piektdiena, 2009. gada 11. decembris

Ape. Veltu klaida. Veltaine. (15)

Herodotus piemin cilti: Neyroi, hel(neuri jeb ziemuri), kaut kur Baltkrievijā, kāpēc Gimbutas tos uzskata par baltiem. Ptolemaius (87-150) min Nauari cietoksni Z no Krimas. Herodotus arī piemin cilti: Tayroi, hel(tauri, zemieši?), locījums, no sabruktām saknēm: N#D> N#rD> N#r jeb Neyroi; D#D> D#rD> D#r jeb Tayroi. Tacitus (54-120) minētā Nerthus, lat(Zemes Māte), ir saknes: N#rD, atvase. Saknes: N#D locījums no saknes: D#D, kā sakne ir locīta uz sakni N#D, ar līdzīgu jēgumu: nieder, sak(zemup)> Nerthus, lat(Zemes Māte)> Ner.gal, šum(Pazemis); D#D > tot, ger(miris)> durti, lei(durt). Iedēkļim: -r-, ir laipura jeb liel- jēgums. No šīs saknes: N#D, var būt ir atvasināts Tacitus minētās Z Meklenburgas cilts vāks: Nuitones, lat(ziemelēni?) ar kā palīdzību vāci ir tulkojuši vāku: Žemene, lei(Zemene jeb Zemes Māte), par Nerthus, lat(Zemene, Zemes Māte jebšu Liel.zemene, Liel.ziemele), lai čalā to saskaņotu ar vārdu: Nord, ger(Z).
Šo Nerthus pielūdzēju dzīvotni ap Panes upi Meklenburgā kādus 800 gadus vēlāk apdzīvo tauta ar vāku: welat, abi (veltu ļaudis, kos rakstītāji pauž gan par viltiem, gan weletiem, gan wilziem.Viņi ar vāku: veltai, hel(velti) ir jau minēti Ptolemaius kartē. Šos vākus paskaidro Einhard 789.g.: „Natio quaedam Sclavenorum est in Germania, sedens super litus oceani, quae propria lingua Welatabi, frencica autem Wiltzi vocatur...” (tauta slāvi Vācijā, apmetusies uz jūŗas krasta, savā valodā velat.-abi, bet valdošā viltzi saucas...” Pirmum, te jāmin, ka par slāviem vai vandaliem toreiz sauca ik cilti vai tautu kas nebija vāci. Tāpēc no vāka: vendi, ir atvasināti vāki: venedi un fenni, lat(ugri: somi, igauni). Otrum, vāks: welat.abi, ir saliktenis: welat-abi, kur welat-, ir atvase no Ptolemaius minētiem veltai, hel(velti), Gaujas grīvā, ko vākā arī ir nosaukts Valdajas kalnājs, no kurienes iztek Daugava, bet vāks: -abi(ļaudis), pieder pie tās pašas saknes kā arī aba, got(vecis), abu, šum(tēvs), Āb, heb(tēvs), pie kās arī pieder Vidzemes ciemu: Ape, Ipiķi, vāki un Latgales pilsaines un apriņķa vāks: Abrene... Vārda: -abi(ļaudis),sakne )(#B, kur )( ir alefs, ir atvasināta no ūkeņu pogas saknes: G#B, re: Weib, ger(sieva)> boba, lei(bāba)> abu, šum(tēvs)> aba, got(vecis); Weib, ger(sieva)> ape, sak(pērtiķiene)> Affe, ger(pērtiķis). No šīs pogas ir atvasināti dzīvotņu vāki: Papaius, sky(Dievs)> Apia, sky(zeme)> Ape> Abrene(Liel.ape)> Ipiķi.
Pie Apes, Ipiķu un Abrenes saknes pieder arī vāki: Papaius, sky(Dievs), un viņa sieva: Apia, sky(zeme). Vārds: Vapia, ir sabrucis uz vārdu: Apia, un vārdiem: ap, apaļš, bet vārdi: vapna, lei(kaļķis), vapna, rut(kaļķis), vāpe, let(glazūra), ir noturējušies čalā veseli. Tātad, vārdam: -abi, Einhard minātā vākā: welat.abi(veltu ļaudis) saistas ar vākiem: Ape, Ipiķi. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 91.lpp.).

ceturtdiena, 2009. gada 10. decembris

Zeme.Veltu klaida. Veltaine. (14)

Vāks: Nerthus, lat(Zemes Māte), saistas ar šumeru vāku: Ner.gal, šum(Pazemes ķēniņš) ir saliktenis no vārdiem: nāru jeb nēru, šum(mērdēt), un gal, šum(liels), kā vārdā: lu.gal, šum(ļauž.liels =ķēniņš). Šis šumeru vārds ir atvase no nērtu, šum(merda, nāve), kas, kā Ner.gal, šum(Pazemes ķēniņš) liecina, saistas ar apglabāšanas jēgumu, kur iedēkļim: -r-, ir laipura jeb liel- jēgums. Vārda: nērtu, šum(mērda, nāve, iezemojums?), sakne ir sastopama vārdā: nieder, ger(lejup, zemup). Šim vientuļajam sakšu vārdam nav savas vārsmas. Varbūt tas ir kāds svētuma vārds pārņemts no šumeriešiem. Toties, tā atvases tiek iztulkotas ar baltu-slāvu sakni: zem-, re: Amalchium, lat(Baltijas jūŗa, Ziemelīdze?)> ziemeļi> Žemene, lei(Zemes Māte)> zemup, let(lejup)> nieder, sak(zemup); ziemeļi> zemļa> zima> suomi.
Vārds: ziemeļi, ir atvasināts no vāka: Himalaji, mijam poguļi: H(h,h) uz poguļi: s(s,z). No šī vāka ir atvasināts arī vārds: Himmel, ger(debess), un kynētu(?) senākais zināmais Baltijas jūras vāks: Amalchium, lat(Ziemelīdze). Tā to esot nosaucis viens no pirmajiem helēņu zinātniekiem: Hekatius, VI g.s.pmē., kas arī ir uzzīmējis pirmo pasaules karti. Plinius(23-79) pauž ka iezemiešu valodā šis vāks: Amalchium, nozīmējot sa.salušu. Šai baltu slavu saknei: zem-, ir zemes un ziemas jēgums, jo sasalusi viela, kā ūdens, saistas ar zemi. Šādā pašā sekumā vārds: Land, ger(zeme), ir atvasināts no vārda: ledas, lei(ledus), litus, lat(krasts) saknes.
Mums jāņem vērā ka vārdi: nērtu, šum(mērda, ie.zemo.jums?), Ner.gal, šum(Pazemes ķēniņš), ir vismaz iz 3 g.t.pmē., kamēr vārds: nieder, sak(zemup), rakstos ir parādījies tikai 1. g.t mē. Tāpēc saknēm: N#D un N#rD, ir tik plašs jēgums. Ar jau minētās locīšanas palīdzību, šīs saknes ir atvasinātas no saknes: D#D, kās pamatnējs vārds: tauto, pru(zeme), stipri atšķiras no leišu un latvju izpratnes. Izmisuma valodnieki šādu starpību mēdz iztulkot ar paudēju valodas neprasšanu. Tikai viņi „pareizi” prot valodu. Visu vārdu sekmīgai izskaidrošanai ir vajadzīgs plašāks darbs. Īsumā šo sakņu sekme vasinās tā:
N#D> nieder, sak(zemup)> Nord, ger(Z)> Neyroi, hel(ziemuri); D#D> tauto, pru(zeme)> tauta, lei(tauta)> Teutonoi, hel(tautēni). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 89.lpp.).

trešdiena, 2009. gada 9. decembris

Bardi. Veltu klaida. Veltaine. (13)

Lai gan ismologi vēsturē veltus jeb viltus piemin tikai gaŗamejam, viņu vēsture rakstos ir izkaisīta no Tacitus(54-120) līdz Alfreda Lielā(849-899) vēsturēm. Viņu dzīvotnes vāki izkaisīti no Valdajas jeb Budiņu kalnāja, gar Baltijas jūru līdz Anglijai. Ptolemaius viņus piemin pie Gaujas grīvas, bet Einhards viņus plašāki piemin ap Panes upi, tagadājā Meklenburgā, kur viņus 789.g. sev pakļāva Kārlis Lielais. Bet Tacitus vēsts par Nerthus, lat(Zemes Mātes), pielūgšanu šajā kaimē liecina par baltu kultūru. Šo parašu viņš pauž tā:
„Lango.bardi ir izcili ar savu skaitļu sīkumu. Nometināti starp neskaitāmām un varenām ciltīm, viņi ir pakļaujami nevis ar padošanos, bet ar drausmām un sīvu cīņu. Tad nāk reudigni un avinioni, un angli, un varini, eudosi un suardoni un nuitoni. Šīs ciltis aizsargātas ar mežiem un upēm. Par tām nav nakā ievērojama, tikai ka tās kopīgi pielūdz Nerthus, tas ir Zemes Māti, un iedomājas viņu kā sabiedrisku noteicēju [Laimu] braucošu caur ļaudīm. Uz okeana [jūŗas] salas ir svēta meža druva ar svētiem ratiem tajā, klātiem ar plīvuriem. Tikai viens svētnieks drīkst tos aiztikt. Vīņš iztulko dievietes klātbūtni viņas svētnīcā un seko viņai dziļā svētumā kad šī brauc prom ar govīm. Seko gaviļu dienas un visur tās svin ar viņas klātbūtni, kas, pēc viņas vēlmes, ir cienīgi viņu saņemt. Viņi nekaro un neaiztiek ieročus. Katrs ierocis ir nolikts prom. Miers un klusums tad ir, un tikai tad tas ir svētīts un mīlēts, līdz tas pats svētnieks atved šo dievieti atpakaļ viņas templī mirstīgās sabiedrības piesētinātu. Pēc tam šie rati un plīvuri, un ja jūs gribat ticēt, arī pati dieviete tiek mazgāta atvēlētā ezerā. Apkalpotāji ir vergiun tūlīt tiek ierauti ezerā. Tāpēc ir noslēpumaina baisma un svētaina neziņa par šo cilvēku zināšanām par kām viņiem ir jāiet bojā.”
Par šo Tacitus vēsti jāmin ka minētie lango.bardi, lat(lugu bardi) nav vis izmisuma valodniecības izdomātie gaŗ-barži, bet ir lugu bardi, kā letu gali, sāmu gali, kos aplam iztulkojam par latgaļiem, zemgaļiem. Lugi bija cilšu kopība Oderas A krastā, pie kās piederēja arī hari, čaliska atvase no vāka: cori, lat(kurši). Suebi, lat(sa.vebi), vēlākie sembi Prūsijā, dzīvoja Oderas R krastā. Viņu vākā Tacitus ir nosaucis Baltijas j.: mare Suebicum, lat(Sa-vebu jūŗa). Vāks: -bardi, ir atvase no saknes: B#D, pie kās pieder arī vāki: budiņi un prūši: -bardi, lat< B#D> Boydinoi hel(budiņi)> Pruteni, lat(prūšiņi)> Britanni, lat(briti(ņi)).
Iedēkļim: -r-, ir laipura jeb liel- jēgums, bet man nav zināmu sakņu: Br#D un B#rD jēgumu starpība, ja tāda vispāri ir.
Viena no Tacitus minētām Nerthus pielūdzošām ciltīm: Suardones, ir cilts: bardi, radi, jo šī sakne: -uard-, ir saknes: -bardi, locījums: -bardi, lat> -uardones, kajā burts: v, pēc toreizējā rakstīšanas tikuma rakstīts ar burtu: u. Šīs saknes locījums ir noticis lūpeņu pogā, lokot poguļu: B(p,b), uz poguļu: V(f,v). Cilts: varini sakne: var-, un arī cilts: s.uardones, saknes ir piedēkļa: -bardi, lat(bārti), locījums, radniecīgas vārdiem: balys, lei(bālis jeb lauķis), un beltoi, hel(balti), jo poguļas: R( ,r) un L( ,l), ir locījušās lūpeņu pogā. Šo pašu poguļu locīšanās iespaidā arī cilts: reudigni, sakne: reud-, ir cilts: leutici, lat(ļaudiķi), saknes: leut-, locījums. Pie šīs saknes pieder arī latgaļu pavārds: rēdiņi, un Rēzekne.
Ir pazīmes, ka viena no minētām ciltīm, kas pielūdza Nerthus(u): Nuitones, ir atvase no Teutones, vēl neizprastā senā locījumā, kā sekojošie vārdi: Tayroi, hel(tauri)> Neyroi, hel(neuri); debesys, lei(debess)> neba, bul(debess); domus, lat(nams)> namas, lei(nams); zvaigžde, lei(zvaigzne)> zvaigzne. Mija no poguļas: D(t,d), uz poguļu: N( ,n), notiek pārejā čalā no lukaniem uz lokaniem mēleniem. Šai Teutones> Nuitones mijai ir apstiprinājums ar baltu sakšu valodu radniecību, ko topums mēdz noklusēt, bet, toties, izcelt varmacīgo slāvu-baltu tērgu. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 87.lpp.).

otrdiena, 2009. gada 8. decembris

Zilgmes kults. Veltaine. (11)

Visu lielu valstu karogos ir 2 krāsas: zila un sarkana. Ķīnas karogā ir tikai 2 krāsas. Zila krāsa saistas ar vīrišķību, bet sarkana krāsa ar sievišķību un skaistumu. Tāpēc ir paraša ģērbt puikas zilos tērpos, meitenes sarkanos tērpos. Šo zilo krāsu senči ieguva no četrlapaina dzeltena zieda, ap 1m augsta auga: vaidas jeb Isatis tinctoria. Tā sula gaisā kļūst zila un krāso ķermeni. Vai tā ir sagadīšanās, ka vaida un vedi ir vienas saknes: V#D, atvases?
Vissenākais zināmais šīs krāsas lietošanas gadiens ir Ēģiptē, kādus 2000 g.pmē. Kādas mūmijas aptinuma audekls bija krāsots ar vaidu.
Nākošais noteiktais zilgmes lietošanas gadījums ir Herodotus minētos budiņos, kas bijuši krāsojušies stipri zilgani un sārti. Diemžēl Herodotus nemin kāpēc viņi bija krāsojušies.
Toties Britu salu iekarotājs: Julius Caesar(100-44 pmē) vaidas zilgmes lietošanu skaidro tā: „Omnes vero se Brittani vitro inficiunt, quod caeruleum efficit colorem, atque hoc horridores sunt in pugna aspectu; capilloque sunt promisso atque omni parte corporis rasa praeter caput et labrum superius” (...visi britani krāsojas ar zilu krāsu, lai iegūtu drausmīgu izskatu kaujā. Viņiem ir gari mati un viņi skuj visu ķermeni, izņemot galvu un augšējo lūpu.)
Gandrīz tieši to pašu par prūšiem 1000 gadu vēlāk Brēmenes Ādams (?-1085) pauž: „Sembi vel Pruzzi... Homines cerulei, facie rubea, et criniti,” (Sembi jeb prūši ... zili ļaudis, sārtām sejām un garmataini.) Kā parasti, izmisuma valodnieki mēdz šo prūšu zilumu „izskaidrot” ar tetovēšanu.
Šai zilgmei blakus ir tās lietotāju vāku kopēja sakne: B#D, kas mijas uz iedēkļotu sakni: B#rD, kur iedēkļim: -r- ir laipura jēgums. Tā Herodotus (485-424 g.pmē) budini, kļūst Ptolemaius (87-150) bōdini pie Valdaja, kas kļūst Brēmenes Ādama Prutia un Pruzzi, ko atvases jau ir pazinis Julius Caesar(s) ar vāku: Britanni, Britu salās. Šo vāku sekme: Bōdinoi, hel(budini)> Pruteni, lat(prūši)> Britanni, lat(briti); Pruteni, lat(prūši)> Prettanikai nēsoi, hel(Britu salas)> Britannicae, lat(briti) ir atvasināta no vārdu sekmes: budē, pru(mosties)> budeti, lei(mosties)> buditj, rus(modināt)> s.patj, rus(gulēt); > s.pīdēt> s.pindeti, lei(s.pīdēt)> s.poi, sky(acs); > bītai, pru(vakars)> pietūs, lei(dienvidus).
Šajā vārdu sekmē ir rīta un vakara pretešķības. Varbūt pirmatnējā izpratnē sakne: B#D, bija kāds rīta jēgums. Tā kā A un R noteikšana mainās ar vērotāja stāvokļi, budē, pru(mosties, rīts?), ir mijies uz jēdzienu: bītai, pru(vakars, kas tad caur vārdu: pietūs, lei(D)., čalā saistas ar vārdiem: vid, rus(skats), videre, lat(redzēt), un lokas uz vārdiem: West, ang(R) un East, ang(A), radam jēdzienu: aestii, lat(aisti, austri), zaudējot R jeb vakaru jēgumu un radot austrus rietumos. Šī sakne: B#D, vākā: Boydinoi, hel(budiņi), kajā galotne: -inoi, ir kāds galotnes: -ēnes vai –ēnoi, hel(-ēns, -ēni), mijums. Šī galotne vēlāk atkārtojas vākā: Prettaņikai nēsoi, hel(Britaniķu jeb Britu salas).
Tā kā poguļas: B(p,b), V(f,v) un M( ,m), pieder P jeb lūpeņu pogai, šī sakne P#D, mijas visā pogā:
budeti, lei(mosties)> Boydinoi, hel(budiņi); budeti, lei(mosties)> bītai, pru(vakars); > s.vet, rus(gaisma)> veda, sam(vedi);
s.vet, rus(gaisma)> Westen, ger(R); s.vet, rus(gaisma)> matin, fra(rīts)> Mēdes, hel(medi)> mosties.
Šīs pogas pamatnējs jēgums saistas ar rītu, bet laika tecejumā rīts pārvēršas vakarā, tāpat kā vārdi: rīts, riets, rot, ger(sarkans), kas pieder vienai vārsmai: rad> red, ang(sarkans)> rid> rot, ger(sarkans)> riets, let> rytas, lei(rīts)> raid> rōd> rūd> raude, lei(sarkanums)> reud> rudas, lei(ruds).
Šīs vārsmas sakne: R#D, ir atvasināta no Gītars, bal(Saule), saknes: G#D, caur locījumu: Gr#D, kā vārds: greti, bul(sildīt), sabrūk uz sakni: R#D, no kās tad ir atvasināta augšējo vārdu vārsma. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 79.lpp.).

Zilgmes kults. Veltaine. (12)

Kā Herodotus vēsta par Boydinoi, hel(budiņu, rītēnu) dzīvi īsumā tā viņš plašumā apraksta Mēdes, hel(medu, rītēnu) dzīvi un kaŗus sīkumos, ko vāks ir saglabājis vārdā: matin, fra(rīts). Tā kā matin, fra(rīts) ir naujāks vārds nekā budeti, lei(mosties), Mēdes, hel(medi, rītēni?), tas ir kāda atvase no vāka: Boydinoi, hel(budiņi, rītēni?) caur vāku: vedas. No šīs saknes: B#D, atvasinātie vāki: budiņi, prūši, briti, ir tulkoti kādā citā saknē, vai pat valodā: G#D, no kās ir atvasināts vāks: galindai, hel(galindi), ko dzīvotnes ir izkaisītas no Budaines līdz Prūsijai, kur tas mijas uz Holland, ger(Halinda jeb Holande), no kurienes tas virzas caur Holandi Reinas grīvā uz Holandi A-Anglijā. Vāku: Pruteni, lat(prutāni jeb prūši), Britanni, lat(bretoni Francijā), un Britannicae, lat(briti), ir locījumi no Boydinoi, hel(budiņi) saknes, kas vēl ir dzīva sekojošā latgaļu uzvārdu vārsmā:
Baduns \ Bed \ Pitāns \ Bod \ Bed \ Bīd \ Baid \ Bōd \ Būd \ Baud \ Beitāns \ Putāns.
Te jāpiezīmē, ka Brēmenes Ādams raksta: „Sembi jeb prūši...” Viņa izpratnē abas tautas it kā būtu vienas tautas divvāki. Kā prūšu tā sembu vāki ir radušies Vedainē. Vāks: sembi ir atvasināts no Daugavas augšgalā dzīvojošās cilts: vibiōnes, hel(vibēni, visbi), kos piemin Ptolemaius ar dzīvotni ziemeļos no tagadējās Polockas, agrākās Paltiskas (Frode, 11). Tacitus (54-120) laikā ar vāku: S.uebi, lat(s.vebi), vēlāk švābi ir saukta kāda cilšu kopība ap Elbas upaines viduci, blakus ciltij: harii, lat(hari), ko vāks ir atvasināts no vāka: cori, lat(kurši), jo abi burtuļi pieder ūkaņu poguļām: G(k,g) un H(h,h). Šo Baltijas piekrastes tautu vai cilšu vākā Tacitus (54-120) ir atzīmējis arī jūŗu: Mare Suebicum, lat (Baltijas j.), izmisuma valodniekiem par pasakainu prieku. No ši vāka: S.uebi, lat(s.vābi), caur čalisku iedēkleni: s.uembi, ir atvasināts vāks: Sembi, lat(sembi). Vāks: S.uebi, lat(s.vābi), ir naujāks par vāku: Visby, sve(Visbija), Gotlandē, jo daudzuma iedēkļis: -s-, ir senāks par priedēkļi: S. Ja šī cilts: vibiōn, hel(vibēni), ir cits vāks prūšiem, tad tās saknes: V#B, jēgums ir tāds pats kā saknes: B#D(rīts) jēgums.
Sakne: V#B ir sastopama vārdā: woapis, pru(krāsa), kas mijas uz Farbe, ger(krāsa), kas, savukārt, mijas uz veri.puane, ees(sarkan.ums), caur iedēkļi: -r-, kam ir laipura jēgums. Šīs saknes jēgums saistas ar igauņu tautas varoņa: Kalev, ees(sarkana villaine), kam ir tālākas parašas.
Sarkanas vai zilas krāsas drēbes vienmuļi ir valkājušas vidzemnieces vēl 1585.g.
Vissenākais zilās drēbes gabals Baltijā ir atrasts 1898.g. pie Stāmerienes. Tā atrodas Rīgas muzejā. Šī Stāmerienes villaine ir zilā krāsā, rotāta ar kāšu krustiem un bronzas piespraudi. Tās cilmi lēš uz agro dzelzs laikmetu.
Šīs zilas un sarkanas krāsas attiecības tautā ir sastopamas arī ticībā. „Te pūķis ir nevis cilvēks, bet kalpotājs gars, kas nes saimniekam labību un mantu. Kad pūķis skrej pēc mantas, tas ir ugunīgi sarkans un skrien kā liesma pie debesīm. Kad viņš ir sazadzis mantu un nes to savam saimniekam, viņš ir zils un pretīga izskata.” Šī vēsts ir ņemta no pauduma: P.Einhorn, Reformatio Gentis Letticae in Ducata Curlandiae, domājams XVII g.s.
Tātad, zila krāsa saistas ar varmācību un varonību. Lībieti: Imautu, kas 24. jūnijā 1198.g. nodūra bīskapu: Bertoldu, tautas atmoda laikmeta dzejnieks: Andrejs Pumpurs, 1874.g. iemūžinātajā dzejā:
Imanta nevaid miris, Viņš ir tikai apburts un kluss. No darbošanās rimis Zem zilā kalna dus.
Šis zilais kalns atrodas nevis uz tautas zemes, bet tautas prātā, tautas sirdī. Zila krāsa ir ķēniņu, virsaišu, valdītāju krāsa. Zila krāsa ir vēsts, baloža, pasta un debesu krāsa. Zila krāsa ir tautas varoņu krāsa. Bet XX gs. šīs zilās krāsas jēgums jau ir miglaināks. Kārlis Skalbe vairs tik dzidri šo zilo krāsu nesaista ar tautas varonību:
Mūžam zili ir Latvijas kalni,
Mūžam nav miera zem Latvijas bērziem,
Mūžam raud kokle pār Latvijas kalniem.
Indijā jau VI gs. šo krāsu jēgums bija kļuvis par vienkāršu rotāšanos. Šīs zilās un sarkanās krāsas lietošanu Indijā Martianus Capella: „Visi indieši matus greznoja sarkanus, citur zilā, citur dzeltenā krāšņumā.” Tā kā Capella tālāki nepaskaidro šos krāšņumus, nav iespējams minēt par to nozīmi.
Ka zilgme Britu salās ir ieviesta caur prūšiem, to liecina vāks: Prussian blue, ang(prūšu zile jeb zilgme). Šo vāku Britu salās rakstos ir iesācis XVIII g.s. ķīmiķis Scheele, tā nosaukdams savienojumu: KFe(CN) jeb kālija ferrocyanidu. Šo vielu sievietes lieto baltās veļas skalošanā, jo tas tai piedod zilganu baltumu. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 84.lpp).

pirmdiena, 2009. gada 7. decembris

Trimpas. Herodotus vēsts. Veltaine. (10)

Teikums: viņi godinā Dionysu ik trešo gadu un bakhojas, ir saprotams tikai helēņu kultūras pazinējam. Bakhus ir helēņu vīna un dzīru dievs, Dionysia, hel(=Trimpas), ir Bakhus svētki, kajos dzīro, rīko pimpu izrādes un nododas izvirtībai. Tāpēc vārds: bakhojas tuvu atbilst mūsējiem Līgo svētkiem ar `papardes ziedu` piedevām, kas droši vien, ir pārņemti atšķaidītā veidā no minētiem gelēniem, kas dzīvoja Budainē. Z-Eiropā, sevišķi ap Baltijas jūru, Trimpas tika savienotas ar saulgriežu dienu, kad visīsākā nakts un visgarākā diena. Mēs toties tos svinam 23.jūnijā kā Līgo svētkus, lai apvienotu tos ar kristietības uzspiesto Jāņu dienu 24.jūnijā. Tā kā ostro-goti (goti starp Baltijas un Melno jūru) jūsmīgi piedalījās Trimpās jeb Līgo svētkos, 34 visi-gotu (rietumu gotu) bīskapi sapulcējās 506.gadā Agdē, D-Francijā, un pasludināja domes līdzdalību šo svētku svinēšanā. Kā pamatojumu viņi tai deva apustuļa Jāņa `ieņemšanu` viņa mātes: Elizabetes miesās. Par pamatu ir ņemts apustuļa Luka(I,36) vēstījums: „Un lūk, tava radiniece, Elizabete, ko sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēluun staigā sestajā mēnesī.” Kad Jēzus māte Marija, tikko dzemdējusi dēlu: Jēzu, apmeklēja savu radinieci: Elizabeti, pēdējā bija grūtniece sestajā mēnesī, kā Vatikans apvienoja Ziemas svētkus, t.i. visīsāko dienu un visgarāko nakti ar Kristus dzimšanas svētkiem, tā Līgo svētkus jeb Trimpas tas apvienoja ar apustuļa: Jāņa `ieņemšanas` svētkiem. No domes viedokļa abas izvēles ir tikai pielaikošanās tautas svinībām, jo netikai Kristus dzimšanas gads ir 4 gadus pirms „Kristus”, bet arī viņa dzimšanas diena bija kautkādā nezināmā ziemas dienā. Acīmredzot, šie 34 visigotu bīskapi ir mēģinājuši pārņemt Trimpu svinēšanu domes vadībā.
Pašu Trimpu svinēšana ne tuvu nav atbildusi domes vēlmēm. Šajā sakarībā te došu Dionysia, hel(=Trimpu) tulkojumu (J.Lampriere, A classical dictionary containing a copios account of all the proper names of all the proper nemes mentioned in ancient authors; Routledge, London, 1904):
Trimpas, svētki starp helēniem par godu Bakhum. To veidu un svinīgumu no Ēģiptes ieviesa Melampus. Ja mēs pieņemam ka Bakhus ir tas pats Isis, tad helēņu Trimpas ir tie paši svētki kos ēģiptieši svinēja Isai par godu. Atēnās tās svinēja ar lielāku izrīcību un greznību nekā citās Grieķijas malās. Gados skaitīja pēc to svinībām. Arhons [=viens no Atēnu 9 tiesnešiem] palīdzēja ar svinību rīcībām, un priesteri, kas vadīja tās, tika atalgoti ar viscienīgākām vietām tautas spēļu svētkos. Vispirms tos svinēja lielā vienkāršībā un laiks tika iesvētīts izpriecām. Parasti ienesa trauku vīna, pušķotu ar vīnauga zaru, kam sekoja kaza, kurvis vīģu, un pimpji. Svinētāji izdarībās un tērpos atdarināja Bakhu dzejiskā šķitoņā. Viņi tērpās stirnēnu ādās, smalkās linainēs, un micēs. Viņi nesa tyrsas [=vainagiem rotātas kūjas], bungas, taures un stabules, un vaiņagoja sevi ar efejām, vīnogu stīgām, skujām. Daži atdarināja Silenus(u) [=Bakhus aukle], Panu [=ganu dievs], Satyrus [=kaz-kājaini, ragaini Bakhus padievi], dīvainā tērpu gaumē un pasakainās kustībās. Daži jāja uz ēzeliem, citi dzina kazas upura kautiņam. Šajā gaumē piedalījās abi dzimumi, skraidīja pa laukiem un kalniem, mādami galvas, smieklīgi dejodami, nejaukā mežonībā klaigādami: „Evoe Bakhus! Jo! Jo! Evoe! Jakhe! Jo Bakhus! Evohe!” Šādā svinīgumā grieķi svinēja Bakhus svētkus, sevišķi atēnieši. Vienā šādā svētīšanā ļaudis nesa svētus traukus, vienā no kiem bija ūdens. Šiem sekoja nevainīgu jaunavu izlase, nesdamas zelta kurvjus pildītus ar dažādiem augļiem. Tā bija visnoslēpumainākā svinību daļa. Dažreiz rāpuļi bija ielikti šajos kurvjos, kas ar locīšanos un gorīšanos pārsteidza nesējas. Aiz nevainīgām jaunavām sekoja vīrieši nesdami mietus, ko galos bija piestiprināti pimpji. Šie vīrieši saucās pimpju nesēji. Viņu galvas bija vaiņagotas or efejām un violītēm, un viņu sejas ar zālēm. Soļodami viņi dziedāja šo svetku pimpju dziesmas. Aiz pimpju nesējiem soļoja soļoja stīvi pimpji, sieviešu tērpos ar balti svītrotiem lindrakiem sniegdamies līdz zemei. Galvā viņiem bija vijas un uz rokām puķu cimdi. Viņi uzvedās kā piedzērušies vīrieši. Šiem blakus bija šūpuļu nesēji, kas nesa šūpuli jeb Bakhus mūzikas ratus. Bez viņu līdzdalības Bakhus svētkiem pietrūka pienācīga svinīguma. Šajā sakarībā šis dievs saucās liknitēs, hel(=šūpulietis). Bakhus svētki bija gandrīz neskaitāmi. Visvairāk svinētie bija Dionysia alhaiōtera Attikas Limnā. Galvenā loma bija 14 sievietēm, kas saucās pielūdzamās. Tās izvēlēja viens no arhon(iem) [=viens no Atēnu 9 tiesnešiem]. Pirms izvēles viņas deva svinīgu solījumu arhon(am) vai viņa sievai par sava ķermaņa tīrību.”
Šīs Trimpas svinēja gelēni Budainē. No turienes tās ir pārņemtas kā Līgo svētki jeb kā kristīgie Jāņi baltu tautās. Zilgana krāsošanās ir nākošais sakaru pierādījums ar Budaini. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 76-78.lpp.).

svētdiena, 2009. gada 6. decembris

Herodotus vēsts. Veltaine. (9)

