Astroloģiskais materiāls.

No astroloģijas grāmatām un tekstiem mēs iegūstam astroloģisko sudrabu. Astrologu saieti, lekcijas, konferences un kongresi attīra astroloģisko sudrabu. Raudzi piemēro dārgmetāliem. Darinājumus var gatavot arī no astroloģiskas bronzas, vara, alvas vai citiem metāliem, ko var arī piekausēt dārgmetāliem kā ligatūru. Piemēram, astrologu ētikas kodekss satur daudz ētiskas, psiholoģiskas, juridiskas, ekonomiskas u.c. ligatūras. Astroloģiskās medicīnas darbos ir daudz dziednieciskas ligatūras. Astroloģiski-ģeogrāfiskus darinājumus nav iespējams veidot bez ģeogrāfiskas ligatūras. Vēstures vai mitoloģijas ligatūra astroloģiskiem darbiem dod senatnes šarmu. Astroloģiskus darinājumus var veidot no dažāda materiāla. Retas ir no astroloģiskiem retzemju metāliem veidotas lietas. Darinājumi no astroloģiski nerūsoša tērauda ir pārdzīvojuši daudzus gadsimtus un tos kā svaigus lietojam vēl šobaltdien, piemēram, zodiaku, ascendentu. Astroloģiski apzeltītus darinājumus pēc astroloģiskā svara var viegli atšķirt no zvaigžņu zelta izstrādājumiem ar augstu raudzi. Reizēm nākas sastapties arī ar astroloģisku bleķi. Astroloģisku bleķi ātri saēd rūsa. Darinājumi no astroloģiska bleķa vai astroloģiska surogāta ātri izzūd kā nebijuši. Kur rast zvaigžņu zelta tīrradņus?

Kā raudzi paaugstināt.

Kā piemēru aplūkosim vienu no astroloģiskām prognozēm. 12.02.05. avīzes NRA pielikumā MĒS bija lasāms: „Auniem brīvdienas paies harmoniskā gaisotnē…” Pareizi, bet nepietiekami. Vai tad visiem Latvijas vairāk nekā 200000 Auna zīmē dzimušiem vienādi? Un vai tad visās 48 stundās vienādi harmoniski? Šādai prognozei ir tikai astroloģiskā sudraba raudze.
Paaugstināsim šo sudraba rindu astroloģisko raudzi, piekausējot zvaigžņu zeltu: „Šajās brīvdienās Mēness Auna zīmē; 12.02.05. pl.14.41 Mēness sekstīlaspektā ar Venēru, pl.17.31 Saule sekstīlā ar Plutonu, pl.20.02 Mēness sekstīlā ar Neptūnu un 13.02.05. pl.12.38 Merkūrs sekstīlā ar Plutonu, pl.12.53 Saule sekstīlā ar Mēnesi un tādēļ Auniem brīvdienas paies harmoniskā gaisotnē…” Tādi simboli kā `Mēness Aunā`, `Saule sekstīlā ar Plutonu` vai laika skaitļi ir paši par sevi mēmi kā zvaigžņu zelts. Taču tieši no tiem kļūst skaidrs, ka harmonisko gaisotni veido daudzie harmoniskie sekstīlaspekti un var arī izsekot, kā harmoniskā gaisotne mainīsies laika gaitā. Gaisotnes katras sastāvdaļas harmonija pieaug līdz katra sekstīlaspekta brīdim un mazinās pēc šī brīža. Harmoniskā gaisotne šoreiz bagāta, raiba un diezgan ilga, jo to veido 5 (!) dažādu sekstīlu secība laikā. Harmoniskā gaisotne šoreiz ir visaptveroša, jo to veido Zemei tuvie spīdekļi ar tālajām planētām. Vēl harmoniskāka gaisotne būtu tad, ja sekstīlu vietā veidotos trigona aspekti. Kļūst skaidrs, ka tajās brīvdienās harmonija pieauga brīvdienu sākumā, harmonijas maksimums bij brīvdienu vidū un harmonija mazinājās brīvdienu nogalē; harmonijas periods bij relatīvi ilgs un skāra ne tikai Aunus. Tajās brīvdienās varēja just vēl dažu harmonisku aspektu atbalsi un arī tie varēja paaugstināt prognozes zelta raudzi, ja vien būtu pieminēti..
Astroloģisko raudzi vēl var paaugstināt personoficējot prognozi. Te vajadzēja paskaidrot, ka ja harmoniskos aspektus veido Zemei tuvākie spīdekļi ar tālajām planētām, tad noteikti jāņem vērā tas, ka tālo planētu aspekti uz katru būtni darbojas tikai tad, ja tie atbalsojas katra paša horoskopā. Īsti harmoniska gaisotne tajās brīvdienās bij tikai tiem Auniem, kuriem to brīvdienu debesu harmoniskā gaisotne varēja atbalsoties katram pašam savā horoskopā. Zemās raudzes dēļ 2005. gada februāra vidū šis zvaigžņu zelta tīrradnis izgaisa.

Astroloģiskais zelts ir no debesīm.

Zelta vidējais saturs zemes garozā mērāms procenta tūkstošdaļās. Zvaigžņu zelta vidējais saturs astroloģiskos darinājumos vērtējams līdzīgi. Īsta astrologa darbs ir kā juveliera darbs, ko nepietiekami kompetents cilvēks īsti neizprot.

Parasti astrologa un klienta dialogs notiek pēc šāda scenārija: „Es tev atvedu veselu pašizgāzēju materiāla. Pēc vidējā satura tur tik daudz zvaigžņu zelta un sudraba, lai tu man sastādītu horoskopu. Cik tas maksās un kur kravu izgāzt?”

Kā noteikt astroloģiskā materiāla zvaigžņu zelta raudzi vai cilvēciskā sudraba raudzi? Sakausējumu analīze ir skrupulozs un sarežģīts process. Vienkārša, bet nepietiekama metode ir astroloģiskā tekstā salīdzināt astroloģisko terminu skaitu pret visu vārdu skaitu. Augsts astroloģisko terminu procents tekstā var norādīt uz augstu sudraba raudzi, taču liekvārdība var norādīt arī uz astroloģisku bleķi. Arī astronomiski teksti satur debesu terminus tāpat kā astroloģijas valoda, taču ar to vien ir par maz. Astronomiski teksti apraksta zvaigznes pašas par sevi un zvaigžņu savstarpējās attiecības; no astronomijas viedokļa ir vienalga, vai uz Zemes ir cilvēks un cilvēce, vai nav - vajag tikai vienu novērotāju. Astroloģiski teksti, turpretī apraksta zvaigžņu attiecības ar cilvēci, ar cilvēkiem, ar dzīvām būtnēm. Astroloģiskā zelta raudze rāda zvaigžņu spīdēšanas intensitāti tieši uz mums. Astroloģiskā sudraba raudze rāda cilvēku centienus skaidrot zvaigžņu spīdēšanu pasaulē.

Zvaigznes ir mēmas.

Lai zvaigžņu valodu saprastu, cilvēki piemēro zvaigznēm savu valodu. Astroloģijas un horoskopijas materiāls ir kā dārgmetālu sakausējums, kura sastāvā ietilpst zvaigžņu klusēšanas zelts un cilvēku runāšanas sudrabs. Sakausējumiem tehnisku vai citu iemeslu dēļ piekausē vēl kādu metālu – ligatūru. Ligatūra nav mazvērtīgāka par dārgmetāliem, tai ir cita nozīme - ligatūra izmaina materiāla īpašības. Tikai meistarīgi izvēloties un piekausējot ligatūru mēs panākam vēlamo efektu. Tā katra astroloģiska darinājuma materiālā var izšķirt trīs galvenās sastāvdaļas – zvaigžņu klusēšanas zeltu, cilvēku valodas sudrabu un tehnisku, metodoloģisku, lingvistisku, estētisku, mitoloģisku vai kādu citu ligatūru. Astroloģiskā materiāla kausēšanas procesā jāsastopas arī ar kušņiem, sārņiem u.c. Juvelierizstrādājumu vērtību nosaka dārgmetāla saturs un juveliera meistarība. No sudraba nevar izgatavot zelta lietas. Astroloģiski darinājumi vērtējami kā juvelierizstrādājumi. No runāšanas sudraba vien neiegūsim zvaigžņu zeltu. Zvaigžņu zelta raudze ir skaitlis, kas rāda, cik daudz zvaigžņu zelta satur kāds astroloģisks darinājums, piemēram, horoskops. Ja astroloģisks darinājums nesatur pietiekami daudz zvaigžņu zelta, var piemērot sudraba raudzi. Cilvēku izdotiem astrologu diplomiem vai kursu beigšanas apliecībām ir sudraba raudze. Diplomu ar zelta raudzi var izdot tikai zvaigznes.

Klusēšana ir zelts, runāšana – sudrabs.

Zelts ir Saules dārgmetāls, Mēness metāls ir sudrabs. Saule ir visu zvaigžņu Māte; zvaigžņu dārgmetāls arī ir zelts. Mēness ir mums tuvākais sudraba spīdeklis. Pēc definīcijas raudze ir skaitlis, kas rāda, cik daudz tīra dārgmetāla ir kādā zelta, sudraba vai platīna darinājumā. Vācu valodā raudzi sauc par provi. Raudze rāda materiāla labumu. Lai varētu runāt par raudzi, sakausējumā jābūt pusei (arī mazāk) kāda no dārgmetāliem. Raudzes skaitļi ir, piemēram, 585, 750, 960, 980. Raudzes skaitlis izsaka tīra dārgmetāla saturu svara tūkstošdaļās. Ir jāpārvar 50% barjera, lai zvaigžņu zelta raudzi varētu nopietni piemērot. Cilvēcisku faktoru dēļ raudzes skaitlis var precīzi neatbilst īstajam dārgmetāla saturam materiālā. Par īsto zvaigžņu zelta raudzi sauksim īsta zvaigžņu zelta saturu kādā astroloģiskā darinājumā – sacerējumā, horoskopa aprakstā, lekcijā... Raudze nav atkarīga no juveliera kvalifikācijas. Zelta tīrradni var atrast zeltracis bez kādas izglītības.

Latvju paralēles.

Ģeogrāfiskie meridiāni vieno visas 3 Baltijas valstis – Igauniju, Latviju un Lietuvu. Meridiāni nevieno visus Latvijas novadus. Tikai dažas ģeogrāfiskās paralēles ir kopējas Latvijai un Igaunijai, dažas Latvijai un Lietuvai. Ir paralēles, kas vieno visus 4 Latvijas novadus - Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Zemgali.
Mēs varam ceļot pa Latvijas paralelēm apkārt zemeslodei no austrumiem uz rietumiem ar lidmašīnas ātrumu un Saule nekad nenorietēs. Ja ceļosim apkārt zemeslodei pa meridiānu, aina būs citāda.
Latvijai pāri iet 56, 57 un 58 veselos skaitļos rakstāmas ģeogrāfiskās paralēles. Astroloģiski visas ģeogrāfiskās paralēles ir vienādi vērtējamas – gan tās, ko izsaka ar veselu skaitli, gan tās, ko precīzi nosaka ar grādu minūtēm vai pat sekundēm. Latvju paraleles ir tās, kas vieno visus 4 Latvijas novadus – Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Zemgali. 58 paralēle ir Vidzemes tikai pašos Z (25.10.09 tur Mazsalacas novadā izveidojās pagaidām vēl nenoskaidrotas izcelsmes krāteris). 57 paralēle iet pāri Kurzemei, Rīgai, Vidzemes D-daļai un Latgales Z-daļai. 56 paralēle skar tikai Sēliju un Latgales pašu D-daļu. Lai precizētu latvju paralēles, administratīvās robežas nav būtiskas. Latvju paralēles nav izsakāmas ģeogrāfisko platuma grādu veselos skaitļos un tā nav tikai 57 paralēle. 57 paralēle ir tikai visērtākā, bet ne vislatviskākā, jo rakstāma grādu veselos skaitļos un iet pāri Rīgas Z daļai. Latvju paralēles ir tās, kas vieno visus 4 Latvijas novadus. Šķiet, ka Latvju paralēles ir nedaudz uz D no 57 paralēles. Iespējams, ka tās ir Gaiziņa 56 53 paralēle, kas iet pāri arī Rīgas D-daļai, Džūkstes 56 48 paralēle un vēl citas, kas iet pāri visiem 4 Latvijas novadiem – Vidzemei, Latgalei, Kurzemei un Zemgalei.

