... Pasaku pētīšanā es gribētu piespraust arī vēl no savas puses kādus novērojumus un paskaidrojumus, kuŗi vienā otrā gadījumā varētu būt vairāk piemēroti latviešu lasītāju prasībām. Vispirms nav vēl še diezgan apgaismotas vājās puses āriešu teorijā, kura latviešu rakstos ir laidusi dziļas saknes.
Kad valodnieki bija pierādījuši indoeiropiešu pirmtautas kādus kopējus mītoloģijas un kultūras pamatus. Ja varēja konstatēt kādus vārdus, kas ir meklējami pirmvalodā, tad varēja runāt arī par kādiem priekšmetiem, kuŗus pirmtauta būtu pazinusi. Vārdu etimoloģija un nozīmju maiņa deva atkal liecību par pirmtautas domāšanas veidu. Ja romiešu Jupiteram līdzīgus dievus atrada pie grieķiem un indiešiem, bet ar vairāk pārgrozītu nosaukumu arī pie citām radu tautām, tad tādu dievu būs pazinusi arī pirmtauta, kuŗa ar šo dievu būs saistījusi arī mītus un teikas. Pirmā kārtā mums nu ir jāizšķiŗ jautājums, cik liela ir tā varbūtība, ka šādas pirmatnes teikas būtu uzglabājušās līdz mūsu dienām?
Apskatot latviešu valodas vārdnīcu, mēs redzam, ka lielākā daļa tur ir pašu latviešu radītu vārdu, kuŗiem pat tuvajā leišu valodā nav pilnīgi atbilstošu piemēru. Tādu vārdu mums ir samērā maz, kas tieši būtu pārnākuši no pirmvalodas, kamēr neviens šāds vārds nav uzglabājies negrozītā veidā. Ja nu veselas pasakas tikpat viegli mums būtu uzglabājušās no pirmtautas kā atsevišķie vārdi, tad šādu vecu pasaku mums būtu diezgan maz.
Arī salīdzināmā mītoloģija met gaismu uz jautājumu par mūsu teiku un pasaku vecumu. No tiem latviešu dieviem, kuŗus mēs varam turēt par mantojumu no indoeiropiešu pirmtautas, ir minami Dievs jeb Debesstēvs, Pērkons, Dieva dēli un saules meitas. Tautas dziesmās mēs tos sastopam visus, bet pasakās tikai Dievu, kuŗš ir grūti šķiŗams no kristīga jēdziena, ievērojot vēl seno laiku mistiku. Dažas teikas gan pazīst arī Pērkonu, bet nevaram zināt, vai tās ir pareizi uzrakstītas, jo variantos viņa vietā stāv Dievs. Par Dieva dēliem un saules meitām nav man pazīstamas pat viltotas pasakas. Tā tad mītoloģija mums nedod nekādas drošas liecības, ka mūsu pasakās vēl būtu kādas atmiņas no indoeiropiešu pirmtautas. Tautas dziesmas, kā redzams, ir padotas mazākām pārgrozībām, jo viņas ir tikušas bieži dziedātas un vēl sargātas ar noteiktu ritumu un meldiju.
Arī pašas pasakas pēc sava satura, vispārīgi ņemot, nav attiecināmas uz tāliem priekšvēstures laikiem. Mēs tur pastāvīgi sastopam ķēniņus, kuŗi valda savās pilīs, kur tik pa vārtiem var tikt iekšā. Nereti ap pili iet mūris. Citas pasakas daudzina baznīcas ar torni, zvanu, altāru un kanceli. No dzirnavām tiek minētas gan sudmalas, gan vējdzirnavas. Bieži tur darbojas visādi amatnieki: kalēji, skrodeŗi, sulaiņi, pavāri, kučēri, par visām lietām zaldāti un muzikanti. Liela loma tur pieder zobeniem, atslēgām un gredzeniem, kuŗu indoeiropiešu pirmtauta vēl nevarēja pazīt. Pasaku cilvēki dzeŗ arī labprāt alu un vīnu. Daža pasaka pavisam nav domājama bez vēstulēm un skaistām bildēm. Tādu pasaku būs ļoti maz, kur šādu lietu nav, jeb kur tādas varētu atmest kā vēlāku laiku pielikumus.
Šādi fakti gan galīgi nenoliedz iespējamību, ka viena otra pasaka var mums būt mantota no indoeiropiešu pirmtautas... (Latviešu pasakas un teikas, R.1925. 25.lpp.)
Latvju astroloģijas pamatu meklējumos mēs varam pielietot tikai latvju senās liecības.
Kad valodnieki bija pierādījuši indoeiropiešu pirmtautas kādus kopējus mītoloģijas un kultūras pamatus. Ja varēja konstatēt kādus vārdus, kas ir meklējami pirmvalodā, tad varēja runāt arī par kādiem priekšmetiem, kuŗus pirmtauta būtu pazinusi. Vārdu etimoloģija un nozīmju maiņa deva atkal liecību par pirmtautas domāšanas veidu. Ja romiešu Jupiteram līdzīgus dievus atrada pie grieķiem un indiešiem, bet ar vairāk pārgrozītu nosaukumu arī pie citām radu tautām, tad tādu dievu būs pazinusi arī pirmtauta, kuŗa ar šo dievu būs saistījusi arī mītus un teikas. Pirmā kārtā mums nu ir jāizšķiŗ jautājums, cik liela ir tā varbūtība, ka šādas pirmatnes teikas būtu uzglabājušās līdz mūsu dienām?
Apskatot latviešu valodas vārdnīcu, mēs redzam, ka lielākā daļa tur ir pašu latviešu radītu vārdu, kuŗiem pat tuvajā leišu valodā nav pilnīgi atbilstošu piemēru. Tādu vārdu mums ir samērā maz, kas tieši būtu pārnākuši no pirmvalodas, kamēr neviens šāds vārds nav uzglabājies negrozītā veidā. Ja nu veselas pasakas tikpat viegli mums būtu uzglabājušās no pirmtautas kā atsevišķie vārdi, tad šādu vecu pasaku mums būtu diezgan maz.
Arī salīdzināmā mītoloģija met gaismu uz jautājumu par mūsu teiku un pasaku vecumu. No tiem latviešu dieviem, kuŗus mēs varam turēt par mantojumu no indoeiropiešu pirmtautas, ir minami Dievs jeb Debesstēvs, Pērkons, Dieva dēli un saules meitas. Tautas dziesmās mēs tos sastopam visus, bet pasakās tikai Dievu, kuŗš ir grūti šķiŗams no kristīga jēdziena, ievērojot vēl seno laiku mistiku. Dažas teikas gan pazīst arī Pērkonu, bet nevaram zināt, vai tās ir pareizi uzrakstītas, jo variantos viņa vietā stāv Dievs. Par Dieva dēliem un saules meitām nav man pazīstamas pat viltotas pasakas. Tā tad mītoloģija mums nedod nekādas drošas liecības, ka mūsu pasakās vēl būtu kādas atmiņas no indoeiropiešu pirmtautas. Tautas dziesmas, kā redzams, ir padotas mazākām pārgrozībām, jo viņas ir tikušas bieži dziedātas un vēl sargātas ar noteiktu ritumu un meldiju.
Arī pašas pasakas pēc sava satura, vispārīgi ņemot, nav attiecināmas uz tāliem priekšvēstures laikiem. Mēs tur pastāvīgi sastopam ķēniņus, kuŗi valda savās pilīs, kur tik pa vārtiem var tikt iekšā. Nereti ap pili iet mūris. Citas pasakas daudzina baznīcas ar torni, zvanu, altāru un kanceli. No dzirnavām tiek minētas gan sudmalas, gan vējdzirnavas. Bieži tur darbojas visādi amatnieki: kalēji, skrodeŗi, sulaiņi, pavāri, kučēri, par visām lietām zaldāti un muzikanti. Liela loma tur pieder zobeniem, atslēgām un gredzeniem, kuŗu indoeiropiešu pirmtauta vēl nevarēja pazīt. Pasaku cilvēki dzeŗ arī labprāt alu un vīnu. Daža pasaka pavisam nav domājama bez vēstulēm un skaistām bildēm. Tādu pasaku būs ļoti maz, kur šādu lietu nav, jeb kur tādas varētu atmest kā vēlāku laiku pielikumus.
Šādi fakti gan galīgi nenoliedz iespējamību, ka viena otra pasaka var mums būt mantota no indoeiropiešu pirmtautas... (Latviešu pasakas un teikas, R.1925. 25.lpp.)
Latvju astroloģijas pamatu meklējumos mēs varam pielietot tikai latvju senās liecības.
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru