Laiks ir telpas dvēsele.

Mēs dzīvojam telpā un laikā. Ārpus laiktelpas būt šai pasaulē neizdosies. Telpai ir 3 koordinātes, laiktelpai 4. Laikā un telpā ir jāorientējas. Lai norunātu tikšanos, ir jānosaka tikšanās vieta telpā un tikšanās laiks. Ar telpu vienkāršāk; novelkam 3 koordinātu asis un telpā var orientēties; lai gan telpai ir arī citi skaidrojumi. Laikam ir daudz skaidrojumu – laika ass, bioloģiskais, psiholoģiskais laiks, efemerīdu laiks, vietas laiks, vietējais laiks, Saules laiks, zvaigžņu laiks un vēl daudzi citi laiki. Laiks jurisprudencē ir pavisam kas cits nekā laiks ķīmijā. Visi šie laiki savā ziņā ir patiesi. Taču pat pasaulslavenais laiktelpas fiziķis Stīvens Hokings savā darbā „Īsi par laika vēsturi” atzīst, ka nav iespējams iztēloties četrdimensiju laiktelpu un ir diezgan grūti iztēloties pat trīsdimensiju telpu. Laiktelpu var aplūkot kā dzīvu būtni. Laiks ir telpas dvēsele un telpa ir laika miesa. No šāda viedokļa mums katram un katrai dzīvai būtnei ir savs laiks un sava telpa. Ne Dievam, ne dvēselei nav piemērojamas gramatiskā laika kategorijas. Nesakām taču`Dievs bija` vai `Dievs būs`. Dievs vienkārši Ir. Arī Dvēsele vienkārši Ir. Dvēsele nebija un nebūs. Šādu viedokli var attiecināt arī uz Laiku.