Zvaigžņu pielūdzēji.

Kosoks uzskatīja, ka taisnes rādījušas ne tikai Saules un Mēness, bet arī zvaigžņu un zvaigznāju kustību. Senajā Peru zvaigznāju vidū goda vieta bija Plejādām (latvju Sietiņš), kas – nudien saistoši, vai ne? – saulgriežu dienā šajos platuma grādos parādoties turpat, kur Saule. Mēness, Saule, Plejādas, vēl citas zvaigznes un to kopas... Paraudzīsimies arī mēs uz naksnīgajām debesīm! Kā uz melna samta tur trīsuļo tūkstošiem, miljoniem zvaigžņu. Daudzām senie indiāņi droši vien piešķīruši ārkārtēju nozīmi. Nez vai mēs tagad vairs spēsim atklāt visas tās zvaigznes, kas figurēja pasaulē plašākās brīvdabas „galerijas” radītāju astronomiskajos un, šķiet, arī reliģiskajos priekšstatos. Nav šaubu, ka Naskas taisnes neataino tikai Saules, Mēness un Plejādu ceļus, bet arī citu zvaigžņu un zvaigznāju stāvokli un kustību. Kaut vai viens piemērs: vismazāk izdevusies figūra Naskas pampā – pērtiķis ar nepareizo pirkstu skaitu – laikam ir senperuāņu izpratnē atveidots zvaigznājs, ko „galerijas” radītāji, šķiet, saistījuši ar vasaras saulgriežiem (dažās senajās Mezopotāmijas kultūrās saulgriežu diena bija „sajūgta” ar Vēža zvaigznāju). Arī leguānas, kolibri un jūras ērgļi, kā rādās, simbolizē zvaigznes un zvaigžņu kopas. Taču dienvidperuāņu zodiaka zīmju atšifrēšana ir uzdevums, kas gaida nākamās peruānistu paaudzes. Uzdevums nevis vienas vai dažiem entuziastiem ,bet pētnieku kolektīviem, kam cīniņā ar Naskas pampas noslēpumiem talkā nāk vismodernākie līdzekļi...
(M.Stingls, „Zvaigžņu pielūdzēji”, „Zinātne”, Rīga, 1986. 96.lpp.).

Kalendāra pielūdzēji.

Šo jautājumu... uzdeva vīrs, kurš „galeriju” Peru dienvidos atklāja no jauna... arheologs, matemātiķis, vēsturnieks un mūziķis profesors Kosoks. Profesors bija iemīļojis Naskas pampu un labprāt tur pastaigājās, saulei rietot, kad sarkanīgi ietonētais tuksnesis izskatās vispievilcīgāk. Un kādā no vakara klejojumiem tas arī notika: gluži kā apburts vērodams beidzamos saules atspulgus, profesors pamanīja, ka pēdējais stars precīzi ieguļas vienā no taisnēm, ko zinātājs var saskatīt arī no zemes. Stars vārda pilnā nozīmē tajā iekrita!
Kosoks pēkšņi iedomājās – šodien taču ir 22. jūnijs. Ziemas saulgriežu diena te, dienvidos. Būdams vēsturnieks, viņš zināja, ka senās kultūrtautas saulgriežiem piešķīra izcilu nozīmi. Kāpēc tā nevarētu būt arī pirmsinku Peru? Lūk, tā šajā dienā pēdējais saules stars pirmo reizi izgaismoja Naskas attēlu noslēpumu. Pēc Kosoka domām „galerija” tās autoriem bija kalendārs vai kas tamlīdzīgs – katrā ziņā kaut kādā sakarā ar ziemas un vasaras saulgriežiem. Nemitīgos novērojumos šo ģeniālo domu jau vairāk nekā 25 gadus pārbauda viņa darba turpinātāja vācu profesore Reihe... ilgos pētījumos ir sakrāti pierādījumi, ka vismaz līnijas – bet varbūt arī figūras?”- nudien saistītas ar abiem saulgriežiem. Īpaši ar vasaras saulstāvjiem, kas Peru iestājas 22.decembrī.
Kad saulgrieži ir garām, šī tuksnesīgā novada ļaudis sāk saņemt vērtīgāko no dabas veltēm, kādu vien viņi pazīst – ūdeni. Veldzi, kas dāvā dzīvību indiāņu ciematiem pie Riogrande de Naskas un tās pietekām. Kas zina, varbūt tieši saulgriežu dienā šo zīmējumu radītājiem sākās jaunais gads?
Reihes jaunkundze atradusi daudzas līnijas, kas ir ciešā sakarā ar saulstāvjiem. Piemēram, 2 paralēlas taisnes – viena 800m, otra 420m gara. Pirmajā ir precīzi gūlies pēdējais stars vasaras saulgriežos starp m.ē. 4-9.gs. (tātad laikā, kad „galerija” tika veidota), otrajā – starp 8-14.gs.. Līnijas ir ideāli taisnas. Maksimālā novirze nepārsniedz 5cm – šādā gigantiskā saules observatorijā to var droši atļauties. Tik tiešām fantastiska precizitāte!
Acīmredzot ar saulgriežiem ir saistītas arī vairākas dzīvnieku figūras. Piemēram, dīvaina putna knābis un gandrīz 100m garais kakls neapšaubāmi ir vērsts uz saullēkta punktu ziemas saulstāvjos jūnijā. No cita putna knābja aizsākas virkne līniju, un viena no tām precīzi norāda Saules lēkta vietu 21.decembrī – Peru vasaras saulgriežos. Nekļūdīgai Saules lēkta noteikšanai bija milzīga nozīme lauku darbos, no tā bija atkarīgs viss šejienes indiāņu lauksaimniecības cikls.
Saulstāvjiem, tāpat kā vasaras un ziemas (?) ekvinokcijām(?){tulka kļūda}, izcila loma bija arī citu ārpuseiropas kultūrtautu dzīvē. Šīs grāmatas autors savos ceļojumos pa Okeāniju, piemēram, vispusīgi apsekojis senu akmens pieminekli, sauktu par Haamongu, kas atrodas Tongatapas salā Tongas karalistē Polinēzijā. Pētījumi nešaubīgi apliecināja, ka piemineklis kalpojis senajiem polinēziešiem precīzai saulgriežu noteikšanai un rādījis, kad Tongatapā jāķeras pie lauku darbiem. Līdzīgs uzdevums varēja būt arī „lielākajai astronomijas grāmatā pasaulē”, kā profesors Kosoks nosauca Naskas „galeriju”. Taču Kosoks minējis arī citas iespējamās funkcijas. Zīmējumi varēja norādīt arī Mēness lēkta un rieta vietu un laiku. Analoģiskā senobservatorijā – Stounhendžā – akmeņi acīm redzami orientēti uz Mēnesi. Taču Mēness kults bija stipri izkopts arī daudzajām senajām Peru kultūrām! Iespējams, ka arī Naskas estaquena – šī peruāņu „koka Stounhendža” – patiesi bijusi saistīta ar kalendāra pielūgsmi un it sevišķi ar Mēness gaitu. (M.Stingls, „Zvaigžņu pielūdzēji”, „Zinātne”, Rīga, 1986. 94.lpp.).
P.S. Saulgrieži ir Laika precīzākais un stabīlākais brīdis uz zemeslodes. Saulgriežus nekādi un nekur nevar izmainīt. Kalendārus un astroloģiju var tikai piemērot saulgriežiem.

Uz pasaules malu.

