Skaitļi dainu skapī.

... skaitļi un lietas ir viens no otra nedalāmi un kopīgi veido kontinuumu bez sākuma un gala („skaitļi valda pār pasauli”)... Kvantitatīvais aspekts nosaka Visuma un tā atsevišķo daļu skaitliskos raksturojumus, sakrālos skaitļus, kas tāpat kosmoloģizē svarīgākās Visuma daļas un būtiskākos dzīves momentus (3, 7, 10, 12, 33), nelabvēlīgos skaitļus kā haosa, nejēdzīgā un ļaunuma tēlus (piem., 13); postulē labvēlīgo un nelabvēlīgo skaitļu pretstatus – pārskaitļi un nepārskaitļi... (Mitoloģijas enciklopēdija 2.sējums, R, 1994, 272., 321. lpp.).
Senajās tradīcijās ar skaitļu palīdzību periodiski tika atjaunota (sakralizēta) pasaule. Skaitļiem ir būtiska nozīme visās astroloģijās, tostarp arī latvju astroloģijā. Dainās skaitļi sastopami cits vairāk, cits retāk un daudzi nemaz (piemēram tie skaitļi, kas beidzas ar -padsmit). Latviešu folklorā skaitļi sastopami lielāko tiesu pirmā desmita robežās.
Izvērtēsim viencipara skaitļu biežumu digitālajā Dainu skapī. Latvju senatnes mantojumā, tāpat kā arī citu tautu folklorās neatrodam skaitli 0. Skaitli 1 atrodam 3701 dainā, skaitli 2 1818 dainās, skaitli 3 1605 dainās, skaitli 5 983 dainās, skaitli 9 769 dainās, skaitli 6 365 dainās, skaitli 4 192 dainās, skaitli 7 16 dainās un skaitli 8 tikai 3 dainās. Redzam, ka atšķirības ir pat simtām reižu, bet secinājumus no statistikas sausajiem skaitļiem pagaidām neizdarīsim un turpmāk īsumā aplūkosim skaitļu nozīmes. Ļoti zīmīgi, ka skaitļi 6, 7 un 8 dainās ir daudz retāk sastopami, nekā 9.

Brikolāža.

...Mītu poētikas pasaules modelim raksturīga t.s. brikolāžas loģika (no fr. bricoler „spēlēt ar atsitienu”, t.i., izmantot aplinku ceļu, lai sasniegtu nosprausto mērķi). Mītu poētikas apziņā izstrādāta bināro (divejādo) atšķirīgo pazīmju sistēma, kas parasti ietver sevī 10 – 20 pretēju pazīmju pārus. Šī pretnostatīšana saistīta ar telpas struktūru (augša-apakša, debesis-zeme, virszeme-pazeme, labais-kreisais, austrumi-rietumi, ziemeļi-dienvidi), ar laika koordinātām (diena-nakts, pavasaris (vasara)-ziema (rudens)), ar krāsām (balts-melns vai sarkans-melns), kā arī ar pretstatiem, kas atrodas uz dabas un kultūras, dabiskā un sociālā robežas: daba (dabiskais)-kultūra (sociālais): slapjš-sauss, jēls-vārīts, ūdens-uguns; sociālajiem pretstatiem ((vīrietis-sieviete, vecākais-jaunākais (dažādās nozīmēs – vecuma; ģenealoģiskajā: senči-pēcnācēji; sabiedriskajā), savs-svešs, tuvs-tāls, iekšējs-ārējs); uz to zināmā mērā attiecas arī daudzi vispārīgi pretstati, piem., sakrālais-laicīgais. Visi kreisie un visi labie pretstatu locekļi veido kopumu, kuru attiecības var tikt apskatītas ar daudz vispārīgākas opozīcijas palīdzību, kas vairs nav lokalizēta telpas, laika, dabas vai sociālajā plāksnē: laime-nelaime, dzīvība-nāve un daudz abstraktāks to skaitliskais apzīmējums – pāris-nepāris. Uz šo divejādo pazīmju kopumu pamata konstruējas universāli zīmju kompleksi, kas ir efektīvs pirmatnējās apziņas pasaules apgūšanas līdzeklis.
Tāpēc pasaules modeli raksturo arī simboli, ar kuriem izsaka šos universālos zīmju kompleksus. Viens no plašāk izplatītajiem mītu poētikas pasaules modeļa simboliem ir pasaules koks, ko var raksturot gan kvalitatīvi (ar semantiskām pretstatu sistēmām), gan kvantitatīvi. Mītu poētikas apziņā pat skaitļi neizsaka tikai kvantitatīvās attiecības, bet vienmēr atklāj arī substancionālu, „kvalitatīvu” raksturu, tāpēc skaitļi ne tikai nosaka pasaules ārējos izmērus, kvantitatīvos daļu samērus, bet arī pasaules modeļa kvalitatīvās pazīmes. Skaitlis ne tikai iekļaujas pasaulē un tās tēlā, bet arī nosaka tās dziļāko būtību un pat prognozē tās nākotnes interpretāciju. No tā izriet, ka arī skaitlis tiek izmantots par „brikolāžas” līdzekli... (Mitoloģijas enciklopēdija 2.sējums, R, 1994, 272.lpp.).
Te skan atbalss un atbalss noteikti ir latvju astroloģijā. Skaitļu atbalss.

Latvju astroloģijas senās liecības.

... Pasaku pētīšanā es gribētu piespraust arī vēl no savas puses kādus novērojumus un paskaidrojumus, kuŗi vienā otrā gadījumā varētu būt vairāk piemēroti latviešu lasītāju prasībām. Vispirms nav vēl še diezgan apgaismotas vājās puses āriešu teorijā, kura latviešu rakstos ir laidusi dziļas saknes.
Kad valodnieki bija pierādījuši indoeiropiešu pirmtautas kādus kopējus mītoloģijas un kultūras pamatus. Ja varēja konstatēt kādus vārdus, kas ir meklējami pirmvalodā, tad varēja runāt arī par kādiem priekšmetiem, kuŗus pirmtauta būtu pazinusi. Vārdu etimoloģija un nozīmju maiņa deva atkal liecību par pirmtautas domāšanas veidu. Ja romiešu Jupiteram līdzīgus dievus atrada pie grieķiem un indiešiem, bet ar vairāk pārgrozītu nosaukumu arī pie citām radu tautām, tad tādu dievu būs pazinusi arī pirmtauta, kuŗa ar šo dievu būs saistījusi arī mītus un teikas. Pirmā kārtā mums nu ir jāizšķiŗ jautājums, cik liela ir tā varbūtība, ka šādas pirmatnes teikas būtu uzglabājušās līdz mūsu dienām?
Apskatot latviešu valodas vārdnīcu, mēs redzam, ka lielākā daļa tur ir pašu latviešu radītu vārdu, kuŗiem pat tuvajā leišu valodā nav pilnīgi atbilstošu piemēru. Tādu vārdu mums ir samērā maz, kas tieši būtu pārnākuši no pirmvalodas, kamēr neviens šāds vārds nav uzglabājies negrozītā veidā. Ja nu veselas pasakas tikpat viegli mums būtu uzglabājušās no pirmtautas kā atsevišķie vārdi, tad šādu vecu pasaku mums būtu diezgan maz.
Arī salīdzināmā mītoloģija met gaismu uz jautājumu par mūsu teiku un pasaku vecumu. No tiem latviešu dieviem, kuŗus mēs varam turēt par mantojumu no indoeiropiešu pirmtautas, ir minami Dievs jeb Debesstēvs, Pērkons, Dieva dēli un saules meitas. Tautas dziesmās mēs tos sastopam visus, bet pasakās tikai Dievu, kuŗš ir grūti šķiŗams no kristīga jēdziena, ievērojot vēl seno laiku mistiku. Dažas teikas gan pazīst arī Pērkonu, bet nevaram zināt, vai tās ir pareizi uzrakstītas, jo variantos viņa vietā stāv Dievs. Par Dieva dēliem un saules meitām nav man pazīstamas pat viltotas pasakas. Tā tad mītoloģija mums nedod nekādas drošas liecības, ka mūsu pasakās vēl būtu kādas atmiņas no indoeiropiešu pirmtautas. Tautas dziesmas, kā redzams, ir padotas mazākām pārgrozībām, jo viņas ir tikušas bieži dziedātas un vēl sargātas ar noteiktu ritumu un meldiju.
Arī pašas pasakas pēc sava satura, vispārīgi ņemot, nav attiecināmas uz tāliem priekšvēstures laikiem. Mēs tur pastāvīgi sastopam ķēniņus, kuŗi valda savās pilīs, kur tik pa vārtiem var tikt iekšā. Nereti ap pili iet mūris. Citas pasakas daudzina baznīcas ar torni, zvanu, altāru un kanceli. No dzirnavām tiek minētas gan sudmalas, gan vējdzirnavas. Bieži tur darbojas visādi amatnieki: kalēji, skrodeŗi, sulaiņi, pavāri, kučēri, par visām lietām zaldāti un muzikanti. Liela loma tur pieder zobeniem, atslēgām un gredzeniem, kuŗu indoeiropiešu pirmtauta vēl nevarēja pazīt. Pasaku cilvēki dzeŗ arī labprāt alu un vīnu. Daža pasaka pavisam nav domājama bez vēstulēm un skaistām bildēm. Tādu pasaku būs ļoti maz, kur šādu lietu nav, jeb kur tādas varētu atmest kā vēlāku laiku pielikumus.
Šādi fakti gan galīgi nenoliedz iespējamību, ka viena otra pasaka var mums būt mantota no indoeiropiešu pirmtautas... (Latviešu pasakas un teikas, R.1925. 25.lpp.)
Latvju astroloģijas pamatu meklējumos mēs varam pielietot tikai latvju senās liecības.

Īsta latvju astroloģija.

...Mūsu tautas dziesmas un pasakas ir daudz īstenākas, daudz vairāk tautiskas un laikam arī daudz vecākas nekā tās gara mantas, ko daža cita, pat liela slavena tauta dēvē un daudzina par savām tautas dziesmām un tautas pasakām... (Fricis Brīvzemnieks, „Mūsu tautas pasakas I” 1887).
Īsta latvju astroloģija latvjiem ir tas pats, kas ķīniešu astroloģija ķīniešiem, tolteku astroloģija toltekiem vai franču astroloģija francūžiem. Latvju Dainas, teikas, pasakas, ticējumi, mīklas, parašas un pat anekdotes ir savāktas, apkopotas, pētītas, analizētas, taču latvju astroloģija tā arī vēl arvien nav pat apkopota. Savulaik tika savākts pietiekami daudz astroloģisku liecību, lai tās apkopotu un veidotu latvju astroloģijas pamatus.
Latvju astroloģija bija, ir un būs, latvju astroloģija vēl guļ ziemas miegu...

Fātums (3).

3. No minētā astroloģiskā likteņa izpratnes viedokļa var izskaidrot arī atsevišķus likteņa sieviešu tēlus klasiskā senatnē. Tas pats, kas nosaka un rēgulē gada dalījumus (daļas) un ar kuru pašu kā dalītāju (Moiragetēs) iesākas gads, ir likteņa noteicējs (Zevs vai Apollōns). Tas ir vispirms mēness vai saule, kas, parādoties katru mēnesi dažādos zvaigznājos, sadala debesis daļās (fata, moirai). Atkarībā no gada iedalījuma 3 vai 4 gada laikos bij arī 3 vai 4 galvenie likteņi. Ar zvaigžņu zōdiaka (27 (trejdeviņu; mana piezīme) zvaigznāju) dalījumu 3 daļās saistītais vecākais iedalījums dod 3 likteņa sievas. Grieķiem (Hēsoida Theog. 217, 304) tās bij: Klōtō, vērpēja, Lachesis, likteņa lēmēja un Atropos, neizbēgamā. Tās ir Nakts vai Zeva un Temīdas meitas un rada nepieciešamības stūri. Dzejnieki attēloja moiras veceņu, mākslinieki bargu jaunavu izskatā: Kloto ar vārpstu, Lachesi ar bumbu, uz kā tā atzīmēja cilvēku likteņus, un tīstokli ar likteņa lēmumiem; Atropu ar svariem un šķērēm, ar ko tā pārgrieza dzīves pavedienu, un saules pulksteni, kas rādīja nāves stundu. Šais simbolos atrodami daži norādījumi uz atsevišķām moirām kā galveniem ekliptikas punktiem. Svari – zōdiaka zīme ir rudens ekvinokcijas mēnesis, šķēres simbolizē vasaras saulgriežu zīmi (vēža šķēres). Atropa nosaka neizbēgamo saules nāvi (saules gaismas mazināšanos vasaras saulgriežos un tumsas uzvaru pār gaismu rudens ekvinokcijā). Skaidrs ir arī saules pulksteņa simbols, uz kura Atropa rāda (saules?) nāves stundu. Tas, ka Atropu simbolizēja 2 ekliptikas punktu zīmes, ir saprotams no gada dalījuma 4 daļās, ko izdara dalītājs (saule). Tāpēc vērpēja Kloto ir ziemas laika moira, kad strādāja vērpšanas darbus, g.k. tumšajās naktīs. Tā tad Lachese ir pavasara moira, kas nosaka cilvēku likteņus; tīstoklis norāda uz jauna gada sākumu. Tāpat uz gada sākumu norāda naglas iesišana (sal. ar naglas iesišanu romiešu jaunā gadā, septembrī). Romiešu parkas (Parcae) romiešu literatūras attīstības laikmetā bij grieķu moiras. Vārds Parka ir radniecīgs vārdam pars, daļa, un tam ir tāda pati nozīme kā Moirai. Varrōns atvasina vārdu Parka (pēc nozīmes) no parere, dzemdēt, radīt, un, laikam, romiešiem sākumā bijusi tikai viena Parka – cilvēku radītāja, kas visdrīzāk norāda uz pavasari kā dzīvības radītāju gada laiku, bet ja pavasarī notika ieņemšana (pavasaŗa laulības), par bērnu radītāju parku jāuzskata gada devītā vai desmitā daļa (grūtniecības periods). To apstiprina arī tas apstāklis, ka parkas saucās Nōna un Dekuma (devītā un desmitā). Divas parkas ir tāpēc, ka gŗūtniecības laiku skaitīja gan pēc zvaigžņu laika 10 mēnešus (270 vai 280 dienas), gan pēc mēness laika – 9 (270:30). Ar to pašu izskaidrojams (V. Sinaiskis) arī šo laiku tiesībās 304 dienu (pēc mēness-saules skaita) grūtniecības laiks, kas sastādīja 10 mēnešu gadu (Censorīns, Makrobijs u.c.). – Augšējie uzskati likteņa izskaidrojumā ir jauni (V. Sinaiskis). Valdošā doktrīna aplūko likteņa jautājumu neatkarīgi no jēdzienu astrālās izcelšanās, redzot liktenī tikai ētisku jēdzienu personifikāciju. Bet jāņem vērā, ka folkloras otrā attīstības pakāpē astroloģijas vietā stājas allēgorija. Sevišķi fābula ir tipisks paraugs astroloģiskā elementa (stāsti par dzīvniekiem – zōdiaka zīmēm) apvienojumam ar morālisko – pamācība (V. Sinaiskis). Vārdam fābula ir tā pati sakne (bhe), un tas ir radniecīgs vārdiem fari, fatum. LKV 5. 8344. lpp.
Te ir latvju astroloģijas pamati, tikai jāsakārto latvjiem saprotamos vārdos. Latvis nesaprot grieķu vai latīņu valodas, jo Dainu laikos tādu valodu vēl nebija.

