„Velns latviešu mitoloģijā ir viens no sarežģītākajiem personāžiem. Velna mitoloģisko atveidi latvju folklorā nosacīti var iedalīt 3 slāņos. Pirmkārt, Velns rādīts kā Dieva līdzinieks pasaules radīšanas un iekārtošanas darbos, arī kā Dieva tuvs kaimiņš. Starp abiem šiem mitoloģiskajiem personāžiem vēl nav krasu pretešķību. Otrkārt, Velns ir aktīvs līdzdalībnieks latviešu zemnieku dienas gaitās. Arī šī folkloras slāņa Velna ļaunums nav visaptverošs, tas drīzāk ir lokāls, saistīts ar noteiktu teritoriju un sadzīves aspektu. To cilvēks var pārspēt ar gara atjautu un drosmi. Treškārt, Velns ir neierobežota ļaunuma iemiesojums, visās cilvēka sadzīves sfērās sastopams spēks, pilnīgs pretstats Dievam. Šis Velna attēlojums radies kristīgā ietekmē, jo izslēdz daudzu tautu arhaisko mitoloģisko priekšstatu par pasaules radītāja divatnējo iedabu..” (Mitoloģijas enciklopēdija 2. s, 222.lpp.).
Velnam noteikti ir sava vieta latvju astroloģijā, taču pagaidām Velna tēls par maz skaidrots. Velna tēmai „..pievērsušies valodniecības un mitoloģijas speciālisti V.Ivanovs un V.Toporovs. Viņu atzinums, ka latvju tautasdziesmu Velns uz kopīgas indoeiropiešu saknes vel- pamata saistāms ar veļiem, Veļu māti un bez šaubām, dziļi sakņojas kopīgajā arhaisko mitoloģisko tekstu mantojumā kā gaismas un tumsas, dzīvības un nāves, debesu un zemes pretstata paudējs..”
„.. Velna vārda fiksējumiem latviešu un lietuviešu vēstures avotos izseko H. Biezais un secina, ka abas tautas pazinušas no vienas saknes atvasinātus 2 patstāvīgus vārdus – velis un velns (lei. veles, velys, velnias).. H.Biezais izvirza hipotēzi, jāatzīst ļoti pārliecinošu, ka „Baltiem trūka priekšstata par elli pazemē un tur dzīvojošu sātanu. Taču jaunā kristīgā mācība, tās sistēma prasīja, lai būtu arī sava vieta sātanam. Te varēja darboties 2 apstākļi. Veļu uzturēšanās vieta bija pazeme, kas labi atbilda sātana uzturēšanās vietai. Baltu tradīcija – mirušo mielasts – baznīcai likās kā paša Velna darbs, tādēļ pazemē mītošo būtņu vārds veļi no valodas psiholoģijas viedokļa it labi bija piemērots sātana apzīmēšanai iedzimto valodā. (...) Sātanizētais veļu mielasts ar centrālo mielasta dalībnieku veli tādā kārtā aizdeva savu vārdu kristīgajam sātanam” (E. Kokare, „Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē”, R,1999, 192. lpp.).
Kā gan lai te neatceramies saites ar sanskritu, kur vārdu saknes sat- un anu- pauž par esību, tīrību, gaismu, būtību, saprātu, elpu, labo...
„Arī Veļu māti tauta nav traktējusi kā ļaunuma iemiesojumu, jo latviešu mitoloģiskajos priekšstatos nāve ir cilvēka eksistences veida likumsakarīga pāreja citā kvalitātē, turpinājums viņā saulē, kuras modelis izveidojies līdzīgs labi pazīstamajai zemnieka sētai. Veļu māte – pilntiesīga šīs sētas saimniece, kas rūpējas par savas saimes labklājību, un, protams, arī par tās pieaugumu”.
„Šajā sakarā ļoti rosinoša šķiet V.Kalniņa kāda referāta tekstā ietvertā doma, ka Velnam vismaz tajās āriešu valodās, ko runā Eiropā, sākotnēju apzīmējumu nav, un tātad šo valodu runātājiem nav bijis arī priekšstatu vai nojēgumu par Velnu. Visās šajās valodās apzīmējumi Velnam parādās tikai reizē ar kristietību, turklāt šie apzīmējumi radušies, piešķirot jau agrāk lietotiem vārdiem jaunas nozīmes, tātad – valodu kropļošanas kārtībā...”.
„Domu par Velna samērā vēlu ienākšanu latviešu mītisko tēlu saimē pastiprina arī tautasdziesmas. Tajās Velns pārstāvēts visai skopi... Bet, ja atzīstam, ka Velns ir arhaisks gaismas, dzīvības un to simbola Dieva galvenais pretnis, būtu gaidāms arī kaut cik līdzvērtīgs tā poētiskais īpatsvars. Arī attiecīgo dziesmu pōētikas un satura analīze nebalsta augšminēto pieņēmumu... Jautājums par Velna tēla cilmes laiku kļūst sarežģītāks populārās... LD 34043 analīzei. Tās 28 variantos tēlots, kā dziesmas varonis ar zobenu, kas kalts galvenokārt no tiem bišu dzeloņiem (te ir saistība ar zodiaka Bites zīmi. Aut. piezīme), nocērt Velnam, Jodam vai viņu mātēm galvu vai sacērt pašus deviņos gabalos...”.
