Fātums (3).

3. No minētā astroloģiskā likteņa izpratnes viedokļa var izskaidrot arī atsevišķus likteņa sieviešu tēlus klasiskā senatnē. Tas pats, kas nosaka un rēgulē gada dalījumus (daļas) un ar kuru pašu kā dalītāju (Moiragetēs) iesākas gads, ir likteņa noteicējs (Zevs vai Apollōns). Tas ir vispirms mēness vai saule, kas, parādoties katru mēnesi dažādos zvaigznājos, sadala debesis daļās (fata, moirai). Atkarībā no gada iedalījuma 3 vai 4 gada laikos bij arī 3 vai 4 galvenie likteņi. Ar zvaigžņu zōdiaka (27 (trejdeviņu; mana piezīme) zvaigznāju) dalījumu 3 daļās saistītais vecākais iedalījums dod 3 likteņa sievas. Grieķiem (Hēsoida Theog. 217, 304) tās bij: Klōtō, vērpēja, Lachesis, likteņa lēmēja un Atropos, neizbēgamā. Tās ir Nakts vai Zeva un Temīdas meitas un rada nepieciešamības stūri. Dzejnieki attēloja moiras veceņu, mākslinieki bargu jaunavu izskatā: Kloto ar vārpstu, Lachesi ar bumbu, uz kā tā atzīmēja cilvēku likteņus, un tīstokli ar likteņa lēmumiem; Atropu ar svariem un šķērēm, ar ko tā pārgrieza dzīves pavedienu, un saules pulksteni, kas rādīja nāves stundu. Šais simbolos atrodami daži norādījumi uz atsevišķām moirām kā galveniem ekliptikas punktiem. Svari – zōdiaka zīme ir rudens ekvinokcijas mēnesis, šķēres simbolizē vasaras saulgriežu zīmi (vēža šķēres). Atropa nosaka neizbēgamo saules nāvi (saules gaismas mazināšanos vasaras saulgriežos un tumsas uzvaru pār gaismu rudens ekvinokcijā). Skaidrs ir arī saules pulksteņa simbols, uz kura Atropa rāda (saules?) nāves stundu. Tas, ka Atropu simbolizēja 2 ekliptikas punktu zīmes, ir saprotams no gada dalījuma 4 daļās, ko izdara dalītājs (saule). Tāpēc vērpēja Kloto ir ziemas laika moira, kad strādāja vērpšanas darbus, g.k. tumšajās naktīs. Tā tad Lachese ir pavasara moira, kas nosaka cilvēku likteņus; tīstoklis norāda uz jauna gada sākumu. Tāpat uz gada sākumu norāda naglas iesišana (sal. ar naglas iesišanu romiešu jaunā gadā, septembrī). Romiešu parkas (Parcae) romiešu literatūras attīstības laikmetā bij grieķu moiras. Vārds Parka ir radniecīgs vārdam pars, daļa, un tam ir tāda pati nozīme kā Moirai. Varrōns atvasina vārdu Parka (pēc nozīmes) no parere, dzemdēt, radīt, un, laikam, romiešiem sākumā bijusi tikai viena Parka – cilvēku radītāja, kas visdrīzāk norāda uz pavasari kā dzīvības radītāju gada laiku, bet ja pavasarī notika ieņemšana (pavasaŗa laulības), par bērnu radītāju parku jāuzskata gada devītā vai desmitā daļa (grūtniecības periods). To apstiprina arī tas apstāklis, ka parkas saucās Nōna un Dekuma (devītā un desmitā). Divas parkas ir tāpēc, ka gŗūtniecības laiku skaitīja gan pēc zvaigžņu laika 10 mēnešus (270 vai 280 dienas), gan pēc mēness laika – 9 (270:30). Ar to pašu izskaidrojams (V. Sinaiskis) arī šo laiku tiesībās 304 dienu (pēc mēness-saules skaita) grūtniecības laiks, kas sastādīja 10 mēnešu gadu (Censorīns, Makrobijs u.c.). – Augšējie uzskati likteņa izskaidrojumā ir jauni (V. Sinaiskis). Valdošā doktrīna aplūko likteņa jautājumu neatkarīgi no jēdzienu astrālās izcelšanās, redzot liktenī tikai ētisku jēdzienu personifikāciju. Bet jāņem vērā, ka folkloras otrā attīstības pakāpē astroloģijas vietā stājas allēgorija. Sevišķi fābula ir tipisks paraugs astroloģiskā elementa (stāsti par dzīvniekiem – zōdiaka zīmēm) apvienojumam ar morālisko – pamācība (V. Sinaiskis). Vārdam fābula ir tā pati sakne (bhe), un tas ir radniecīgs vārdiem fari, fatum. LKV 5. 8344. lpp.
Te ir latvju astroloģijas pamati, tikai jāsakārto latvjiem saprotamos vārdos. Latvis nesaprot grieķu vai latīņu valodas, jo Dainu laikos tādu valodu vēl nebija.