Fātums (2).

2. Šis sakars kļūst vēl skaidrāks, iepazīstoties ar likteņiem (fata). Tā kā viss ir nācis no tumsas (Pāvila 12. vēstule korintiešiem, 4, 4-6), pirmās lielās mātes, tad šī tumsa (babiloniešu Tiamata) dod likteņa galdiņus saviem izredzētiem. Šie izredzētie ir dzīvnieki, nezvēri, zōdiaka zīmes (Pāvila vēst. romiešiem, I, 22) dažādā skaitā, atkarībā no skaita sistēmas (5, 8 u.t.t. līdz tagad vispārpieņemtai duodecimālai sistēmai ar tās atvasinātiem skaitļiem). Tie ir debesu alfabēta zīmējumi – burti, bieži skaitā 28 (zvaigžņu zōdiaks). Tā kā vispār ar burtiem apzīmēja zvaigznāju zvaigznes kā zōdiaka zīmes, tad arī paši zvaigznāji (fata) kļuva vārdi (Sinaiskis). Kā gaismas dēli tie ir Dieva dēli, pasaules glābēji. Tiem ir savas daļas (zōdiaka dalījumi). Šai nozīmē arī grieķu vārds eimarmena (no meros, mērs, daļa) nozīmē ne vien likteni kā mēru (moira), bet arī kā Vārdu (Logos). Pēc Hērakleita domām liktenis ir debesu substance jeb ugunīgs ķermenis, pasaules sēkla, harmonisku loku mērs, griešanās, saprāts, vārds, kas apņem visumu. Pēc Chrīsipa uzskata liktenis ir mūžīga un neizbēgama lietu sakarība, milzīga ķēde, kas savijas saistoties bezgalīgiem gredzeniem. Šie gredzeni ir kosmiskie gadi, kas rodas kā prēcesijas sekas (ap 26000 gadiem uz katru no 12 zōdiaka zīmēm), un tie sastāda debesu vēstures pamatelementus (Flamarions). Tā radies daudzgalvainā (parasti 7 vai 12 galvu) ugunspūķa – gudrā, gredzenveidīgā, vijīgā dzīvnieka tēls leģendās, pasakās, fābulās un mākslā. LKV 5. 8343. lpp.
Daudz kas no teiktā ir no latvju astroloģijas.