Helēņu paudējs: Herodotus (485-424 pmē) ir vēstures rakstīšanas sācējs Eiropā. Viņa vēstīs par zemēm un ļaudīm Z no Melnās j. ir ziņas par mūsu āriešu senčiem, kas pa Saulei devās uz Baltijas j. pusi jeb Veltaini. Šī došanās nenotika vienā gājienā. Došanās uz R notika sakarā ar neapdzīvotu zemju apgūšanu starp vediem un ugriem, kas tur jau bija sev pakļāvuši zilacainos, gaišmatainos iedzimtos. Herodotus min ne tikai Melnās j. upes, kā Boristenes, hel(Ziemeļ-straume, Dņepra), Tanais, hel(Dona), u.c. Viņš arī piemin kādu tautu (etnos, hel), nevis cilti, kas saucas Boydinoi, hel(budiņi). Kā to paudīšu, no šīs tautas vāka saknes: B#D, ir atvasināti tautu vāki: Prutia, hel(Prūsija), un Prettanikoi nēsoi, hel(Britu salas). Šo budiņu jeb budēnu krāsošanās parašas un svētki atbilst arī prūšu un britu parašām. Tāpēc ir svarīgi šo Herodotus vēsti vispirms izlasīt nepapildinātā veidā:
„... Budiņi ir liela tauta un daudzi, zilgani un visai stipri ir un sārti. Viņi ir uzcēluši koka pilsētu, kas saucas Gelōnos [Gelēni]. Tās katra siena it 30 stadiņi [stadiņš = 185m] gaŗa katrā pilsētas malā. Šī siena ir no koka un augsta, un viņu mājas ir no koka un viņu svētaines, greznotas helēņu gaumē ar tēliem, altāriem un svētnīcām un viņi godina Dionisu [Trimpu] ik trešo gadu un bakhojas [pļēguro un izvirtas]. Gelēni pēc cilmes ir helēni, kas atstāja savas tirgus ostas lai apmestos starp budiņiem, un viņi runā pus helēņu pus skitu valodu. Bet budiņi nerunā to pašu valodu kā gelēni, nedz viņu dzīves parašas ir tādas pašas.
Budiņi ir iezemieši. Viņi ir klejotāji un vienīgie ļaudis šai kaimē kas ēd čiekurus. Gelēni ir zemes kopēji, ēd lebību un viņiem ir dārzi. Viņi ir citādi nekā budiņi kā ķermenī tā sejā. Bet helēni arī budiņus saus par galēniem. Tas ir aplami. Visa viņu zeme ir ļoti mežaina ar visādu sugu kokiem. Mežu dzīlē tur ir liels un plašs ezers un pļava, niedru ielenkts. Tur tiek ķerti ūdri un bebri, blakam četršķautāina purna radījumiem, ko ādas lieto tērpu apmalēm, bet viņu pauti pašiem ir derīgi dzemdes dziedēšanai.”
Šajā tulkojumā ir 2 teikumi kos tulkotāji mēdz sagrozīt jēgumā: 1) „zilgani, un visai stipri ir, un sārti.” Un 2) „... un viņi godinā Dionysu un bakhojas.”
Tā kā Julius Caesars 500 gadu vēlāk min ka Britu salās kaŗotāji krāsojas zili, un tā kā Brēmenes Ādams 1500 gadu vēlāk to pašu saka par prūšiem, kas dod šīs parašas kopību šīm tautām, blakus viņu tautas vāka saknei B#D, pirmā teikuma tulkojumam ir izšķiroša nozīme.
H.Cary (Herodotus; London,1850) šo teikumu tulko tā: „...paint their whole bodies with a deep blue and red” (krāso savus visus ķermeņus ļoti zili un sarkani). Šāds tulkojums ir aplams, jo Herodotus rakstā nav vārdu: paint, ang(krāsa) un bodies, ang(ķermeņi). Bez tam vārds: pyrron, hel(sārts) nav tulkojams ar vārdu: sarkans, jo pyr, hel(uguns).
K.Abicht (Herodotus, 2.Band; Leipzig,1886) tiešu tulkojumu nedod, bet dod daudzus paskaidrojumus par atsevišķu vārdu pareizu izpratni. Par šo teikumu viņš piezīmē: ...(Līdzīgi vēstīja Tacitus, Germania 4, par mūsu priekštečiem: zilas acis, rudeni mati.). Tātad Abicht domā, ka vārds glaykon, hel(zilgani) attiecas uz acīm.
Daudz valīgāks ir A.D.Godley tulkojums: „...the eyes of all of them are very bright, and they are ruddy,” (viņu visu acis ir spožas un viņi ir sārti.) Atkal aplam ir ielikts vārds: eyes, ang(acis), kā Herodotus vēstī nav.
Šajā tulkojumā grūtības sagādā 2 vārdi: glaykos, hel(dzidrs, spožs; zilgans) un pan, hel(visu, vidējās kārtas viensk. akuz.), ko es iztulkoju ar vārdu: visai, locījuma no pas, hel(viss). Tā kā vārds: pan, hel(visu), ir vienskaitļa akuzatīvā, tam vajadzētu sekot kādam vārdam, kā ķermenim, acij. Tāpēc tulki piedomā vārdu: acis. Tas ir aplam, jo 1) ē ops, hel(tā acs), ir sieviešu kārtas vārds, 2)bet pan, hel(visu), attiecas uz vienskaitļi vidējā kārtā. Bez tam, zilganu krāsu neattiecinātu tikai uz vienu aci. Tāpēc, teikumā vārdi: glaykon, hel(zilgani), pyrron, hel(sārti), pollon, hel(daudzi), būdami daudzskaitļa nominātīvā, akuzatīvā vai vokatīvā, var attiekties tikai uz vienu vārdu: Boydinoi, hel(budiņi). Tādā gadienā palīgteikums: visu stipri ir, ko es tulkoju: visai stipri ir, attiecas uz vārdu: zilgani. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 73-76.lpp.).

sestdiena, 2009. gada 5. decembris

Galindi. Veltaine. (8)

Šis vāks: Galindai, hel(galindi), čalas iespaidā arī ir mijies uz pilsētas vāku Prūsijā: Holland, ger(Holandi jeb Golandi) A no Elbingas, ko esot tapuši holandieši 1290.g. Toties angļu vēsturnieks: Hampson iztērzēdams Alfreda Lielā (849-899) vikingu jūŗnieka: Wulfstan Prūsijas apmeklējumu, pauž: „Venantius Fortunatus, un Beda, pauž, ka starp 500. un 600. . weleti [velti] iekļuva Batavijā un nometās pie Utrecht pilsētas, ko viņi sauca par Wiltaburg un tās apkaimi par Wiltenia... Neapstrīdams pierādījums par viņu dzīvotni Nederlandē [Holandē] ir pilsētas kā Wiltssween Holland(ē), Wiltenburgh pie Utrecht(as) u.c., un tādi tīri slāviski vāki, kā Kamens Sweta, Widenitz Hudnin, Zevola, Wispe vai Wespe, Slota u.c. Tas ir vācu vēsturnieku viedokļis, un paša M.Safarik, ka weleti jeb wilti apmetās mūsu zemē [Anglijā] Wilt.shire, kur viņi ieradās pēc angļu-sakšiem. Un daži angļu autori Wilt.shire iedzīvotājus atvasina no belgae ieceļotājiem, kas ceļoja no Wilt.oca.” Hampson šīs vēstis ņem no pauduma: For,Quar. Vol. 26,, p.27, ko man nav izdevies atrast. Tā kā Hampson izterzējums ir pausts 1850.g., augšminētam paudumam jābūt senākam.
Par weletu, senāk, veltu dzīvotni pie Gaujas pauž Ptolemaius, kos Kārlis Lielais 789.g. atrod un pakļauj sev, tagadējā Meklenburgā. Viss, kas norāda ka Veltaine sākās Valdajas kalnājā, tad vijās gar Rīgas jūras līci un Holland(i) jeb holandiem Prūsijā, weletiem Pomerānijā un wiltiem Meklenburgā, Holandi Reinas grīvā un Wilt.shire D-Anglijā. Vācu valodā burtu virkne: -land-, vākā: Halinda jeb Holande, ir ieguvusi nauju vāku: Hol-land, ger(holu zeme, svēt.zeme), kas ir izmisuma valodniecības ražojums. Tāpēc arī Prūsijas Holandi (Galindi) raksta kā Holland jeb Preussische Holland.
Austrumu Anglijā arī ir grafiste: Holland, blakus Nor.folk. Kā vāki: Nor.folk, ang(ziemeļu tauta), un Suf.folk, ang(pietu tauta), liecina šīs tautas ir vācu cilmes, jo piedēkļis: folk, ir vārda Volk, ger(volka, tauta), atvase un šis piedēkļis citur Anglijā netiek lietots. Tātad, šīs folk(as) nebija sakši. Viņu kaimiņi Holland(ē) tad nu ir rados ja ne ar Holland(i) Prūsijā, tad vismaz ar Holland(i) Reinas grīvā. Vienādi vai otrādi, šīs grafistes vāks ir atvasināts no galindiem Prūsijā.
Romiešu vēsturnieka Tacitus minētie aisti, kas runājuši „lingua Britanicae” (britu valodu), ir pielūguši Dieva Māti un dzintaru saukuši glaesum, ir dzīvojoši pie Baltijas j. Prūsijā. Daudzi vēsturnieki mulst par šo Tacitus vēsti, jo tā neatbilst nedz baltu, nedz baltiešu parašām. Bet ja mēs ņemam vērā ka vāks: Holland, Prūsijā ir radījis vāku: Holland, Reinas grīvā un vāku: Holland austrumu Anglijā, ka vāku: Prutia, lat(Prūsija), un Prettanikoi nēsoi, hel(Britu salas) ir vienas saknes atvases un ka vāks: Galindai, hel(galindi), ir atvasināts no vāka: Keltai, hel(kelti), kos angļu-sakši pārangļoja Britu salās, tad ir maz ko apšaubīt šo Tacitus vēsti.
Otrum, tā kā vāks: Galindai, hel(galindi), ir atvasināts no vāka: Keltai, hel(kelti), ko pamatnējs jēgums saistas ar austrumiem, tad arī ir skaidrs ka vāks: Aestii, lat(aisti) ir galindu vāka tulkojums vācu valodā, ko Tacitus ir vienkārši pārrakstījis latīņu valodā. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 71-72.lpp.).

piektdiena, 2009. gada 4. decembris

Veltaine. (7)

Vāka: Kitai, rus(Ķīna, Austraine), saknei vēl varenāka loma ir atvasē, kas ceļas no Herodotus (485-424 pmē.) minētiem keltiem: „Jo Istar [Donava] plūst caur Eiropu, sākoties keltos, kas blakus kynētiem, apdzīvo Eiropas tālākos novadus rietumup.” Par kynētiem minēju, ka to vāks ir atvasināts no vāka: getai, hel(geti), tāpat kā Keltai, hel(kelti), ir atvase no vāka: Kitai, rus(Ķīna) saknes. Kelti bija Eiropas kalēji. Varbūt pat vārds: Geld, ger(nauda) ir atvase no šī vāka. Iedēkļis: -l-, saknē kelt-, vākam dod laipuļa jēgumu. Tāpēc toreizējā izpratnē vāks: kelti nozīmēja austruļus. Acīmredzot, šis iedēkļis keltiem dod kautkādu otras pakāpes jēgumu no Kitai, rus(Ķīna).
Krievu hronikās Keltai, hel(kelti), mijas uz golad, rus(galindi), no kā XII g.s. Kijevas vēsturnieks Nestors atvasina vāku Let.gola, rus(latvju gali), blakus vākam: Zime-gola, rus(sāmu gali); piemin arī Litva, rus(leiši) un Kors, rus(kurši). Izmisuma valodnieki vāku: -gola saista ar latgaļu vārdu: gols (gals), kas, patiesībā ir atvasināts no vārda: giliai, lei(dziļš). Šis Nestora vāks: -gola ir vāka: goļad, rus(galindi) sarukums. Tādā sakarībā vāki: Let.gola un zime.gola, tagadējā izpratnē ir jātulko nevis kā Latgale un Zemgale, bet kā letu gali un sāmu gali jeb galindi, attiecīgi, jo Nestors viņus, t.i. golus min kā ciltis vai tautas, nevis kā viņu dzīvotnes.
Šī vāka: goļad, rus(galindi) atvasi: galindai, hel(galindi) min Ptolemaius tagadējā Prūsijā. Šīs baltu tautas dzīvotnes ir arī pie Polockas, Vitebskas, Smoļenskas un Kalugas D no Maskavas. Kāpēc Herodotus (485-424 pmē.) minētie helēni un gelōnos, hel(geloni jeb gelēni) ir arī vāka: galindai, hel(galindi) atvases, kas kā goļad, rus(galindi), sarucis uz piedēkļi: -gola jeb –galli, kas ļoti plaši ir lietots vākā: Letti.galli, lat(=latu jeb latvju gali) Indriķa hronikā.
No šī vāka saknes: gal- atvasinas baltu valodai 3 vēsturīgi vāki: gelōnos, hel(gelēni), kas pāriet vākā: Hellēnes, hel(helēni, helieši, grieķi) un Holland, ger(Holande jeb Golande, Prūsijā), kas ir atvasināts no vāka: galindai, hel(galindi), poguļai: G(k,g) mijamies uz poguļu: H(h,h) ūkeņu pogā. Kā no Hellas, hel(Hela jeb Grieķija) ir atvasināts vāks: Hellēnes, hel(helēni jeb grieķi), tā no Gela jeb Gola ir atvasināts, helēņu gaumē, vāks: gelōnos, hel(geloni jeb gelēni), kos Herodotus piemin dzīvojam Budiņos. Šo gelēnu dzīvošana starp budiņiem ir devusi helēnisku asnu viņu valodai, kas sāka atšķelt nauju valodu, kas vēlāk kļuva baltu valoda.
Lai gan vāks: galindai, hel(galindi), rakstos parādās tikai II gs. Ptolemaius kartē kādus 600 gadus pēc Herodotus, un vāks: goļad, rus(galindi) parādās vēl vēlāk XII g.s., t.i. ap 1800 gadu vēlāk, šo vāku sekme, toties liecina, ka šis vāks: galindai, hel(galindi), ir naujāks par vāku: Keltai, hel(kelti), bet vecāks par vāku: Hellas, hel(Hela jeb Grieķija).
Šī sakne: hell-, ir radusies ap VIII g.s.p.m.ē.Homēra Iliādē: „...un turēja... Hellas, skaisto sieviešu zemi, un saucas myrmidoni, helēni un ahaeni.” Šis vāks: Hellas, hel(Hella, kāds novads) vēlāk kļuva Hellas, hel(Grieķija), un tās atvase: Hellēnes, hel(helēni jeb grieķi), ir attiecināta uz tās pavalstniekiem. Vārduļim: -ēnēs, hel(-ietis), ir cilmes jēgums, kā, teiksim, vākā: latgal-ietis. Tāpēc vāks: gelōnos, hel(gelēni jeb gelieši), ir locījums no vāka: Gela, lai gan pats Herodotus šo dzīvotni sauc par Gelōnos, hel(gelēni). Tam ir arī savas īpatnas atskaņas no vāka: galindai, hel(galindi). (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 69-71.lpp.).

ceturtdiena, 2009. gada 3. decembris

Kurši. Veltaine. (6)

Vāka: Kitai, rus(Ķīna, Austraine), sakne ar iedēkļi: -r-, mijas uz sakni: G#rD, atvasinam vārdu kurdi. Tauta: kurdi, kās dzīvotne ir sadalīta starp PSRS, Turciju, Iraku un Irānu. Lai gan no šī vāka saknes ir atvasināts vāks: cureti, lat(kurši), nez vai kuršiem jebkad ir bijuši kādi sakari ar kurdiem. Baltijā tuvākie vāki ir Ģirts jeb Kurts un Gerta, Gerda, kas mijas arī uz Grēta, Grieta. Tā ir arī mijušies tautu, cilšu un pilsētu vāki pašā tagadējā Kursā vai tās kaimē:
Kit-(Ķīn-) > kurdi > cureti, lat(kurši) > cori, lat(kurši) > s.ciri, lat(sa.kurši) > s.ciricges, ang;
Kit-(Ķīn-) > Kretig > Kretinga > s.cride, ang(s.kuršu) > hirris, lat(hurši);
s.cride, ang(=s.kuršu) > S.krinda > S.krunda.
Ir skaidrs, ka iedēkļim: -r-, šajā saknē ir laipura jeb liel- jēgums, bet man nav nekādu pierādījumu par sakņu: kurt- un krut- starpību. Kā redzams no augšējiem piemēriem abu veidu saknes vāki atrodas Kursā. Vāku: cureti, lat(kurši) min Saxo Grammaticus tā: „Curetum tyrrano Lokero” (kuršu varmaka Lokero), par ko sīkāki terzē Švābe. Šis vāks tad atmet galotni un kļūst: cori, lat(kurši), kos piemin Rimberts 875.gadā. Bet šis vāks ir daudz senāks, jo Plinius (23-79) vēsta: „Quidam haec habitai ad Vistulam usque fluvium a Sarmatis, Venedis, Sciris, Hirris tradunt (kas ir apdzīvoti līdz Vislas strāvai ar sarmatiem, venediem, s.kiriem un hirriem).
Tā kā poguļas: G(k,g) un H(h,h), pieder ūkeņu pogai, vāks: .ciris, pāriet vākā: hirris(hurši jeb kurši), un tas pats vāks: s.ciris, lat(sa.kurši) nozīmē kaut kādu kuršu cilšu lielāku kopību, jo priedēkļim: s., ir daudzuma jēgums. Šie s.ciris, lat(sa.kurši), caur īpašības vārdu: s.cirig, lat(sa.kuršīgs), kļūst scirincges, ang([sa.kuršiņi) Alfreda Lielā (849-899) laikā.
Otra iedēkļota sakne: Kret-, arī attiecas uz Kursu, kā vākā: Kretinga, Lietuvā, kas ir atvase caur īpašības vārdu: kretig (liel- jeb sen-kuršīgs?). Šis īpašības vārds: kretig, ar priedēkļi: s., mijas uz s.cride finnas, ang(sa.kuršu somi?), kos Alfreds Lielais (849-899) piemin tagadējā Lapzemē. Ka šim vākam ir tieši sakari ar Kursu to liecina tās sēraina ciema vāks: Skrunda un latgaļu uzvārds: Skrinda, kur iedēkļim: -n-, ir tikai čalas loma. Tam nav gramatiska jēguma. Lielāko tiesu šis iedēkļis parādas leišu vārdos, kas atvasināti no latvju vārdiem: spīdēt > spindeti. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 67-69.lpp.).

trešdiena, 2009. gada 2. decembris

Veltaine. (5)

Tā kā Gītars, Bal(Saule), saistas ar austrumiem, šī vāka sakne: G#D, ir kļuvusi par rases un tās dzīvotnes vāku: Kitai, rus(Ķīna, Austraine?); burtuļi: k,t, pieder G(k,g) un D(t,d) poguļām, tāpēc vāks: Kitai pieder pie saknes G#D.
No saknes: Kit-, ir atvasināts vāks: Getai, hel(geti, austri), kos Herodotus (485-424 pmē.) piemin Tracē, Z-Grieķijā. No šīs saknes: get-, ir atvasināts Ptolemaius (87-150) pie Vislas minēto: Gōtōnes, vāks, kas vēlāk kļuva par tautu ar savu valodu, kai ir ne tikai gramatikas līdzība ar baltu valodu, bet arī baltu valodai atbildēji vārdi, rau:
sauil, got(Saule) sunnō, got(Saule) Sonne, ger(Saule);
wair, got(vīrs) manna, got(vīrs) Mann, ger(vīrs);
riudans, got(tautonis) reiks, got(valdonis) Reich, ger(valsts);
katils, got(katls) kettle, ang(katls).
Vārds: katils, got(katls), katol, katjol, rus kettle, ang Kessel, ger, ir atvase no saknes: G#D, pie kās pieder arī Gītars, Bal(Saule, uguns), kā to pierāda vārds: kaditj, rus(kūpināt), un tā atvase: čad, rus(tvans).
No šīs saknes: G#D, arī ir atvasināti vairāki vārdi ar tautuma jēgumu: G#D > gentis, lei(rads) > ģints > genna, pru(sieva) > žena, rus(sieva); kiltis, lei(cilts) > Kerle, ger(puisis) > girl, ang(meitene).
Šis vārds: ģints, ir pārgājis uz vēlāku cilts vāku Vislas upainē: Bur.gundi, lat(burgundi, ziemeļu ģints), kur boreios, hel(Z). Tā kā šis vāks: -gundi(ģints), ir vāka: Kynētai, priekštecis, jo iedēkļošana notiek sekmē: Kitai > -gundi > Kynētai,
Tas ir vecāks par Herodotus (485-424 pmē) minētiem ļaudīm Eiropā: „Istra [Donava] plūst caur Eiropu, sākoties no keltiem, kas blakus kynētiem, apdzīvo tālākos Eiropas apvidus rietumup.” No šī vāka: Kynētes, hel(austri?) ir atvasināts mūsu vāks: Ķīna, kas tālāki mijas uz China, kas savukārt mijas uz francisko Sino(Ķīnas jeb Ķīn-), jo čalā poguļa: H(h,h), mijas uz poguļu: S(s,z), caur mīkstināšanu.
Saknes: G#D, vārdu sekme, kļūst vārdu sekme ar jēgumu: austrumi, re:
Gott, ger(Dievs, Saule?) > Kitai, rus(Ķīna,) > Getai, hel(geti) > Bur.gundai, hel(ziemeļ-ģints) > Kynētai, hel(ķīnieši) > Ķīna;
Gott, ger(Dievs, Saule?) > Kitai, rus(Ķīna,) > Keltai, hel(kelti, cilts?) > goljad, rus(galindi, gali) > let.gola, rus(latvju gali) > Gelōnos, hel(gelēni); goljad, rus(galindi, gali) > galindai, hel(galindi) > Holland, ger(Galinda) > Aestii, lat(galindi); galindai, hel(galindi) > Hellas, hel(Grieķija) > Hellēnes, hel(helēni); Kitai, rus(Ķīna,) > kurdi > cureti, lat(kurši) > cori, lat(kurši). (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 65-67.lpp.).

otrdiena, 2009. gada 1. decembris

Gītars. Veltaine. (4)

Lai saprastu ka vāka: gelēni saknei un vāku: Letti-galli, Semi-galli saknei: gal- ir kopēja cilme, vēlreiz ir jāatgriežas pie jēguma: austrumi, Saule, uguns, bet šoreiz saknes: G#D, kas teutoņu valodā ir ieguvusi vāku: Gott, ger(Dievs, Saule?), bet baltu un helēņu valodās caur iedēkļi: L, kas mij sakni G#D uz iedēkļotu sakni: G#LD, kas tad zaudē galotni: D un kļūst par sakni: G#L, rādam kā no saknes: G#D atvasināti baltu-helēņu kopējas saknes vārdi: elektron, hel(dzintars) un gītars, bal(dzintars), no kā ir atvasināts vārds: gintaras, lei(dzintars).
Gott, ger(Dievs, Saule?) > hot, ang(karsts) > holod, rus(sals) > haul, cym(Saule) > hēlios, hel(Saule) > elektron, hel(dzintars);
Gott, ger(Dievs, Saule?) > Gītars, Bal(Saule);
Gott, ger(Dievs, Saule?) > qedem, heb(austrumi);
kalds, got(salts) > šaltas, lei(salts) > sauil, got(Saule);
kurti, lei(kurt) > goreti, bul(degt) > karsts.
Kā vārds: qedem, heb(austrumi) liecina, šai saknei: G#D pamatnējs jēgums bija austrumi, kas baltu valodā locīta uz Gītars, Bal(Saule), kur piedēkļim: -r, ir laipura jeb liel- jēgums. Lai gan šis vāks vārdnīcās nav sastopams, tā bijumu apliecina vārds: dzintars.
Gītars, Bal(Saule) > gītars, let(dzintars) > dzītars, let(dzintars) > zītars, let(dzintars);
gītars, let(dzintars) > gintaras, lei(dzintars) > jantarj, rus(dzintars).
Ka vāks: dzintars, ir atvasināts no vāka: Gītars, Bal(Saule), to tālāki apliecina vāks: elektron, hel(dzintars), kā sakne: elek-, ir atvasinājums no vāka: hēlikos, hel(saulīgs, saulisks). Galotnei: -tron ir gaŗš izskaidrojums, kas nekā nauja te dod. Vienīgi piedēkļim: -r-, ir laipura jēgums kā vākā: Gītars, Bal(Saule).
Vārdi: hot, ang(karsts), un tā locījums: holod, rus(sals), īstenībā nav pretešķības, jo salts ir tikai mazāk karsts. Valodas sākumā šis jēgums arī bija lietots, bet ar laiku tas ieguva šķietamas pretešķības jēgumu. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 63-65.lpp.).

pirmdiena, 2009. gada 30. novembris

Veltaine. (3)

Baltu un helēņu valodām ir ļoti spēcīga lokoņa, ar ko šīs valodas stipri atšķiras no pārējām eiropiešu valodām. Vienotā daudzskaitļa galotnes abām valodām ir kopīgas, kas savukārt ir kopīgas ebrēju valodai, rau: virsma virsa; dogma, hel(teik.ma) doxa, hel(teika); qede-m, heb(austrumi); qede(austrs).
Vārduļs: -m, ebrēju valodā ir vienkāršs daudzskaitļa vārduļs, kas baltu-sakšu valodā, reizēm, tiek izteikts ar vārduļi: -s, rau: cave-s, ang(ala-s) cave, ang(ala); Ba)(ali-m, heb(dievi) Ba)(al, heb(dievs).
Šis vārduļs tālāki mijas uz darbības lietas vārda atvasinājumiem: tor-mos, hel(cauru-ms) toros, hel(caurs).
Leišu-helēņu valodām ir sakarība vārduļī: -sis(-šana), rau: s.kube-sys, lei kinē-sis, hel; s.kuba, lei kinē, hel.
Šīs helēņu un baltu līdzības ir radušās no šo tautu saskarsmes. Herodotus minētie gelēni kaimiski bija tuvākie helēni, kas varēja saskarties ar baltiem un līdz ar to sākt atdalīt baltu valodu no Z eiropiešu valodu pudura. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 62-63.lpp.).

svētdiena, 2009. gada 29. novembris

Velti. Veltaine. (2)

Tikpat spēcīgas ir baltu-sakšu jeb teutoņu atvases no saknes V#D ar jēdzienu: uguns, no kās ir arī atvasināti vāki: vedi (austri) un, savukārt to atvases: veltai, hel(austruļi), kas ir minēti Ptolemaius (87-150) senajā kartē pie Gaujas. Šī iedēkļotā sakne: V#LD , kās atvasēm ir uguns, gaismas jēgums, ir senāka par tā paša jēguma piedēkļotu sakni: )(#GL, kur )( ir alefs, ko eiropiešu čalā sakam, bet nerakstam. Otrum, tam tā arī jābūt, jo Vedaine(Austraine?) un tās meita: Veltaine (Austruļaine?) ir mūsu vēstures II un I gadu tūkst. p.m.ē. Šis iedēkļis: L saknē: V#LD liecina, ka vākam: veltai ir laipuļa jēgums, kas tagadējā teicībā sauktos vediņi jeb maz-vedi vāciskā domāšanā.
s.vet. rus(gaisma) > window, ang(logs) > fenestra, lat(logs) > fōn, got(uguns) > pannō, pru(uguns);
s.vet. rus(gaisma) > virti, lei(virt) > fyrr, isl(uguns) > wire, ang(drāts);
s.vet. rus(gaisma) > s.wealt, ang(s.vilt) > veltai, hel(velti);
s.vet. rus(gaisma) > s.wealt, ang(s.vilt) > vela, Bal(uguns) > viela, lei(drāts) > viela.
Šis jēgums ir radies, varbūt, tāpēc, ka vedu kultūra jau bija pārdzīvojusi savu varenību un sāka rasties naujas kultūras veicinātāji: veltai, hel(velti), kas helēniskā rakstībā būtu rakstāmi: beltai, jo helēņu rakstībā trūkst burtuļa: v. Ptolemaius (87-150) latīņotā kartē burtuļs: v gan ir rakstīts ar zīmi: oy(u), vākā: oynedai(venedi), gan ar zīmi: v, kā vākā: veltai(velti). Šajā sakarībā Ptolemaius kartē Vedaines un Veltaines A robežās Valdajas (veltu) kalnājs ir atzīmēts ar vāku: Bōdinon horos, hel(Budiņu kalni). Ar šādu pašu vāku Herodotus (485-424 p.m.ē.) vēsta par Boydinoi tautu, kas dzīvoja kaut kur Valdaja kalnāja tuvumā. Herodotus burtuļi: v nelietoja. Tāpēc, ir ļoti iespējams, ka minētie Boydinoi bija Voydinoi. Šajā budiņu aprakstā Herodotus min kādu helēņu cilti: Gelōnos, hel(gelēnus), kas dzīvoja Budainē. Tā tālāk es rādīšu par budiņu sakarību ar prūšiem un britiem, balstamies uz Herodotus vēstīm, un saknes: gel-, no vāka: Gelōnos, hel(gelēni) sakarību ar sakni: -galli vākos: Semi-galli (zem-gaļi) un Letti-galli (let-gaļi), sākšu ar helēņu valodas pazīmēm baltu valodās, kās, es domāju, ir ieviesuši šie gelēni, dzīvodami Budainē, kās valoda atšķiras no minēto gelēņu valodas. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 60-62.lpp.).

sestdiena, 2009. gada 28. novembris

Veltaine. (1)

...Reiz mūsējā baltu valoda sāka atdalīties no āriešu valodas, ko ir runājuši ārieši Indijas klajumos zem Himalajiem. Otrā gadu tūkstenī p.m.ē., Šang valdīšanas laikā (1765-1122 p.m.ē.) Ķīnā., kad sākās valodas rakstīšanas māka, šie ārieši atšķēlās no tautas kodola. Kā viņi devās uz R, pa Saulei, viņu dzīvotne izstiepās no Indijas līdz Āfrikai. Viņu valoda sašķēlās izloksnēs, kas kļuva vēlāko valodu dīgļi. Šajā skaldoņā sākumā izveidojās D un Z Eiropas nozares, kas vēlāk sašķēlās tālāki valodās. Protams, šī sadalīšanās nenotika 1 gadienā, nedz 1 joslā. Sakarā ar klīsšanu valodas dalījās un krustojās. Šī krustošanās turpinās vēl tagad, bet ne dalīšanās, sakarā ar tautas dzīvotnes robežu maiņu kaŗu sekā. Daudzas valodas ir salimušas, bet vairums ir mijušas ne tikai gramatiku, bet pat vārdoņu, kā angļu un krievu valodas, kļūdamas topuma valodas varmācības izpausmei. Toties arī šo valodu cilme atrodas 2 pirmatnējos Eiropas valodu puduros: Z {slāvu, baltu, teutoņu} un D {keltu, helēņu, latīņu}. Eiropā pie āriešu valodām mēdz pieskaitīt arī albāņu un basku valodas...
Kamēr baltu valodas ir saglabājušas Z Eiropas valodu pudura senumu, tikmēr helēņu valodas ir saglabājušas D Eiropas valodu pudura senumus. Bet ir arī spēcīgi krustojumi arī starp šiem puduriem dažādu vēsturisku notikumu ietekmē. Tā kopējas ticības ietekmē, ir spēcīgas saites latīņu un slāvu valodu starpā kas izpaužas, teiksim, ar vārdiem: golub, rus(balodis), kas mijas uz columbae, lat(balodis). Kaimiskas sadzīves ietekmē ir izveidojušās spēcīgas saites slāvu, baltu un seno sakšu jeb angļu valodu pudurā, kur sakšu valoda ir viena no teutoņu valodas atvasēm. Tikai baltu nomācēji mēģina ar varu uzspiest slāvu-baltu valodu kopības tērgu lai attaisnotu politisku varmācību.
Eiropas valodās visuļa: uguns vāks, kā arī vāks: Saule, ir atvasināts no visuļa: austrumi. Līdz ar to daudzas tautas, nākdamas no A, dabūja sev vāku, kas saistās ar jēgumu: austrumi, Saule, uguns.
Ag- sam(aus-) > Aigejos, hel(Aigejas jeb austrumu jūra);
Ag- sam(aus-) > ogņ, bul(uguns) > ugnis, lei(uguns) > ugauni, let(igauņi);
Ag- sam(aus-) > agri, let(ausr-) > ugri, Bal(austri) > Ukraina, Bal(Austraine);
Ag- sam(aus-) > aiglē, hel(ausla, ausmiņa) > ogle, let > anglis, lei(ogle) > Anglii, lat(angļi dāņos jeb austruļi).
Šīs vārdu sekmes sakne: )(#G, eiropiešu rakstībā tiek rakstīta bez alefa, lai gan eiropieši to čaļ ik vārdā, kas rakstā sākas ar patskaņi. Tā kā lokanie lūpeni: N( ,n), R( ,r), L( ,l), pie šīs saknes tiek lietoti kā laipuma piedēkļi, nevis kā iedēkļi pirms poguļas: G(k,g), šīs atvases ir samērā modernas, bet ne tik modernas, lai tās atzītu topuma gramatiķi. Šādi gramatiķi šo seno gramatiku mēdz „izskaidrot” ar gadīšanos, kā bērnus. Šī sakne: ag-(aus-) liecina par ciešu baltu-helēņu vārdoņas radniecību un apgāž terdzīgo slāvu-baltu pļurzu. Baltu-slāvu valodu sakarībai te ir otrēja loma, kas ir tikpat spēcīga kā slāvu-latīņu valodu sakarība. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 57-60.lpp.).

piektdiena, 2009. gada 27. novembris

Vidzeme. (2)

Latvju vēsturē vākam: Wenden, ger(=Cēsis), ir vēsturīgs vāks, jo 1280.g. Atskaņu hronikā ir minēts mūsējais sarkan-balt-sarkanais karogs, kas ir viens no vissenākiem plīvojošiem karogiem. Vārsma toreizējā vācu rakstībā šo karogu terž tā.:
Von Wenden was zu rige komen
Zur lantw(er) als ich han v(er)nome(n).
Ein brud(er) unt wol hund(er)t man
Den wart das m(er)e ku(n)t getan.
Dy quame(n) houelichen dar
Mit eynīr banīr rot getan,
Das was mit wise durch gesnite(n),
Hate noch wendischen siten.
Wenden ist eyn burg genant
Vun(n) den dy banīr wart bekant;
Unt ist in litte(n) lant gelogen
Do dy vraue(n) ritens-pflegen
Nach den sitte(n) als dy man.
Vor war ich ouch das sage(n) ka(n):
Dy banīr der litten ist

Šīs vārsmas tulkojums ir:

No vendiem [=Cēsīm] uz Rīgu nāca
Zemes sardzei, kā es uztveru,
Viens brālis un turpat simt vīru
Tā bija daudz lietu padarījis.
Tie nāca saslējušies diži
Ar sarkani darinātu karogu.
Kas bija balti cauri griezts,
Bija pēc vendiešu [=cēsiešu] parašas,
Vendi [=Cēsis] saucas viena pils,
Kajā šis karogs zināms bija;
Un tā atrodas litu zemē.
Tur sievietes jāt mēdz
Pēc parašas kā vīrieši.
Arī patiesi es varu sacīt
Litu karogs tas ir.

Te jāpiemin, ka tajos laikos nekādas sevišķas atšķirības starp litiem un letiem. Tikai vēlāk sakne: lit- kļuva saistīta ar leišiem, bet sakne: let- ar latvjiem. Patiesībā, sakne: letti-galli, lat(letu gali), pretstatā saknei: semi-galli, lat(zem.gaļi jeb sāmu gali), ir attiecināta uz toreizējiem A-baltiem, tagadējā Vidzemē un Latgalē.
Tā kā vāks: winuli, ir atvase no vāka: vandali, kā to Brēmenes Ādams pauž, kas savukārt, ir atvasināts no vāka: wendi, kos šis bīskaps sauc par leutici(em), te ir liecība, ka šis vāks: leutici (ļaudiķi), ir pārņemts no Oderas slāviem uz baltiem. Šis vārds pieder pie vārsmas:
Lad, ang(puisis) \ lodyr, (zeņķis) \ laid \ liaudis, lei (ļaudis);
pro.lētarius, lat(valsts kalps) \ Lietuva, lei(=Lietuva) \ lōd \ Leute, ger(ļaudis);
Litwa, pol(Lietuva) \ lytis, lei(dzimums) \ lūd \ ludis, pru(persona).
No šīs vārsmas ir atvasināti dažādi baltu vāki: Lette, ger(latvis), Lotwa, pol(Latvija). Vācu bīskapi no vārda: Leute, ger(ļaudis), ir atvasinājuši vāku: Leutici (ļaudiķi) priekš Oderas slāviem, kas Tacitus (54-120) laikā bija zināmi ar vāku Lugii, no kā leiši ir atvasinājuši vāku: lenkas, lei(polis), kas pašu poļu valodā ir leh, pol(Vislas upaines senais iedzīvotājs).
Šī vāka: Leutici, sakne uz baltiem pirmo reizi ir attiecināta 997.gadā(IV; 593, un 609. lpp.), kur ir minēts ka bīskaps Adalberts ir iepazinies ar valodu un „Liutizorum ydola” (ļutu, t.i. baltu dieviem). Tā drīzumā paies gadu tūkstenis, kas sākās ar krustu, uguni un zobenu, un izviesās sirpī un veserī. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 55-56.lpp.).

ceturtdiena, 2009. gada 26. novembris

Astroloģija un meteoroloģija.

No astroloģijas viedokļa meteoroloģija ir astroloģijas nozare. Citās svešvalodās pulksteņa laikam (piem. rus. vremja) un meteoroloģiskajam laikam (piem. rus. pogoda) ir dažādi vārdi, bet latviešu valodā viens vārds ‘laiks’.

trešdiena, 2009. gada 25. novembris

Laika dievs mītos.

Japāņu zinātnieks Masanao Toda 1982. gadā apgalvoja, ka cilvēka interese par laika noslēpumaino dabu ir relatīvi nesena un ka pat neviena mitoloģija nav savos kultos iekļāvusi atsevišķu dievu, kurš valdītu pār laiku... senajās reliģijās pastāvējušas vienīgi dievības, kuras rūpējušās par laika reprezentāciju un uzmanījušas cilvēka likteni, taču neviena no tām nav pārvaldījusi Laiku kā tādu. (Četru Briežu grāmata „Mūžīgā tagadne”, Minerva, Rīga, 2008., 43.lpp).

otrdiena, 2009. gada 24. novembris

Voti. Vidzeme. (1)

Alfreda Lielā (849-899) vēstījums, ka Witland(e) pieder aistiem (estum) var būt tulkots gan kā tā pieder igauņiem gan austrumiešiem, bez noteiktas tautības. Wat.land, ger(Vot.zeme) ir vēl dzīvojošas tautas vāks austrumos no igauņiem. Tās baltiskais vāks: Ingrija, ir atvasināts no vāka: ugri, tāpat kā vāks: ugauni, let(igauņi). Kad vāci sāka mākties baltiem virsū, viņu rakstos sāka parādīties baltiešu vāki. Tā 1388.g. ir minēts Wattendorp, ger(votu ciems) Sidgundas pagastā.
Pirms pakļautības krieviem 1242.g. Votzeme bija tikpat liela kā Igaunija. Tās robežas bija Peipusa ez. R, Ilmeņa ez. A, Ladogas ez. Z un Peipusa-Ilmeņa ez. robeža D. Te jāpiezīmē, ka vāks: Oņegas ez. ir cēlies no tās pašas saknes kā vāki: igauņi, ingri, rau: ugri > ugauni, let(igauņi) > ungi > Oņega. Starp Ladogas un Oņegas ez. dzīvoja ļoti sena ugru cilts: vepsas.
Z-Kurzemes vāki: Uitau(Ventspils) un Vrede.curonia(veduru Kursa) saistas ar votu dzīvotnēm Kurzemē. 1826.g. Kurzemē vēl bija tikai 1600 votu, bet pašā Votzemē jeb Ingrijā 1926.g. bija tikai 705 voti sarūkot uz 506 votiem 1943.g. Tātad 701 gadā votu tauta ir tikpat kā izkauta un pārkrievota. Šīs, tik senas, āriešu nomāktas, tautas vāks plēšas no Wulfstan(a) minētās Witland(es) Prūsijā, caur Vredu Kursu, Veddu-Semm(i) jeb Vid-zemi uz Wat-land(i) jeb Vot-zemi jebšu Ingriju starp Narvas un Volhovas upēm. Tā ir ugru Vedaine, kam otrā gadu tūkstenī p.m.ē. sāka mākties virsū āriešu slāvi. Pēc četriem gadu tūksteniem Vedainē, vēl joprojām, ir daži simti lībji, varbūt daži simti votu un kāds miljons igauņu.
Lai gan vāks: Weddu-Semm(Vidzeme), rakstos parādās tikai XVII g.s., tās galvas pilsētas vāks: Wendorum castrum, lat(vendu pils jeb Cēsu pils), ir minēta jau 1226.g. Livonijas hronikā. Ir iespējams ka vāks: Weddu ir izrunājams kā Wendu, jo senākos rakstos nd ir rakstīts ar dd, un ng ar gg, rau: gaggs, got(ceļš) - (Unter)gang, ger((apakš)eja), waddjus, got(siena) - Wand, ger(siena). Šī rakstības paraša ir pārņemta no helēņu rakstības, re: aggelos,Hel > eņģeļs > ev.angelijs(vēstītājs).
Einhorn(s) izmisuma valodniecībā pauž, ka latvji Pārdaugavas Lībiju saucot par „Weddu-Semm.. das ist das Mittel-Land (terram sive Provinciam intermediam)”. (Ve(n)du-zeme ... tas ir Vidus-zeme (jo zeme vidējs novads)). Te Einhorn(s), pilnīgi aplam, ģenetīvu (Weddu) pārtulko ar īpašības vārdu: Mittel, ger(vidus). Ja toreizējie latvji vāku: Weddu teica kā vedu, tad ir bijušas 2 izrunas: vedu un vendu, jo Indriķa 1226.g. minētā Wendorum castrum (vendu pils, Cēsu pils) ir Weddu-Semm(es) jeb Vid-zemes galvas pilsēta, kas igauniski saucas Vōnnu.
Bieži minētie krievu rakstos: vada(voti), saskan ar vāka: Weddu, izrunu kā vedu. Reizēm krievu rakstos vada(voti) ir rakstīti arī ar vāku: vod, rus(voti). Tāpēc varētu sacīt, ka ir pastāvējusi divejāda izruna: Weddu, let > Wendorum, lat > Vōnnu, ees un Weddu, let > vada, rus(=voti) > vod, rus(voti). Varbūt iedēkļota sakne: V#nD, saistījās ar rietumiem, kā vendiem pie Oderas, Ventspils Kurzemē, bet kaila sakne: V#D saistījās ar austrumiem, kā votiem.
Te jāmin ka krievu rakstos voti saucās arī kolbagi, kas, savukārt, islandiešu sāgās ir tulkoti uz kyfling(iem). Kopa, lei(kāpas) > kolpos, hel(līcis) > gulf, ang(līcis) > kyfling, isl(piejūrieši?). Šiem vākiem ir jūŗas un kāpu jēgums, kas ir arī pašu lībju savā vākā. Lībji savu valodu sauc par rānda kēļ (jūrmaliešu jeb kāpiešu valoda). Šis vāks: rānda, liv(jūŗmala jeb kāpas) tad arī saistas ar vākiem: kolbagi, rus(jūŗmalieši jeb kāpieši) un ar kyfling, isl(=jūŗmalieši jeb kāpieši). Abi vāki ir atvasināti caur kolpos, hel(līcis) no kopa, lei(kāpas), kas lokas uz ape, pru(upe).
Šīs vārdu virknes pamatnējs vārds ir kepu, lei(cepu) esot vārda: peku, bul(cepu) mijums, kas, es domāju, ir radīts izmisuma valodniecībā. Ir laba mustura pierādījums, ka vārds: kepti, lei(cept) ir atvase no vāka: Gobi tuksnesis, kā to apliecina leišu Gabijas (Uguns Mātes) vāks, kas prūšu valodā tulkots uz Panike, acīmredzam, atvase no vārda pannō, pru(uguns). Kipitj, rus(vārīties) ir atvase no vārda: kepti, lei(cept), jo cepani tauki vāras. No šiem abiem vārdiem atvasinās vārds kopa, lei(kāpas). D-Eiropā no šīs saknes ir atvasināts vāks: Kaspijas j., kur iedēkļis: -s- ir daudzuma jēgums. Te ir grūti spriest, vai sakne: Kasp- attiecas uz pašu jūŗu vai uz tās kāpām. Toties kolpos, hel(līcis, dobums, peža) skaidri liecina par ūdens jēgumu. Arī Ptolemaius(87-150) Baltijas jūras vāks: Oyenedickos kolpos (Venedu līcis) liecina, ka šīs saknes jēgums pāriet uz ūdeni. Laipuļa iedēkļim: -l- ir tagadējais maz- jēgums, kāpēc vārds: kolpos, hel(līcītis) bija izprotams kā jūŗiņa. No šīs saknes tad arī krievi ir atvasinājuši vāku: kolbagi, varbūt caur vārdu kolpakos (kāpīgs), domājam lībjus, mijam burtuļus poguļā: B(p,b). Šāds atzinums tad arī saskan ar pašu lībju vāku: rānda, liv(lībis, kāpietis, jūŗmalietis).
Vārds: kolpos, hel(līcītis, dobums, peža) ieguvis pežas jēgumu, kļuva sabiedrībā nepieņemams vārds (Sal.: Buga, bēgums, pedža, peža). Tāpēc, tā čalu sāka mainīt uz kolpos, hel(līcis), no kā atvasināja golfe, fra(līcis) un gulf, ang(līcis), ko savukārt vikingi pārtulkoja vākā: kylfing, isl = kolbagi, rus(piejūŗieši, kāpieši). Šis krievu vāks kolbagi, rus(lībji jeb kāpieši) ir minēts ap 1080.g. Bizantijas rakstos ar vāku: koylpiggoi. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 50-54.lpp.).

pirmdiena, 2009. gada 23. novembris

Voti un zviedri.

Kad vedi plijās virsū iedzīvotājiem pie Baltijas j. viņi, vienādi vai otrādi, sadūrās ar kaut kādu pretestību. Vietu vāki liecina, ka viņiem izdevās tapt, laika tecējumā, vedaini kaut kādā pārākumā. Šajā sakarībā viņiem ir radušies vārdi: vytis, lei(bruņinieks), vytis, lei(vīties, dzīties, medīties), kas ir atvases no vārda: veda. Sam(zinība, gaita).
Vietu vākos šī vārda sakne A vispirms ir saglabājusies vākā: Vitebsk, lai gan šīs pilsētas atzīmējums rakstos parādas tikai 1021.g. Vitebska ir minēta kā pilsēta pie Daugavas pietekas: Vitba(s). Tā ka vārds: aba (ūdens) ir senas eiropiešu valodas vārds, no kā atvasināts vārds: ape, pru(upe), droši vien, senāka Vit.aba (Vit.upe) ir sarukusi uz Vitba. Krievu pilsētu vākos galotne: -sk ir atlikums no vārda: gyvas, lei(dzīvs), no kā atvasināts senais baltu vārds: grīva (pilsēta), kas sastopams vākā: Grīva, pretim Daugavpilij. Iedēkļis: -s- pirms k krievu pilsētu vākos: Vitebsk, Smoļensk, Kursk u.c. laikam būs iesprausts priekš veiklākas čalas, bez sevišķa jēguma.
Lai gan vāks: Vitebsk rakstos parādās tikai XI g.s., šīs saknes priekšteči ir arī S.wede, ang(z.vied.rs) un vikingu vāks: Uitau (Ventspils), kas ir iekalts rūnakmenī ap V g.s.: han uart tautr a uitau (viņš tika nokauts pie Ventspils). Vāks: S.wede, ang(z.vied.rs) ir priedēkļots Uitau (Ventspils) saknes saliktenis, kur priedēkļis: s- pauž daudzumu, kas tagadējā latvju izteiksmē būtu teikts kā sa.vedi jeb sa.viti. Tālāki, šis sakšu saliktenis latvju locījumā iegūst arī laipura piedēkļi: -r- un kļūst z.vied.rs. Šis veiklais locījums modernā izteiksmē būtu teikts kā liel-sa.veda. Tā kā šīs saknes: V#D vārsma ir ļoti baltiski saksiska ar vārdiem kā ved, vieta, vidus, bez slāviskas ietekmes. Tāpēc arī vāks: vitebsk, senāk Viteba ir baltu-sakšu cilmes un z.vied.rs ir tikai tā locījums: Vitebsk > Viteba > Uitau > S.wede > z.vied.rs, kur saknes jēgums pāriet uz Westen, kas ir iegūts no vedu vesšanās rietumup.
Kad Anglijas sakšu ķēniņs Alfreds Lielais (849-899) nosūtīja vikingu jūrnieku Wulfstan(u) ceļojumā uz Prūsiju, viņš atbraucot ziņoja par Wit.land(i) jeb Vit.zemi tā: „...Wisle ir liela upe un tās tuvumā ir Wit.land un Weonot.land; Witland pieder aistiem (estum); un Visla (Wisle) līst uz Weonodland un līst Austrumu jūŗā (Est.mere).” Ka Witland bija tikai daļa no Prūsijas vai Prūsijas kaimiņu zeme, to liecina mūks Albriči 1228.g.: „... šajā gadā viņš bija tajās malās un ieguva tikai 5 novadus: Prutia, Curlandia, Letonia, Withlandia un Samlandia...” Tā kā Albriči min Withland kopā ar pārējiem baltu novadiem: Prūsiju, Kurzemi, Lietuvu un Sembiju, tāpēc jādomā, ka tā bija kāds baltu novads.
Vāks: Wit- saistas netikai ar baltu vārdiem, bet arī ar igauņu vārdiem: wiit, wiitlema, wiitma (dzīvotne, nometne, pajumte), tāpēc starp šīm saknēm jābūt sakarībai, sevišķi sakarā ar Alfreda Lielā (849-899) vēstījumu, ka Witland piederot estiem. Ka igauņu saknei: wiit- ir tāds pats jēgums kā baltu saknei vit-, par to nav šaubu. Nav arī šaubu, ka pirms āriešu vedu ienākšanas Vedainē, šo piejūru jau bija sev pakļāvuši ugri. To apliecina Kurzemes un Vidzemes jūŗmalu lībji. Diemžēl vāks: estas (aisti, austrumieši) ir debespušu vāks, kas kļuvis par igauņu tautas vāku, kas nebūt nav attiecināms tikai uz igauņiem.
Rīgas jūras līča Kurzemes piekraste ir saukta par Vrede.curonia, ko izmisuma valodnieki jeb filologi iztulko par Miera Kursu. Vārdiem: Vrede un Friede, ger(miers) ir gandrīz vienāda čala. Atšķirība ir tikai poguļas: V(f,v) burtuļos. Vāks: Vrede (vedurs jeb liel-veds) ir atvasināts no saknes: V#D ar iedēkļi -r-, kam ir laipura jēgums. Šī vāka sakne ir sastopama vākā: S.wede, ang(=z.vied.rs), no kā vāks: Vrede (vedurs) ir senāks atvasinājums, nekā vāks: z.vied.rs, jo laipura iedēkļis: -r- ir kļuvis par piedēkļi -r. Senajā izpratnē vāks: Vrede būs nozīmējis ko ļoti vedisku, ļoti senas kultūras dzīvi. Tā kā šī vedu kultūra Skandināvijā bija spēcīgāka nekā Baltijā, senči Skandināvijas vedus ir saukuši ne tikai par s.vediem, kā sakši to darīja, bet par z.vied.riem jeb sa.liel-vediem.
Šis vāks: Vrede, stipri čalotā veidā parādās vākā: Frishes Haff, ger(Vredu joma), kur Visla ietek caur Witlandi Baltijas jūrā. Tas liecina, ka reiz Witland ir saukusies Vritland(e). Šis locījums ir noticis šādi: Witland > Vrit > Frites > Frisches, mijam burtuļus poguļā : V(f,v). Burtuļa: t, mija uz sch=š ir notikusi tāpat kā vārdos: plats>plašs, ātrs>ašs, medis, lei(koks)>mežs. Vikingu vāks: Uitau(Ventspils) mijas uz vācu vāku: Windau(Ventspils), kur iedēkļim: -n- ir tikai čalas, nevis gramatikas loma. Šis vāks parādās 1231.g. līgumā: „...de citra Winda”, kāpēc vāks: Windau, ger(Ventspils). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 45-50.lpp.).

svētdiena, 2009. gada 22. novembris

Vendi un fenni.

Kad āriešu vedi mācās virsū ugru kultūrai pie Baltijas j., Šang dz. (1765-1122 pmē) valdīšanas laikā Ķīnā, blondu zilaču kultūra pie Baltijas j. jau bija pakļauta ugriem. Tāpēc vēlākā helēņu literatūrā jēdzieni: ugri un slāvi, tiek apzīmēti ar vienu vāku, kā vendi, venedi un fenni vai liv(oni) un slāvi. Tas pats arī notiek mūsu laikos. Vācijas latvjus saucam par vāciešiem, Austrālijas latvjus par austrāļiem u.t.t. Jēdziens: slāvi, tagadējā izpratnē, sāka izpārsloties ap X g.s. Dažādu tautu vāku tagadējā slāvu dzīvotnē saistīšana ar slāviem pirms Tacitus (54-120) minētiem venediem ir bez pamata. Senajā helēņu literaturā vissenākais vend saknes atvasinājums pārņemts no vārda venetai, kas jēgumā saistas ar vediem. Tākā helēņu burtājā trūkst burtuļa: v, tāpēc Homers Iliādē vārdu: venetai, raksta kā `Enetai, kas tiek pieminēti tikai kā „...(v)enetu zeme, no kurienes nāk mežonīgu ēzeļu mātīšu cilts.” Helēņu rakstībā zīme: ` ir alefs, ko eiropieši rakstībā neatzīmē. Šis vāks: `Enetai nav nekāda liecība par slāviem. Šī vārda atvases vēlāki tika saistītas ar slāviem. Tā Homēra laika jēgums saistījas ar vedu kultūru.
Nākošais šīs saknes drošais pēctecis ir Tacitus (54-120) minētie venedi Vislas upainē, tagadējā Polijā, un fenni(somi, igauņi) Z no aestii(austrumieši), kos mēdz saistīt gan ar baltiem, gan ar igauņiem. Abi šie vāki ir atvasināti no vienas un tās pašas saknes: veda >vend >venedi >fenni >Vin(land), jo abi burtuļi pieder poguļai: V(f,v). Vākā: fenni galotne: -edi ir atmesta, bet citā vākā: Weonod(land), tā vēl ir atrodama XI g.s. Tacitus pabeidzis savu vēstījumu par Vācijas ciltīm pēdējā nodaļā piemin arī vanadus un fennus, kas dzīvojot aiz Suebiae(Vācijas), t.i. Z no Vislas. Viņš raksta: „Es nevaru izšķirties vai peucinu, venedu un fennu dzimtoņas (nationes) pieskaitīt germaniem (vāciešiem) vai sarmatiem (ziemeļiešiem).” Vāks: venedi vēlāk tiek attiecināts uz slāviem Oderas upainē kā wendi, bet paši ugri vāka: fenni, atvasi: vene, attiecina uz slāviem: vene vai venelane, ees(krievs), venemaa, ees(Krievzeme), venaja, suo(Krievija).
Brēmenes Ādams (?-1085) Winland (Ameriku) min tā: „Viņš [dāņu ķēniņš] runāja vēl par vienu salu, no daudzām, tajā jūŗā [Ziemeļu ledus jūrā]. Tā saucas Win-land (Vin-zeme), jo vīnaugi, kas dod lielisku vīnu, aug tur.” Izmisuma valodniecība ir raksturīga ar šādiem izdomātiem sakņu salīdzinājumiem. Šim iedomības grābtajam sakņu salīdzinājumam nav mustura. Tas ir vienīgais sakņu pāris, nevis vesela virkne, tāpēc salīdzinājumam nav pamata. Vikingu Vinland vākam nevar būt nekāda sakara ar vīnogām, jo vīnogas neaug Newfoundland apkaimē. Kur vikingi iebrauca Amerikā. Kad vikingi sasniedza Amerikas krastu kaut kur pie Newfuoundland, viņi bija domājuši, ka ir apbraukuši Somijai apkārt un ir iebraukuši no otras puses, kāpēc viņi to nosauca par Vin-land, kas ir Somijas vāks: Fin-land, jo abi burtuļi pieder poguļai: V(v,f). Līdzīgi, kādus 500 g. vēlāk Columbus iebraucot Amerikā domāja, ka viņš ir iebraucis Indijā no otras puses. Tāpēc, iedzimtos iedzīvotājus viņš nosauca par indiešiem jeb indianiem, kā latviņi mēdz teikt. Otrum, es domāju, ka vikingi Amerikā iedzimtos iedzīvotājus būs noturējuši par lapiem. Tāpēc viņiem varēja rasties doma par apbraukšanu ap Somiju un tāpēc tās saukšanu par Vin-land(i).
Ap III g.s. slāvu ciltis sasniedza Baltijas j. piekrasti pie Oderas upes. Šie slāvi ieguva sev vāku: vendi jeb wendi, kas ir atvasināts no Tacitus minētā venedu vāka Vislas upainē. No vāka: vendi vēlāk ir atvasināts vāks: vandali, kas baltiskā locījumā būtu saucami vanduļi, t.i. maz-vendi. Lai gan vēsturēs ir tieksme pieskaitīt vandaļus vāciem, toties, sākotnēji avoti par to tā neraksta. Tā, piem. Brēmenes Ādams par viņiem raksta: „Slāvija ir Vācijas liels novads, ko apdzīvo winuli, kas reiz saucās wandali.” Arī latvju Tēvs Mūsu ir ieskaitīts vandaļu valodā (Nugent, History of Vandalia). Tātad vandali nebija kāda tautība. Kā viņu vāks liecina, viņi bija kāda vedu kultūras savvaļas ļaudība, nevis cilts, kas pārtika no sirošanas (L.Schmidt, Geschichte der Wandale; Leipzig, 1901) pa Eiropu un pat Āfriku. Vandaļu vākā Alfreds Lielais (849-899) piemin Adrijas jūru: „...un pietos no Istrijas ir tā Wendel(u) jūŗa, kas saucas Atriaticum [Adrijas j.].” Šis vāks: vandali, kas ir atvasināts no vāka: vendi, ir dzidrākais pierādījums ka vāks: venedi saistas ar vedu kultūru, nevis ar kādu noteiktu tautību. Šis vāks: venedi ar laiku sāka saistīties ur ugru un slāvu tautām.
Brēmenes Ādams rakstot par vinuļiem, tiem piesaista arī vilžus, kas ir veltu atvase: „Lai gan daudzas vinuļu ļaudības (populi) ir pazīstamas ar savu varonību, tikai 4 savā starpā sacentās pēc vadības; mēs tās saucam ļaudīši (leutici), viņi sevi sauc par vilžiem (wilzi). Tie ir hizini (chizzini) un ap.panieši(circipani), kas dzīvo šaipus Panes(Peene) upei, tolosanti (tholosantes) un reteri (retheri) dzīvo viņpus Panei.” Vāki: vilži un hizini saistas ar vākiem: Gaiziņš un Cēsis... tajos laikos par vinuļiem, t.i. vandaliem pieskaitīja arī viltus jeb vilžus, kas bija ieceļojuši no Vidzemes un apmetušies pie Panes upes, tagadējā Meklenburgā un dzīvoja brīvi līdz 789.g., kad Kārlis Lielais (742-814) viņus pakļāva sev.
Anglijas sakšu ķēniņs Alfreds Lielais (849-899) savā vēsturē min vendu zemi gan kā Wineda land (Vinedu zeme), gan kā Winida land (Vinidu zeme), gan kā Weonodland (Veonodu zeme) starp Vislu un Oderu. Tātad Alfreds Lielais vēl turas cieši pie Tacitus vāka: venedi.
Saxo Grammaticus (1150-1220) pauž, ka dāņu ķēniņš (ap 960.g.) ir uzcēlis varenu cietoksni: Jomburgu blakus vendu pilsētai: Jumne jeb Vineta Oderas grīvā. Bez šaubām, šī Vineta ir atvase no vāka: venedi, kajā vendi bija dzīvojuši kādus 400 gadus. Jomburg un Jumne ir tās tulkojumi. Šī sakne: J#M ir mijusies no saknes G#M, kās pirmatnējais vārds ir guma, got(cilvēks). Šī pāreja no poguļas: G(k,g) uz poguļu: J( ,j) notiek bieži: gintaras, lei(dzintars ) > jantar, rus(dzintars), liekne>leja, Weg, ger(ceļš)>way, ang(ceļš). Šādā sakarībā vārds: guma, got(cilvēks) ir mijies uz juma(cilvēks). Šis jēgums saskan ar civitatis, lat(dzīvotne, pilsotne) jēgumu. Tāpēc Jomburg(Ļaužu vai Tautas pils) un Jumne(Laužotne vai Ļaudona) ir kāds teutonisks tulkojums atbilstam Nestora Jam.
Pats vārds guma, got(cilvēks, ludis) ir radniecīgs arī gim(ti), lei(dzimt) saknei, no kās ir atvasināts vārds: Oma, ger(vecmāte). Sakne: G#M mijas saknē: H#M, atvasinam vārdu: homo, lat(cilvēks). Šī gloteņu un ūkeņu sakņu izplatība ir raksturīga ar vārdiem: guma, got(cilvēks) > homo, lat(cilvēks) > Oma, ger(vecmāte), dame, fra(mājiete).
Pie guma, got(cilvēks) saknes pieder arī gamta, lei(daba), gemdeti, lei(dzemdēt), kiemas, lei(pagalms), kūma, lei(vecmāte). Pie homo, lat(cilvēks) saknes pieder Hamai, hel(Ādams), Ham, heb(Hams, Iedzimtais?), kā vākā Abra-ham, heb(ebreju kaimis). No šīs saknes ir atvasināts arī vārds: hemia, hel(dabība), kas tagad latviņu žargonā ir ķīmija. Ķīmijas blakus zinātne: fizika līdzīgi ir atvasināta no vārda: fysis, hel(daba, cilme, dzimšana) caur tā īpašības vārdu: fisikos, hel(dabīgs).
Kā Dūnaburg (Daugavpils) ir tulkojums, tā Jomburg jeb Jumne var būt ir Vineta(s) tulkojums. Tas tad būtu liecība, ka Tacitus un vēlāku vēsturnieku vāka: venedi jēgums saistījās ar dabu, iedzimtību. Tāpēc var izprast ka vāki: vendi, vandali, venedi, fenni tika attiecināti uz ļaudībām, nevis uz ciltīm, kas dzīvoja un klīda klajā dabā. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 40-45.lpp.).

sestdiena, 2009. gada 21. novembris

Veda.