Ūsiņš.

Ūsiņš latviešu folkloristikas vēsturē ir izraisījis visilgākās, visasākās domstarpības un atšķirīgākos skaidrojumus. Dainu skapī Ūsiņu atrodam tikai 16 dainās, kas iesūtītas no samērā šaura Vidzemes areāla (Alūksne, Gulbene, Cesvaine, Lubāna, Liezere, Prauliena, Krustpils). Jau tas vien izraisa šaubas, vai būs pareizi latvju kalendārā ievietot Ūsiņdienu vidū starp Lielo dienu (pavasara sākumu) un Jāņu dienu (vasaras saulgriežiem), kā to lasām savulaik tik populārajā Marģera Grīna un Māras Grīnas grāmatā „Latviešu gads, gadskārta un godi” („Everest”, Rīga, 1992.).
Lielā dienā diena ar nakti ir vienāda garuma, bet vasaras saulgriežos diena ir gadā visgarākā un nakts visīsākā; to nosaka Saules gaita debesīs, strikti precīzas astronomiskas norises un cilvēks tās nevar izmainīt, var tikai novērot un ievērot. Taču 16 Ūsiņa dainās neatrodam norādes, ka Ūsiņdiena būtu Saules vai Mēness gada gaitā būtu astronomiski precīzi noteikta, kā tas ir ar Jāņu dienu vai Lielo dienu.
Mitoloģijas enciklopēdijā (2.sējums, R, 1994, 221.lpp.) Ūsiņš saistīts gan ar pavasara saulgriežiem, gan Jurģu dienu 23.aprīlī, taču tas nav vidus starp Lielo dienu un Jāņu dienu. Tas viss rada nopietnas šaubas un piesardzību par Ūsiņa vietu latvju kalendārā un latvju astroloģijā. Ūsiņa vieta laika gaitā varētu būt to novadu kalendāros un astroloģijās, kas fiksētas Dainu skapī, bet nez vai Ūsiņa vieta ir attiecināma uz visu latvju kalendāru un latvju astroloģiju. Ir jau ērti četrus gadalaikus sadalīt uz pusēm astoņās daļās, taču nez vai tas ir latviski attaisnojams. Skaitlis 8 Dainu skapī ir atrodams tikai 3 dainās, skaitlis 9 simtreižu biežāk - 769 dainās. Ja latviešiem bija deviņu dienu nedēļa (savaite), tad kāpēc gads jādala astoņās daļās? Ērti tā ir, bet vai īsti?

Četri dabas cilieni.

...Rakstītā vēsturē dabas cilienu: uguns un vielas: zemes, ūdens un gaisa, izterzēšana ir sākusies Vecās Ēģiptes laikā (3100-1786 g.p.m.ē), varbūt ap 2300. g. p.m.ē. Šo dabas cilienu sekmi cilvēks saprata kā dievu ģinti... Helēņu zinātnes laikā šos dievus cilvēks izprata kā dabas cilienus: uguni un vielu: zemi, ūdeni un gaisu jeb grudu... No šīm dabas jēgainēm vissenāka ir Juma jeb gaisa jēgaine. Te jāņem vērā, ka vārdi: gaiss un gaišs ir cēlušies no vienas saknes... Juma jeb gaisa jēgaines pamatnējs ciliens: spārns, spārni ir jau zināmi no VI gadu tūksteņa p.m.ē., ar ko tika atzīmēts putns... Baltu zinātne ir pazinusi dabu vēl smalkāk nekā helēņu zinātne, jo baltu zinātnē ir izšķirta nedzīva viela jeb pārsla un dzīva viela jeb šūna, ko balti ir izpratuši ar liepu ciltīm un ozolu ģintīm... Baltu jēgaines bija arī Dievi: Saule – daba, Pērkons – uguns, Austra – dzīvība, Jumis – gaiss, Māra – ūdens, Zeme – zeme... Tā raksta Londonas latvju zinātnieks Vintens Spaksis grāmatā „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 16.riedā „Daba un cilvēks”.
Te izteiktās domas liek nopietni pārvērtēt 4 dabas cilienu (stihiju) lietojumu latvju astroloģijā. Ievazātais nav latviskais. Nekādi nav iespējams latvju bagāto kultūru pielīdzināt no svešām zemēm importētai nabadzībai. Visticamāk, ka latvji zināja 5 dabas stihijas kā austrumzemēs.

Velns.

„Velns latviešu mitoloģijā ir viens no sarežģītākajiem personāžiem. Velna mitoloģisko atveidi latvju folklorā nosacīti var iedalīt 3 slāņos. Pirmkārt, Velns rādīts kā Dieva līdzinieks pasaules radīšanas un iekārtošanas darbos, arī kā Dieva tuvs kaimiņš. Starp abiem šiem mitoloģiskajiem personāžiem vēl nav krasu pretešķību. Otrkārt, Velns ir aktīvs līdzdalībnieks latviešu zemnieku dienas gaitās. Arī šī folkloras slāņa Velna ļaunums nav visaptverošs, tas drīzāk ir lokāls, saistīts ar noteiktu teritoriju un sadzīves aspektu. To cilvēks var pārspēt ar gara atjautu un drosmi. Treškārt, Velns ir neierobežota ļaunuma iemiesojums, visās cilvēka sadzīves sfērās sastopams spēks, pilnīgs pretstats Dievam. Šis Velna attēlojums radies kristīgā ietekmē, jo izslēdz daudzu tautu arhaisko mitoloģisko priekšstatu par pasaules radītāja divatnējo iedabu..” (Mitoloģijas enciklopēdija 2. s, 222.lpp.).
Velnam noteikti ir sava vieta latvju astroloģijā, taču pagaidām Velna tēls par maz skaidrots. Velna tēmai „..pievērsušies valodniecības un mitoloģijas speciālisti V.Ivanovs un V.Toporovs. Viņu atzinums, ka latvju tautasdziesmu Velns uz kopīgas indoeiropiešu saknes vel- pamata saistāms ar veļiem, Veļu māti un bez šaubām, dziļi sakņojas kopīgajā arhaisko mitoloģisko tekstu mantojumā kā gaismas un tumsas, dzīvības un nāves, debesu un zemes pretstata paudējs..”
„.. Velna vārda fiksējumiem latviešu un lietuviešu vēstures avotos izseko H. Biezais un secina, ka abas tautas pazinušas no vienas saknes atvasinātus 2 patstāvīgus vārdus – velis un velns (lei. veles, velys, velnias).. H.Biezais izvirza hipotēzi, jāatzīst ļoti pārliecinošu, ka „Baltiem trūka priekšstata par elli pazemē un tur dzīvojošu sātanu. Taču jaunā kristīgā mācība, tās sistēma prasīja, lai būtu arī sava vieta sātanam. Te varēja darboties 2 apstākļi. Veļu uzturēšanās vieta bija pazeme, kas labi atbilda sātana uzturēšanās vietai. Baltu tradīcija – mirušo mielasts – baznīcai likās kā paša Velna darbs, tādēļ pazemē mītošo būtņu vārds veļi no valodas psiholoģijas viedokļa it labi bija piemērots sātana apzīmēšanai iedzimto valodā. (...) Sātanizētais veļu mielasts ar centrālo mielasta dalībnieku veli tādā kārtā aizdeva savu vārdu kristīgajam sātanam” (E. Kokare, „Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē”, R,1999, 192. lpp.).
Kā gan lai te neatceramies saites ar sanskritu, kur vārdu saknes sat- un anu- pauž par esību, tīrību, gaismu, būtību, saprātu, elpu, labo...
„Arī Veļu māti tauta nav traktējusi kā ļaunuma iemiesojumu, jo latviešu mitoloģiskajos priekšstatos nāve ir cilvēka eksistences veida likumsakarīga pāreja citā kvalitātē, turpinājums viņā saulē, kuras modelis izveidojies līdzīgs labi pazīstamajai zemnieka sētai. Veļu māte – pilntiesīga šīs sētas saimniece, kas rūpējas par savas saimes labklājību, un, protams, arī par tās pieaugumu”.
„Šajā sakarā ļoti rosinoša šķiet V.Kalniņa kāda referāta tekstā ietvertā doma, ka Velnam vismaz tajās āriešu valodās, ko runā Eiropā, sākotnēju apzīmējumu nav, un tātad šo valodu runātājiem nav bijis arī priekšstatu vai nojēgumu par Velnu. Visās šajās valodās apzīmējumi Velnam parādās tikai reizē ar kristietību, turklāt šie apzīmējumi radušies, piešķirot jau agrāk lietotiem vārdiem jaunas nozīmes, tātad – valodu kropļošanas kārtībā...”.
„Domu par Velna samērā vēlu ienākšanu latviešu mītisko tēlu saimē pastiprina arī tautasdziesmas. Tajās Velns pārstāvēts visai skopi... Bet, ja atzīstam, ka Velns ir arhaisks gaismas, dzīvības un to simbola Dieva galvenais pretnis, būtu gaidāms arī kaut cik līdzvērtīgs tā poētiskais īpatsvars. Arī attiecīgo dziesmu pōētikas un satura analīze nebalsta augšminēto pieņēmumu... Jautājums par Velna tēla cilmes laiku kļūst sarežģītāks populārās... LD 34043 analīzei. Tās 28 variantos tēlots, kā dziesmas varonis ar zobenu, kas kalts galvenokārt no tiem bišu dzeloņiem (te ir saistība ar zodiaka Bites zīmi. Aut. piezīme), nocērt Velnam, Jodam vai viņu mātēm galvu vai sacērt pašus deviņos gabalos...”.
„... Latviešu folklorā Velna tēla funkcionālā būtība visā savā daudzveidībā pārstāvēta pasakās un teikās...”.
Vārdi ar seno vārda sakni vel- (Velis, Velns) ir latvju astroloģijas pamatos, un tikai pēdējos laikos nomainīti ar no galīgi svešām zemēm importētiem astroloģiskiem terminiem (I.C. utt).

Zodiaka Bites zīme.

Vērša zīme zodiakā ir saistīta ar polāri pretējo zīmi – Bites zīmi. Mūsdienās latvju zodiaka Bites zīmi reizēm vēl dēvē par tuksneša iemītnieka skorpiona zīmi. To Saules takas vietu, ko R zemēs sauc tuksnesīgā skorpiona vārdā, senie indieši dēvēja par Bites zīmi. Mums, latvjiem, mežu un pļavu ziedu bišu dzīve ir daudz tuvāka, nekā skorpiona tuksnesīgā dzīve. Latvijā mīt daudzas bišu sugas un bišu radinieces kamenes, lapsenes, sirseņi. Skorpioni lai dzīvo savā tuksnesī.
Domās pārcelsim latvju zodiaku uz dienvidiem tuksneša malā. Tas tur neiederēsies. Iztēlosimies kā apūdeņošanas kanāla galā ganās Vērsis un vēro Skorpionus tuksnesī. Padomāsim, kā Skorpions no smilšu tuksneša barhāna virsotnes vēro arklā iejūgtu Vērsi aiz irigācijas grāvja. Zodiaka Bites zīme tuksnesī nederēs. Tikai tuksnesī ir īstā vieta runāt par Skorpiona zīmi zodiakā. Latvju ārēs der tikai zodiaka Bites zīme.
„..ļoti sena izcelsme ir ticējumam, ka ezeri radušies no vēršiem; no tiem arī ūdens, bites, jauna dzīvība. Par to liecina arheoloģijas avoti: Krētas māksla un Senās Eiropas V–IV g.t. pmē. vāžu zīmējumi. Antīkajos rakstu pieminekļos tāpat teikts, ka vērsis ir mītiskais dzīvības avots. Lietuviešu leģendās runāts par melnajiem vēršiem un mākoņiem, no kuriem rodas ezeri (kur vērsis apstājas, rodas ezers). Mākonis jānosauc ezera vārdā, bet tas atbilst vērša vārdam. Ja uzmin, mākonis nolaižas, rodas ezers. Vēršu-ezeru vārdi atklāj ļoti interesantus vēršu, bišu, zirņu un čūsku – lunārajā simbolu sistēmā dzīvības simbolu – semantiskos sakarus, piemēram, ezerus sauc par Bitinēli, Bambli, Pilvinu, Samani, Kamani, Žirni, Žaltīti. (M. Gimbutiene „Balti aizvēsturiskajos laikos” Rīga, „Zinātne” 1994, 178. lpp.). Tas lieliski apliecina kā zodiakā Vērša zīmei pretī ir Bites zīme.

Laiciņš Dainu skapī.

Dainu skapī vārda ‘laiks’ deminutīvu jeb lietvārda ‘laiks’ pamazināmo veidu laiciņš nominatīvā atrodam 8 dainās un dažādos locījumos vēl 106 dainās. Vārda ‘laiks’ deminutīvs laiciņš ir īpaša latvju dainu valodas iezīme. Modernā Laika apcerēs pamazināmo veidu laiciņš vairs nelieto tā noplicinot pašu laiku. Astroloģija ir Laika joga. Latvju astroloģijas skaidrojumos ieviešot tādas importētas mācības, kur termina ‘Laiks’ pamazināmais veids laiciņš nav organiski ieaudzis pašā mācībā, ir jābūt ļoti piesardzīgam.

Savu laiku rozes zied, savu laiku magonītes; Savs laiciņš man ziedēt, savā spangu vaiņagā. LD 6214
Saimeniece, saimeniece, glabājiet savu maizi! Nāks laiciņš pēc laiciņa, būs jums jauni ēdējiņi. LD 19462
Nu Anniņa goda meita, nu aiz galda sēdētāja. Cik sen bija tas laiciņš, skuķe jāja maiseklie. LD 22790
Kur tu iesi, bāleliņi, vakarāi kājas āvi? Tumšs laiciņis, garš celiņis, tālu tava līgaviņa. LD 15772
Kāds laiciņis rītu būs? Ieiet saule mākoņos; Kāda dzieva tautiņās? Brāļi vada raudādami. LD17283
Kuriet, ļaudis, istabiņas, lai laiciņis atsalaida: Man vīriņš mežā brauca, divas šūbas mugurā. LD 30560
Kas tā tāda goda gaška, sēd galdiņa galiņā? Cik sen bija tie laiciņi, ceplī pelnus rušināja. LD 20840
Es piedzimu māmiņai, pašā ziedu laiciņā, Pati augu kā liepiņa, kā ieviņa noziedēju. LD 1189
Es pakāru šūpolīti, pašā ziedu laiciņā, No tīriem ziediņiem, no rozīšu lapiņām. LD 1717
Vilciņš kāzas sataisija, pašā siena laiciņā. Vilks aiz galda, lāc's aiz galda, ziemels galda galiņā. LD 2397
Launadziņa vajadzēja, ka būt' laba devējiņa; Jau saulīte ielīgoja, launadziņa laiciņā. LD 4417
Brālitima žēl darīju, pašā darba laiciņā: Pļavā dūru grābeklīti, sēdu tautu kumeļā. LD 17868
Miega dēļ es nerāju, savu jaunu līgaviņu; Man pašami miedziņš nāca, pašā miega laiciņā. LD 21970
Mārtiņš bija labs vīriņš, aiz visiem vīriņiem: Ni ruden, pavasar, pašā maizes laiciņā. LD 30223
Jānits jāja visu gadu, atjāj Jāņu vakarā, Atjāj Jāņu vakarā, pašā zāļu laiciņā. LD 32932
Ši dieniņa, rītdieniņa, līdz manam laiciņam; Lai nāk cita mātes meita, šo durtiņu virināt. LD 10625
Paslēpiesi, man' māsiņa, aiz deviņi rožu krūmi, Lai tautietis tev meklēja, līdz pat gaiļu laiciņam. LD 16832
Šo rudeni, to rudeni, maza mana līgaviņa. Jel laiciņu nolieciet, da kurami rudeņam? LD 14809
Ko lielies tu, Jānīti, zinu tavu lielībiņu: Es redzēju tos laiciņus, kad no piestas putru strēbi. LD 19407