Fātums (2).

2. Šis sakars kļūst vēl skaidrāks, iepazīstoties ar likteņiem (fata). Tā kā viss ir nācis no tumsas (Pāvila 12. vēstule korintiešiem, 4, 4-6), pirmās lielās mātes, tad šī tumsa (babiloniešu Tiamata) dod likteņa galdiņus saviem izredzētiem. Šie izredzētie ir dzīvnieki, nezvēri, zōdiaka zīmes (Pāvila vēst. romiešiem, I, 22) dažādā skaitā, atkarībā no skaita sistēmas (5, 8 u.t.t. līdz tagad vispārpieņemtai duodecimālai sistēmai ar tās atvasinātiem skaitļiem). Tie ir debesu alfabēta zīmējumi – burti, bieži skaitā 28 (zvaigžņu zōdiaks). Tā kā vispār ar burtiem apzīmēja zvaigznāju zvaigznes kā zōdiaka zīmes, tad arī paši zvaigznāji (fata) kļuva vārdi (Sinaiskis). Kā gaismas dēli tie ir Dieva dēli, pasaules glābēji. Tiem ir savas daļas (zōdiaka dalījumi). Šai nozīmē arī grieķu vārds eimarmena (no meros, mērs, daļa) nozīmē ne vien likteni kā mēru (moira), bet arī kā Vārdu (Logos). Pēc Hērakleita domām liktenis ir debesu substance jeb ugunīgs ķermenis, pasaules sēkla, harmonisku loku mērs, griešanās, saprāts, vārds, kas apņem visumu. Pēc Chrīsipa uzskata liktenis ir mūžīga un neizbēgama lietu sakarība, milzīga ķēde, kas savijas saistoties bezgalīgiem gredzeniem. Šie gredzeni ir kosmiskie gadi, kas rodas kā prēcesijas sekas (ap 26000 gadiem uz katru no 12 zōdiaka zīmēm), un tie sastāda debesu vēstures pamatelementus (Flamarions). Tā radies daudzgalvainā (parasti 7 vai 12 galvu) ugunspūķa – gudrā, gredzenveidīgā, vijīgā dzīvnieka tēls leģendās, pasakās, fābulās un mākslā. LKV 5. 8343. lpp.
Daudz kas no teiktā ir no latvju astroloģijas.

Fātums (1).

1. (lat. fātum): Parastā nozīmē liktenis, liktenīga nepieciešamība, kāpēc par fatālistu sauc cilvēku, kas tic liktenim, t.i. pilnīgai savas dzīves prēdēstinācijai visos, pat sīkākos notikumos. Ir vesela rinda izteicienu, kas izsaka likteņa nenovēršamību: no likteņa neizbēgsi; kas lemts, tam ar zirgu garām neaizbrauksi. Oidipā un daudzās citās grieķu drāmās tēlota likteņa nenovēršamība. Gudrā īstākā pazīme ir padevība liktenim, t.i. tā neizbēgamības saprašana un tā nepieciešamības labprātīga atzīšana. Tāpēc arī gudrie zina ne vien savu likteni, bet arī to, kas bijis, ir un būs, jo liktenis ir negrozāms savos lēmumos. Tā lēmumi ir rakstīti, tikai jāprot tos lasīt. Likteņa grāmata ir debesis ar savu zvaigznāju un zvaigžņu zelta rakstiem (Cic., De nat. Deorum, I, 20). Par šo debesu grāmatu dažādām tautām uzglabājušās teikas; slavu apokrifi stāsta par Baložu grāmatu, kas nokritusi no debesīm, ko neviens no valdniekiem nav varējis izlasīt, izņemot Dāvidu, kas arī izlasījis tikai 4 lappuses. Debesu grāmata ir svēti raksti, kas pamāca cilvēkus, dodot tiem dzīves likumus. Vārdu fātums atvasina no fari, runāt, vēstīt, kāpēc arī fātums ir Dieva vārds (Logos), pats Dieva likums (Fas, lex divina), pasaules saprāts, vispār parādība, kas cilvēkiem atklāta zvaigznēs (sakne bhe norāda uz gaismu, spožumu, gr. phainō, to phainomenon). Arī tas apstāklis, ka astroloģija bij zinātne par zvaigžņu iespaidu uz visu dzīvi, sevišķi cilvēka, skaidri norāda uz vārda fātums sakaru ar zvaigžņu pasauli. LKV 5. 8342 lpp.
Arī latvjiem debesis ir grāmata ar savu zvaigznāju un zvaigžņu zelta rakstiem

Debesu naids.

Latvju astroloģijā ietilpst viss, kam ir kaut mazākā norāde uz debesīm: āriņi, zīlīte, saule, bite, nakts, gaiss, sudrabs...
Trīcēt trīc tie āriņi, Kur aug meitas dziedātājas; I zīlite nedziedāja, Kur aug puiši naidenieki. LD 431.
Ai, kaimiņi, nāburdziņi, Vēl mēs naidu turēsim: Tavi puiši, manas meitas Jāj kopā pieguļā. RLB 445.
Pate Laima laba sieva, Pate liela naidiniece: Pate prieciņ'i devusi, Pate lielas žēlabiņas. LD 1135
Saule, saule, zeme, zeme, Ko ar mani naidojies! Kad noņēmi tēv' ar māti, Ņem ar' mani pašu līdz. LD 4220
Augat, mani gari mati, Vizuļos cirzdamies. Tie būs labi naidu celt, Kad es iešu tautiņās. LD 5499
Bite, bite, meita, meita, Tā nerieba nevienam: Bite druvas nesliedēja, Meita naida neturēja. LD 6511
Es izaugu puiškiniem Pat lielā naideniece; Dienu mutes es nedevu, Nakti klāt negulēju. LD 9660
Ne saulite gaisu jauca, Ne meitiņas naidu cēla; Sniegi, vēji gaisu jauca, Jauni puiši naidu cēla. RLB 12348
Neraud' gauži, līgaviņ, Man sudraba zobeniņš, Es varēju cauri jāt Naidenieku pulciņam. LD 32124
Debesīs ir arī naids.

Debess precības.

Debess precības senlatviešu mitoloģijā ir vecs mīts, ko indoeiropiešu tautas laikam mantojušas no senās kopējās pirmtautas. Precējamā ir Saule jeb Saules meita, bet precinieku rindas ir ļoti raibas: Dieviņš, Mēness, Auseklis, Dieva dēli, Mēness dēli, Vējš un Vēja dēls, arī Pērkons un Pērkona dēls tīko pēc debesu līgavas. Pamatmīts droši vien stāstīja par Saules precībām ar Mēnesi. Dilstošā Mēness steigšanās klāt Saulei un pazušana tajā uz „3 dienām” bij šā mīta dabas pamats (baze). Dzimumu mīlestības motīvi ieskanas tiklab Dieva dēlu un Saules meitu, kā arī Mēness un Saules attiecību raksturojumos. Saule un Mēness, liekas, bij tapuši pat par precību ideālfigūrām, un viņu vārdos sauca jauno pāri precību rotaļās. (citāts no L. Ādamoviča raksta „Senlatviešu mītoloģija”, LTD, XI, Kopenhāgena, MCMLVI, 570. lpp.).