Dzidrā vakarā vērosim saulrietu jūras malā. Varbūt izdosies ieraudzīt zaļo staru. Visa uzmanība jāpievērš apvāršņa tai vietai, kur tikko kā rietēja Saule. Zaļais stars reizēm ļoti labos laika apstākļos redzams pēc saulrieta virs apvāršņa. Kādu laiku koncentrēti vērojot kādu vietu, apkārtne un apvārsnis šķietami izgaist. Šādos brīžos mēs kā meditācijā pielietojam koncentrētu skatienu. Pārslēgsim savu redzi no koncentrēta, fiksēta skatiena uz panorāmas redzi, skatienu nekur nefiksējot un galvu nepagrozot. Ar panorāmas redzi mēs vienlaikus un vienādi redzam ar visu redzes lauku gandrīz 180 grādu plašumā.
Līdzīgu vingrinājumu apraksta Karloss Kastaneda grāmatā „Pasakas par spēku”: „Mūsu pazīšanās sākumā dons Huans ieteica man... ilgāku laiku staigāt ar nefokusētām acīm, pielietojot tikai sānu redzi. Viņš apgalvoja, ka ja notur nefokusētu skatienu punktā nedaudz virs apvāršņa, tad iegūst gandrīz 180 grādu plašu skatu. Viņš uzstāja, ka šis vingrinājums ir vienīgais paņēmiens kā apturēt iekšējo dialogu... Tad pat es sapratu, ka apturēt iekšējo dialogu – tas nav vienkārši apturēt vārdus, ko sakām paši sev. Viss manas domāšanas process apstājās, un es jutos it kā lidinātos...”. Katram pašam nepieciešams apturēt savu iekšējo dialogu.
Īpašu uzmanību pievērsīsim tam, ka mūsu „pārpildināšanās ar informāciju” ir saistīta ar acīm. 90% no ienākošiem sajūtu signāliem cilvēks saņem ar acīm caur redzes kanālu. Ar acīm mēs domājam, atceramies, iztēlojamies, novērtējam, meklējam izeju, pieņemam lēmumus... Dons Huans neuzstāja uz 'punkta vērošanu' kā meditācijā vai uz skatiena klaiņošanu – virzīšanu pa baltu sienu, kā praktizē budistu klosteros. Ir nepieciešams savienot divus praktiskus paņēmienus: uztvert, bet neapdomāt lielus uztveres apjomus un līdz iespējamam minimumam samazināt acu automātisko kustību.
Mums ir dabiski dota iespēja pasauli skatīt dažādi – vai nu ar asu, koncentrētu skatienu uz kādu noteiktu vietu vai lietu, vai arī ar panorāmas redzi (sānu redzi), skatienu nekur nekoncentrējot. Mums nav iemācīts, kad un kā šīs abas redzes lietot un tā mūsu asās redzes fokusa punkts visbiežāk haotiski (kā Brauna kustībā) lēkā no „vietas uz lietu” kā pagadās un arī redz to, kas pagadās. Rezultatā mēs sirgstam ar nevajadzīgu iekšējo dialogu.
Līdzīgu vingrinājumu apraksta Karloss Kastaneda grāmatā „Pasakas par spēku”: „Mūsu pazīšanās sākumā dons Huans ieteica man... ilgāku laiku staigāt ar nefokusētām acīm, pielietojot tikai sānu redzi. Viņš apgalvoja, ka ja notur nefokusētu skatienu punktā nedaudz virs apvāršņa, tad iegūst gandrīz 180 grādu plašu skatu. Viņš uzstāja, ka šis vingrinājums ir vienīgais paņēmiens kā apturēt iekšējo dialogu... Tad pat es sapratu, ka apturēt iekšējo dialogu – tas nav vienkārši apturēt vārdus, ko sakām paši sev. Viss manas domāšanas process apstājās, un es jutos it kā lidinātos...”. Katram pašam nepieciešams apturēt savu iekšējo dialogu.
Īpašu uzmanību pievērsīsim tam, ka mūsu „pārpildināšanās ar informāciju” ir saistīta ar acīm. 90% no ienākošiem sajūtu signāliem cilvēks saņem ar acīm caur redzes kanālu. Ar acīm mēs domājam, atceramies, iztēlojamies, novērtējam, meklējam izeju, pieņemam lēmumus... Dons Huans neuzstāja uz 'punkta vērošanu' kā meditācijā vai uz skatiena klaiņošanu – virzīšanu pa baltu sienu, kā praktizē budistu klosteros. Ir nepieciešams savienot divus praktiskus paņēmienus: uztvert, bet neapdomāt lielus uztveres apjomus un līdz iespējamam minimumam samazināt acu automātisko kustību.
Mums ir dabiski dota iespēja pasauli skatīt dažādi – vai nu ar asu, koncentrētu skatienu uz kādu noteiktu vietu vai lietu, vai arī ar panorāmas redzi (sānu redzi), skatienu nekur nekoncentrējot. Mums nav iemācīts, kad un kā šīs abas redzes lietot un tā mūsu asās redzes fokusa punkts visbiežāk haotiski (kā Brauna kustībā) lēkā no „vietas uz lietu” kā pagadās un arī redz to, kas pagadās. Rezultatā mēs sirgstam ar nevajadzīgu iekšējo dialogu.
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru