Debess precības.

Debess precības senlatviešu mitoloģijā ir vecs mīts, ko indoeiropiešu tautas laikam mantojušas no senās kopējās pirmtautas. Precējamā ir Saule jeb Saules meita, bet precinieku rindas ir ļoti raibas: Dieviņš, Mēness, Auseklis, Dieva dēli, Mēness dēli, Vējš un Vēja dēls, arī Pērkons un Pērkona dēls tīko pēc debesu līgavas. Pamatmīts droši vien stāstīja par Saules precībām ar Mēnesi. Dilstošā Mēness steigšanās klāt Saulei un pazušana tajā uz „3 dienām” bij šā mīta dabas pamats (baze). Dzimumu mīlestības motīvi ieskanas tiklab Dieva dēlu un Saules meitu, kā arī Mēness un Saules attiecību raksturojumos. Saule un Mēness, liekas, bij tapuši pat par precību ideālfigūrām, un viņu vārdos sauca jauno pāri precību rotaļās. (citāts no L. Ādamoviča raksta „Senlatviešu mītoloģija”, LTD, XI, Kopenhāgena, MCMLVI, 570. lpp.).