Fātums (1).

1. (lat. fātum): Parastā nozīmē liktenis, liktenīga nepieciešamība, kāpēc par fatālistu sauc cilvēku, kas tic liktenim, t.i. pilnīgai savas dzīves prēdēstinācijai visos, pat sīkākos notikumos. Ir vesela rinda izteicienu, kas izsaka likteņa nenovēršamību: no likteņa neizbēgsi; kas lemts, tam ar zirgu garām neaizbrauksi. Oidipā un daudzās citās grieķu drāmās tēlota likteņa nenovēršamība. Gudrā īstākā pazīme ir padevība liktenim, t.i. tā neizbēgamības saprašana un tā nepieciešamības labprātīga atzīšana. Tāpēc arī gudrie zina ne vien savu likteni, bet arī to, kas bijis, ir un būs, jo liktenis ir negrozāms savos lēmumos. Tā lēmumi ir rakstīti, tikai jāprot tos lasīt. Likteņa grāmata ir debesis ar savu zvaigznāju un zvaigžņu zelta rakstiem (Cic., De nat. Deorum, I, 20). Par šo debesu grāmatu dažādām tautām uzglabājušās teikas; slavu apokrifi stāsta par Baložu grāmatu, kas nokritusi no debesīm, ko neviens no valdniekiem nav varējis izlasīt, izņemot Dāvidu, kas arī izlasījis tikai 4 lappuses. Debesu grāmata ir svēti raksti, kas pamāca cilvēkus, dodot tiem dzīves likumus. Vārdu fātums atvasina no fari, runāt, vēstīt, kāpēc arī fātums ir Dieva vārds (Logos), pats Dieva likums (Fas, lex divina), pasaules saprāts, vispār parādība, kas cilvēkiem atklāta zvaigznēs (sakne bhe norāda uz gaismu, spožumu, gr. phainō, to phainomenon). Arī tas apstāklis, ka astroloģija bij zinātne par zvaigžņu iespaidu uz visu dzīvi, sevišķi cilvēka, skaidri norāda uz vārda fātums sakaru ar zvaigžņu pasauli. LKV 5. 8342 lpp.
Arī latvjiem debesis ir grāmata ar savu zvaigznāju un zvaigžņu zelta rakstiem