Debesis ir liela zeme. Tajā zemē ir daudz caurumu. Mēs šos caurumus saucam par zvaigznēm. Debesu zemē dzīvo Pana [Sieviete tur augšā] jeb Tapazuma Inua [Tas, kas valda augšā, Tas, kam pieder viss augšā]. Ir tāds visvarens gars, un Anatkuts domā, ka tā ir sieviete. Pie viņas aiziet mirušo dvēseles. Dažreiz, kad daudzi mirst, tur augšā ir arī cilvēki. Ja debesu zemē kaut ko izlej, tas iztek laukā caur zvaigznēm un kļūst par lietu vai sniegu. Panas miteklī mirušo dvēseles atdzimst, un Mēness tās nones atpakaļ uz zemi. Kad Mēness nav un to nevar redzēt debesīs, tas ir tāpēc, ka viņš ir aizņemts, palīdzot Panai nogādāt dvēseles uz zemi. Dažas kļūst atkal par cilvēkiem, citas par dzīvniekiem, par visvisādiem zvēriem. Un tā dzīvība turpinās bezgalīgi... [Padlermiutu mīts; Rasmussen K. Op.]. (Pols A. Džonsgārds, „Ziemeļvēja dziesma”, „Zinātne”, Rīga, 1981. 103.lpp.).
P.S. Starp citu, te var nojaust arī astroloģijas saites ar meteoroģiju.

Saule pazūd.

Rudens. Saule ar katru nedēļu slīgst zemāk. Pie baltā Kangeka kalna pāri piekrastes ledum ... akvareļkrāsu plūdumā slīd sarkans disks. Uz ilgu laiku pazūdošās Saules pēdējā atblāzma. Pulksten vienpadsmitos un 5 minūtēs Saule parādās klints virsotnē un, gabaliņu paripojusi gandrīz gar pašu apvāršņa malu, pēc dažām stundām noriet. Kādu laiciņu, kamēr vēl ir nokrēslas gaisma, apvārsni ietver sarkani, violeti un oranži stari. Tie rada dīvainas ēnas, kas vēl dažas stundas atdzīvina sniegiem klāto zemi.
Bālajā dienas gaismā, kas tagad apspīd ainavu, saceļas ziemas vējš un veido mirdzošas takas kalnu nogāzēs.
Mani apciemo Ulipaluks... Viņš runā un runā... Viņš tagad patiešām jūtas labi. Atkal viņš ņem mani aiz rokas!
– Vai tas var būt, ka tu, krasluna, zini, kāpēc pazūd Saule? Un zvaigznes, Lielais Briedis (Lielie Greizie Rati), Nalagssartok (Venēra), Agssouk – lielā un mazā, visas šīs zvaigznes, kas 4 mēnešus mirdzēs kā dienu, tā nakti!
Nenoteikti pamāju ar roku.
– Es, gluži muļķis eskimoss, kāds nu esmu, tev to paskaidrošu.
Viņš paņem lielu apaļu akmeni.
– Šis baltais akmens, – viņš paceļ to man pie acīm, – būs Mēness.
Viņš noliek akmeni zemē.
– Pagrūd to tā... labi. Pagaidi... Tas ir tā. Kad Saule ir te, mēs to vairs neredzam. Tad ir auksti. Bet, kad Saule ir tur, o, tad ir pavisam citādi!
Viņa strupie pirksti veikli pārbīda akmeņus. Saule, zvaigznes... Visums kustas.
– Vai redzi šo zvaigzni?
Viņam rokā ir mugurkaula skriemelis...
– Vai redzi to te un to tur?
Haotisks kosmoss paveras pie mūsu kājām. Četrrāpus grozāmies pa pludmali kā dievi starp spīdekļiem.
Eskimoss mani uzlūko mirdzošām acīm. Viņš stāv manā priekšā, gaidīdams spriedumu.
Tā viss ir, vai ne?
Varu jums apgalvot: viņiem vienmēr ir taisnība... (Žans Malorī, „Tules pēdējie karaļi”, „Zinātne”, Rīga, 1977. 66.lpp.).
P.S. Te attēlotā aina ir netālu no vistālāk ziemeļos esošās cilvēku apmetnes Etas, Grenlandē. Latvijā tā nav. Taču varam pamācīties, kā debesis var saprast.

18.01.2010. Jupiters pāriet Zivīs.

Vairāk nekā gadu Jupiters bija Ūdensvīrā un šodien pāriet savā zīmē Zivīs. Ūdensvīrs jau tukšs nepaliek. Šodien no Mežāža Ūdensvīrā pāriet Venēra. Kas var būt vēl labāk?

Arheoloģiskās liecības.

Akmens laikmeta izrakumos Baltijas jūras zemju teritorijās ir atrasti ļoti daudz gravējumu uz kaula un raga rīkiem, kas izpildīti punktveida tehnikā; precīzi un sīki punktveida iedziļinājumi gravēti ar krama urbjiem. Ir atzīts, ka mezolītā (vidējā akmens laikmetā) laika skaitīšanai izmantoja astronomiskus novērojumus, kas tika arī fiksēti. Senie cilvēki lieliski orientējās debess ķermeņu kustībā. Astronomisko zināšanu uzplaukuma laiks ir raksturīgs tieši mednieku, zvejnieku un savācēju kopienām mezolītā, jo tā bija pirmā nepieciešamība. Dodoties ceļā, vadījās pēc zvaigznēm. Orientēšanās bez zvaigžņu kustību zināšanām nebija iespējama. Katram cilvēkam bija jāpārzin debesu jums. Šīs zināšanas bija ikvienam, jo ceļā bieži vien devās pa vienam un apkārtnē jāorientējas precīzi. Mūsdienās šo zināšanu pamatus pārvalda astronomi un cilvēkiem saprotamā valodā iztulko astrologi. Tajos senajos laikos ja apmaldījies, padoma nebija kam prasīt un pareizā atbilde vienmēr bija jāatrod katram pašam.
Punktveida gravējumi uz mezolīta ikdienā un svētkos lietotajiem kaula un raga rīkiem var nozīmēt daudz vairāk, nekā mūsdienu cilvēks vispār spēj iedomāties. Savācēju sabiedrības laiku zināšanas ir nepieciešamas arī mūsdienās, piemēram, ja dzērveņu purvā vai sēņu mežā piemetas vadātājs; vācot ārstniecības augus ir jāatbild uz jautājumu: „Vai laiks ir tam piemērots?”. Mūsdienu informācijas džungļos orientēšanās principi ir tādi paši kā mezolīta laikmeta mežos.

Lauskis un Lauska.

Sala personificējums ziemā, kad pēc saules spīdēšanas naktī stipri salst; no sala tad sprāgst sevišķi sētas vabas, no kurām ar stipru troksni atplīst šķembelītes; tad saka, ka lausks speŗ. Salā sprēgā un plīst sausie koki, lubu jumti, mājas pakšķi, ledus. Tad saka, ka lausks staigā apkārt un šur tur kapā ar dimanta cirvīšiem. Kad lausks speŗ, bērniem stāsta, ka viņš cirvīšus sviež gar pakšķiem vai gar sētu. Lai cirvīšus atrastu, lauskam speŗot jāapskrien ap māju 3 reiz basām kājām. Ziemā bērnus brīdina neiet aukstā laikā ārā, jo kad tos ieraugot lauska puika, kas esot mazs vīriņš ar sarkanu cepurīti un pa dienu dzīvojot akās vai dīķos, viņš skrienot tiem virsū un sitot ar pātadziņu. (LKV 22647).
Latvju vārdam ‘lausks’ ir saistība ar ziemas laiku un tātad tam noteikti ir sava vieta arī latvju astroloģijā.
Dainu skapī lauska nav. Lauva ir tikai vienā dainā. Toties „Latviešu tautas ticējumos” Lauva ir minēta četros škirkļos, bet Lauskis un Lauska deviņos:
16666. Lauskas esot dzīvi gari, kas aukstā laikā troksni taisot. Viens vecītis esot reiz tādu lausku noķēris.
16667. Ja dzird salā ledu, kokus vai ko citu no aukstuma plīstam, tad saka, ka tur sitot lauska puika ar pātadziņu. Ja ir ļoti stiprs sals, tad strādā pats vecais lausks.
16668. Stiprā salā lausks cirvīšus met.
16669. Kad ziemā stipri salstot, sāk ēkās un sētās koki sprakšēt, tad saka: „Cirīšus met”.
16670. Kad ziemā no liela aukstuma sāk lauskis spert sētās un ēkas pakšos, tad pēc trim dienām būs atlaida.
16671. Kad lauskis speŗ, tad būs mīksts laiks.
16672. Ja ziemā stipri lausks lauž (Dievs svaida cirvīšus, sals sprēgā) – gaidāms atkusnis.
16673. Kad lauskis speŗ, tad bērniem stāsta, ka lauskis cirīšus sviež gar pakšiem, vai gar sētu.
16674. Salainā laikā ja lauskis speŗ, - laiks atlaižas.
Un tā raugi, Lauska latvjiem ir kas vairāk, nekā lauva.