„... Latviešu folklorā Velna tēla funkcionālā būtība visā savā daudzveidībā pārstāvēta pasakās un teikās...”.
Vārdi ar seno vārda sakni vel- (Velis, Velns) ir latvju astroloģijas pamatos, un tikai pēdējos laikos nomainīti ar no galīgi svešām zemēm importētiem astroloģiskiem terminiem (I.C. utt).
Velnam noteikti ir sava vieta latvju astroloģijā, taču pagaidām Velna tēls par maz skaidrots. Velna tēmai „..pievērsušies valodniecības un mitoloģijas speciālisti V.Ivanovs un V.Toporovs. Viņu atzinums, ka latvju tautasdziesmu Velns uz kopīgas indoeiropiešu saknes vel- pamata saistāms ar veļiem, Veļu māti un bez šaubām, dziļi sakņojas kopīgajā arhaisko mitoloģisko tekstu mantojumā kā gaismas un tumsas, dzīvības un nāves, debesu un zemes pretstata paudējs..”
„.. Velna vārda fiksējumiem latviešu un lietuviešu vēstures avotos izseko H. Biezais un secina, ka abas tautas pazinušas no vienas saknes atvasinātus 2 patstāvīgus vārdus – velis un velns (lei. veles, velys, velnias).. H.Biezais izvirza hipotēzi, jāatzīst ļoti pārliecinošu, ka „Baltiem trūka priekšstata par elli pazemē un tur dzīvojošu sātanu. Taču jaunā kristīgā mācība, tās sistēma prasīja, lai būtu arī sava vieta sātanam. Te varēja darboties 2 apstākļi. Veļu uzturēšanās vieta bija pazeme, kas labi atbilda sātana uzturēšanās vietai. Baltu tradīcija – mirušo mielasts – baznīcai likās kā paša Velna darbs, tādēļ pazemē mītošo būtņu vārds veļi no valodas psiholoģijas viedokļa it labi bija piemērots sātana apzīmēšanai iedzimto valodā. (...) Sātanizētais veļu mielasts ar centrālo mielasta dalībnieku veli tādā kārtā aizdeva savu vārdu kristīgajam sātanam” (E. Kokare, „Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē”, R,1999, 192. lpp.).
Kā gan lai te neatceramies saites ar sanskritu, kur vārdu saknes sat- un anu- pauž par esību, tīrību, gaismu, būtību, saprātu, elpu, labo...
„Arī Veļu māti tauta nav traktējusi kā ļaunuma iemiesojumu, jo latviešu mitoloģiskajos priekšstatos nāve ir cilvēka eksistences veida likumsakarīga pāreja citā kvalitātē, turpinājums viņā saulē, kuras modelis izveidojies līdzīgs labi pazīstamajai zemnieka sētai. Veļu māte – pilntiesīga šīs sētas saimniece, kas rūpējas par savas saimes labklājību, un, protams, arī par tās pieaugumu”.
„Šajā sakarā ļoti rosinoša šķiet V.Kalniņa kāda referāta tekstā ietvertā doma, ka Velnam vismaz tajās āriešu valodās, ko runā Eiropā, sākotnēju apzīmējumu nav, un tātad šo valodu runātājiem nav bijis arī priekšstatu vai nojēgumu par Velnu. Visās šajās valodās apzīmējumi Velnam parādās tikai reizē ar kristietību, turklāt šie apzīmējumi radušies, piešķirot jau agrāk lietotiem vārdiem jaunas nozīmes, tātad – valodu kropļošanas kārtībā...”.
„Domu par Velna samērā vēlu ienākšanu latviešu mītisko tēlu saimē pastiprina arī tautasdziesmas. Tajās Velns pārstāvēts visai skopi... Bet, ja atzīstam, ka Velns ir arhaisks gaismas, dzīvības un to simbola Dieva galvenais pretnis, būtu gaidāms arī kaut cik līdzvērtīgs tā poētiskais īpatsvars. Arī attiecīgo dziesmu pōētikas un satura analīze nebalsta augšminēto pieņēmumu... Jautājums par Velna tēla cilmes laiku kļūst sarežģītāks populārās... LD 34043 analīzei. Tās 28 variantos tēlots, kā dziesmas varonis ar zobenu, kas kalts galvenokārt no tiem bišu dzeloņiem (te ir saistība ar zodiaka Bites zīmi. Aut. piezīme), nocērt Velnam, Jodam vai viņu mātēm galvu vai sacērt pašus deviņos gabalos...”.
„... Latviešu folklorā Velna tēla funkcionālā būtība visā savā daudzveidībā pārstāvēta pasakās un teikās...”.
Vārdi ar seno vārda sakni vel- (Velis, Velns) ir latvju astroloģijas pamatos, un tikai pēdējos laikos nomainīti ar no galīgi svešām zemēm importētiem astroloģiskiem terminiem (I.C. utt).
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru