils lielumu un senumu, bet piedēkļis: -l- vākā: Apulia, lat(Apuļa), pauž par šīs pils naujumu un mazumu. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 101.lpp.).

Osta. Veltu klaida. Veltaine. (18)

Vāks: Wiltzos, lat(vilži), ir vāka: Wylte, ang(velti) mijums, kas ir atvasināts tādā pašā čalas parašā kā plats> plašs. Vilži ir atvase no Ptolemaius minētiem veltiem Gaujas grīvā. Brēmenes Ādams arī vēsta, ka Brēmenes un Hamburgas bīskapijā šos vilžus jeb viltus jeb veltus sauc arī par leutiķiem, t.i. ļaudiķiem, kā toreiz sauca nevācu ciltis. Šī sakne: L#D ir jau 997.g. attiecināta uz baltiem, radot vākus: Litua, lat(Lietuva) un Lotwa, pol(Latvija). Šo vāku pamatnējs jēgums ir ļaudis, ko bīskapi attiecināja uz ciltīm ap Elbu un Oderu, kas Tacitus laikā saucās lugii, atvase no lu.gal, šum(cilvēks.liels, ķēniņš).
Alfreda Lielā laikā Wilte, ang(velti) saucās arī Haefeldan, ang(havelieši). 200 gadus vēlāk Brēmenes Ādams pauž: „Tālāki dzīvo chizzini [gaiziņi, tagadējā Kessinā] un circi.pani [ap.panieši], kos Panes upe šķir no tholo.santiem [jūŗas salieši, kolbagi?] un rethariem [rīturiem, igauniem?] un viņu pilsētas: Demmin(as). Tur beidzas Hamburgas bīskapija. Tur ir citas slāvu ļaudības, kas dzīvo starp Elbu un Oderu, kā helvedi, kas ir apmetušies pie Havel(as) upes.”
Vāks: Havel, ger(Ostuļa) ir atvasināts no baltu-sakšu ūkeņu pogas, no kās ir atvasināts arī Gaujas lībiskais vāks: Coive (Gauja), pie kās dzīvoja velti.
kopos, lei(kāpas)> harbour, ang(osta)> Haff, ger(osta)> Havre, fra(Ostura?)> Havel, ger(Ostuļa?); kopos, lei(kāpas)> kava, rut(dzeriens)> Coive, liv(Gauja)> grīva; kopos, lei(kāpas)> Caspius, lat(Kaspijas j.); ape, pru(upe).
Šīs pogas cilmīgais vārds: kopos, lei(kāpas), nozīmēja jūŗu. No šī vārda saknes: G#B ir atvasināts Ptolemaius(87-150) Prūsijas līča vāks: Oyenedikos kolpos, hel(Venedīga jūruļa). Vārdā: kolpos, hel(jūŗuļa), iedēkļim: -l-, ir laipuļa jēgums. Arī vāks: Kaspija ir atvasināts no šīs pašas saknes ar iedēkļi: -s-, kam ir daudzuma jēgums.
No šīs saknes ir atvasināts vārds: ape, pru(upe) un vāks: Oba, kā arī ab, eir(upe), Abava, abann, eir(upene), kas mijas uz Avon, cym(Avona Anglijā). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 99.lpp.).

Tauta. Veltu klaida. Veltaine. (17)

100 gadus vēlāk Alfreds Lielais(849-899) viņus piemin tā: „R no sakšiem ir Elba un Frīzlande. No turienes ZR ir angļu zeme, un Zēlande un daži Dānijas novadi. Z ir afdredi, un ZA wylte, kas saucas haefeldan.” Te Alfreds Lielais raksta par Meklenburgas kaimi. Viņa minētie afdrede ir obo.triti, kas dzīvoja R Meklenburgā, bet wylte(velti) dzīvoja A Meklenburgā. Kā Alfreds Lielais pauž, šie wylte saucās arī par haefeldan, acīmredzot sakarā ar viņu dzīvotni Havelas krastos. Vāks: Havel(Havuļa), ir atvasināts no pirmatnēja vārda: kopos, lei(kāpas) saknes: G#B, tāpat kā viņu senču dzīvotnes vāks: Coiwe(Gauja), kur viņus piemin Ptolemaius. Kad Alfreds Lielais nosūtīja vikingu: Wulfstan ceļojumā uz Kuršu jomu, viens no viņa uzdevumiem bija izziņa par sala „taisīšanas” māku, ar ko balti uzturējuši miroņus ilgi pēc nāves. Sakarā ar šo miroņu apkopšanas nodarbību Notker min, ka šie wylte jeb velti neesot kaunējušies teikt, ka viņiem esot vairāk tiesības apēst savus vecākus, nekā tārpiem... Šo parunu šie velti varētu būt ieguvuši no saviem kaimiņiem: Andro.fagos, hel(cilvēkēdāji) jeb mordviniem, kas Herodotus (485-424 p.m.ē.) laikā dzīvoja A no Valdajas kalnāja ap tagadējo Maskavu.
Vāks: Afrede, ang jeb Obo.triti, lat, ir saliktenis. Pirmais vārds: Obo(ļaudis), ir atvasae no vārda: aba, got(vecis),... Otrais vārds: -drede jeb .tritti, ir atvase no saknes: D#D, pie kās pieder arī vārdi: tauta, lei(tauta), dad, ang(tētis), tjotka, rus(tante), Tante, ger(tante), Teutonoi, hel(teutoni), u.c. Iedēkļim: -r-, ir laipura liel- jēgums. Tāpēc, vāks: af.drede jeb obo.triti ir saliktenis: ļaudis-tauta jeb ļaudis-iezemieši, varbūt tāpēc, ka viņi tur bija apmetušies pirms viņu nosaucējiem. Šie af.drede jeb obo.triti vispāri ir atzīti par slāviem. Varbūt vārds: .triti, ir vienīgais drošais vārds, kas savieno baltu-sakšu-slāvu valodas, caur kādu cilti Z Eiropas valodu pudurī, kas noticis tā: tautō, pru> tauta> Teutonoi, hel(teutoni)> obo.triti, lat(tuteri jeb ie.zemieši).
Šis vārds: tautō, pru(zeme), ir pārgājis uz ļaužu jēgumu: tauta, lei(tauta), ir arī vienīgais drošais pašējs vāks baltu-sakšu-slāvu tautu pudurim ar iezemiešu jēgumu, no kā vāks: sudēnoi, hel(sudēni), Prūsijā bija jau atdalījies. Šos Meklenburgas veltus daudz dzidrāki aprakstīja Brēmenes Ādams ap 1075.g.: „Chizzini et Circipani cis Panim fluvium habitant, Tholosantes et Rehtarii trans Panim fluvium; hos quator populos a fortitudine Wilzos appellant vel Leuticos.” (Chizini [gaiziņi] un circi.pani [ap.panieši] dzīvo šaipus [R] Panes upei, tolo.santi [jūras salieši?] un retari viņpus [A] Panes upei; viņu varonības dēļ šīs 4 ļaudības saucas vilži jeb leutiki [ļaudiķi]). Šajā Brēmenes Ādama vēstījumā ir 3 vāki: Pane, chizzini un vilži, kiem ir spēcīgas saites ar Baltiju. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 98.lpp.).

