pirmdiena, 2009. gada 30. novembris

Veltaine. (3)

Baltu un helēņu valodām ir ļoti spēcīga lokoņa, ar ko šīs valodas stipri atšķiras no pārējām eiropiešu valodām. Vienotā daudzskaitļa galotnes abām valodām ir kopīgas, kas savukārt ir kopīgas ebrēju valodai, rau: virsma virsa; dogma, hel(teik.ma) doxa, hel(teika); qede-m, heb(austrumi); qede(austrs).
Vārduļs: -m, ebrēju valodā ir vienkāršs daudzskaitļa vārduļs, kas baltu-sakšu valodā, reizēm, tiek izteikts ar vārduļi: -s, rau: cave-s, ang(ala-s) cave, ang(ala); Ba)(ali-m, heb(dievi) Ba)(al, heb(dievs).
Šis vārduļs tālāki mijas uz darbības lietas vārda atvasinājumiem: tor-mos, hel(cauru-ms) toros, hel(caurs).
Leišu-helēņu valodām ir sakarība vārduļī: -sis(-šana), rau: s.kube-sys, lei kinē-sis, hel; s.kuba, lei kinē, hel.
Šīs helēņu un baltu līdzības ir radušās no šo tautu saskarsmes. Herodotus minētie gelēni kaimiski bija tuvākie helēni, kas varēja saskarties ar baltiem un līdz ar to sākt atdalīt baltu valodu no Z eiropiešu valodu pudura. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 62-63.lpp.).

svētdiena, 2009. gada 29. novembris

Velti. Veltaine. (2)

Tikpat spēcīgas ir baltu-sakšu jeb teutoņu atvases no saknes V#D ar jēdzienu: uguns, no kās ir arī atvasināti vāki: vedi (austri) un, savukārt to atvases: veltai, hel(austruļi), kas ir minēti Ptolemaius (87-150) senajā kartē pie Gaujas. Šī iedēkļotā sakne: V#LD , kās atvasēm ir uguns, gaismas jēgums, ir senāka par tā paša jēguma piedēkļotu sakni: )(#GL, kur )( ir alefs, ko eiropiešu čalā sakam, bet nerakstam. Otrum, tam tā arī jābūt, jo Vedaine(Austraine?) un tās meita: Veltaine (Austruļaine?) ir mūsu vēstures II un I gadu tūkst. p.m.ē. Šis iedēkļis: L saknē: V#LD liecina, ka vākam: veltai ir laipuļa jēgums, kas tagadējā teicībā sauktos vediņi jeb maz-vedi vāciskā domāšanā.
s.vet. rus(gaisma) > window, ang(logs) > fenestra, lat(logs) > fōn, got(uguns) > pannō, pru(uguns);
s.vet. rus(gaisma) > virti, lei(virt) > fyrr, isl(uguns) > wire, ang(drāts);
s.vet. rus(gaisma) > s.wealt, ang(s.vilt) > veltai, hel(velti);
s.vet. rus(gaisma) > s.wealt, ang(s.vilt) > vela, Bal(uguns) > viela, lei(drāts) > viela.
Šis jēgums ir radies, varbūt, tāpēc, ka vedu kultūra jau bija pārdzīvojusi savu varenību un sāka rasties naujas kultūras veicinātāji: veltai, hel(velti), kas helēniskā rakstībā būtu rakstāmi: beltai, jo helēņu rakstībā trūkst burtuļa: v. Ptolemaius (87-150) latīņotā kartē burtuļs: v gan ir rakstīts ar zīmi: oy(u), vākā: oynedai(venedi), gan ar zīmi: v, kā vākā: veltai(velti). Šajā sakarībā Ptolemaius kartē Vedaines un Veltaines A robežās Valdajas (veltu) kalnājs ir atzīmēts ar vāku: Bōdinon horos, hel(Budiņu kalni). Ar šādu pašu vāku Herodotus (485-424 p.m.ē.) vēsta par Boydinoi tautu, kas dzīvoja kaut kur Valdaja kalnāja tuvumā. Herodotus burtuļi: v nelietoja. Tāpēc, ir ļoti iespējams, ka minētie Boydinoi bija Voydinoi. Šajā budiņu aprakstā Herodotus min kādu helēņu cilti: Gelōnos, hel(gelēnus), kas dzīvoja Budainē. Tā tālāk es rādīšu par budiņu sakarību ar prūšiem un britiem, balstamies uz Herodotus vēstīm, un saknes: gel-, no vāka: Gelōnos, hel(gelēni) sakarību ar sakni: -galli vākos: Semi-galli (zem-gaļi) un Letti-galli (let-gaļi), sākšu ar helēņu valodas pazīmēm baltu valodās, kās, es domāju, ir ieviesuši šie gelēni, dzīvodami Budainē, kās valoda atšķiras no minēto gelēņu valodas. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 60-62.lpp.).

sestdiena, 2009. gada 28. novembris

Veltaine. (1)

...Reiz mūsējā baltu valoda sāka atdalīties no āriešu valodas, ko ir runājuši ārieši Indijas klajumos zem Himalajiem. Otrā gadu tūkstenī p.m.ē., Šang valdīšanas laikā (1765-1122 p.m.ē.) Ķīnā., kad sākās valodas rakstīšanas māka, šie ārieši atšķēlās no tautas kodola. Kā viņi devās uz R, pa Saulei, viņu dzīvotne izstiepās no Indijas līdz Āfrikai. Viņu valoda sašķēlās izloksnēs, kas kļuva vēlāko valodu dīgļi. Šajā skaldoņā sākumā izveidojās D un Z Eiropas nozares, kas vēlāk sašķēlās tālāki valodās. Protams, šī sadalīšanās nenotika 1 gadienā, nedz 1 joslā. Sakarā ar klīsšanu valodas dalījās un krustojās. Šī krustošanās turpinās vēl tagad, bet ne dalīšanās, sakarā ar tautas dzīvotnes robežu maiņu kaŗu sekā. Daudzas valodas ir salimušas, bet vairums ir mijušas ne tikai gramatiku, bet pat vārdoņu, kā angļu un krievu valodas, kļūdamas topuma valodas varmācības izpausmei. Toties arī šo valodu cilme atrodas 2 pirmatnējos Eiropas valodu puduros: Z {slāvu, baltu, teutoņu} un D {keltu, helēņu, latīņu}. Eiropā pie āriešu valodām mēdz pieskaitīt arī albāņu un basku valodas...
Kamēr baltu valodas ir saglabājušas Z Eiropas valodu pudura senumu, tikmēr helēņu valodas ir saglabājušas D Eiropas valodu pudura senumus. Bet ir arī spēcīgi krustojumi arī starp šiem puduriem dažādu vēsturisku notikumu ietekmē. Tā kopējas ticības ietekmē, ir spēcīgas saites latīņu un slāvu valodu starpā kas izpaužas, teiksim, ar vārdiem: golub, rus(balodis), kas mijas uz columbae, lat(balodis). Kaimiskas sadzīves ietekmē ir izveidojušās spēcīgas saites slāvu, baltu un seno sakšu jeb angļu valodu pudurā, kur sakšu valoda ir viena no teutoņu valodas atvasēm. Tikai baltu nomācēji mēģina ar varu uzspiest slāvu-baltu valodu kopības tērgu lai attaisnotu politisku varmācību.
Eiropas valodās visuļa: uguns vāks, kā arī vāks: Saule, ir atvasināts no visuļa: austrumi. Līdz ar to daudzas tautas, nākdamas no A, dabūja sev vāku, kas saistās ar jēgumu: austrumi, Saule, uguns.
Ag- sam(aus-) > Aigejos, hel(Aigejas jeb austrumu jūra);
Ag- sam(aus-) > ogņ, bul(uguns) > ugnis, lei(uguns) > ugauni, let(igauņi);
Ag- sam(aus-) > agri, let(ausr-) > ugri, Bal(austri) > Ukraina, Bal(Austraine);
Ag- sam(aus-) > aiglē, hel(ausla, ausmiņa) > ogle, let > anglis, lei(ogle) > Anglii, lat(angļi dāņos jeb austruļi).
Šīs vārdu sekmes sakne: )(#G, eiropiešu rakstībā tiek rakstīta bez alefa, lai gan eiropieši to čaļ ik vārdā, kas rakstā sākas ar patskaņi. Tā kā lokanie lūpeni: N( ,n), R( ,r), L( ,l), pie šīs saknes tiek lietoti kā laipuma piedēkļi, nevis kā iedēkļi pirms poguļas: G(k,g), šīs atvases ir samērā modernas, bet ne tik modernas, lai tās atzītu topuma gramatiķi. Šādi gramatiķi šo seno gramatiku mēdz „izskaidrot” ar gadīšanos, kā bērnus. Šī sakne: ag-(aus-) liecina par ciešu baltu-helēņu vārdoņas radniecību un apgāž terdzīgo slāvu-baltu pļurzu. Baltu-slāvu valodu sakarībai te ir otrēja loma, kas ir tikpat spēcīga kā slāvu-latīņu valodu sakarība. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 57-60.lpp.).

piektdiena, 2009. gada 27. novembris

Vidzeme. (2)

Latvju vēsturē vākam: Wenden, ger(=Cēsis), ir vēsturīgs vāks, jo 1280.g. Atskaņu hronikā ir minēts mūsējais sarkan-balt-sarkanais karogs, kas ir viens no vissenākiem plīvojošiem karogiem. Vārsma toreizējā vācu rakstībā šo karogu terž tā.:
Von Wenden was zu rige komen
Zur lantw(er) als ich han v(er)nome(n).
Ein brud(er) unt wol hund(er)t man
Den wart das m(er)e ku(n)t getan.
Dy quame(n) houelichen dar
Mit eynīr banīr rot getan,
Das was mit wise durch gesnite(n),
Hate noch wendischen siten.
Wenden ist eyn burg genant
Vun(n) den dy banīr wart bekant;
Unt ist in litte(n) lant gelogen
Do dy vraue(n) ritens-pflegen
Nach den sitte(n) als dy man.
Vor war ich ouch das sage(n) ka(n):
Dy banīr der litten ist

Šīs vārsmas tulkojums ir:

No vendiem [=Cēsīm] uz Rīgu nāca
Zemes sardzei, kā es uztveru,
Viens brālis un turpat simt vīru
Tā bija daudz lietu padarījis.
Tie nāca saslējušies diži
Ar sarkani darinātu karogu.
Kas bija balti cauri griezts,
Bija pēc vendiešu [=cēsiešu] parašas,
Vendi [=Cēsis] saucas viena pils,
Kajā šis karogs zināms bija;
Un tā atrodas litu zemē.
Tur sievietes jāt mēdz
Pēc parašas kā vīrieši.
Arī patiesi es varu sacīt
Litu karogs tas ir.

Te jāpiemin, ka tajos laikos nekādas sevišķas atšķirības starp litiem un letiem. Tikai vēlāk sakne: lit- kļuva saistīta ar leišiem, bet sakne: let- ar latvjiem. Patiesībā, sakne: letti-galli, lat(letu gali), pretstatā saknei: semi-galli, lat(zem.gaļi jeb sāmu gali), ir attiecināta uz toreizējiem A-baltiem, tagadējā Vidzemē un Latgalē.
Tā kā vāks: winuli, ir atvase no vāka: vandali, kā to Brēmenes Ādams pauž, kas savukārt, ir atvasināts no vāka: wendi, kos šis bīskaps sauc par leutici(em), te ir liecība, ka šis vāks: leutici (ļaudiķi), ir pārņemts no Oderas slāviem uz baltiem. Šis vārds pieder pie vārsmas:
Lad, ang(puisis) \ lodyr, (zeņķis) \ laid \ liaudis, lei (ļaudis);
pro.lētarius, lat(valsts kalps) \ Lietuva, lei(=Lietuva) \ lōd \ Leute, ger(ļaudis);
Litwa, pol(Lietuva) \ lytis, lei(dzimums) \ lūd \ ludis, pru(persona).
No šīs vārsmas ir atvasināti dažādi baltu vāki: Lette, ger(latvis), Lotwa, pol(Latvija). Vācu bīskapi no vārda: Leute, ger(ļaudis), ir atvasinājuši vāku: Leutici (ļaudiķi) priekš Oderas slāviem, kas Tacitus (54-120) laikā bija zināmi ar vāku Lugii, no kā leiši ir atvasinājuši vāku: lenkas, lei(polis), kas pašu poļu valodā ir leh, pol(Vislas upaines senais iedzīvotājs).
Šī vāka: Leutici, sakne uz baltiem pirmo reizi ir attiecināta 997.gadā(IV; 593, un 609. lpp.), kur ir minēts ka bīskaps Adalberts ir iepazinies ar valodu un „Liutizorum ydola” (ļutu, t.i. baltu dieviem). Tā drīzumā paies gadu tūkstenis, kas sākās ar krustu, uguni un zobenu, un izviesās sirpī un veserī. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 55-56.lpp.).

ceturtdiena, 2009. gada 26. novembris

Astroloģija un meteoroloģija.

No astroloģijas viedokļa meteoroloģija ir astroloģijas nozare. Citās svešvalodās pulksteņa laikam (piem. rus. vremja) un meteoroloģiskajam laikam (piem. rus. pogoda) ir dažādi vārdi, bet latviešu valodā viens vārds ‘laiks’.

trešdiena, 2009. gada 25. novembris

Laika dievs mītos.

Japāņu zinātnieks Masanao Toda 1982. gadā apgalvoja, ka cilvēka interese par laika noslēpumaino dabu ir relatīvi nesena un ka pat neviena mitoloģija nav savos kultos iekļāvusi atsevišķu dievu, kurš valdītu pār laiku... senajās reliģijās pastāvējušas vienīgi dievības, kuras rūpējušās par laika reprezentāciju un uzmanījušas cilvēka likteni, taču neviena no tām nav pārvaldījusi Laiku kā tādu. (Četru Briežu grāmata „Mūžīgā tagadne”, Minerva, Rīga, 2008., 43.lpp).

otrdiena, 2009. gada 24. novembris

Voti. Vidzeme. (1)

Alfreda Lielā (849-899) vēstījums, ka Witland(e) pieder aistiem (estum) var būt tulkots gan kā tā pieder igauņiem gan austrumiešiem, bez noteiktas tautības. Wat.land, ger(Vot.zeme) ir vēl dzīvojošas tautas vāks austrumos no igauņiem. Tās baltiskais vāks: Ingrija, ir atvasināts no vāka: ugri, tāpat kā vāks: ugauni, let(igauņi). Kad vāci sāka mākties baltiem virsū, viņu rakstos sāka parādīties baltiešu vāki. Tā 1388.g. ir minēts Wattendorp, ger(votu ciems) Sidgundas pagastā.
Pirms pakļautības krieviem 1242.g. Votzeme bija tikpat liela kā Igaunija. Tās robežas bija Peipusa ez. R, Ilmeņa ez. A, Ladogas ez. Z un Peipusa-Ilmeņa ez. robeža D. Te jāpiezīmē, ka vāks: Oņegas ez. ir cēlies no tās pašas saknes kā vāki: igauņi, ingri, rau: ugri > ugauni, let(igauņi) > ungi > Oņega. Starp Ladogas un Oņegas ez. dzīvoja ļoti sena ugru cilts: vepsas.
Z-Kurzemes vāki: Uitau(Ventspils) un Vrede.curonia(veduru Kursa) saistas ar votu dzīvotnēm Kurzemē. 1826.g. Kurzemē vēl bija tikai 1600 votu, bet pašā Votzemē jeb Ingrijā 1926.g. bija tikai 705 voti sarūkot uz 506 votiem 1943.g. Tātad 701 gadā votu tauta ir tikpat kā izkauta un pārkrievota. Šīs, tik senas, āriešu nomāktas, tautas vāks plēšas no Wulfstan(a) minētās Witland(es) Prūsijā, caur Vredu Kursu, Veddu-Semm(i) jeb Vid-zemi uz Wat-land(i) jeb Vot-zemi jebšu Ingriju starp Narvas un Volhovas upēm. Tā ir ugru Vedaine, kam otrā gadu tūkstenī p.m.ē. sāka mākties virsū āriešu slāvi. Pēc četriem gadu tūksteniem Vedainē, vēl joprojām, ir daži simti lībji, varbūt daži simti votu un kāds miljons igauņu.
Lai gan vāks: Weddu-Semm(Vidzeme), rakstos parādās tikai XVII g.s., tās galvas pilsētas vāks: Wendorum castrum, lat(vendu pils jeb Cēsu pils), ir minēta jau 1226.g. Livonijas hronikā. Ir iespējams ka vāks: Weddu ir izrunājams kā Wendu, jo senākos rakstos nd ir rakstīts ar dd, un ng ar gg, rau: gaggs, got(ceļš) - (Unter)gang, ger((apakš)eja), waddjus, got(siena) - Wand, ger(siena). Šī rakstības paraša ir pārņemta no helēņu rakstības, re: aggelos,Hel > eņģeļs > ev.angelijs(vēstītājs).
Einhorn(s) izmisuma valodniecībā pauž, ka latvji Pārdaugavas Lībiju saucot par „Weddu-Semm.. das ist das Mittel-Land (terram sive Provinciam intermediam)”. (Ve(n)du-zeme ... tas ir Vidus-zeme (jo zeme vidējs novads)). Te Einhorn(s), pilnīgi aplam, ģenetīvu (Weddu) pārtulko ar īpašības vārdu: Mittel, ger(vidus). Ja toreizējie latvji vāku: Weddu teica kā vedu, tad ir bijušas 2 izrunas: vedu un vendu, jo Indriķa 1226.g. minētā Wendorum castrum (vendu pils, Cēsu pils) ir Weddu-Semm(es) jeb Vid-zemes galvas pilsēta, kas igauniski saucas Vōnnu.
Bieži minētie krievu rakstos: vada(voti), saskan ar vāka: Weddu, izrunu kā vedu. Reizēm krievu rakstos vada(voti) ir rakstīti arī ar vāku: vod, rus(voti). Tāpēc varētu sacīt, ka ir pastāvējusi divejāda izruna: Weddu, let > Wendorum, lat > Vōnnu, ees un Weddu, let > vada, rus(=voti) > vod, rus(voti). Varbūt iedēkļota sakne: V#nD, saistījās ar rietumiem, kā vendiem pie Oderas, Ventspils Kurzemē, bet kaila sakne: V#D saistījās ar austrumiem, kā votiem.
Te jāmin ka krievu rakstos voti saucās arī kolbagi, kas, savukārt, islandiešu sāgās ir tulkoti uz kyfling(iem). Kopa, lei(kāpas) > kolpos, hel(līcis) > gulf, ang(līcis) > kyfling, isl(piejūrieši?). Šiem vākiem ir jūŗas un kāpu jēgums, kas ir arī pašu lībju savā vākā. Lībji savu valodu sauc par rānda kēļ (jūrmaliešu jeb kāpiešu valoda). Šis vāks: rānda, liv(jūŗmala jeb kāpas) tad arī saistas ar vākiem: kolbagi, rus(jūŗmalieši jeb kāpieši) un ar kyfling, isl(=jūŗmalieši jeb kāpieši). Abi vāki ir atvasināti caur kolpos, hel(līcis) no kopa, lei(kāpas), kas lokas uz ape, pru(upe).
Šīs vārdu virknes pamatnējs vārds ir kepu, lei(cepu) esot vārda: peku, bul(cepu) mijums, kas, es domāju, ir radīts izmisuma valodniecībā. Ir laba mustura pierādījums, ka vārds: kepti, lei(cept) ir atvase no vāka: Gobi tuksnesis, kā to apliecina leišu Gabijas (Uguns Mātes) vāks, kas prūšu valodā tulkots uz Panike, acīmredzam, atvase no vārda pannō, pru(uguns). Kipitj, rus(vārīties) ir atvase no vārda: kepti, lei(cept), jo cepani tauki vāras. No šiem abiem vārdiem atvasinās vārds kopa, lei(kāpas). D-Eiropā no šīs saknes ir atvasināts vāks: Kaspijas j., kur iedēkļis: -s- ir daudzuma jēgums. Te ir grūti spriest, vai sakne: Kasp- attiecas uz pašu jūŗu vai uz tās kāpām. Toties kolpos, hel(līcis, dobums, peža) skaidri liecina par ūdens jēgumu. Arī Ptolemaius(87-150) Baltijas jūras vāks: Oyenedickos kolpos (Venedu līcis) liecina, ka šīs saknes jēgums pāriet uz ūdeni. Laipuļa iedēkļim: -l- ir tagadējais maz- jēgums, kāpēc vārds: kolpos, hel(līcītis) bija izprotams kā jūŗiņa. No šīs saknes tad arī krievi ir atvasinājuši vāku: kolbagi, varbūt caur vārdu kolpakos (kāpīgs), domājam lībjus, mijam burtuļus poguļā: B(p,b). Šāds atzinums tad arī saskan ar pašu lībju vāku: rānda, liv(lībis, kāpietis, jūŗmalietis).
Vārds: kolpos, hel(līcītis, dobums, peža) ieguvis pežas jēgumu, kļuva sabiedrībā nepieņemams vārds (Sal.: Buga, bēgums, pedža, peža). Tāpēc, tā čalu sāka mainīt uz kolpos, hel(līcis), no kā atvasināja golfe, fra(līcis) un gulf, ang(līcis), ko savukārt vikingi pārtulkoja vākā: kylfing, isl = kolbagi, rus(piejūŗieši, kāpieši). Šis krievu vāks kolbagi, rus(lībji jeb kāpieši) ir minēts ap 1080.g. Bizantijas rakstos ar vāku: koylpiggoi. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 50-54.lpp.).

pirmdiena, 2009. gada 23. novembris

Voti un zviedri.

Kad vedi plijās virsū iedzīvotājiem pie Baltijas j. viņi, vienādi vai otrādi, sadūrās ar kaut kādu pretestību. Vietu vāki liecina, ka viņiem izdevās tapt, laika tecējumā, vedaini kaut kādā pārākumā. Šajā sakarībā viņiem ir radušies vārdi: vytis, lei(bruņinieks), vytis, lei(vīties, dzīties, medīties), kas ir atvases no vārda: veda. Sam(zinība, gaita).
Vietu vākos šī vārda sakne A vispirms ir saglabājusies vākā: Vitebsk, lai gan šīs pilsētas atzīmējums rakstos parādas tikai 1021.g. Vitebska ir minēta kā pilsēta pie Daugavas pietekas: Vitba(s). Tā ka vārds: aba (ūdens) ir senas eiropiešu valodas vārds, no kā atvasināts vārds: ape, pru(upe), droši vien, senāka Vit.aba (Vit.upe) ir sarukusi uz Vitba. Krievu pilsētu vākos galotne: -sk ir atlikums no vārda: gyvas, lei(dzīvs), no kā atvasināts senais baltu vārds: grīva (pilsēta), kas sastopams vākā: Grīva, pretim Daugavpilij. Iedēkļis: -s- pirms k krievu pilsētu vākos: Vitebsk, Smoļensk, Kursk u.c. laikam būs iesprausts priekš veiklākas čalas, bez sevišķa jēguma.
Lai gan vāks: Vitebsk rakstos parādās tikai XI g.s., šīs saknes priekšteči ir arī S.wede, ang(z.vied.rs) un vikingu vāks: Uitau (Ventspils), kas ir iekalts rūnakmenī ap V g.s.: han uart tautr a uitau (viņš tika nokauts pie Ventspils). Vāks: S.wede, ang(z.vied.rs) ir priedēkļots Uitau (Ventspils) saknes saliktenis, kur priedēkļis: s- pauž daudzumu, kas tagadējā latvju izteiksmē būtu teikts kā sa.vedi jeb sa.viti. Tālāki, šis sakšu saliktenis latvju locījumā iegūst arī laipura piedēkļi: -r- un kļūst z.vied.rs. Šis veiklais locījums modernā izteiksmē būtu teikts kā liel-sa.veda. Tā kā šīs saknes: V#D vārsma ir ļoti baltiski saksiska ar vārdiem kā ved, vieta, vidus, bez slāviskas ietekmes. Tāpēc arī vāks: vitebsk, senāk Viteba ir baltu-sakšu cilmes un z.vied.rs ir tikai tā locījums: Vitebsk > Viteba > Uitau > S.wede > z.vied.rs, kur saknes jēgums pāriet uz Westen, kas ir iegūts no vedu vesšanās rietumup.
Kad Anglijas sakšu ķēniņs Alfreds Lielais (849-899) nosūtīja vikingu jūrnieku Wulfstan(u) ceļojumā uz Prūsiju, viņš atbraucot ziņoja par Wit.land(i) jeb Vit.zemi tā: „...Wisle ir liela upe un tās tuvumā ir Wit.land un Weonot.land; Witland pieder aistiem (estum); un Visla (Wisle) līst uz Weonodland un līst Austrumu jūŗā (Est.mere).” Ka Witland bija tikai daļa no Prūsijas vai Prūsijas kaimiņu zeme, to liecina mūks Albriči 1228.g.: „... šajā gadā viņš bija tajās malās un ieguva tikai 5 novadus: Prutia, Curlandia, Letonia, Withlandia un Samlandia...” Tā kā Albriči min Withland kopā ar pārējiem baltu novadiem: Prūsiju, Kurzemi, Lietuvu un Sembiju, tāpēc jādomā, ka tā bija kāds baltu novads.
Vāks: Wit- saistas netikai ar baltu vārdiem, bet arī ar igauņu vārdiem: wiit, wiitlema, wiitma (dzīvotne, nometne, pajumte), tāpēc starp šīm saknēm jābūt sakarībai, sevišķi sakarā ar Alfreda Lielā (849-899) vēstījumu, ka Witland piederot estiem. Ka igauņu saknei: wiit- ir tāds pats jēgums kā baltu saknei vit-, par to nav šaubu. Nav arī šaubu, ka pirms āriešu vedu ienākšanas Vedainē, šo piejūru jau bija sev pakļāvuši ugri. To apliecina Kurzemes un Vidzemes jūŗmalu lībji. Diemžēl vāks: estas (aisti, austrumieši) ir debespušu vāks, kas kļuvis par igauņu tautas vāku, kas nebūt nav attiecināms tikai uz igauņiem.
Rīgas jūras līča Kurzemes piekraste ir saukta par Vrede.curonia, ko izmisuma valodnieki jeb filologi iztulko par Miera Kursu. Vārdiem: Vrede un Friede, ger(miers) ir gandrīz vienāda čala. Atšķirība ir tikai poguļas: V(f,v) burtuļos. Vāks: Vrede (vedurs jeb liel-veds) ir atvasināts no saknes: V#D ar iedēkļi -r-, kam ir laipura jēgums. Šī vāka sakne ir sastopama vākā: S.wede, ang(=z.vied.rs), no kā vāks: Vrede (vedurs) ir senāks atvasinājums, nekā vāks: z.vied.rs, jo laipura iedēkļis: -r- ir kļuvis par piedēkļi -r. Senajā izpratnē vāks: Vrede būs nozīmējis ko ļoti vedisku, ļoti senas kultūras dzīvi. Tā kā šī vedu kultūra Skandināvijā bija spēcīgāka nekā Baltijā, senči Skandināvijas vedus ir saukuši ne tikai par s.vediem, kā sakši to darīja, bet par z.vied.riem jeb sa.liel-vediem.
Šis vāks: Vrede, stipri čalotā veidā parādās vākā: Frishes Haff, ger(Vredu joma), kur Visla ietek caur Witlandi Baltijas jūrā. Tas liecina, ka reiz Witland ir saukusies Vritland(e). Šis locījums ir noticis šādi: Witland > Vrit > Frites > Frisches, mijam burtuļus poguļā : V(f,v). Burtuļa: t, mija uz sch=š ir notikusi tāpat kā vārdos: plats>plašs, ātrs>ašs, medis, lei(koks)>mežs. Vikingu vāks: Uitau(Ventspils) mijas uz vācu vāku: Windau(Ventspils), kur iedēkļim: -n- ir tikai čalas, nevis gramatikas loma. Šis vāks parādās 1231.g. līgumā: „...de citra Winda”, kāpēc vāks: Windau, ger(Ventspils). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 45-50.lpp.).

svētdiena, 2009. gada 22. novembris

Vendi un fenni.

Kad āriešu vedi mācās virsū ugru kultūrai pie Baltijas j., Šang dz. (1765-1122 pmē) valdīšanas laikā Ķīnā, blondu zilaču kultūra pie Baltijas j. jau bija pakļauta ugriem. Tāpēc vēlākā helēņu literatūrā jēdzieni: ugri un slāvi, tiek apzīmēti ar vienu vāku, kā vendi, venedi un fenni vai liv(oni) un slāvi. Tas pats arī notiek mūsu laikos. Vācijas latvjus saucam par vāciešiem, Austrālijas latvjus par austrāļiem u.t.t. Jēdziens: slāvi, tagadējā izpratnē, sāka izpārsloties ap X g.s. Dažādu tautu vāku tagadējā slāvu dzīvotnē saistīšana ar slāviem pirms Tacitus (54-120) minētiem venediem ir bez pamata. Senajā helēņu literaturā vissenākais vend saknes atvasinājums pārņemts no vārda venetai, kas jēgumā saistas ar vediem. Tākā helēņu burtājā trūkst burtuļa: v, tāpēc Homers Iliādē vārdu: venetai, raksta kā `Enetai, kas tiek pieminēti tikai kā „...(v)enetu zeme, no kurienes nāk mežonīgu ēzeļu mātīšu cilts.” Helēņu rakstībā zīme: ` ir alefs, ko eiropieši rakstībā neatzīmē. Šis vāks: `Enetai nav nekāda liecība par slāviem. Šī vārda atvases vēlāki tika saistītas ar slāviem. Tā Homēra laika jēgums saistījas ar vedu kultūru.
Nākošais šīs saknes drošais pēctecis ir Tacitus (54-120) minētie venedi Vislas upainē, tagadējā Polijā, un fenni(somi, igauņi) Z no aestii(austrumieši), kos mēdz saistīt gan ar baltiem, gan ar igauņiem. Abi šie vāki ir atvasināti no vienas un tās pašas saknes: veda >vend >venedi >fenni >Vin(land), jo abi burtuļi pieder poguļai: V(f,v). Vākā: fenni galotne: -edi ir atmesta, bet citā vākā: Weonod(land), tā vēl ir atrodama XI g.s. Tacitus pabeidzis savu vēstījumu par Vācijas ciltīm pēdējā nodaļā piemin arī vanadus un fennus, kas dzīvojot aiz Suebiae(Vācijas), t.i. Z no Vislas. Viņš raksta: „Es nevaru izšķirties vai peucinu, venedu un fennu dzimtoņas (nationes) pieskaitīt germaniem (vāciešiem) vai sarmatiem (ziemeļiešiem).” Vāks: venedi vēlāk tiek attiecināts uz slāviem Oderas upainē kā wendi, bet paši ugri vāka: fenni, atvasi: vene, attiecina uz slāviem: vene vai venelane, ees(krievs), venemaa, ees(Krievzeme), venaja, suo(Krievija).
Brēmenes Ādams (?-1085) Winland (Ameriku) min tā: „Viņš [dāņu ķēniņš] runāja vēl par vienu salu, no daudzām, tajā jūŗā [Ziemeļu ledus jūrā]. Tā saucas Win-land (Vin-zeme), jo vīnaugi, kas dod lielisku vīnu, aug tur.” Izmisuma valodniecība ir raksturīga ar šādiem izdomātiem sakņu salīdzinājumiem. Šim iedomības grābtajam sakņu salīdzinājumam nav mustura. Tas ir vienīgais sakņu pāris, nevis vesela virkne, tāpēc salīdzinājumam nav pamata. Vikingu Vinland vākam nevar būt nekāda sakara ar vīnogām, jo vīnogas neaug Newfoundland apkaimē. Kur vikingi iebrauca Amerikā. Kad vikingi sasniedza Amerikas krastu kaut kur pie Newfuoundland, viņi bija domājuši, ka ir apbraukuši Somijai apkārt un ir iebraukuši no otras puses, kāpēc viņi to nosauca par Vin-land, kas ir Somijas vāks: Fin-land, jo abi burtuļi pieder poguļai: V(v,f). Līdzīgi, kādus 500 g. vēlāk Columbus iebraucot Amerikā domāja, ka viņš ir iebraucis Indijā no otras puses. Tāpēc, iedzimtos iedzīvotājus viņš nosauca par indiešiem jeb indianiem, kā latviņi mēdz teikt. Otrum, es domāju, ka vikingi Amerikā iedzimtos iedzīvotājus būs noturējuši par lapiem. Tāpēc viņiem varēja rasties doma par apbraukšanu ap Somiju un tāpēc tās saukšanu par Vin-land(i).
Ap III g.s. slāvu ciltis sasniedza Baltijas j. piekrasti pie Oderas upes. Šie slāvi ieguva sev vāku: vendi jeb wendi, kas ir atvasināts no Tacitus minētā venedu vāka Vislas upainē. No vāka: vendi vēlāk ir atvasināts vāks: vandali, kas baltiskā locījumā būtu saucami vanduļi, t.i. maz-vendi. Lai gan vēsturēs ir tieksme pieskaitīt vandaļus vāciem, toties, sākotnēji avoti par to tā neraksta. Tā, piem. Brēmenes Ādams par viņiem raksta: „Slāvija ir Vācijas liels novads, ko apdzīvo winuli, kas reiz saucās wandali.” Arī latvju Tēvs Mūsu ir ieskaitīts vandaļu valodā (Nugent, History of Vandalia). Tātad vandali nebija kāda tautība. Kā viņu vāks liecina, viņi bija kāda vedu kultūras savvaļas ļaudība, nevis cilts, kas pārtika no sirošanas (L.Schmidt, Geschichte der Wandale; Leipzig, 1901) pa Eiropu un pat Āfriku. Vandaļu vākā Alfreds Lielais (849-899) piemin Adrijas jūru: „...un pietos no Istrijas ir tā Wendel(u) jūŗa, kas saucas Atriaticum [Adrijas j.].” Šis vāks: vandali, kas ir atvasināts no vāka: vendi, ir dzidrākais pierādījums ka vāks: venedi saistas ar vedu kultūru, nevis ar kādu noteiktu tautību. Šis vāks: venedi ar laiku sāka saistīties ur ugru un slāvu tautām.
Brēmenes Ādams rakstot par vinuļiem, tiem piesaista arī vilžus, kas ir veltu atvase: „Lai gan daudzas vinuļu ļaudības (populi) ir pazīstamas ar savu varonību, tikai 4 savā starpā sacentās pēc vadības; mēs tās saucam ļaudīši (leutici), viņi sevi sauc par vilžiem (wilzi). Tie ir hizini (chizzini) un ap.panieši(circipani), kas dzīvo šaipus Panes(Peene) upei, tolosanti (tholosantes) un reteri (retheri) dzīvo viņpus Panei.” Vāki: vilži un hizini saistas ar vākiem: Gaiziņš un Cēsis... tajos laikos par vinuļiem, t.i. vandaliem pieskaitīja arī viltus jeb vilžus, kas bija ieceļojuši no Vidzemes un apmetušies pie Panes upes, tagadējā Meklenburgā un dzīvoja brīvi līdz 789.g., kad Kārlis Lielais (742-814) viņus pakļāva sev.
Anglijas sakšu ķēniņs Alfreds Lielais (849-899) savā vēsturē min vendu zemi gan kā Wineda land (Vinedu zeme), gan kā Winida land (Vinidu zeme), gan kā Weonodland (Veonodu zeme) starp Vislu un Oderu. Tātad Alfreds Lielais vēl turas cieši pie Tacitus vāka: venedi.
Saxo Grammaticus (1150-1220) pauž, ka dāņu ķēniņš (ap 960.g.) ir uzcēlis varenu cietoksni: Jomburgu blakus vendu pilsētai: Jumne jeb Vineta Oderas grīvā. Bez šaubām, šī Vineta ir atvase no vāka: venedi, kajā vendi bija dzīvojuši kādus 400 gadus. Jomburg un Jumne ir tās tulkojumi. Šī sakne: J#M ir mijusies no saknes G#M, kās pirmatnējais vārds ir guma, got(cilvēks). Šī pāreja no poguļas: G(k,g) uz poguļu: J( ,j) notiek bieži: gintaras, lei(dzintars ) > jantar, rus(dzintars), liekne>leja, Weg, ger(ceļš)>way, ang(ceļš). Šādā sakarībā vārds: guma, got(cilvēks) ir mijies uz juma(cilvēks). Šis jēgums saskan ar civitatis, lat(dzīvotne, pilsotne) jēgumu. Tāpēc Jomburg(Ļaužu vai Tautas pils) un Jumne(Laužotne vai Ļaudona) ir kāds teutonisks tulkojums atbilstam Nestora Jam.
Pats vārds guma, got(cilvēks, ludis) ir radniecīgs arī gim(ti), lei(dzimt) saknei, no kās ir atvasināts vārds: Oma, ger(vecmāte). Sakne: G#M mijas saknē: H#M, atvasinam vārdu: homo, lat(cilvēks). Šī gloteņu un ūkeņu sakņu izplatība ir raksturīga ar vārdiem: guma, got(cilvēks) > homo, lat(cilvēks) > Oma, ger(vecmāte), dame, fra(mājiete).
Pie guma, got(cilvēks) saknes pieder arī gamta, lei(daba), gemdeti, lei(dzemdēt), kiemas, lei(pagalms), kūma, lei(vecmāte). Pie homo, lat(cilvēks) saknes pieder Hamai, hel(Ādams), Ham, heb(Hams, Iedzimtais?), kā vākā Abra-ham, heb(ebreju kaimis). No šīs saknes ir atvasināts arī vārds: hemia, hel(dabība), kas tagad latviņu žargonā ir ķīmija. Ķīmijas blakus zinātne: fizika līdzīgi ir atvasināta no vārda: fysis, hel(daba, cilme, dzimšana) caur tā īpašības vārdu: fisikos, hel(dabīgs).
Kā Dūnaburg (Daugavpils) ir tulkojums, tā Jomburg jeb Jumne var būt ir Vineta(s) tulkojums. Tas tad būtu liecība, ka Tacitus un vēlāku vēsturnieku vāka: venedi jēgums saistījās ar dabu, iedzimtību. Tāpēc var izprast ka vāki: vendi, vandali, venedi, fenni tika attiecināti uz ļaudībām, nevis uz ciltīm, kas dzīvoja un klīda klajā dabā. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 40-45.lpp.).

sestdiena, 2009. gada 21. novembris

Veda.

.. No tādas tautu apjomas spriežams, ka vārds: Veda bija kaut kas, kas vienoja tautas un sniedzās pāri valodām. Tāpēc šīs saknes: V#D tautu vāki neaptver tautību. Tie aptver kādu giedu vai ticību. Šī vedu kultūra ir trešais zināmais kultūras slānis Baltijas j. A krasta upainēs jeb Vedainē; otrais slānis bija ugru (lībju, igauņu, somu,...) kultūra, kas ir atdalījusies no ķīniešiem pirms āriešiem un uzmākušies zilacainu europu kultūrai, pirmajam jeb iedzimtajam kultūras slānim Baltijas piekrastē pēc Wirma ledus laikmeta.
Kā ugru kultūra, tā āriešu vedu kultūra pie Baltijas j. ieradās no A. Kā redzams uz kartes, no A uz R, Baltijas j. virzienā, daudzas upes šķērso šo klajumu. Robeža starp pietup un ziemeļup tekošām upēm ir arī A robeža Vedaines vietu un tautu vākiem. Tāpāc ir iespējams ka vedi ir devušies uz R apsegtos ratos kā skiti pa šo upaiņu robežu lai nebūtu jāšķērso daudzas upes Ukrainas klajumos. Kad vedu bari atdūrās pret Baltijas j., viņu sekotāji devās pa šo upaiņu robežu tālāki uz R, kamēr Vedaines tapēji apmetās uz pastāvīgu dzīvi. Kā saknes V#D atvasinājumi liecina, šī klīsšana un apmešanās nav notikusi vienā gājienā, bet ilgusi gadu simteņus.
Sakne V#D pirmatnēji ir jāsaista ar vārdu: ved, vest, no kā saknes ir atvasināti vārdi kā Pferd, ger(zirgs), Fahrt, ger(brauciens), velti, lei(velt), went, ang(gāja), kur iedēkļi: n, r, l, ir senās gramatikas locījumi ar laipuma jēgumu. No šīs saknes kustības jēgums vēlāk pārgājis virziena jēgumā: Westen, ger(R), Osten, ger(A), kur iedēkļim -s- ir daudzuma jēgums. Šāds vārdu atvasināšanas musturs attiecas uz visām saknēm. Vēl vēlākos laikos, varbūt ap VII g.s.p.m.ē., kad vedu rakstīšana apstājusies, šis vārds jau sācis iegūt giedīgu jēgumu: valdyti, lei(valdīt). Šis vārds ir sastopams arī igauņu valodā: wald(valde), un arī Verwaltung, ger(pārvaldījums), kas caur Welt, ger(pasaule) mijas uz world, ang(pasaule).
Vārds: veda(vēsts, ziņa), saistas ar vārdu: wit, ang(asprātība, gudrība), no kā ir atvasināts vārds: wissen, ger(zināt). Šis vasinājums saskan ar toreizējo vedu kultūras lomu, kas bija toreizējā zinātne. Tālāki šis jēgums ir paslēpies vārdos: witness, ang(liecinieks), svedeteļ, rus((sa)vēstītājs, liecinieks), kā sakne ir kropļota uz wiedzič, pol(zināt), kās vissenākā atvase: vestj, rus(vēsts), nemainīgā veidā ir palikusies līdz tagadnei. Tās senumu apliecina iedēkļis -s-, kas modernā latvju valodā tiek lietots nevis kā iedēkļis, bet kā piedēkļis. Šīs atvases modernāki darinājumi: vēsture(lielvēsts) un vēstule (mazvēsts) ir visspilgtāki laipuma liecinieki baltu valodā. Līdz ar to vārds: vestj, rus(vēsts) ir dzīvais liecinieks, ka šis vārds ir tiešais āriešu vedu mantojums šajās valodās, nevis lienējums no vienas valodas uz otru kā to izmisuma valodnieki aplam pauž.
Vārds: veda(vēsts, ziņa), pirmajā cēlienā, sazarojas 3 cilienos: vend, vytis, lei(bruninieks) un locījumā: veltai. Visi šie 3 cilieni rakstos parādījās vismaz 1000 gadu vēlāk, nekā to vasināšanas sekme paredz. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 36-40.lpp.).

piektdiena, 2009. gada 20. novembris

Rig.