.. No tādas tautu apjomas spriežams, ka vārds: Veda bija kaut kas, kas vienoja tautas un sniedzās pāri valodām. Tāpēc šīs saknes: V#D tautu vāki neaptver tautību. Tie aptver kādu giedu vai ticību. Šī vedu kultūra ir trešais zināmais kultūras slānis Baltijas j. A krasta upainēs jeb Vedainē; otrais slānis bija ugru (lībju, igauņu, somu,...) kultūra, kas ir atdalījusies no ķīniešiem pirms āriešiem un uzmākušies zilacainu europu kultūrai, pirmajam jeb iedzimtajam kultūras slānim Baltijas piekrastē pēc Wirma ledus laikmeta.
Kā ugru kultūra, tā āriešu vedu kultūra pie Baltijas j. ieradās no A. Kā redzams uz kartes, no A uz R, Baltijas j. virzienā, daudzas upes šķērso šo klajumu. Robeža starp pietup un ziemeļup tekošām upēm ir arī A robeža Vedaines vietu un tautu vākiem. Tāpāc ir iespējams ka vedi ir devušies uz R apsegtos ratos kā skiti pa šo upaiņu robežu lai nebūtu jāšķērso daudzas upes Ukrainas klajumos. Kad vedu bari atdūrās pret Baltijas j., viņu sekotāji devās pa šo upaiņu robežu tālāki uz R, kamēr Vedaines tapēji apmetās uz pastāvīgu dzīvi. Kā saknes V#D atvasinājumi liecina, šī klīsšana un apmešanās nav notikusi vienā gājienā, bet ilgusi gadu simteņus.
Sakne V#D pirmatnēji ir jāsaista ar vārdu: ved, vest, no kā saknes ir atvasināti vārdi kā Pferd, ger(zirgs), Fahrt, ger(brauciens), velti, lei(velt), went, ang(gāja), kur iedēkļi: n, r, l, ir senās gramatikas locījumi ar laipuma jēgumu. No šīs saknes kustības jēgums vēlāk pārgājis virziena jēgumā: Westen, ger(R), Osten, ger(A), kur iedēkļim -s- ir daudzuma jēgums. Šāds vārdu atvasināšanas musturs attiecas uz visām saknēm. Vēl vēlākos laikos, varbūt ap VII g.s.p.m.ē., kad vedu rakstīšana apstājusies, šis vārds jau sācis iegūt giedīgu jēgumu: valdyti, lei(valdīt). Šis vārds ir sastopams arī igauņu valodā: wald(valde), un arī Verwaltung, ger(pārvaldījums), kas caur Welt, ger(pasaule) mijas uz world, ang(pasaule).
Vārds: veda(vēsts, ziņa), saistas ar vārdu: wit, ang(asprātība, gudrība), no kā ir atvasināts vārds: wissen, ger(zināt). Šis vasinājums saskan ar toreizējo vedu kultūras lomu, kas bija toreizējā zinātne. Tālāki šis jēgums ir paslēpies vārdos: witness, ang(liecinieks), svedeteļ, rus((sa)vēstītājs, liecinieks), kā sakne ir kropļota uz wiedzič, pol(zināt), kās vissenākā atvase: vestj, rus(vēsts), nemainīgā veidā ir palikusies līdz tagadnei. Tās senumu apliecina iedēkļis -s-, kas modernā latvju valodā tiek lietots nevis kā iedēkļis, bet kā piedēkļis. Šīs atvases modernāki darinājumi: vēsture(lielvēsts) un vēstule (mazvēsts) ir visspilgtāki laipuma liecinieki baltu valodā. Līdz ar to vārds: vestj, rus(vēsts) ir dzīvais liecinieks, ka šis vārds ir tiešais āriešu vedu mantojums šajās valodās, nevis lienējums no vienas valodas uz otru kā to izmisuma valodnieki aplam pauž.
Vārds: veda(vēsts, ziņa), pirmajā cēlienā, sazarojas 3 cilienos: vend, vytis, lei(bruninieks) un locījumā: veltai. Visi šie 3 cilieni rakstos parādījās vismaz 1000 gadu vēlāk, nekā to vasināšanas sekme paredz. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 36-40.lpp.).

piektdiena, 2009. gada 20. novembris

Rig.

... vārds: Rig ir radniecīgs samskrita vārdam: rik, jo abas galotnes pieder vienai poguļai: G(k,g). Samskritā rik(starot, spīdēt, dziedāt) ir nepārprotams atvasinājums no rig(=rast, gūt). Ķīniešu rakstībā ri(saule) saskan ar Rig pirmo zilbi tā jēgumu. Tāpēc Rig Veda jēga var būt trejāda: 1) Saules dainas, 2) Austrumu dainas vai 3) Ķīnas dainas. Vienādi, otrādi vai trešādi āriešu Rig Veda jēgums nozīmē austrumus no Indijas līdzenuma. Arī vārds: veda ir cēlies no jēdziena: gaisma, no kā saknes ir atvasināti vārdi: Westen, ger(R) un Osten, ger(A). Tātad, pirmatnējā jēgumā tas ir viena un tā paša jēdziena atkārtojums 2 laikmetu vai valodu vārdiem: Ķīnas ķīnums?, austrumu austrums?, Saules sauļums?. Līdzīgā veidā tagadējie valstu nosaukumi: tautas demo-kratiska re-publika pirmatnējā jēgumā nozīmē: tautas-varas pār-tauta. Kad vārdi: Rig un Veda tika savesti kopā, tad Rig jēgums saistījās ar senumu, varbūt dzimteni, sākumu, bet vedas jau nozīmēja: vēstis, zinības. Tāpēc Rig Veda (Ķīnas vēstis), šķiet, būtu pārāks tulkojums par Austrumu vēstis vai Saules vēstis. Rig Veda no Indijas pa Saulei, devās uz R un Gītara jeb Dzintara jūras krastos atstāja veselu virkni tautu vāku no Elbas līdz Somu jūŗas līcim. Šie tautu vāki pieder ne tikai āriešiem: baltiem, teutoniem un slāviem, bet arī ugriem: votiem un somiem... (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 35-36.lpp.).

ceturtdiena, 2009. gada 19. novembris

Varuna.

... tērdzēji mēdz teikt, ka āriešu galvenais dievs: Varuna, esot atvasināts no grieķu dieva: Uranus. Bez šaubām abi dievi ir viens un tas pats dievs divās rakstībās, jo grieķu Uranus ir sakropļotais Varunas rakstījums, jo grieķu burtājā trūkst poguļas: V(f,v). Poļu valodā Varuna kļūst Perun(Pērkons), jo lūpeņu poguļa: V(f,v) ir atvasināta no kaimiņu poguļas: B(p,b). Baltu Pērkons nav vis atvasināts no poļu Perun(a), bet no irāniešu Baga(Dievs) caur iedēkļotu Barga, mijam burtuļus poguļās B(p,b) un G(k,g).
Varuna(Pērkons) pieder pie Āditja ģints dieviem, t.i. visaugstākajiem dieviem. Samskritā jēdziens: Āditja pauž: 1) dievu ģinti, 2)Sauli un 3)debešķību. Pirmum, pats vārds Samskritā ir rakstīts zilbīgi: )(a-a-di-tja, ko eiropieši, aplam, pārraksta Ā-di-tja, jo eiropiešu rakstībās, aplam, nelieto alefu: )(. Otrum, vārda saknes: )(a-a-di (sākums), ko eiropieši raksta: ā-di, bez alefa, jēga jāsaskaņo ar augšējo jēgumu: Saule, dienas sākums, ausma. Tādā sakritībā )(aaditja dievi nozīmē vai nu sākotnējie dievi vai nu austrumu diavi. Tā vāks: Kitai, rus(Ķīna) ir atvasināts no saknes: G#D, pie kās pieder arī senais baltu vārds: Gītars (Saule, austrumi?), no kā ir atvasināts vārds: dzītars, let(dzintars), augšā minētais vārds: )(aadi (=sākums) ir Kitai atvase, re: Kitai, rus(Ķīna)>hitīti>Getai, hel(=geti), Kitai>)(aadi, SAM(sākums, rīts?). Šis secinājums liecina, ka Rig vedu )(aaditja dievi saistas ar vāku: Kitai, rus(Ķīna). (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 35.lpp.).
Ja latviešu valoda pieļauj šādu sakropļotu grieķu vārda Uranus lietojumu, tad vārda Urāns pielietojumam latvju astroloģijā ir jāpieiet ļoti kritiski!

trešdiena, 2009. gada 18. novembris

LATVIJA: SVARI un (vai) JAUNAVA.