Draugs. Veltu klaida. Veltaine. (16)

Kāds hronists (Annales alamannici VI) vēsta par welat.abu pakļautību Kārlim Lielajam (742-814): „789. Karolus rex cum exercitu Francorum perrexit in Sclavos in Wilcai, et conquisit ipsam patriam cum ipso rege nomine Tragowit, et reversus est cum pace.” (789.g. ķēniņš: Kārlis, aizveda frankus slāvu Vilcē un uzvarēja viņu tēviju, kās ķēniņš saucas Tragovits, un tā atgriezti pie miera.) Pirmum, šis vēstītājs paziņo veltu ļaužu patstāvības zaudēšanu. Otrum, minēdams viņu ķēniņa vāku: Trago.wit, kas citās hronikās ir minēts kā Drago.wit, pavēsta velt-i otru vārdu: Trago- jeb Drago- , kas pieder pie vārsmas, kas atvasināta no saknes: D#G, vārsmas:
di.daktos, hel(mācīt(īt)s) in.dex, lat(ie.teika) dicere, lat(teikt) dogma, hel(tērga) deg tykus, lei(nerunīgs) taikns, got(zīme) dōg Tūcke, ger(ļaunprātība) taukšti, lei(terkšķēt) teikti, lei(teikt) dux, lat(no.teicējs, vadonis). No šīs vārsmas ir atvasināti vārdi: daug, lei(daudz, daži no dag un deka, hel(10). Tāpat no dicere, lat(teikt) saknes ir atvasināts vārds: didžiai, lei(ļoti, iz.teikti), kas sabrūk uz vārdiem: diži, dižens. No vārda: Tūcke, ger(ļaunprātība) saknes ir atvasināts vārds: dūnken, ger(iedomāties, lielīties), kā arī vārdi: denken, ger(domāt un danken(pa.teikties), kur iedēkļim: -n- ir tikai čalas loma.
Šī sakne: D#G mijas uz iedēkļotām saknēm: D#rG un Dr#G. Pie pirmās saknes vārsmas pieder vārdi: tērga, tērzēt, terkšķēt, torg, rus(tirgus), turgus, lei(tirgus), dirge, ang(dzeja), u.c., kiem nav sevišķas lomas vāka: Trago.wit jēgumā. Toties, šis vāks ir atvasināts no saknes: Dr#G, kur iedēkļim: -r- ir laipura jeb liel- jēgums. Šis vāks: Trago.wit jeb Drago.wit ir saliktenis, jo abi burtuļi pieder poguļai: D(t,d). Vārdam: -wit ir tautības vai valdības jēgums saistībā ar vārdu: vytis, lei(bruninieks), sencīgajā gaumē, kā vākā: With.land. Šie vienkāršie ļaudis: welat.abi(veltu ļaudis) sevi saista ar vāku veltai, hel(velti). Turpretim, sakne: Trag saistas ar runu, noteikumu, draudzi, kā redzams sekojošā vārsmā:
Trag.wit dreg s.triks, got(tituļs) trokšti, lei(ilgoties) triekti, lei(triekt) drīkstēt draika, lei(riests) drōg trūgen, ger(krāpt) draugas, lei(draugs) dreug drug, rus(draugs).
Šīs vārsmas vārdu jēgums saistas ar baltu vārdu pārsvaru. Vientuļajam slāvu vārdam: drug, (draugs), slāvu valodās trūkst ataugas. Mazliet lielāka saistība ir ar salikteni: s.triks, got(tituļs), un trūgen, ger(krāpt), kas ir atvases no vārda: triekti, lei(triekt) saknes. Toties baltu valodās šai saknei: Dr#G, ir plašāka vārdu izlase, kas jau tikpat kā zaudējusi savu senāko jēgumu. Tā vārds: trokšti, lei(ilgoties) atvase no vārda: teikt, pat tiek pausts kā dzērāju vārds. Šādu izmisuma valodniecību apgāž tautas dziesma: Lai trīc visa tautu zame, Lai dzird mana māmuliņ`.
Šeit vārds: trīc ir nepārejošā darbības vārda: trīkt, locījums, bet triekti, lei(triekt, spēcīgi dziedāt), ir attiecīgais pārejošais darbības vārds. Trokšti, lei(ilgoties), ir stipri zaudējis teikt, triekt, jēgumu. Toties, vārds: troksnis apliecina pretēji savu piederību pie šīs vārsmas.
Vārda: triekti, lei(triekt, spēcīgi dziedāt), jēgums, caur triggwa, got(līgums), pāriet piedēkļotā vārdā: s.triks, got(tituļs), kam ir nolīguma jēgums kā vārdā drīkstēt, no kā ir atvasināts vārds: trūgen, ger(krāpt), kas jēgumā saskan ar vārdu: drygair, cym(baumas). No šī līguma jēguma radās atvase: draugi, draugas, lei(draugs), drug, rus(draugs), jo draudze un draudzība balstās uz nolīguma.
Vārds: draugs, ir senākais zināmais rakstītais latvju vārds. To ir atzīmējis Indriķis ap 1228.g.: „Russinus interea de castri sumitate Bertoldum magistrum de Wenden, draugum suum, id est consocium..” (kamēr Rūsiņš pils augšā Bertoldu, Cēsu saimnieku, draugu savu, tas ir līdz-biedri..).
Šis plašāks saknes: Dr#G, jēgums atspoguļojas arī vākā: Trago.wit jeb Drago.wit, kur saknei ir vairāk teicēja loma, nekā drauga vai līdzgaitnieka loma. Minētais Trago.wit varbūt nemaz nebija vāks, bet welet, abu(veltu ļaužu), runas vīrs, tas ir sarunu wits, kas tagadējā izpratnē sauktos ārlietu vai tieslietu ministrs.
Tā no Einhard vēstīm mums ir zināmi 4 veltu vārdi: welat, abi(veltu ļaudis), un Trago.wit(trakas jeb triekas jebšu sarunu wits). Kā vārdam: .abi(ļaudis), tā vārdam: Trago- jeb Drago-(traka jeb trieka jeb saruna), trūkst dzīvas sakarības ar slāvu vārdoņu. Toties, šiem vārdiem ir vīkša sakarība ar baltu-sakšu vārdoņu. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 95.lpp).

Ape. Veltu klaida. Veltaine. (15)

Herodotus piemin cilti: Neyroi, hel(neuri jeb ziemuri), kaut kur Baltkrievijā, kāpēc Gimbutas tos uzskata par baltiem. Ptolemaius (87-150) min Nauari cietoksni Z no Krimas. Herodotus arī piemin cilti: Tayroi, hel(tauri, zemieši?), locījums, no sabruktām saknēm: N#D> N#rD> N#r jeb Neyroi; D#D> D#rD> D#r jeb Tayroi. Tacitus (54-120) minētā Nerthus, lat(Zemes Māte), ir saknes: N#rD, atvase. Saknes: N#D locījums no saknes: D#D, kā sakne ir locīta uz sakni N#D, ar līdzīgu jēgumu: nieder, sak(zemup)> Nerthus, lat(Zemes Māte)> Ner.gal, šum(Pazemis); D#D > tot, ger(miris)> durti, lei(durt). Iedēkļim: -r-, ir laipura jeb liel- jēgums. No šīs saknes: N#D, var būt ir atvasināts Tacitus minētās Z Meklenburgas cilts vāks: Nuitones, lat(ziemelēni?) ar kā palīdzību vāci ir tulkojuši vāku: Žemene, lei(Zemene jeb Zemes Māte), par Nerthus, lat(Zemene, Zemes Māte jebšu Liel.zemene, Liel.ziemele), lai čalā to saskaņotu ar vārdu: Nord, ger(Z).
Šo Nerthus pielūdzēju dzīvotni ap Panes upi Meklenburgā kādus 800 gadus vēlāk apdzīvo tauta ar vāku: welat, abi (veltu ļaudis, kos rakstītāji pauž gan par viltiem, gan weletiem, gan wilziem.Viņi ar vāku: veltai, hel(velti) ir jau minēti Ptolemaius kartē. Šos vākus paskaidro Einhard 789.g.: „Natio quaedam Sclavenorum est in Germania, sedens super litus oceani, quae propria lingua Welatabi, frencica autem Wiltzi vocatur...” (tauta slāvi Vācijā, apmetusies uz jūŗas krasta, savā valodā velat.-abi, bet valdošā viltzi saucas...” Pirmum, te jāmin, ka par slāviem vai vandaliem toreiz sauca ik cilti vai tautu kas nebija vāci. Tāpēc no vāka: vendi, ir atvasināti vāki: venedi un fenni, lat(ugri: somi, igauni). Otrum, vāks: welat.abi, ir saliktenis: welat-abi, kur welat-, ir atvase no Ptolemaius minētiem veltai, hel(velti), Gaujas grīvā, ko vākā arī ir nosaukts Valdajas kalnājs, no kurienes iztek Daugava, bet vāks: -abi(ļaudis), pieder pie tās pašas saknes kā arī aba, got(vecis), abu, šum(tēvs), Āb, heb(tēvs), pie kās arī pieder Vidzemes ciemu: Ape, Ipiķi, vāki un Latgales pilsaines un apriņķa vāks: Abrene... Vārda: -abi(ļaudis),sakne )(#B, kur )( ir alefs, ir atvasināta no ūkeņu pogas saknes: G#B, re: Weib, ger(sieva)> boba, lei(bāba)> abu, šum(tēvs)> aba, got(vecis); Weib, ger(sieva)> ape, sak(pērtiķiene)> Affe, ger(pērtiķis). No šīs pogas ir atvasināti dzīvotņu vāki: Papaius, sky(Dievs)> Apia, sky(zeme)> Ape> Abrene(Liel.ape)> Ipiķi.
Pie Apes, Ipiķu un Abrenes saknes pieder arī vāki: Papaius, sky(Dievs), un viņa sieva: Apia, sky(zeme). Vārds: Vapia, ir sabrucis uz vārdu: Apia, un vārdiem: ap, apaļš, bet vārdi: vapna, lei(kaļķis), vapna, rut(kaļķis), vāpe, let(glazūra), ir noturējušies čalā veseli. Tātad, vārdam: -abi, Einhard minātā vākā: welat.abi(veltu ļaudis) saistas ar vākiem: Ape, Ipiķi. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 91.lpp.).

Zeme.Veltu klaida. Veltaine. (14)

Vāks: Nerthus, lat(Zemes Māte), saistas ar šumeru vāku: Ner.gal, šum(Pazemes ķēniņš) ir saliktenis no vārdiem: nāru jeb nēru, šum(mērdēt), un gal, šum(liels), kā vārdā: lu.gal, šum(ļauž.liels =ķēniņš). Šis šumeru vārds ir atvase no nērtu, šum(merda, nāve), kas, kā Ner.gal, šum(Pazemes ķēniņš) liecina, saistas ar apglabāšanas jēgumu, kur iedēkļim: -r-, ir laipura jeb liel- jēgums. Vārda: nērtu, šum(mērda, nāve, iezemojums?), sakne ir sastopama vārdā: nieder, ger(lejup, zemup). Šim vientuļajam sakšu vārdam nav savas vārsmas. Varbūt tas ir kāds svētuma vārds pārņemts no šumeriešiem. Toties, tā atvases tiek iztulkotas ar baltu-slāvu sakni: zem-, re: Amalchium, lat(Baltijas jūŗa, Ziemelīdze?)> ziemeļi> Žemene, lei(Zemes Māte)> zemup, let(lejup)> nieder, sak(zemup); ziemeļi> zemļa> zima> suomi.
Vārds: ziemeļi, ir atvasināts no vāka: Himalaji, mijam poguļi: H(h,h) uz poguļi: s(s,z). No šī vāka ir atvasināts arī vārds: Himmel, ger(debess), un kynētu(?) senākais zināmais Baltijas jūras vāks: Amalchium, lat(Ziemelīdze). Tā to esot nosaucis viens no pirmajiem helēņu zinātniekiem: Hekatius, VI g.s.pmē., kas arī ir uzzīmējis pirmo pasaules karti. Plinius(23-79) pauž ka iezemiešu valodā šis vāks: Amalchium, nozīmējot sa.salušu. Šai baltu slavu saknei: zem-, ir zemes un ziemas jēgums, jo sasalusi viela, kā ūdens, saistas ar zemi. Šādā pašā sekumā vārds: Land, ger(zeme), ir atvasināts no vārda: ledas, lei(ledus), litus, lat(krasts) saknes.
Mums jāņem vērā ka vārdi: nērtu, šum(mērda, ie.zemo.jums?), Ner.gal, šum(Pazemes ķēniņš), ir vismaz iz 3 g.t.pmē., kamēr vārds: nieder, sak(zemup), rakstos ir parādījies tikai 1. g.t mē. Tāpēc saknēm: N#D un N#rD, ir tik plašs jēgums. Ar jau minētās locīšanas palīdzību, šīs saknes ir atvasinātas no saknes: D#D, kās pamatnējs vārds: tauto, pru(zeme), stipri atšķiras no leišu un latvju izpratnes. Izmisuma valodnieki šādu starpību mēdz iztulkot ar paudēju valodas neprasšanu. Tikai viņi „pareizi” prot valodu. Visu vārdu sekmīgai izskaidrošanai ir vajadzīgs plašāks darbs. Īsumā šo sakņu sekme vasinās tā:
N#D> nieder, sak(zemup)> Nord, ger(Z)> Neyroi, hel(ziemuri); D#D> tauto, pru(zeme)> tauta, lei(tauta)> Teutonoi, hel(tautēni). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 89.lpp.).

Bardi. Veltu klaida. Veltaine. (13)