... vārds: Rig ir radniecīgs samskrita vārdam: rik, jo abas galotnes pieder vienai poguļai: G(k,g). Samskritā rik(starot, spīdēt, dziedāt) ir nepārprotams atvasinājums no rig(=rast, gūt). Ķīniešu rakstībā ri(saule) saskan ar Rig pirmo zilbi tā jēgumu. Tāpēc Rig Veda jēga var būt trejāda: 1) Saules dainas, 2) Austrumu dainas vai 3) Ķīnas dainas. Vienādi, otrādi vai trešādi āriešu Rig Veda jēgums nozīmē austrumus no Indijas līdzenuma. Arī vārds: veda ir cēlies no jēdziena: gaisma, no kā saknes ir atvasināti vārdi: Westen, ger(R) un Osten, ger(A). Tātad, pirmatnējā jēgumā tas ir viena un tā paša jēdziena atkārtojums 2 laikmetu vai valodu vārdiem: Ķīnas ķīnums?, austrumu austrums?, Saules sauļums?. Līdzīgā veidā tagadējie valstu nosaukumi: tautas demo-kratiska re-publika pirmatnējā jēgumā nozīmē: tautas-varas pār-tauta. Kad vārdi: Rig un Veda tika savesti kopā, tad Rig jēgums saistījās ar senumu, varbūt dzimteni, sākumu, bet vedas jau nozīmēja: vēstis, zinības. Tāpēc Rig Veda (Ķīnas vēstis), šķiet, būtu pārāks tulkojums par Austrumu vēstis vai Saules vēstis. Rig Veda no Indijas pa Saulei, devās uz R un Gītara jeb Dzintara jūras krastos atstāja veselu virkni tautu vāku no Elbas līdz Somu jūŗas līcim. Šie tautu vāki pieder ne tikai āriešiem: baltiem, teutoniem un slāviem, bet arī ugriem: votiem un somiem... (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 35-36.lpp.).

ceturtdiena, 2009. gada 19. novembris

Varuna.

... tērdzēji mēdz teikt, ka āriešu galvenais dievs: Varuna, esot atvasināts no grieķu dieva: Uranus. Bez šaubām abi dievi ir viens un tas pats dievs divās rakstībās, jo grieķu Uranus ir sakropļotais Varunas rakstījums, jo grieķu burtājā trūkst poguļas: V(f,v). Poļu valodā Varuna kļūst Perun(Pērkons), jo lūpeņu poguļa: V(f,v) ir atvasināta no kaimiņu poguļas: B(p,b). Baltu Pērkons nav vis atvasināts no poļu Perun(a), bet no irāniešu Baga(Dievs) caur iedēkļotu Barga, mijam burtuļus poguļās B(p,b) un G(k,g).
Varuna(Pērkons) pieder pie Āditja ģints dieviem, t.i. visaugstākajiem dieviem. Samskritā jēdziens: Āditja pauž: 1) dievu ģinti, 2)Sauli un 3)debešķību. Pirmum, pats vārds Samskritā ir rakstīts zilbīgi: )(a-a-di-tja, ko eiropieši, aplam, pārraksta Ā-di-tja, jo eiropiešu rakstībās, aplam, nelieto alefu: )(. Otrum, vārda saknes: )(a-a-di (sākums), ko eiropieši raksta: ā-di, bez alefa, jēga jāsaskaņo ar augšējo jēgumu: Saule, dienas sākums, ausma. Tādā sakritībā )(aaditja dievi nozīmē vai nu sākotnējie dievi vai nu austrumu diavi. Tā vāks: Kitai, rus(Ķīna) ir atvasināts no saknes: G#D, pie kās pieder arī senais baltu vārds: Gītars (Saule, austrumi?), no kā ir atvasināts vārds: dzītars, let(dzintars), augšā minētais vārds: )(aadi (=sākums) ir Kitai atvase, re: Kitai, rus(Ķīna)>hitīti>Getai, hel(=geti), Kitai>)(aadi, SAM(sākums, rīts?). Šis secinājums liecina, ka Rig vedu )(aaditja dievi saistas ar vāku: Kitai, rus(Ķīna). (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 35.lpp.).
Ja latviešu valoda pieļauj šādu sakropļotu grieķu vārda Uranus lietojumu, tad vārda Urāns pielietojumam latvju astroloģijā ir jāpieiet ļoti kritiski!

trešdiena, 2009. gada 18. novembris

LATVIJA: SVARI un (vai) JAUNAVA.