Astroloģijas pirmsākumi.

Sensenos laikos cilvēks lielāko dzīves daļu pavadīja zem klajas debess. Senā cilvēka dvēselē debesis bija bezgalīga un mainīga augstākā pasaule: Saules svelme mijās ar Mēness un zvaigžņu nakts vēsumu, reizēm mākoņos spēra zibens, ducināja pērkons, pēc pērkona zaigoja varavīksne... Debesis bija vienmēr mainīgas, taču debesu likumības nemainīgas – cilvēks debesu likumos neko nevarēja grozīt. Debesis bija vienmēr esošs jums pāri pasaulei un cilvēks ar skatienu augšup vērsās pēc padoma.
Senais cilvēks nepieļāva nejaušības; visu, kas notika debesīs izprata kā mērķtiecīgu spēku izraisītu. Visam, ko bija grūti izskaidrot ar pieredzi, tika atrasta noteikta vieta, tika dots vārds un attiecināti noteikti rituāli. Pievēršot uzmanību debesīm senais cilvēks jutās aizsargāts un drošībā.
Zvaigznes skaidrās tumšās debesīs ir īstie astroloģijas pamatlicēji. Lai gan zvaigžņu loma bija un ir šķietami pasīva, tās nodrošināja pamatu – fonu kustīgo debess ķermeņu mijiedarbībai. Arī mūsdienās mēs dabiski apzināmies Saules un Mēness ietekmi uz visu dzīvo. Mūsu senajēm senčiem šī ietekme varēja būt vēl lielāka un mistiskāka. Saule sildīja vai arī izgaisa ziemas salā, diena mijās ar nakti, pilnmēness naktis bija gaišas, ja Mēness nebija – tumšas. Senais cilvēks dabiski sajuta dabas procesu dabiskās izmaiņas un centās izskaidrot Visumu.
Senie cilvēki bija ļoti vērīgi un noteikti bija ievērojuši piecu „ātro zvaigžņu” jeb planētu relatīvi straujo kustību pa zvaigžņoto debess jumu. Tās dēvēja dažādi gan par „ceļiniekiem” gan „kazām” gan „zirgiem” u.c. Divas no tām un ko mēs tagad saucam par Merkūru un Venēru nekad no Saules pārāk neattālinājās un ar to atšķīrās no pārējām trijām, kuras varēja būt jebkurā Saules Takas vietā. Tāpēc un arī lielā spožuma dēļ Latvji Venēru dēvē par Ausekli vai Rietekli. Planētas ne tikai vēroja, bet arī izskaidroja, ar laiku skaidrojumi uzkrājās un izveidoja astroloģijas mācības pamatu.

Zvaigznes un planētas.

Planētas iezīmē katrā horoskopā, bet zvaigznes ne visos. Dainās ir otrādi. Vārds ‘planēta’ Dainu skapī nav (vienīgi Auseklītis ir). Turpretī zvaigznes ir apdainotas 161 dainā.

Pastarīte.

Pastarīte vai pastarītis latvjiem ir jaunākais bērns ģimenē. Taču šī vārda tulkojums norāda uz zvaigznēm: pa – pie, star – zvaigzne, tātad uz Visuma simboliku. Ir dainas, kas daino par vienu nozīmi, un ir dainas, kas par otru.

Pērkoņam trīs meitiņas, visas trīs saderētas: Viena Dieva dēliņam, otra rīta Ausekļam, Tā trešā, pastarīte, pašam Saules stūrmaņam. LD 33890

Mēnestiņš, kara vīrs, dienu, nakti laiviņā; Saules meita pastarīte, zēģelīšu audējiņa. LD 33849

Upmalā ievas zied, pastarīte ziedus lauž. Pēc ziediem sniedzoties, Nokrīt zīļu vainadziņš... LD 33625

Kļūda enciklopēdijā.

„Jaunā laikmeta enciklopēdijā” Dž.M.Tompsons, Zvaigzne ABC(~1999.), ievada 10. lpp. kreisajā augšējā stūri lasām: HRONOLOĢIJA. 10500. g.pmē. Iepriekšējais Ūdensvīra laikmets; Gīzā izveidota sfinksa. Labojam kļūdu; iepriekšējais Ūdensvīra laikmets bija pirms precesijas cikla 25920 gadiem. Arī no atvēruma konteksta ir skaidrs, ka te ir runa tieši par precesijas ciklu. Tātad te ir runa nevis par Ūdensvīra laikmetu, bet par Ūdensvīra laikmetam zodiakāli diametrāli pretējo Lauvas laikmetu. Ūdensvīra laikmetus un Lauvas laikmetus šķir ~13000 gadi! Secinājums: Pirms lasām kādu grāmatu, ir jāizlabo kļūdas un tikai tad grāmatu var sākt lasīt.

Trejdeviņi. Saules Takas dalījums.

Mūsdienu astroloģija zodiaku dala 12 zodiaka zīmēs. Latviešu senkultūras liecībās nav skaitļu, kas beidzas ar -padsmit, nav arī 12. Cik daļās latvji dalīja Saules Taku, ja zodiaku var dalīt ne tikai 12 daļās? Ir 13 zodiaka zvaigznāji. Austrumu zemēs lieto zodiaka dalījumu 28 (arī 27 jeb trejdeviņos) zvaigznājos jeb Mēness namos; ir 360 Sabiana simboli un daudzi citi zodiaka dalījumi. Senatnē laiku un telpu nosacīti dalīja 8 daļās.
Latviešu folkloras tradicijā ir trīs sakrāli nozīmīgākie skaitļi – 3, 9 un trejdeviņi. Latvjiem nebija Visuma jēdziena un to, ko mūsdienās mēs saucam par Visumu, tika izprasts kā vairāku pasauļu kopums, ko izsaka ar skaitli 9. Atkarībā no konteksta, latvji ar skaitli trejdeviņi varēja apzīmēt gadu (9.9.9=729; (365dienas +364naktis)), mēnesi (3.9=27), mēnešu skaitu gadā (3+9=12) un arī ko citu. No šāda viedokļa senie latvji gadu varēja dalīt trejdeviņos (12) mēnešos un Saules Taku (zodiaku) trejdeviņās (12) daļās.
Latvju senkultūras liecībās skaitlim 9 ir izteikta auglības simbolika un visticamāk tāpēc, ka cilvēka augļa iznēsāšanas ilgums mātes miesās ir 9 mēneši. Cik gadā ir mēnešu, ja šis ilgums ir 9 mēneši? Protams, ka trejdeviņi (3+9=12). Var atrast arī citas liecības un iespējams arī pretargumentus. Te vēl atcerēsimies, ka četri trejdeviņi (2.2.3.3.3=108) ir senais Visuma skaitlis.

Ziedi, ziedi, zemenīte, ne tev vien balti ziedi; Bij manā pūriņā, trejdeviņi balti ziedi. LD 7842;

Brīnumiem es izaugu, viena meita māmiņai; Brīnumiem man sajāja, trejdeviņi precenieki. LD 14193;

Līdzat, meitas, man dziedāt, es ievešu puķītēs; Viena puķe, trīs lapiņas, trejdeviņi ziedi zied. LD 32387.

Bute horoskopā.