Dievājums. Rāmums. Bargums. Netīšums. Kuplums.
Šādi ir latvisko stilu veidojošie vārdi pēc Brastiņu Ernesta uzskatiem.
Klusums ir latviešu skaistums. (No Zentas Mauriņas esejas „Spīts”)
Saules Taka jeb zodiaks ir 12 daļās dalītas debesis. Kurā daļā iederas Latvija?
Livonija zem Svaru zīmes, Rīga Jaunavas zīmē; tas ir viss, ko lasām klasiskajā vācu astroloģijā. Mūsdienās citzemju astrologi tiecas visu Latviju saskatīt Jaunavas zīmē. Kā orientēsimies zvaigznēs? Saule no Jaunavas zīmes Svaros pāriet rudens sākuma punktā jeb Dieva dienā. Dieva diena pēc latvju kalendāra ir tad, kad Saule pirmo dienu ir Svaru zīmē.
Dievājums ir latviskā stila redzamākā pazīme, kas mūsdienās negodīgi piemirsta. No 4 latvju kalendāra stūriem: Ziemas svētki – Liela diena – Jāņu diena – Dieva diena vismazāk pieminēta mūsdienās ir tā diena, kad latvju Saule savās gada gaitās nonāk līdz Latvju zemes vietai debesīs, līdz Svaru zīmei - Dieva diena. Dieva diena Saulei ir pirmā diena Svaru zīmē.
Rāmums ir otrs latviskās sadzīves un latviskā stila galvenums. Rāmi pats Dievs pelēkā mētelī jāj lejup no debesu kalna. Īsti svari ir rāmi; strauji svārstīgi vai nenosvērti svari nav derīgi svēršanai. Mēs esam Rāmas tauta.
Bargums, skarbums, raupjums un vēsums ir nenoliedzamas latviešu sadzīves iezīmes. Skarbums ir trešais latvju galvenums. Saulei ieejot Svaru zīmē sākas rudens un dienu no dienas kļūst vēsāks. Pēc savas astroloģiskās dabas vēsā, sausā un skarbā planēta Saturns ir savā pacēlumā jeb eksaltācijā tieši Svaru zīmē. Arī netīšuma un kupluma iezīmes astroloģiski varam atrast Svaru zīmē.
Svari ir spītīgi. Svari spītīgi nostājas līdzsvarā tad, kad līdzsvars ir, bet spītīgi rādīs ko citu ja līdzsvara nebūs. Palaposim Z.Mauriņas eseju „Spīts”: „Latviešu tautā iemīt noslēpumaina, ar prātu neaptverama pretestība, spīts. Šoreiz gribu teikt dažus vārdus par daiļo spītu, kas izpaužas garīgumā.” Daiļais spīts. Vai mēs varam atrast astroloģiski vēl tiešāku izteiksmi zodiaka Svaru zīmei, ko pārvalda daiļā Venēra un kur kā savās mājās jūtas sīkstais Saturns?
Un tālāk: „Klusums ir latviešu skaistums... Laikam gan nekur pasaules literatūrā klusums nav tā slavināts, kā pie mums... Jau grāmatu virsraksti vien uz to norāda. Akurātera „”KLUSUMS UN GAISMA”, Damberga „KLUSAIS KARNEVĀLS”, Austriņa „KLUSUMA GAVILES” u. c... Visās Kārļa Skalbes grāmatās jaušama dziļa piederība klusumam... Līdz 1905.g. Poruks bija sarakstījis 208 dzejas, kurās 97 reizes atrodam vārdus `kluss`, `klusums`, `klusēt`... Latvju sēta māj un vilina ar savu klusumu...”
Latvju Saule īsti spoži spīd tik dziļā klusumā. Te, šajā klusajā vietā, no debesīm rodas jautājums: „Kura zodiaka zīme Saules Takā ir visklusākā zīme?”
Zodiakā ir 11 dzīvas būtnes ar savām balsīm un tikai 1 zīme bez savas balss – Svari. Katra zīme zodiakā ir saistīta ar savu diametrāli pretējo papildinošo zīmi. Pašiem klusākajiem Svariem pretstats ir skaļākā zīme zodiakā – Auna zīme. Kas gan ir karaliskās Lauvas rēciens vai arī varenā Vērša balss, salīdzinot ar Auna kara lauka troksni! Kara dievs Marss Auna zīmē, no Svaru zīmes vistālākā zīmē, jūtas kā savās mājās.
Varbūt visklusākā zīme zodiakā ir Vēža zīme? Vēža zīme astroloģiski nozīmē mājas, mītni, tēva mājas, tēvzemi, vidi un vēl daudz ko citu. Senas celtnieku mīklas „Bez kā nevar uzcelt māju?” atminējums ir: māju nevar uzcelt bez trokšņa. Tā troksnis ir mājas pamatos un Vēža zīme nav tā klusākā zīme zodiakā.
Var iebilst: „Mēms kā zivs.” Ja tas būtu pareizi arī astroloģiski, tad zodiaka zīmju pārī Jaunava – Zivis tieši Jaunavas zīmei būtu jābūt visskaļākajai zīmei zodiakā. Zodiaka Zivju zīmi attēlo kā 2 ar astēm kopā sasietas Zivis, no kurām viena tiecas lejup dzelmē, bet otra augšup debesu augstumos. Kāds gan klusums un miers var būt no šādas pretēju virzienu saistības?
Nav jau arī Jaunavas zīme klusa. Jaunavas zīmes Rīga dimd. Jaunavas zīmē pēc astroloģijas teorijas ietilpst darbs, darbinieks, amatnieks un sava aroda meistars, strādnieks, darbaļaudis, darba tirgus, arodbiedrības, analīze un statistika, analītiskā zinātne, programmēšana un vēl daudz kas cits un nebūt ne klusas nozares. Zodiaka Jaunavas zīmi attēlo 3 vārpas, ko pazīstam kā uz sērkociņu kastītēm attēlotu simbolu. Kad Saule iet pa Jaunavas zīmi, tad latvju zemē ir ražas un darba laiks, kas nav klusākais laiks gadā ar dzirnavu, kuļmašīnu un labības kombainu rūkoņu. Svaru zīmes valdniecei Venērai Jaunavas zīmē ir dejekcija jeb astroloģiski vāja vieta. Darba dunai un pilsētas jezgai grūti ir pieņemams klusums kā latviešu skaistums.
Runā, ka latvieši ir darba tauta un mīl darbu, ko astroloģiski pārstāv zodiaka Jaunavas zīme. Šajā domā iedziļinoties, redzam, ka tā nemaz nav un tas, ka mēs mīlam darbu ir mums mēģināts iestāstīt. Ir tādi, kas grib mūs redzēt kā labu preci darba tirgū. Darba mīlestība, kā to lasām prof. Paula Jurēviča darbā „Latvju kultūras īpatnības”, nav latviešiem no dabas dota. Darba tikumu patiesībā lieto, lai to piedaudzinātu. Darba mīlestība kā tāda ir kultūras produkts un nav latvietī tieši iedzimusi. To apliecina fakts, ka latvietis tiecas cik iespējams atbrīvoties no grūtiem darbiem, kaut vai savulaik bēgot no laukiem uz pilsētām, cerot nonākt vieglos darba apstākļos.
Darba tikums nav latviskuma pats pamats. Darba tikums piemīt arī citām tautām. Gudrības tikums ir tas, kas rādīja latvim darba nepieciešamību. Taču tieši klusums ir goda vārti ceļā uz gudrību. Pirms iestāšanās Pitagora akadēmijā bija jāiztur 5 klusēšanas gadi... Un tā no darba zīmes Jaunavas mēs atkal nenovēršami nonākam pie klusajiem Svariem...
Īsumā atstāstīsim Vairas Vīķes-Freibergas darbā „Mūsu patiesie spēka avoti” teikto par mūsu pasaku ganiņu. Latvju ganu zēns iemieso tos pašus principus, ko austrumu cīņas disciplīnas. Pretēji rietumnieku cīņas izpratnei, kur spēku vienmēr konfrontē tieši un vienu spēku cenšas pārvarēt ar lielāku pretspēku, austrumnieki gaidīs pretinieka uzbrukumu un tad izmantos viņa paša spēka momentu, lai liktu tam zaudēt līdzsvaru [līdzsvars atbilst tieši Svaru zīmei], un tā arī mazajam un sīkajam paveras iespēja sevi aizstāvēt un uzvarēt. Ganu zēns neapgāž Velnu, meklēdams tā fiziskā līdzsvara vājos punktus. Gunu zēns uzvar, atrodot psiholoģiski vājos punktus pretiniekā. Domājot astroloģiski, latvju pasaku ganu zēns pārstāv tieši Svaru zīmi.
Diemžēl negodīgi, jā, negodīgi esam piemirsuši gan savu pasaku ganu zēnu, gan līdzsvara Svaru zīmi. Tieši šis tēls un simbols – ganu zēns un Svaru zīme rāda virzienu `latvup`.
Daudzi uz Latviju skatās kā uz tranzīta koridoru [Dvīņi], kā uz tūrisma objektu [arī Dvīņi], kā uz noieta tirgu vai vietu tirdzniecības bāzēm [Merkūrs], kā logu uz Eiropu, kā uz dzīves skatuvi, kā uz tirgus placi, kā uz barības bāzi; daudzi te grib saskatīt peļņas avotu, darba vietas [Jaunava], kara bāzes [Marss], pat raķešu bāzes [Marss + Urāns]. Neviens no šiem virzieniem nav virziens `latvup`. Virzienam `latvup` der apzīmējums miera osta. Vārdi `miera osta` zodiakā visprecīzāk atbilst tieši Svaru zīmei Tikai nedaudzi (cerams, pagaidām) latvji Latvijā redz `miera ostu`, līdzsvara vietu [Svari]. Latvija ir vieta tikai Svaru zīmes miera bāzēm.
Nav jau arī Jaunavas zīme sveša latvja acīm. Latvis redz visas zodiaka zīmes. Ar sauli Jaunavas zīmē ir dzimuši Jānis Jaunsudrabiņš, pasaku vācējs Ansis Lerhs-Puškaitis, Rainis, pirmais, ceturtais un piektais Latvijas Valsts prezidenti Jānis Čakste, Kārlis Ulmanis un Guntis Ulmanis, Auseklis un protams, daudzi citi, ko šeit būtu jāpiemin..
Ar Sauli Svaru zīmē ir dzimuši Anna Brigadere, Jurjānu Andrejs, Valdis, kura darbs „Staburaga bērni” ir pārliecinoši iegājis latvju klasikā, slavenais XIX gs. celtnieks Sārumu Mārcis, latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns, klusuma pravietis Jānis Poruks, mūsu pirmais mēru un svaru (!!) kārtotājs Fricis Blumbahs, latgaliešu atmodas priekšstāvis Francis Trasuns, un daudzi citi, ko te būtu jāpiemin.. Tā kā latviešu tautai savulaik nebija sava eposa, to sacerēja no jauna latvis, kas dzimis Dieva dienā, kad Saule pārgāja no Jaunavas zīmes Svaru zīmē – Andrejs Pumpurs (dz. 1841.g. 22. septembrī), varoņteikas „Lāčplēsis” autors.
Svaru zīme zodiakā ir jauna ne tikai tāpēc, ka Svarus pārvalda jaunības planēta Venēra. Svaru zīme daudzviet atklāja savu plīvuru vēlāk par citām zīmēm. Senās Babilonas zodiakā bija tikai 11 zīmes, un Svaru zvaigznāju toreiz dēvēja par Skorpiona spīlēm, kā daļu no Skorpiona, nevis kā atsevišķu zīmi. Savukārt senajiem grieķiem taisnības dieve Astreija kļuva par Jaunavas zvaigznāju, kas tur rokās Svarus.
Latvija kā valsts nodibinājās vēlāk par citām valstīm un visādi bija saistīta ar kaimiņzemēm. Taču kā Dainu kultūras nesēji mēs esam ļoti sena tauta, un ir tautas, kas pazīst Svaru zīmi jau no neatminamiem laikiem. Tāpēc jau arī stīgrais Laika Dievs Kronoss – Saturns Svaru zīmē jūtas tik labi. Zīmīgi, ka Latvijas valsts ģerbonī ir attēlota Saule, pa pusei virs apvāršņa. Lai šādu Sauli novērotu saulgriežos, tika celtas megalītiskās celtnes – kā Stounhendža, Ņūgreindža, ierīkoti neskaitāmi akmens krāvumi, ceļi un zīmes Peru plakankalnēs un visur citur pasaulē.
Eiropas vainagā ir tikai 2 Svaru pērles – Dainu Latvija un muzikāli savdabīgā Austrija ar galvaspilsētu Vīni. Āzijā zem Svaru zīmes ir muzikālā zeme Birma, Japāna, Tibeta un vēl citas vietas.
Jaunavas zīmi pārstāv Grieķija, Šveice, Parīze, Turcija. Ne velti saka: „Strādā kā turks.”
Dzīvas būtnes organismā Svaru zīme pārvalda nieres – filtrācijas un attīrīšanas sistēmu. Svari rūpējas arī par skābju un sārmu līdzsvaru organismā. Svari ir dzīves līdzsvara pieredzes filtrēšanas un attīrīšanas zīme.
Katrai planētai zodiakā ir 1 vai 2 zodiaka zīmes, kur planēta `jūtas kā mājās`, ir viena zodiaka zīme, kur planēta ir astroloģiskā pacēlumā jeb eksaltācijā un viena zodiaka zīme, kur planēta ir astroloģiskā novājinājumā. Zīmīgi, ka pēc teorijas Jaunavas zīmē neviena planēta nav eksaltēta. Svaros, turpretim eksaltēts ir Saturns. Saturns ir likumu, arī karmas likuma pārvaldnieks. Sadarbība kā tāda ir iespējama tikai caur likumiem. Visi likumi sakņojas Telpā un Laikā, ko tad arī pārvalda Saturns – Kronoss – Laiks.
Zīmīgi, ka pēc astroloģijas teorijas Saule Svaru zīmē ir dejekcijā jeb novājināta. Nebūsim daudz kļūdījušies, ja teiksim, ka savā ziņā Svaru zīme ir stiprāka par Sauli. Tas nozīmē to, ka „es” vietā izvirzās „mēs” kā attiecības ar citiem cilvēkiem. Latvieši nav nesabiedriski, nav tikai viensētu iemītnieki. Par to liecina jau latvju atmoda pirms latvju pirmās atmodas – Brāļu draudžu kustība Vidzemē XVIII gs., kas gan bija no ārpuses ienesta. Pirmās 6 zīmes zodiakā, sākot ar Auna zīmi, attiecas uz indivīda un personības veidošanos. Ar Svaru zīmi zodiakā sākas sabiedrības veidošanās un nākamajā Bites zīmē sabiedrība jau ir izveidojusies kā bišu saime. Vienatne un vientulība Svariem neder – vientulība drīzāk saistās ar Vēža zīmi vai Zivju-Jaunavas asi zodiakā.
Prof. Dr. Phil. Pauls Jurēvičs savā darbā dziļi analizē latviešu dvēseli un latvju kultūras īpatnības. Par vērtīgāko latviešu sabiedriskās kultūras sasniegumu ir uzlūkojama augsti attīstītā latvju taisnības izjūta: ne velti latvju Dieva galvenā funkcija ir uzturēt pasaulē taisnību. Latvis gan ilgu laiku pavadījis „klaušu laikos”, kad taisnības likums dzīvē bija maz lietojams un latvji toreiz bija netaisnības objekti, taču tas īpaši saasināja viņu jūtību pret sociālo netaisnību. Sociālā taisnība un latviešu spēja savas kopdzīves organizēšanā ir tieši Svaru zīmes joma.
Svaru zīmē novājināts un kā trimdā ir arī kara dievs Marss, lai gan miers nav kara pretstats. Miers ir nemiera un darbības kā tādas papildinājums. Marsa īstā vieta ir kaujas lauks un zodiakā Auna zīme. Svaru zīme nav Marsa vājākā vieta zodiakā; Marsa vājākā vieta zodiakā ir Vēža zīme, kur kara dievs ir ieslodzīts kā kazarmās. Latvim ir labas karotāja īpašības – tās no Auna-Svaru ass, bet ar aunīgu agresivitāti latvis nekad nav izcēlies. (Karotājs kā tāds ir skaidrots Karlosa Kastaņedas grāmatās par Dona Huana mācību). Tieši Svaru zīmes iespaidā pasaulē tiek noslēgti miera un pamiera līgumi.
Katrā būtnē – cilvēkā, dzīvniekā, valstī, kukainī, pilsētā, novadā, iestādē utt. astroloģiski darbojas visas zodiaka zīmes un visi debesu spīdekļi. Katrā būtnē zodiaka zīmes un spīdekļi ir dažādi saistīti; dažas zīmes vai kādi spīdekļi var būt astroloģiski izteiktāki, par pārējiem, citi vājāki.. Piem., Dvīņi valstī pārstāv pamatizglītības skolu sistēmu, Strēlnieks – universitātes un augstākās izglītības sistēmu, Vērša zīme bez daudz kā cita pārstāv arī lauksaimniecību, arhitektūru un arī banku un finansu sistēmu utt. Šādā skatījumā Latvijā darbojas visas zodiaka zīmes, un tas nozīmē, ka plašākā skatījumā latvju zeme kā tāda ietilpst kādas plašākas sistēmas kādā noteiktā zodiaka vietā.
Šajā rakstā ir tikai ieskicētas tikai dažas no latvju zemi raksturojošām īpatnībām; darbs ir tikai iesākts un jāturpina. Latvijas vieta Saules takā zodiakā nav atrodama demokrātisku vēlēšanu ceļā. Latvju zemes vietu Visumā var atrast pielietojot kompasa vai sekstanta principu pareizi noorientējoties.
Pasaules plašumos ieejot, kā nostāsimies līdzās Strēlnieka zīmes Austrālijai un Strēlnieka Ungārijai un Spānijai, Dvīņu-Skorpiona Amerikai, Ūdensvīra Krievijai, Ūdensvīra Zviedrijai, Zivju Portugālei un Zivju Sahārai(!) vai zem Auna zīmes esošajām Vācijai, Francijai, Britānijai? Vai kā Jaunava ar mūsu gudrības formulu – „Dievs. Daba. Darbs.” un (vai) kā Svari ar klusumu un mieru kā latvju skaistumu..
Īsos vārdos: Latvju Dainās daudz ir pieminēta Svaru zīmes Venēra kā Auseklītis un Rieteklis. Jaunavas zīmes valdnieks Merkūrs Latvju Dainās nav pat pieminēts. Latvju Dainas ir īstā norāde, ka Latvija ir tieši zem Svaru zīmes. Kurā vietā Svaru zīmē? Visticamāk vistuvāk Jaunavas zīmei – rudens saulgriežu punktā.

Baltijas jūras vārdi.

Vissenākās ziņas par Baltijas jūru dod Plinius (23-79), pieminēdams, ka helēņi: Timaius (356-260 p.m.ē.) un Pyteas (385-322 p.m.ē.) Salu Basilia, lat(=Sām.sala) Pyteas esot nosaucis par Abalus(=jūras salu), atvase no kāpuļa, kas, savukārt ir atvase no vārda: kāpas. Plinius arī pauž, ka Pyteas ziņo par šīs jūras vāku tā: „Sotacus tic, ka tas[=dzintars] izplūst no klintīm Brittaniā[=Pruteniā jeb Prūsijā], kas saucas dzintarietes. Piteas pauž par guioniem[gutoniem], Vācijas ģinti, jūŗas grīvā, kas saucas Metuonidis[B:Mento.nomon], kas izplešas 6000 stadu[1 stadus =185m]. No šejienes dienas kuģojumā atrodas Abalus[=Sām.sala], uz ko viņš saka, pavasara straume nes dzintaru, ...Viņam līdzi tā tic Timaius, bet salu sauc Basilia.”
Pirmum, vāks Metuo.nidis ir saliktenis Mento.nomon, bal(Grīvas straume jeb Baltijas jūra). Otrum, vārds: nidis, bal(straume), ir locījums no tot, bal(upe), kā Ptolemaius (87-150) kartē vārds `upe` ir atzīmēts. Vārds: nomon, bal(debesu ūdens, lietus) ir locījums no Tami, bal(debess), kā to apliecina skitu vāks: tami.masadas (Nep.tunus, lat =debesu mīzāda). Tāpēc Mento.nomon, bal(Grīvas straume) ir vēlāks baltu tulkojums no senāka vāka: Metuo.nidis, bal(Grīvas straume jeb Baltijas jūra).
Vārda: Metuo. sakne pieder tai pašai vārsmai kā arī vārdi: maut, let(swim, ang =peldēt), mitj, rus(mazgāt), mitrus, lei(mitrs), no kā ir ņemts senākais Liel.upes vāks: Mita, tagadējā izloksnē tā sauktos Mitra. Šis vāks ir saglabājies Lielupes pilsētas vākā: Mitowe, kā vācu pakļāvēji to arī sauca 1266.pēc Jelgavas pils uzcelšanas. Tikai mūsu pašu izmisuma valodnieki ir izgudrojuši, ka Mitowe esot vācu vārds un tāpēc sakni: Mit- ir sajaukuši ar sakni mīt, mīdīt, ko ir pārtulkojuši uz sakni: Liel- no vārda: liels, let(kāja), Liel.dienas, let(kājās (celšanās) dienas), kāpēc Mit.upi iztulkojuši par Liel.upi. Tā kā poguļa: L( ,l) mijas uz lokanu lūpeņu kaimiņu poguļi: J( ,j), vāks Liel.gava(Kāj.pilsēta) ir pārčalota par Jelgava.
Šī sakne: Mit-, ir mijusies uz sakni: Mis-, caur vārdu masadas, sky(mīzadas jeb lietus), radam vākus: Misa un Mūsa. Šīs 2 upes ir Mitas jeb Lielupes satekas. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 117-118.lpp.).

otrdiena, 2009. gada 17. novembris

Aa.

Aa (senaugšvācu aha, lat. aqua, ūdens), vairāku upju vārdi vācu apdzīvotās zemēs. Kurzemes Aa – Lielupe; Vidzemes Aa – Gauja; Svētā Aa – Sventa. (LKV, 1.sējums, 1.lpp.).
... Pat Kurlandisches Aa, ger(Lielupe) nav vis Lielupes vāciskais vāks, bet locījums no vārdu: aka, ōkeanos, hel(=jūra), kas būtu jāraksta: A)(a, kur )( ir alef-, ko eiropiešu rakstībā mēs nerakstam, lai gan čalā to lietojam kā kuru katru līdzskani, rau: [aka>a)(a>Aa; aka>ōkeanos; aka>Okaih, hel(zivs jeb ūdens tēsējs). Vāci ir lietojuši šo baltu-helēņu vārdu: a)(a jeb Aa(ūdens, upe) Lielupes un Gaujas nosaukumiem, kas ir atvase no vārda aka, kā vācu izteiksmē nemaz nav. No šīs saknes ir atvasināts arī vāks: Oka, Volgas pieteka, atvasināts no vāka: Volga, kas ir vārda vog laipuļs. Vārds vog ir sastopams vārdā fog, ang(migla) un tā raukums vākā Igland(ūdens-zeme jeb Anglija), kas vēlāk mijās uz England. Vāka Volga sakne ir sastopama baltu vārdos: valgs(mitrs), valgus, lei(izsalcis), valgis, lei(valgs). Vārds ōkeanos Ptolemaius (87-150) ir lietots vārdā: Oynedikos ōkeanos, hel(Venediķu jeb Baltijas jūra). Sakne ak- mijas uz sakni ih-, hel(ūdens) kā vārdā ihtys, hel(jūŗas tesējs, tusnējs, zivs), kur vārds tēs, hel(tēsējs) pieder tai pašai vārsmai kā arī vārdi: tēst, taisīt, tusnīt, taustīt. Šo vārdu salikteni mūsu ismologi lieto kā sakni ichto-(ziv-). Tātad, mūsu pašu ismologi ir mūsu valodas bēdzinātāji, nevis vāci. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 118-119.lpp.).
Te minētiem vārdiem noteikti ir vieta latvju astroloģijā. Starp citu, gaujmaliešu (Aa-maliešu) horoskopos platuma grādiem jābūt starp 57 04 - 57 42 paralēlēm un garuma grādiem starp 24 07 - 25 49 meridiāniem.