Lai gan ismologi vēsturē veltus jeb viltus piemin tikai gaŗamejam, viņu vēsture rakstos ir izkaisīta no Tacitus(54-120) līdz Alfreda Lielā(849-899) vēsturēm. Viņu dzīvotnes vāki izkaisīti no Valdajas jeb Budiņu kalnāja, gar Baltijas jūru līdz Anglijai. Ptolemaius viņus piemin pie Gaujas grīvas, bet Einhards viņus plašāki piemin ap Panes upi, tagadājā Meklenburgā, kur viņus 789.g. sev pakļāva Kārlis Lielais. Bet Tacitus vēsts par Nerthus, lat(Zemes Mātes), pielūgšanu šajā kaimē liecina par baltu kultūru. Šo parašu viņš pauž tā:
„Lango.bardi ir izcili ar savu skaitļu sīkumu. Nometināti starp neskaitāmām un varenām ciltīm, viņi ir pakļaujami nevis ar padošanos, bet ar drausmām un sīvu cīņu. Tad nāk reudigni un avinioni, un angli, un varini, eudosi un suardoni un nuitoni. Šīs ciltis aizsargātas ar mežiem un upēm. Par tām nav nakā ievērojama, tikai ka tās kopīgi pielūdz Nerthus, tas ir Zemes Māti, un iedomājas viņu kā sabiedrisku noteicēju [Laimu] braucošu caur ļaudīm. Uz okeana [jūŗas] salas ir svēta meža druva ar svētiem ratiem tajā, klātiem ar plīvuriem. Tikai viens svētnieks drīkst tos aiztikt. Vīņš iztulko dievietes klātbūtni viņas svētnīcā un seko viņai dziļā svētumā kad šī brauc prom ar govīm. Seko gaviļu dienas un visur tās svin ar viņas klātbūtni, kas, pēc viņas vēlmes, ir cienīgi viņu saņemt. Viņi nekaro un neaiztiek ieročus. Katrs ierocis ir nolikts prom. Miers un klusums tad ir, un tikai tad tas ir svētīts un mīlēts, līdz tas pats svētnieks atved šo dievieti atpakaļ viņas templī mirstīgās sabiedrības piesētinātu. Pēc tam šie rati un plīvuri, un ja jūs gribat ticēt, arī pati dieviete tiek mazgāta atvēlētā ezerā. Apkalpotāji ir vergiun tūlīt tiek ierauti ezerā. Tāpēc ir noslēpumaina baisma un svētaina neziņa par šo cilvēku zināšanām par kām viņiem ir jāiet bojā.”
Par šo Tacitus vēsti jāmin ka minētie lango.bardi, lat(lugu bardi) nav vis izmisuma valodniecības izdomātie gaŗ-barži, bet ir lugu bardi, kā letu gali, sāmu gali, kos aplam iztulkojam par latgaļiem, zemgaļiem. Lugi bija cilšu kopība Oderas A krastā, pie kās piederēja arī hari, čaliska atvase no vāka: cori, lat(kurši). Suebi, lat(sa.vebi), vēlākie sembi Prūsijā, dzīvoja Oderas R krastā. Viņu vākā Tacitus ir nosaucis Baltijas j.: mare Suebicum, lat(Sa-vebu jūŗa). Vāks: -bardi, ir atvase no saknes: B#D, pie kās pieder arī vāki: budiņi un prūši: -bardi, lat< B#D> Boydinoi hel(budiņi)> Pruteni, lat(prūšiņi)> Britanni, lat(briti(ņi)).
Iedēkļim: -r-, ir laipura jeb liel- jēgums, bet man nav zināmu sakņu: Br#D un B#rD jēgumu starpība, ja tāda vispāri ir.
Viena no Tacitus minētām Nerthus pielūdzošām ciltīm: Suardones, ir cilts: bardi, radi, jo šī sakne: -uard-, ir saknes: -bardi, locījums: -bardi, lat> -uardones, kajā burts: v, pēc toreizējā rakstīšanas tikuma rakstīts ar burtu: u. Šīs saknes locījums ir noticis lūpeņu pogā, lokot poguļu: B(p,b), uz poguļu: V(f,v). Cilts: varini sakne: var-, un arī cilts: s.uardones, saknes ir piedēkļa: -bardi, lat(bārti), locījums, radniecīgas vārdiem: balys, lei(bālis jeb lauķis), un beltoi, hel(balti), jo poguļas: R( ,r) un L( ,l), ir locījušās lūpeņu pogā. Šo pašu poguļu locīšanās iespaidā arī cilts: reudigni, sakne: reud-, ir cilts: leutici, lat(ļaudiķi), saknes: leut-, locījums. Pie šīs saknes pieder arī latgaļu pavārds: rēdiņi, un Rēzekne.
Ir pazīmes, ka viena no minētām ciltīm, kas pielūdza Nerthus(u): Nuitones, ir atvase no Teutones, vēl neizprastā senā locījumā, kā sekojošie vārdi: Tayroi, hel(tauri)> Neyroi, hel(neuri); debesys, lei(debess)> neba, bul(debess); domus, lat(nams)> namas, lei(nams); zvaigžde, lei(zvaigzne)> zvaigzne. Mija no poguļas: D(t,d), uz poguļu: N( ,n), notiek pārejā čalā no lukaniem uz lokaniem mēleniem. Šai Teutones> Nuitones mijai ir apstiprinājums ar baltu sakšu valodu radniecību, ko topums mēdz noklusēt, bet, toties, izcelt varmacīgo slāvu-baltu tērgu. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 87.lpp.).

Zilgmes kults. Veltaine. (11)

Visu lielu valstu karogos ir 2 krāsas: zila un sarkana. Ķīnas karogā ir tikai 2 krāsas. Zila krāsa saistas ar vīrišķību, bet sarkana krāsa ar sievišķību un skaistumu. Tāpēc ir paraša ģērbt puikas zilos tērpos, meitenes sarkanos tērpos. Šo zilo krāsu senči ieguva no četrlapaina dzeltena zieda, ap 1m augsta auga: vaidas jeb Isatis tinctoria. Tā sula gaisā kļūst zila un krāso ķermeni. Vai tā ir sagadīšanās, ka vaida un vedi ir vienas saknes: V#D, atvases?
Vissenākais zināmais šīs krāsas lietošanas gadiens ir Ēģiptē, kādus 2000 g.pmē. Kādas mūmijas aptinuma audekls bija krāsots ar vaidu.
Nākošais noteiktais zilgmes lietošanas gadījums ir Herodotus minētos budiņos, kas bijuši krāsojušies stipri zilgani un sārti. Diemžēl Herodotus nemin kāpēc viņi bija krāsojušies.
Toties Britu salu iekarotājs: Julius Caesar(100-44 pmē) vaidas zilgmes lietošanu skaidro tā: „Omnes vero se Brittani vitro inficiunt, quod caeruleum efficit colorem, atque hoc horridores sunt in pugna aspectu; capilloque sunt promisso atque omni parte corporis rasa praeter caput et labrum superius” (...visi britani krāsojas ar zilu krāsu, lai iegūtu drausmīgu izskatu kaujā. Viņiem ir gari mati un viņi skuj visu ķermeni, izņemot galvu un augšējo lūpu.)
Gandrīz tieši to pašu par prūšiem 1000 gadu vēlāk Brēmenes Ādams (?-1085) pauž: „Sembi vel Pruzzi... Homines cerulei, facie rubea, et criniti,” (Sembi jeb prūši ... zili ļaudis, sārtām sejām un garmataini.) Kā parasti, izmisuma valodnieki mēdz šo prūšu zilumu „izskaidrot” ar tetovēšanu.
Šai zilgmei blakus ir tās lietotāju vāku kopēja sakne: B#D, kas mijas uz iedēkļotu sakni: B#rD, kur iedēkļim: -r- ir laipura jēgums. Tā Herodotus (485-424 g.pmē) budini, kļūst Ptolemaius (87-150) bōdini pie Valdaja, kas kļūst Brēmenes Ādama Prutia un Pruzzi, ko atvases jau ir pazinis Julius Caesar(s) ar vāku: Britanni, Britu salās. Šo vāku sekme: Bōdinoi, hel(budini)> Pruteni, lat(prūši)> Britanni, lat(briti); Pruteni, lat(prūši)> Prettanikai nēsoi, hel(Britu salas)> Britannicae, lat(briti) ir atvasināta no vārdu sekmes: budē, pru(mosties)> budeti, lei(mosties)> buditj, rus(modināt)> s.patj, rus(gulēt); > s.pīdēt> s.pindeti, lei(s.pīdēt)> s.poi, sky(acs); > bītai, pru(vakars)> pietūs, lei(dienvidus).
Šajā vārdu sekmē ir rīta un vakara pretešķības. Varbūt pirmatnējā izpratnē sakne: B#D, bija kāds rīta jēgums. Tā kā A un R noteikšana mainās ar vērotāja stāvokļi, budē, pru(mosties, rīts?), ir mijies uz jēdzienu: bītai, pru(vakars, kas tad caur vārdu: pietūs, lei(D)., čalā saistas ar vārdiem: vid, rus(skats), videre, lat(redzēt), un lokas uz vārdiem: West, ang(R) un East, ang(A), radam jēdzienu: aestii, lat(aisti, austri), zaudējot R jeb vakaru jēgumu un radot austrus rietumos. Šī sakne: B#D, vākā: Boydinoi, hel(budiņi), kajā galotne: -inoi, ir kāds galotnes: -ēnes vai –ēnoi, hel(-ēns, -ēni), mijums. Šī galotne vēlāk atkārtojas vākā: Prettaņikai nēsoi, hel(Britaniķu jeb Britu salas).
Tā kā poguļas: B(p,b), V(f,v) un M( ,m), pieder P jeb lūpeņu pogai, šī sakne P#D, mijas visā pogā:
budeti, lei(mosties)> Boydinoi, hel(budiņi); budeti, lei(mosties)> bītai, pru(vakars); > s.vet, rus(gaisma)> veda, sam(vedi);
s.vet, rus(gaisma)> Westen, ger(R); s.vet, rus(gaisma)> matin, fra(rīts)> Mēdes, hel(medi)> mosties.
Šīs pogas pamatnējs jēgums saistas ar rītu, bet laika tecejumā rīts pārvēršas vakarā, tāpat kā vārdi: rīts, riets, rot, ger(sarkans), kas pieder vienai vārsmai: rad> red, ang(sarkans)> rid> rot, ger(sarkans)> riets, let> rytas, lei(rīts)> raid> rōd> rūd> raude, lei(sarkanums)> reud> rudas, lei(ruds).
Šīs vārsmas sakne: R#D, ir atvasināta no Gītars, bal(Saule), saknes: G#D, caur locījumu: Gr#D, kā vārds: greti, bul(sildīt), sabrūk uz sakni: R#D, no kās tad ir atvasināta augšējo vārdu vārsma. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 79.lpp.).

Zilgmes kults. Veltaine. (12)

Kā Herodotus vēsta par Boydinoi, hel(budiņu, rītēnu) dzīvi īsumā tā viņš plašumā apraksta Mēdes, hel(medu, rītēnu) dzīvi un kaŗus sīkumos, ko vāks ir saglabājis vārdā: matin, fra(rīts). Tā kā matin, fra(rīts) ir naujāks vārds nekā budeti, lei(mosties), Mēdes, hel(medi, rītēni?), tas ir kāda atvase no vāka: Boydinoi, hel(budiņi, rītēni?) caur vāku: vedas. No šīs saknes: B#D, atvasinātie vāki: budiņi, prūši, briti, ir tulkoti kādā citā saknē, vai pat valodā: G#D, no kās ir atvasināts vāks: galindai, hel(galindi), ko dzīvotnes ir izkaisītas no Budaines līdz Prūsijai, kur tas mijas uz Holland, ger(Halinda jeb Holande), no kurienes tas virzas caur Holandi Reinas grīvā uz Holandi A-Anglijā. Vāku: Pruteni, lat(prutāni jeb prūši), Britanni, lat(bretoni Francijā), un Britannicae, lat(briti), ir locījumi no Boydinoi, hel(budiņi) saknes, kas vēl ir dzīva sekojošā latgaļu uzvārdu vārsmā:
Baduns \ Bed \ Pitāns \ Bod \ Bed \ Bīd \ Baid \ Bōd \ Būd \ Baud \ Beitāns \ Putāns.
Te jāpiezīmē, ka Brēmenes Ādams raksta: „Sembi jeb prūši...” Viņa izpratnē abas tautas it kā būtu vienas tautas divvāki. Kā prūšu tā sembu vāki ir radušies Vedainē. Vāks: sembi ir atvasināts no Daugavas augšgalā dzīvojošās cilts: vibiōnes, hel(vibēni, visbi), kos piemin Ptolemaius ar dzīvotni ziemeļos no tagadējās Polockas, agrākās Paltiskas (Frode, 11). Tacitus (54-120) laikā ar vāku: S.uebi, lat(s.vebi), vēlāk švābi ir saukta kāda cilšu kopība ap Elbas upaines viduci, blakus ciltij: harii, lat(hari), ko vāks ir atvasināts no vāka: cori, lat(kurši), jo abi burtuļi pieder ūkaņu poguļām: G(k,g) un H(h,h). Šo Baltijas piekrastes tautu vai cilšu vākā Tacitus (54-120) ir atzīmējis arī jūŗu: Mare Suebicum, lat (Baltijas j.), izmisuma valodniekiem par pasakainu prieku. No ši vāka: S.uebi, lat(s.vābi), caur čalisku iedēkleni: s.uembi, ir atvasināts vāks: Sembi, lat(sembi). Vāks: S.uebi, lat(s.vābi), ir naujāks par vāku: Visby, sve(Visbija), Gotlandē, jo daudzuma iedēkļis: -s-, ir senāks par priedēkļi: S. Ja šī cilts: vibiōn, hel(vibēni), ir cits vāks prūšiem, tad tās saknes: V#B, jēgums ir tāds pats kā saknes: B#D(rīts) jēgums.
Sakne: V#B ir sastopama vārdā: woapis, pru(krāsa), kas mijas uz Farbe, ger(krāsa), kas, savukārt, mijas uz veri.puane, ees(sarkan.ums), caur iedēkļi: -r-, kam ir laipura jēgums. Šīs saknes jēgums saistas ar igauņu tautas varoņa: Kalev, ees(sarkana villaine), kam ir tālākas parašas.
Sarkanas vai zilas krāsas drēbes vienmuļi ir valkājušas vidzemnieces vēl 1585.g.
Vissenākais zilās drēbes gabals Baltijā ir atrasts 1898.g. pie Stāmerienes. Tā atrodas Rīgas muzejā. Šī Stāmerienes villaine ir zilā krāsā, rotāta ar kāšu krustiem un bronzas piespraudi. Tās cilmi lēš uz agro dzelzs laikmetu.
Šīs zilas un sarkanas krāsas attiecības tautā ir sastopamas arī ticībā. „Te pūķis ir nevis cilvēks, bet kalpotājs gars, kas nes saimniekam labību un mantu. Kad pūķis skrej pēc mantas, tas ir ugunīgi sarkans un skrien kā liesma pie debesīm. Kad viņš ir sazadzis mantu un nes to savam saimniekam, viņš ir zils un pretīga izskata.” Šī vēsts ir ņemta no pauduma: P.Einhorn, Reformatio Gentis Letticae in Ducata Curlandiae, domājams XVII g.s.
Tātad, zila krāsa saistas ar varmācību un varonību. Lībieti: Imautu, kas 24. jūnijā 1198.g. nodūra bīskapu: Bertoldu, tautas atmoda laikmeta dzejnieks: Andrejs Pumpurs, 1874.g. iemūžinātajā dzejā:
Imanta nevaid miris, Viņš ir tikai apburts un kluss. No darbošanās rimis Zem zilā kalna dus.
Šis zilais kalns atrodas nevis uz tautas zemes, bet tautas prātā, tautas sirdī. Zila krāsa ir ķēniņu, virsaišu, valdītāju krāsa. Zila krāsa ir vēsts, baloža, pasta un debesu krāsa. Zila krāsa ir tautas varoņu krāsa. Bet XX gs. šīs zilās krāsas jēgums jau ir miglaināks. Kārlis Skalbe vairs tik dzidri šo zilo krāsu nesaista ar tautas varonību:
Mūžam zili ir Latvijas kalni,
Mūžam nav miera zem Latvijas bērziem,
Mūžam raud kokle pār Latvijas kalniem.
Indijā jau VI gs. šo krāsu jēgums bija kļuvis par vienkāršu rotāšanos. Šīs zilās un sarkanās krāsas lietošanu Indijā Martianus Capella: „Visi indieši matus greznoja sarkanus, citur zilā, citur dzeltenā krāšņumā.” Tā kā Capella tālāki nepaskaidro šos krāšņumus, nav iespējams minēt par to nozīmi.
Ka zilgme Britu salās ir ieviesta caur prūšiem, to liecina vāks: Prussian blue, ang(prūšu zile jeb zilgme). Šo vāku Britu salās rakstos ir iesācis XVIII g.s. ķīmiķis Scheele, tā nosaukdams savienojumu: KFe(CN) jeb kālija ferrocyanidu. Šo vielu sievietes lieto baltās veļas skalošanā, jo tas tai piedod zilganu baltumu. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 84.lpp).

Trimpas. Herodotus vēsts. Veltaine. (10)

Teikums: viņi godinā Dionysu ik trešo gadu un bakhojas, ir saprotams tikai helēņu kultūras pazinējam. Bakhus ir helēņu vīna un dzīru dievs, Dionysia, hel(=Trimpas), ir Bakhus svētki, kajos dzīro, rīko pimpu izrādes un nododas izvirtībai. Tāpēc vārds: bakhojas tuvu atbilst mūsējiem Līgo svētkiem ar `papardes ziedu` piedevām, kas droši vien, ir pārņemti atšķaidītā veidā no minētiem gelēniem, kas dzīvoja Budainē. Z-Eiropā, sevišķi ap Baltijas jūru, Trimpas tika savienotas ar saulgriežu dienu, kad visīsākā nakts un visgarākā diena. Mēs toties tos svinam 23.jūnijā kā Līgo svētkus, lai apvienotu tos ar kristietības uzspiesto Jāņu dienu 24.jūnijā. Tā kā ostro-goti (goti starp Baltijas un Melno jūru) jūsmīgi piedalījās Trimpās jeb Līgo svētkos, 34 visi-gotu (rietumu gotu) bīskapi sapulcējās 506.gadā Agdē, D-Francijā, un pasludināja domes līdzdalību šo svētku svinēšanā. Kā pamatojumu viņi tai deva apustuļa Jāņa `ieņemšanu` viņa mātes: Elizabetes miesās. Par pamatu ir ņemts apustuļa Luka(I,36) vēstījums: „Un lūk, tava radiniece, Elizabete, ko sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēluun staigā sestajā mēnesī.” Kad Jēzus māte Marija, tikko dzemdējusi dēlu: Jēzu, apmeklēja savu radinieci: Elizabeti, pēdējā bija grūtniece sestajā mēnesī, kā Vatikans apvienoja Ziemas svētkus, t.i. visīsāko dienu un visgarāko nakti ar Kristus dzimšanas svētkiem, tā Līgo svētkus jeb Trimpas tas apvienoja ar apustuļa: Jāņa `ieņemšanas` svētkiem. No domes viedokļa abas izvēles ir tikai pielaikošanās tautas svinībām, jo netikai Kristus dzimšanas gads ir 4 gadus pirms „Kristus”, bet arī viņa dzimšanas diena bija kautkādā nezināmā ziemas dienā. Acīmredzot, šie 34 visigotu bīskapi ir mēģinājuši pārņemt Trimpu svinēšanu domes vadībā.
Pašu Trimpu svinēšana ne tuvu nav atbildusi domes vēlmēm. Šajā sakarībā te došu Dionysia, hel(=Trimpu) tulkojumu (J.Lampriere, A classical dictionary containing a copios account of all the proper names of all the proper nemes mentioned in ancient authors; Routledge, London, 1904):
„Trimpas, svētki starp helēniem par godu Bakhum. To veidu un svinīgumu no Ēģiptes ieviesa Melampus. Ja mēs pieņemam ka Bakhus ir tas pats Isis, tad helēņu Trimpas ir tie paši svētki kos ēģiptieši svinēja Isai par godu. Atēnās tās svinēja ar lielāku izrīcību un greznību nekā citās Grieķijas malās. Gados skaitīja pēc to svinībām. Arhons [=viens no Atēnu 9 tiesnešiem] palīdzēja ar svinību rīcībām, un priesteri, kas vadīja tās, tika atalgoti ar viscienīgākām vietām tautas spēļu svētkos. Vispirms tos svinēja lielā vienkāršībā un laiks tika iesvētīts izpriecām. Parasti ienesa trauku vīna, pušķotu ar vīnauga zaru, kam sekoja kaza, kurvis vīģu, un pimpji. Svinētāji izdarībās un tērpos atdarināja Bakhu dzejiskā šķitoņā. Viņi tērpās stirnēnu ādās, smalkās linainēs, un micēs. Viņi nesa tyrsas [=vainagiem rotātas kūjas], bungas, taures un stabules, un vaiņagoja sevi ar efejām, vīnogu stīgām, skujām. Daži atdarināja Silenus(u) [=Bakhus aukle], Panu [=ganu dievs], Satyrus [=kaz-kājaini, ragaini Bakhus padievi], dīvainā tērpu gaumē un pasakainās kustībās. Daži jāja uz ēzeliem, citi dzina kazas upura kautiņam. Šajā gaumē piedalījās abi dzimumi, skraidīja pa laukiem un kalniem, mādami galvas, smieklīgi dejodami, nejaukā mežonībā klaigādami: „Evoe Bakhus! Jo! Jo! Evoe! Jakhe! Jo Bakhus! Evohe!” Šādā svinīgumā grieķi svinēja Bakhus svētkus, sevišķi atēnieši. Vienā šādā svētīšanā ļaudis nesa svētus traukus, vienā no kiem bija ūdens. Šiem sekoja nevainīgu jaunavu izlase, nesdamas zelta kurvjus pildītus ar dažādiem augļiem. Tā bija visnoslēpumainākā svinību daļa. Dažreiz rāpuļi bija ielikti šajos kurvjos, kas ar locīšanos un gorīšanos pārsteidza nesējas. Aiz nevainīgām jaunavām sekoja vīrieši nesdami mietus, ko galos bija piestiprināti pimpji. Šie vīrieši saucās pimpju nesēji. Viņu galvas bija vaiņagotas or efejām un violītēm, un viņu sejas ar zālēm. Soļodami viņi dziedāja šo svetku pimpju dziesmas. Aiz pimpju nesējiem soļoja soļoja stīvi pimpji, sieviešu tērpos ar balti svītrotiem lindrakiem sniegdamies līdz zemei. Galvā viņiem bija vijas un uz rokām puķu cimdi. Viņi uzvedās kā piedzērušies vīrieši. Šiem blakus bija šūpuļu nesēji, kas nesa šūpuli jeb Bakhus mūzikas ratus. Bez viņu līdzdalības Bakhus svētkiem pietrūka pienācīga svinīguma. Šajā sakarībā šis dievs saucās liknitēs, hel(=šūpulietis). Bakhus svētki bija gandrīz neskaitāmi. Visvairāk svinētie bija Dionysia alhaiōtera Attikas Limnā. Galvenā loma bija 14 sievietēm, kas saucās pielūdzamās. Tās izvēlēja viens no arhon(iem) [=viens no Atēnu 9 tiesnešiem]. Pirms izvēles viņas deva svinīgu solījumu arhon(am) vai viņa sievai par sava ķermaņa tīrību.”
Šīs Trimpas svinēja gelēni Budainē. No turienes tās ir pārņemtas kā Līgo svētki jeb kā kristīgie Jāņi baltu tautās. Zilgana krāsošanās ir nākošais sakaru pierādījums ar Budaini. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 76-78.lpp.).