Zivis pārvalda Ūdeni. Butes arī pārvalda Ūdeni, bet meistarīgāk, kā zivis, pārvalda Ūdens robežu ar Zemi. Horoskopijā ir būtiski jautājumi, kam atbildi rod tikai uz Zemes un Ūdens stihiju robežas, taču zodiakā šādas robežas nav - zodiaka Zemes zīmes robežojas tikai ar Uguns un Gaisa zīmēm. Zodiaka Zemes zīmes ar Ūdens zīmēm nesaskaras. Katrā horoskopā Zemes-Ūdens robežu var atrast tikai starp horoskopa mājām (horoskopa mājas ir Zemes dalījums 12 daļās) un starp zodiaka Ūdens zīmēm. Vēl precīzāk, horoskopa māju dalījuma Zemes zīmēm atbilstošās mājas var robežoties ar zodiaka Ūdens zīmēm (vai arī otrādi) un var arī nerobežoties; šī robeža katrā horoskopā būs savādāka, bet vienmēr precīzi nosakāma.
Definēsim: Horoskopa 2., 6. un 10. māju (jeb zodiaka Zemes zīmēm atbilstošo māju) robežu ar zodiaka Ūdens zīmēm (Vēzis, Bite, Zivis) sauc par Buti. Tieši Bute ir tas simbols, kas horoskopā vieno Zemi ar Ūdeni, tomēr Zemes-Ūdens robeža jeb Bute ir ne visos horoskopos un ne vienāda. Piem., salīdzināsim dažus horoskopus, kas atrodami pasaules valstu horoskopu enciklopēdijā („The Book of World Horoscopes” by Nicholas Campion, The Aquarian Press, 1988). Igaunijas horoskopā Zemes-Ūdens robeža jeb Bute ir 60 grādu gara, Latvijas horoskopā 24, bet Lietuvas horoskopā tik 3 grādu gara. Skaitļu attiecība 60:24:3 pati par sevi vien ir iespaidīga, un pietiekami precīzi raksturo Baltijas valstu jūras robežu (Zemes-Ūdens robežu) garumu attiecību! Igaunijai ar tās salām tā, protams, ir visgarākā, bet Lietuvai visīsākā. Islandei kā salas valstij, Bute ir 66 grādu gara, garāka, kā Igaunijai. Dānijai kā pussalas valstij, Bute ir 51 grādu gara, īsāka, kā Igaunijai. Peru, kur Naskas tuksnesī gandrīz nekad nelīst, Butes nav. Butes maksimālais garums horoskopā var būt 90 grādu. Protams, ne vienmēr šie skaitļi norādīs uz jūras robežu; tie var atklāt arī kādas citas nozīmes horoskopā.

Dome. Veltu klaida. Veltaine. (29)

Viņu pilsētas vāks: Demmin, sakne ir radniecīga skitu lietus dieva vākam: tami.masadas (debesu, mākoņu mīzada), jo no vārda: masadas, ir atvasināti vārdi: moist, ang(mitrs) un mīzt, kas toreizējā valodā nebija nekrietns vārds. No vārda: tami, ir atvasināti vārdi: tuman, rus(migla), dūmai, lei(dūmi), dym, pol(dūmi), tumsas, lei(tumšs) un temny, rus(tumšs). Kā vāks: S.kytēs, hel(s.kiti), ir rakstīts ar t tā vāks: Tami.masadas, sky(Nep.tunus =debesu ūdens), ir rakstīts ar `t` helēņu rakstības gaumē. Šis vāks: Tami (debeši), pieder lūpeņu virknei pie kās pieder arī Nep.tunus, lat(Debesu ūdens), re: Debesys, lei(debess)> Dievas, lei(Dievs)> Tami.masadas, sky(Nep.tuns)> Demmin, vel(Domiņa)> Nemunas, lei(Nemuna); Tami.masadas, sky(Nep.tuns)> daimōn, hel(dievišķs)> doms, let(baznīca)> domus, lat(nams)> namas, lei(nams); Debesys, lei(debess)> neba, bul(debess)> nebula, lat(zvaigžņājs)> Nep.tunus, lat(Debesu ūdens).
Šī sena locīšana no poguļas: D(t,d) uz N( ,n), vijas viscauri šai sekmei. Vārds: .tune(ūdens) sīkāki ir terzēts, sakarā ar vāku: Tanais, hel(Dona). Tāpat, vāks: Nemunas, lai(Nemuna), ir ļoti tuvs vākam: Demmin, kam ir bijusi kāda debešķīga jēga vai nu sakarā ar ūdeni, vai nu ar domu jeb baznīcu, ap ko ir izaugusi Domiņa jeb Demmin(a). V.Spaksis, Tiksla tautas teikma, 110. lpp.).

Pane. Veltu klaida. Veltaine. (28)

Vientuļais slāvu vārds: ž.ban, rut(koka kauss ar vāku) ir vārda: s.painis čaliens. Tā Meklenburgas velti: Chizzini, lat(gaiziņi), Circi.pani, lat(ap.panieši), Tholo.santes, lat(jūŗas salas tauta jeb sāmsalieši), un Retharii, lat(rītieši, igauni?), savas dzīvotnes upi: Pani, ir nosaukuši baltu vārdā. Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 110 lpp.).

Puns. Veltu klaida. Veltaine. (27)

Šis vāks: .panisus, hel(upe) ir arī tālāki lietots pie veltiem Meklenburgā savas upes nosaukumam: Pane(upe), kas pieder B#N vārsmai. Šai vārsmai pamatā ir vārdi: pinō, hel(es dzeru) un priedēkļotais vārds: s.painis, ko saknes iztrūkst leišu un prūšu valodās. Tas varbūt ir tāpēc, ka šis vārds ir ieviests no helēniem caur gelēniem Budainē un veltiem pie Gaujas, no kurienes tas ir ieviests Meklenburgā pa jūŗas ceļu. Pie šīs vārsmas pieder arī pienas, lei(piens). Bet umbru vārdi Itālijā: puni, poni(piens), droši vien ir pārņemti no helēniem. S.penis, pru(pups), agrāk laikas būs bijis sa.pienis. Salikteņa: s.penis, pru(pups) sakne atrodas vārdos: penis, lat(pimpis), pauns un puns ar pirmatnēju jēgumu: puns. Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 110 lpp.).

Piens. Veltu klaida. Veltaine. (26)

Vāka sakne: panti sabrūk uz iedēkļa sakni: B#n, kā vākos: Pane, upe veltos Meklenburgā, un Para.panisus, hel(Viņ.upe), kas ir vienīgā upe ko Hekatius VI gs.pmē. atzīmē uz kartes plūstam ziemeļup. Pie šīs saknes pieder vārsma: ž.ban, rut(koka kauss)\ s.penis, pru(pups)\ pinō, hel(es dzeru)\ poni, umb(piens)\ pienas, lei(piens)\ pīns, letg(piens)\ s.painis\ pōn\ pūn\ pauns\ peun\ puni, umb(piens). Pie šīs vārsmas pieder arī vāki: Pane un Para.panisus. šīs upes vāks: Para.panisus sastāv no 2 vārdiem: Para, hel(aiz, viņup) un panisus, hel(upe, straume), acīmredzot, vārda: pontos, hel(jūŗa) sarauktais vārds. Šai upei vārds: Para, hel(aiz, viņup), bija dots tāpēc, ka tā bija vienīgā zināma upe, kas plūst uz Z Hekaitus kartē. Tā ir kāda Amalchia(s), lat(Ziemellīdzes jeb Baltijas jūras) upe, kajā tā ieplūst. Tā nav Daugava, jo tā ieplūst Croniā, hel(Saltonē, t.i. salanos Rīgas un Somu jūŗas līčos). Šīs jūŗas iezemiešu vāks: Amalchia nozīmējis: sasalušu, ir tulkots helēņu valodā caur vārdu: kryōnos, hel(ledains). Vienā gadienā Daugava ir uzdota par Kronus. Bet pats Ptolemaius Nemūnu sauc Hronos tot. To arī apliecina tās pilsētas vāks: Kaunas, kas ir vāka: Cronia, kas mijies uz Hronos, hel(Nemuna) sakne. Tāpēc, Para.panisus, hel(Viņ.upe), var būt tikai Visla. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 109. lpp.).

Panti. Veltu klaida. Veltaine. (25)

Herodotus piemin upi: Panti.kapes, hel, starp Dņepru un Donu. Vārdu: Panti., viņš mēģina saistīt ar vārdu: pente, hel(5), tas ir piekta upe. Diemžēl, pēc viņa paša atzīmes tā iznāk ceturta, rau: Tyres, hel(Dniestra), Hypanis, hel(Buga), Boris.tenes, hel(Dņepra), Panti.kapes, hel(Jūŗas upe?), Hypacyris, hel(?), Gerrhus, hel(?), Tanais, hel(Dona). Acīmredzot, šajā vākā: Panti.kapes, ir 2 valodu sadursmes, kā teiksim, vārdā: tautas demo.kratija, kur viens vārds: tauta, lei(tauta), ir ņemts no baltu valodas, bet otrs vārds: demos, hel(tauta) ir ņemts no helēņu valodas. Tā kā šī upe atradās toreizējā Skitainē, tad jādomā, ka šī vāka pirmā puse: Panti., saistas ar vārdu: .kapes(upe, ūdens?), kas radniecīgs vārdam: kopos, lei(kāpas). Šis vārds, ar iedēkļi: -l-, ir attiecināts arī uz Baltijas jūŗu: Oynedikos kolpos, hel(Venediska jūŗule), kas mijas uz vārdu: gulf, ang(līcis). Tādā gadījumā arī vāku: Kaspija, būtu radījuši skiti. Tā arī atradās viņu dzīvotnē. Iedēkļim: -s- , ir atrodams pašu s.kitu vākā: S.kydtes, hel(sa.kitaji jeb s.kiti). Pie šīs saknes: G#B, pieder arī vārdi: kipitj, rus(vārīt), kupatj, rus(peldināt), un s.kābs, let(sa.mērcēts). Tāpēc, vāks: Panti.kapes, hel(Jūŗas upe), ir vienīgais iespējamais tulkojums. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 108.lpp.).

Spunde. Bauda. Veltu klaida. Veltaine. (24)

Vārda bauda sakne: B#D, mijas uz sakni B#nD, kas ir radījusi samērā nabadzīgu vārsmu: Panti.kapes, hel(Melnās jūŗas upe) \ bend \ pint, ang(pusstops) \ pontos, hel(jūŗa) \ bead \ bīnd \ baind \ bōnd \ būnd \ baund \ beund \ š.puntas, lei(spunde). Šīs vārsmas jēgums vēl joprojām dzidri saistas ar ūdens jēgumu. Š.puntas, lei(spunde), ir radniecīgs vārdam: š.punt, rut(s.punde), acīmredzot atvase no baltu-sakšu augšējās vārsmas. Vārds: pint, ang(pusstops), ir atvases no pond, ang(dīķis), radniecīgs vārdam: pontos, hel(jūŗa), un pons, lat(tilts). (V.Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 108. lpp.).

Pirts. Veltu klaida. Veltaine. (23)

Kamēr velti jeb welat.abi(veltu ļaudis) šo upi sauca par Pani, tikmēr vācu bīskapi to sauca par Peene, kā to liecina Brēmenes Ādams: „..Chizzini et Circipani, usque ad Panem fluvium, quem nostrae privilegia ecclesiae vocant Penem.” (gaiziņi un ap.panieši viscauri līdz Panes upei, kas mūsu baznīciskā priekšrocībā saucas Pene.) Šis vāks Pane ir atvasināts no saknes: B#D vārsmas: Bad, ger(pirts)\ perti, lei(pert)\ pitj, rus(dzert)\ poter, hel(krūze)\ bed\ bīd\ poieiti, pru(dzer)\ bōd\ būd\ poūt, pru(dzert)\ beud\ plūdas, lei(plūdi). Pie šīs vārsmas pieder arī vārdi: pirtis, lei(pirts), pilti, lei(pilt), plūsti, lei(plūst), kur iedēkļiem: -r- un -l-, ir laipuma jēgums, bet iedēkļim: -s-, ir daudzuma jēgums. Šis daudzuma dēkļis ir lietots kā priedēkļis vārdos: s.pit, ang(s.pļaut), atvase no pļuvatj, rus(spļaut). Pie šī vārdu pudura pieder arī vārds: s.pout, ang(šļākt), kam pamatā ir vārds: bauda, lei(dzēre). (V.Spaksis, Tiksla tautas teikma, 107. lpp.).

Tule. Veltu klaida. Veltaine. (22)

Tā ka vāks: Osilia, lat(Sāmsala), ir sakropļotais vāka: ugauni, let(igauni), tulkojums, no kā ir atvasināts Rīgas jūras līča piejūriešu vāks: hosioi, hel(lībji?), vāks: Hesynos tot, hel(Gaiziņu upe jeb Gauja), Ptolemaius kartē, ir helēņu valodas locījums no vāka: hosioi, hel(lībji?). Šī cilts ir dzīvojusi starp veltai, hel(velti), pie Gaujas un karbōn, hel(igauni), tautu pie jūŗas. No viņu cilts vāka: hosioi, hel(lībji?), ir atvasināts vāks: Cēsis, bet no vāka: Hesynos tot, hel(Gaiziņu upe jeb Gauja), ir atvasināts Vidzemes augstienes, no kurienes iztek Gauja, tās augstāka kalna vāks, Gaiziņš. Tā kā Vidzemes augstiene Ptolemaius kartē ir atzīmēta ar vāku: Reipō hory, hel(Lībju kalni), tad jādomā ka vāki: hosioi un Hesynos, arī attiecas uz lībjiem. Šis vāks tālāki ceļo uz Meklenburgas veltiem, kur vienas cilts vāks: Chizzini, lat(gaiziņi), ir skaidra atvase no vāka: Hesynos tot, hel(Gaiziņu upe, Gauja). Šo cilšu 4 zināmi vārdi ir āriešu, nevis ugru cilmes. Vai šie hosioi, hel(lībji?), un Chizzini, lat(gaiziņi), būtu bijuši latviskoti lībji? Šie Chizzini, lat(gaiziņi), un Circi.pani, lat(ap.panieši), vismaz valodā bija balti. To liecina upes, pie kās viņi apmetās Meklenburgā, vāks: Pane, kas pieder pie tās pašas saknes kā arī baltu-umbru vārds: piens. Toties, sudēnoi, hel(sudēni jeb tautēni) un Retharii, lat(rīteni jeb igauni?) varēja būt vēl ugri. Par šīm Meklenburgas veltu ciltīm Brēmenes Ādams pauž, ka Chizzini, lat(gaiziņi), un Circi.pani, lat(ap.panieši), dzīvo Panes R krastā, bet Tholosanti, lat(jūras salas tauta, sāmsalieši?), un Retharii, lat(rīteni jeb igauni?), dzīvo Panes upes A krastā. Šīs ciltis cīkstējās savā starpā pēc vadības.
Ka Tholo.santes, lat(jūŗas salas tauta jeb sāmsalieši?), ir saliktais vāks par to nevar būt šaubu. Tikai nav skaidrs vai šis vāks tā: Tholo.santes, lat(jūŗas - salas tauta), vai šā: Tholos.antes, lat(jūŗas - salas nācēji). Vienādi vai otrādi, jautājums ir nevis par jūŗas-salu, bet par tautu vai nācējiem. Tas nenomiglo šīs jūŗas - salas saistību ar Sām.salu. Tāpēc es izšķiros, ka Tholo.santes, lat(jūŗas - salas tauta jeb sām.salieši), ir ticamāks saliktenis.
Ģenetiviskais īpašības lietas vārds: Tholo-, hel(jūras), ir atvase no vārda: talassa, hel(jūra), kas ir atvasināts no vāka: Thule, hel(jūŗas sala, bieži Islande), kas mijas uz vārdu: sala un šalis, lei(zeme) tā: Thule, hel(jūŗas sala)> sala> šalis, lei(zeme); Thule, hel(jūŗas sala)> Tholo.santes, lat(jūŗas - salas tauta).
Vāka: Tholo.santes, lat(jūŗas - salas tauta) otrā puse: .santes, var būt atvase no vārda: tauta, lei(tauta), kas caur tiuda, got(tauta) mijas uz sudēnoi, hel(sudēni jeb tautēni) un seti(pareizticīgā cilts Igaunijā), kas mijusies uz santes ar čaliska iedēkļa: -n- palīdzību, kam nav nekāda grammatiska jēguma. Šie seti, kam acīmredzami ir baltiskais vāks, ir pirmie kristītie igauni, jo pareizticība Baltijā ieradās caur Krieviju pirms katoļticības. Viņi dzīvo pietos no Peipusa ez. ap Pečoriem...
Tautō, pru(zeme> tauta, lei(tauta)> tiuda, got(tauta)> sudēnoi, hel(sudēni jeb tautēni)> seti, bal(tauta)> Tholo.santes, lat(jūras salas tauta, sāmsalieši?). Es domāju, ka .santes(tauta), vākā: Tholosantes, lat(jūras salas tauta jeb sāmsalieši), attiecās uz palatviskotiem lībjiem vai igauniem, jo viņi kopā ar Rethari(iem), lat(rītiešiem jeb igauniem), upes atstarpā, turējās pie Chizzini(iem), lat(gaiziņiem), un Circi.pan(iem), lat(ap.paniešiem) pie Panes upes Meklenburgā. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 105.lpp.).

Sāmsala. Veltu klaida. Veltaine. (21)

Vāks: Hesynos, hel(gaiziņi), ir atvasināts no kādas cilts: hosoi, ko Ptolemaius atzīmē Rīgas jūras krastā starp veltiem pie Gaujas grīvas un karbōn, hel(ugauni jeb igauni) tautu. Šīs cilts vāks: hosioi, saistas ar vāku: Osilia, lat(Sāmsala), atvase no Fōsilia, hel(Ugule, Ugaunija), kā to Pyteas(385-322 pmē) bija iztulkojis no latvju vāka: ugauni, let(igauni). Viņš to rakstīja: Basilia, jo helēņu burtājā trūkst burtuļa: v, kas pieder pie poguļas: V(f,v), no kās ir atvasināta lokanu lūpeņu poguļa: W(f,w). Šo salu Plinius(23-79), savukārt, sauc vākā: Balcia. Tātad, šīs cilts vāks: hosioi, hel(lībji?), ir vāka: ugauni, let(igauni), tulkojums: ugnis, lei(uguns)> ugauni, let(igauni)> fōsilia, hel(ugule)> Osilia, lat(Sāmsala)> Ōsel, ger(Sāmsala)> hosioi, hel(lībji?); fōsilia, hel(ugule)> Basilia, hel(Sāmsala)> Balcia, lat(Sām.sala).
Visas šīs atvases balstas, šajā sekmē, uz tulkojuma: ugnis, lei(uguns)> fōs, hel(gaisma). Ir jāatceras, ka sakne: ug-, dod arī atvasi: agri un ugri(austrumieši), kas ir atvase no vārda: vakaras, lei(vakars), pie kā saknes pieder arī vārds: fuego, esp(uguns), kas čaļas uz vārdiem: fōs, hel(gaisma), un vizēt.
Kāds cits izmisuma valodnieks jeb filologs ir mēģinājis vāka: Osilia, lat(Sām.sala), sakni: os-, saistīt ar vārdiem: oss un auss. Šo sakni viņš iztulkojis, pmē., ar vārdu: ōtōeis, hel(osains jeb ausains). Ar šādu filologiju viņš vāku: Osilia, lat(Sām.sala), ir iztulkojis par Pan.otioras, hel(Vis.osaine jeb Vis.ausaine). Šo osainu tulkojumu piemin Plinius(23-79) aprakstā par Baltijas j.: „...citas salas saucas Vis.ausaines, uz kām cilvēkiem ir tik lielas ausis, ka viņi ar tām apsedz savus ķermeņus, kas citādi ir kaili.” Šis ir viens no visdzidrākiem paraugiem kā izmisuma valodnieki jeb filologi izgudro attaisnojumus iedomātām vārdu sakņu sakarībām. Lai izvairītos no šādām lamatām es izveidoju sekmju un dēkļu terzas, kas ir uzdotas rotā. Šīm terzām ir musturs, kas izsijā iedomības, kas gaismu pataisa par ausi. (V.Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 103. lpp).

Gauja. Veltu klaida. Veltaine. (20)

Kā saknē: G#B mijas uz sakni: )(#B, tā šī sakne mijas uz sakni: G#V, jo poguļas: B(p,b), V(f,v) un M( ,m) pieder lūpeņu pogai, atvasinam vārdu: kava, rut(dzeriens, kafija). Arābu valodā šis vārds: qahveh(dzeriens), laikam būs ieklīdis no keltiem Kaspijas j. kaimē. No šī vārda saknes ir atvasināti vārdi: grīva un š.ķīvis, kā arī vāks: Coive, liv(Gauja).
Vārda: grīva, iedēkļis: -r-, pauž senumu. Tam ir laipura jēgums. Tagadējā izloksnē grīva sauktos liel.kava vai liel.ūdens. Priedēkļim: š., vārdā: š.ķīvis ir daudzuma jēgums, kas tagadējā izloksnē sauktos sa.kava vai sa.ūdens vai vairum.ūdens.
Latviešu Indriķis ap 1226.g. rakstam par Lībijas kristīšanu, Gauju sauc par Coive, lībiešu izteiksmē, kas vācu valodā saucās Livlāndische Aa(Lībju aka). Vāks: Aa ir saraukums no saknes: a)(a, atvase no aka. Tā kā eiropiešu rakstībā poguļu: )(( , ), nerakstam, vārds: a)(a, čaliens no vārda: aka, tiek atzīmēts kā Aa. Vāku: Aa jeb A)(a, nevar rakstīt Ā, tāpat kā vārdu: saart jeb sa)(art, nevar rakstīt sārt. Vākam: Aa, ir ūdens jēgums, jo tas ir atvase no vārda: aka saknes, tāpat kā akacis, ōkeanos, hel(jūra), Oka. Tā vāks: Coive, liv(Gauja) ir atvasinājuši no vārda: kava, rut(kafija), kas latvju izloksnē mijies uz Gaua, kas „pareiz” rakstībā ir mīts uz Gauja. Burtuļs: j, ir ieviests krievu izloksnes iespaidā rakstot a ar ja, e ar je, b ar bj, utt., kā „pareiz” rakstība pieprasa.
Kā no vārda: kopos, lei(kāpas), caur vārdu: kava, rut(kafija), no kā ir atvasināts vārds: grīva un vāks: Coive, liv(Gauja), tā no vārda: habour, sak(osta?) ir atvasināts vārds: ha(r)bour, ang(liel.osta jeb ostura). Lūpeņu poguļa: B(p,b), mijamies uz kaimiņu poguļu: V(v,f), no šīs saknes atvasina vārdu: Haff, ger(joma), haven, ang(osta), Haffen, ger(osta), Frisches Haff, ger(Vritu joma), Kurisches Haff, ger(Kuršu joma). Šo vārdu sakne tālāki locas uz Le Havre, fra(lahavra, Ostura) un Havel, ger(Havuļa), ap ko dzīvoja Haefeldan, ang(havelieši) jeb haveldi, lat(havelieši), jeb velti, kas arī dzīvoja Coive (Gaujas) upainē, kur tos piemin Ptolemaius. Kā Coive ir atvasināta no vārda: kāpas, tā Havel, ger(Havuļa), ir atvasināta no kaimiņu vārda: habour, sak(osta). Tā Havuļas vāks ir Coives vāka atdarinājums ūkeņu pogā mijam poguļas: G(k,g) uz H(h,h). Šo sakņu otrā līdzskaņa poguļas mijamies lūpeņu poguļā, atvasinā arī vārdu: joma, kas ir vārda: Haff, ger(joma) tulkojums: kopos, lei(kāpas)> kava, rut(dzeriens)> gama(~grimt)> Krima> joma; kopos, lei(kāpas)> kava, rut(dzeriens)> grīva> java> Grobiņa.
Kur poguļas mija no G(k,g) uz J( ,j) notiek pēc tās pašas čalas parašas kā vārdos: Weg, ger(ceļš) uz way, ang(ceļš); gintaras (dzintars) uz jantar (dzintars). Havel, ger(Havuļa), kas atvasināta no vārda: kava (kafija), tāpēc jāizprot augšējās lūpeņu pogas atvašu visumā, nevis šaurā dzēriens jēdzienā.
Velti no Gaujas upaines sev līdzi ir atveduši uz Havuļas upaini senāko zināmo Gaujas vāku: Hesynos tot, hel(Gaiziņu upe), kā to sauc Ptolemaius savā kartē. Šis vāks: Hesynos tot ir pārcelts uz Meklenburgas veltu cilts vāku: Chizzini, lat(gaiziņi). Šis Gaujas vissenākais zināmais vāks ir saglabājies arī Vidzemes vākā: Cēsis, kam nav nekādu sakaru ar vārdu: kes, rus(ciems), kas ir atvasināts no tā paša celma kā arī vārds: casa, lat(māja). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 101. lpp.).

Grobiņa. Veltu klaida. Veltaine. (19)

No šīs saknes: G#B, ar iedēkļi: -r-, kam ir laipura jēgums, ir atvasināts vārds: Grapen, ger(grāpis) un vāks: Grobiņa, ko Rimberts 875.g. piemin ar tulkojumu: Seeburg, ger(Grobiņa). Izmisuma valodnieki jeb filologi šo vāku „iztulko” gan kā Jūrpili, gan kā Ezerpili. Rimberts, rakstīdams par šo zviedru iebrukumu Kursā piemin arī otru kuršu pili: Apulia, lat(Apuļa), atvase no vārda ape, pru(upe), bet bez tulkojuma vācu valodā. Laikam šo piļu vāki ir cēlušies nevis no to novietnes pie jūras vai ezera, bet no grāvja, atvase no grāpis, kas apjoza toreizējās pilis aizsardzībai. Iedēkļis: -r-, vākā: Gobiņa jeb Grāpene, pauž par šīs pils lielumu un senumu, bet piedēkļis: -l- vākā: Apulia, lat(Apuļa), pauž par šīs pils naujumu un mazumu. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 101.lpp.).

Osta. Veltu klaida. Veltaine. (18)

Vāks: Wiltzos, lat(vilži), ir vāka: Wylte, ang(velti) mijums, kas ir atvasināts tādā pašā čalas parašā kā plats> plašs. Vilži ir atvase no Ptolemaius minētiem veltiem Gaujas grīvā. Brēmenes Ādams arī vēsta, ka Brēmenes un Hamburgas bīskapijā šos vilžus jeb viltus jeb veltus sauc arī par leutiķiem, t.i. ļaudiķiem, kā toreiz sauca nevācu ciltis. Šī sakne: L#D ir jau 997.g. attiecināta uz baltiem, radot vākus: Litua, lat(Lietuva) un Lotwa, pol(Latvija). Šo vāku pamatnējs jēgums ir ļaudis, ko bīskapi attiecināja uz ciltīm ap Elbu un Oderu, kas Tacitus laikā saucās lugii, atvase no lu.gal, šum(cilvēks.liels, ķēniņš).
Alfreda Lielā laikā Wilte, ang(velti) saucās arī Haefeldan, ang(havelieši). 200 gadus vēlāk Brēmenes Ādams pauž: „Tālāki dzīvo chizzini [gaiziņi, tagadējā Kessinā] un circi.pani [ap.panieši], kos Panes upe šķir no tholo.santiem [jūŗas salieši, kolbagi?] un rethariem [rīturiem, igauniem?] un viņu pilsētas: Demmin(as). Tur beidzas Hamburgas bīskapija. Tur ir citas slāvu ļaudības, kas dzīvo starp Elbu un Oderu, kā helvedi, kas ir apmetušies pie Havel(as) upes.”
Vāks: Havel, ger(Ostuļa) ir atvasināts no baltu-sakšu ūkeņu pogas, no kās ir atvasināts arī Gaujas lībiskais vāks: Coive (Gauja), pie kās dzīvoja velti.
kopos, lei(kāpas)> harbour, ang(osta)> Haff, ger(osta)> Havre, fra(Ostura?)> Havel, ger(Ostuļa?); kopos, lei(kāpas)> kava, rut(dzeriens)> Coive, liv(Gauja)> grīva; kopos, lei(kāpas)> Caspius, lat(Kaspijas j.); ape, pru(upe).
Šīs pogas cilmīgais vārds: kopos, lei(kāpas), nozīmēja jūŗu. No šī vārda saknes: G#B ir atvasināts Ptolemaius(87-150) Prūsijas līča vāks: Oyenedikos kolpos, hel(Venedīga jūruļa). Vārdā: kolpos, hel(jūŗuļa), iedēkļim: -l-, ir laipuļa jēgums. Arī vāks: Kaspija ir atvasināts no šīs pašas saknes ar iedēkļi: -s-, kam ir daudzuma jēgums.
No šīs saknes ir atvasināts vārds: ape, pru(upe) un vāks: Oba, kā arī ab, eir(upe), Abava, abann, eir(upene), kas mijas uz Avon, cym(Avona Anglijā). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 99.lpp.).

Tauta. Veltu klaida. Veltaine. (17)

100 gadus vēlāk Alfreds Lielais(849-899) viņus piemin tā: „R no sakšiem ir Elba un Frīzlande. No turienes ZR ir angļu zeme, un Zēlande un daži Dānijas novadi. Z ir afdredi, un ZA wylte, kas saucas haefeldan.” Te Alfreds Lielais raksta par Meklenburgas kaimi. Viņa minētie afdrede ir obo.triti, kas dzīvoja R Meklenburgā, bet wylte(velti) dzīvoja A Meklenburgā. Kā Alfreds Lielais pauž, šie wylte saucās arī par haefeldan, acīmredzot sakarā ar viņu dzīvotni Havelas krastos. Vāks: Havel(Havuļa), ir atvasināts no pirmatnēja vārda: kopos, lei(kāpas) saknes: G#B, tāpat kā viņu senču dzīvotnes vāks: Coiwe(Gauja), kur viņus piemin Ptolemaius. Kad Alfreds Lielais nosūtīja vikingu: Wulfstan ceļojumā uz Kuršu jomu, viens no viņa uzdevumiem bija izziņa par sala „taisīšanas” māku, ar ko balti uzturējuši miroņus ilgi pēc nāves. Sakarā ar šo miroņu apkopšanas nodarbību Notker min, ka šie wylte jeb velti neesot kaunējušies teikt, ka viņiem esot vairāk tiesības apēst savus vecākus, nekā tārpiem... Šo parunu šie velti varētu būt ieguvuši no saviem kaimiņiem: Andro.fagos, hel(cilvēkēdāji) jeb mordviniem, kas Herodotus (485-424 p.m.ē.) laikā dzīvoja A no Valdajas kalnāja ap tagadējo Maskavu.
Vāks: Afrede, ang jeb Obo.triti, lat, ir saliktenis. Pirmais vārds: Obo(ļaudis), ir atvasae no vārda: aba, got(vecis),... Otrais vārds: -drede jeb .tritti, ir atvase no saknes: D#D, pie kās pieder arī vārdi: tauta, lei(tauta), dad, ang(tētis), tjotka, rus(tante), Tante, ger(tante), Teutonoi, hel(teutoni), u.c. Iedēkļim: -r-, ir laipura liel- jēgums. Tāpēc, vāks: af.drede jeb obo.triti ir saliktenis: ļaudis-tauta jeb ļaudis-iezemieši, varbūt tāpēc, ka viņi tur bija apmetušies pirms viņu nosaucējiem. Šie af.drede jeb obo.triti vispāri ir atzīti par slāviem. Varbūt vārds: .triti, ir vienīgais drošais vārds, kas savieno baltu-sakšu-slāvu valodas, caur kādu cilti Z Eiropas valodu pudurī, kas noticis tā: tautō, pru> tauta> Teutonoi, hel(teutoni)> obo.triti, lat(tuteri jeb ie.zemieši).
Šis vārds: tautō, pru(zeme), ir pārgājis uz ļaužu jēgumu: tauta, lei(tauta), ir arī vienīgais drošais pašējs vāks baltu-sakšu-slāvu tautu pudurim ar iezemiešu jēgumu, no kā vāks: sudēnoi, hel(sudēni), Prūsijā bija jau atdalījies. Šos Meklenburgas veltus daudz dzidrāki aprakstīja Brēmenes Ādams ap 1075.g.: „Chizzini et Circipani cis Panim fluvium habitant, Tholosantes et Rehtarii trans Panim fluvium; hos quator populos a fortitudine Wilzos appellant vel Leuticos.” (Chizini [gaiziņi] un circi.pani [ap.panieši] dzīvo šaipus [R] Panes upei, tolo.santi [jūras salieši?] un retari viņpus [A] Panes upei; viņu varonības dēļ šīs 4 ļaudības saucas vilži jeb leutiki [ļaudiķi]). Šajā Brēmenes Ādama vēstījumā ir 3 vāki: Pane, chizzini un vilži, kiem ir spēcīgas saites ar Baltiju. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 98.lpp.).

Draugs. Veltu klaida. Veltaine. (16)

Kāds hronists (Annales alamannici VI) vēsta par welat.abu pakļautību Kārlim Lielajam (742-814): „789. Karolus rex cum exercitu Francorum perrexit in Sclavos in Wilcai, et conquisit ipsam patriam cum ipso rege nomine Tragowit, et reversus est cum pace.” (789.g. ķēniņš: Kārlis, aizveda frankus slāvu Vilcē un uzvarēja viņu tēviju, kās ķēniņš saucas Tragovits, un tā atgriezti pie miera.) Pirmum, šis vēstītājs paziņo veltu ļaužu patstāvības zaudēšanu. Otrum, minēdams viņu ķēniņa vāku: Trago.wit, kas citās hronikās ir minēts kā Drago.wit, pavēsta velt-i otru vārdu: Trago- jeb Drago- , kas pieder pie vārsmas, kas atvasināta no saknes: D#G, vārsmas:
di.daktos, hel(mācīt(īt)s) in.dex, lat(ie.teika) dicere, lat(teikt) dogma, hel(tērga) deg tykus, lei(nerunīgs) taikns, got(zīme) dōg Tūcke, ger(ļaunprātība) taukšti, lei(terkšķēt) teikti, lei(teikt) dux, lat(no.teicējs, vadonis). No šīs vārsmas ir atvasināti vārdi: daug, lei(daudz, daži no dag un deka, hel(10). Tāpat no dicere, lat(teikt) saknes ir atvasināts vārds: didžiai, lei(ļoti, iz.teikti), kas sabrūk uz vārdiem: diži, dižens. No vārda: Tūcke, ger(ļaunprātība) saknes ir atvasināts vārds: dūnken, ger(iedomāties, lielīties), kā arī vārdi: denken, ger(domāt un danken(pa.teikties), kur iedēkļim: -n- ir tikai čalas loma.
Šī sakne: D#G mijas uz iedēkļotām saknēm: D#rG un Dr#G. Pie pirmās saknes vārsmas pieder vārdi: tērga, tērzēt, terkšķēt, torg, rus(tirgus), turgus, lei(tirgus), dirge, ang(dzeja), u.c., kiem nav sevišķas lomas vāka: Trago.wit jēgumā. Toties, šis vāks ir atvasināts no saknes: Dr#G, kur iedēkļim: -r- ir laipura jeb liel- jēgums. Šis vāks: Trago.wit jeb Drago.wit ir saliktenis, jo abi burtuļi pieder poguļai: D(t,d). Vārdam: -wit ir tautības vai valdības jēgums saistībā ar vārdu: vytis, lei(bruninieks), sencīgajā gaumē, kā vākā: With.land. Šie vienkāršie ļaudis: welat.abi(veltu ļaudis) sevi saista ar vāku veltai, hel(velti). Turpretim, sakne: Trag saistas ar runu, noteikumu, draudzi, kā redzams sekojošā vārsmā:
Trag.wit dreg s.triks, got(tituļs) trokšti, lei(ilgoties) triekti, lei(triekt) drīkstēt draika, lei(riests) drōg trūgen, ger(krāpt) draugas, lei(draugs) dreug drug, rus(draugs).
Šīs vārsmas vārdu jēgums saistas ar baltu vārdu pārsvaru. Vientuļajam slāvu vārdam: drug, (draugs), slāvu valodās trūkst ataugas. Mazliet lielāka saistība ir ar salikteni: s.triks, got(tituļs), un trūgen, ger(krāpt), kas ir atvases no vārda: triekti, lei(triekt) saknes. Toties baltu valodās šai saknei: Dr#G, ir plašāka vārdu izlase, kas jau tikpat kā zaudējusi savu senāko jēgumu. Tā vārds: trokšti, lei(ilgoties) atvase no vārda: teikt, pat tiek pausts kā dzērāju vārds. Šādu izmisuma valodniecību apgāž tautas dziesma: Lai trīc visa tautu zame, Lai dzird mana māmuliņ`.
Šeit vārds: trīc ir nepārejošā darbības vārda: trīkt, locījums, bet triekti, lei(triekt, spēcīgi dziedāt), ir attiecīgais pārejošais darbības vārds. Trokšti, lei(ilgoties), ir stipri zaudējis teikt, triekt, jēgumu. Toties, vārds: troksnis apliecina pretēji savu piederību pie šīs vārsmas.
Vārda: triekti, lei(triekt, spēcīgi dziedāt), jēgums, caur triggwa, got(līgums), pāriet piedēkļotā vārdā: s.triks, got(tituļs), kam ir nolīguma jēgums kā vārdā drīkstēt, no kā ir atvasināts vārds: trūgen, ger(krāpt), kas jēgumā saskan ar vārdu: drygair, cym(baumas). No šī līguma jēguma radās atvase: draugi, draugas, lei(draugs), drug, rus(draugs), jo draudze un draudzība balstās uz nolīguma.
Vārds: draugs, ir senākais zināmais rakstītais latvju vārds. To ir atzīmējis Indriķis ap 1228.g.: „Russinus interea de castri sumitate Bertoldum magistrum de Wenden, draugum suum, id est consocium..” (kamēr Rūsiņš pils augšā Bertoldu, Cēsu saimnieku, draugu savu, tas ir līdz-biedri..).
Šis plašāks saknes: Dr#G, jēgums atspoguļojas arī vākā: Trago.wit jeb Drago.wit, kur saknei ir vairāk teicēja loma, nekā drauga vai līdzgaitnieka loma. Minētais Trago.wit varbūt nemaz nebija vāks, bet welet, abu(veltu ļaužu), runas vīrs, tas ir sarunu wits, kas tagadējā izpratnē sauktos ārlietu vai tieslietu ministrs.
Tā no Einhard vēstīm mums ir zināmi 4 veltu vārdi: welat, abi(veltu ļaudis), un Trago.wit(trakas jeb triekas jebšu sarunu wits). Kā vārdam: .abi(ļaudis), tā vārdam: Trago- jeb Drago-(traka jeb trieka jeb saruna), trūkst dzīvas sakarības ar slāvu vārdoņu. Toties, šiem vārdiem ir vīkša sakarība ar baltu-sakšu vārdoņu. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 95.lpp).