Dievājums. Rāmums. Bargums. Netīšums. Kuplums.
Šādi ir latvisko stilu veidojošie vārdi pēc Brastiņu Ernesta uzskatiem.
Klusums ir latviešu skaistums. (No Zentas Mauriņas esejas „Spīts”)
Saules Taka jeb zodiaks ir 12 daļās dalītas debesis. Kurā daļā iederas Latvija?
Livonija zem Svaru zīmes, Rīga Jaunavas zīmē; tas ir viss, ko lasām klasiskajā vācu astroloģijā. Mūsdienās citzemju astrologi tiecas visu Latviju saskatīt Jaunavas zīmē. Kā orientēsimies zvaigznēs? Saule no Jaunavas zīmes Svaros pāriet rudens sākuma punktā jeb Dieva dienā. Dieva diena pēc latvju kalendāra ir tad, kad Saule pirmo dienu ir Svaru zīmē.
Dievājums ir latviskā stila redzamākā pazīme, kas mūsdienās negodīgi piemirsta. No 4 latvju kalendāra stūriem: Ziemas svētki – Liela diena – Jāņu diena – Dieva diena vismazāk pieminēta mūsdienās ir tā diena, kad latvju Saule savās gada gaitās nonāk līdz Latvju zemes vietai debesīs, līdz Svaru zīmei - Dieva diena. Dieva diena Saulei ir pirmā diena Svaru zīmē.
Rāmums ir otrs latviskās sadzīves un latviskā stila galvenums. Rāmi pats Dievs pelēkā mētelī jāj lejup no debesu kalna. Īsti svari ir rāmi; strauji svārstīgi vai nenosvērti svari nav derīgi svēršanai. Mēs esam Rāmas tauta.
Bargums, skarbums, raupjums un vēsums ir nenoliedzamas latviešu sadzīves iezīmes. Skarbums ir trešais latvju galvenums. Saulei ieejot Svaru zīmē sākas rudens un dienu no dienas kļūst vēsāks. Pēc savas astroloģiskās dabas vēsā, sausā un skarbā planēta Saturns ir savā pacēlumā jeb eksaltācijā tieši Svaru zīmē. Arī netīšuma un kupluma iezīmes astroloģiski varam atrast Svaru zīmē.
Svari ir spītīgi. Svari spītīgi nostājas līdzsvarā tad, kad līdzsvars ir, bet spītīgi rādīs ko citu ja līdzsvara nebūs. Palaposim Z.Mauriņas eseju „Spīts”: „Latviešu tautā iemīt noslēpumaina, ar prātu neaptverama pretestība, spīts. Šoreiz gribu teikt dažus vārdus par daiļo spītu, kas izpaužas garīgumā.” Daiļais spīts. Vai mēs varam atrast astroloģiski vēl tiešāku izteiksmi zodiaka Svaru zīmei, ko pārvalda daiļā Venēra un kur kā savās mājās jūtas sīkstais Saturns?
Un tālāk: „Klusums ir latviešu skaistums... Laikam gan nekur pasaules literatūrā klusums nav tā slavināts, kā pie mums... Jau grāmatu virsraksti vien uz to norāda. Akurātera „”KLUSUMS UN GAISMA”, Damberga „KLUSAIS KARNEVĀLS”, Austriņa „KLUSUMA GAVILES” u. c... Visās Kārļa Skalbes grāmatās jaušama dziļa piederība klusumam... Līdz 1905.g. Poruks bija sarakstījis 208 dzejas, kurās 97 reizes atrodam vārdus `kluss`, `klusums`, `klusēt`... Latvju sēta māj un vilina ar savu klusumu...”
Latvju Saule īsti spoži spīd tik dziļā klusumā. Te, šajā klusajā vietā, no debesīm rodas jautājums: „Kura zodiaka zīme Saules Takā ir visklusākā zīme?”
Zodiakā ir 11 dzīvas būtnes ar savām balsīm un tikai 1 zīme bez savas balss – Svari. Katra zīme zodiakā ir saistīta ar savu diametrāli pretējo papildinošo zīmi. Pašiem klusākajiem Svariem pretstats ir skaļākā zīme zodiakā – Auna zīme. Kas gan ir karaliskās Lauvas rēciens vai arī varenā Vērša balss, salīdzinot ar Auna kara lauka troksni! Kara dievs Marss Auna zīmē, no Svaru zīmes vistālākā zīmē, jūtas kā savās mājās.
Varbūt visklusākā zīme zodiakā ir Vēža zīme? Vēža zīme astroloģiski nozīmē mājas, mītni, tēva mājas, tēvzemi, vidi un vēl daudz ko citu. Senas celtnieku mīklas „Bez kā nevar uzcelt māju?” atminējums ir: māju nevar uzcelt bez trokšņa. Tā troksnis ir mājas pamatos un Vēža zīme nav tā klusākā zīme zodiakā.
Var iebilst: „Mēms kā zivs.” Ja tas būtu pareizi arī astroloģiski, tad zodiaka zīmju pārī Jaunava – Zivis tieši Jaunavas zīmei būtu jābūt visskaļākajai zīmei zodiakā. Zodiaka Zivju zīmi attēlo kā 2 ar astēm kopā sasietas Zivis, no kurām viena tiecas lejup dzelmē, bet otra augšup debesu augstumos. Kāds gan klusums un miers var būt no šādas pretēju virzienu saistības?
Nav jau arī Jaunavas zīme klusa. Jaunavas zīmes Rīga dimd. Jaunavas zīmē pēc astroloģijas teorijas ietilpst darbs, darbinieks, amatnieks un sava aroda meistars, strādnieks, darbaļaudis, darba tirgus, arodbiedrības, analīze un statistika, analītiskā zinātne, programmēšana un vēl daudz kas cits un nebūt ne klusas nozares. Zodiaka Jaunavas zīmi attēlo 3 vārpas, ko pazīstam kā uz sērkociņu kastītēm attēlotu simbolu. Kad Saule iet pa Jaunavas zīmi, tad latvju zemē ir ražas un darba laiks, kas nav klusākais laiks gadā ar dzirnavu, kuļmašīnu un labības kombainu rūkoņu. Svaru zīmes valdniecei Venērai Jaunavas zīmē ir dejekcija jeb astroloģiski vāja vieta. Darba dunai un pilsētas jezgai grūti ir pieņemams klusums kā latviešu skaistums.
Runā, ka latvieši ir darba tauta un mīl darbu, ko astroloģiski pārstāv zodiaka Jaunavas zīme. Šajā domā iedziļinoties, redzam, ka tā nemaz nav un tas, ka mēs mīlam darbu ir mums mēģināts iestāstīt. Ir tādi, kas grib mūs redzēt kā labu preci darba tirgū. Darba mīlestība, kā to lasām prof. Paula Jurēviča darbā „Latvju kultūras īpatnības”, nav latviešiem no dabas dota. Darba tikumu patiesībā lieto, lai to piedaudzinātu. Darba mīlestība kā tāda ir kultūras produkts un nav latvietī tieši iedzimusi. To apliecina fakts, ka latvietis tiecas cik iespējams atbrīvoties no grūtiem darbiem, kaut vai savulaik bēgot no laukiem uz pilsētām, cerot nonākt vieglos darba apstākļos.
Darba tikums nav latviskuma pats pamats. Darba tikums piemīt arī citām tautām. Gudrības tikums ir tas, kas rādīja latvim darba nepieciešamību. Taču tieši klusums ir goda vārti ceļā uz gudrību. Pirms iestāšanās Pitagora akadēmijā bija jāiztur 5 klusēšanas gadi... Un tā no darba zīmes Jaunavas mēs atkal nenovēršami nonākam pie klusajiem Svariem...
Īsumā atstāstīsim Vairas Vīķes-Freibergas darbā „Mūsu patiesie spēka avoti” teikto par mūsu pasaku ganiņu. Latvju ganu zēns iemieso tos pašus principus, ko austrumu cīņas disciplīnas. Pretēji rietumnieku cīņas izpratnei, kur spēku vienmēr konfrontē tieši un vienu spēku cenšas pārvarēt ar lielāku pretspēku, austrumnieki gaidīs pretinieka uzbrukumu un tad izmantos viņa paša spēka momentu, lai liktu tam zaudēt līdzsvaru [līdzsvars atbilst tieši Svaru zīmei], un tā arī mazajam un sīkajam paveras iespēja sevi aizstāvēt un uzvarēt. Ganu zēns neapgāž Velnu, meklēdams tā fiziskā līdzsvara vājos punktus. Gunu zēns uzvar, atrodot psiholoģiski vājos punktus pretiniekā. Domājot astroloģiski, latvju pasaku ganu zēns pārstāv tieši Svaru zīmi.
Diemžēl negodīgi, jā, negodīgi esam piemirsuši gan savu pasaku ganu zēnu, gan līdzsvara Svaru zīmi. Tieši šis tēls un simbols – ganu zēns un Svaru zīme rāda virzienu `latvup`.
Daudzi uz Latviju skatās kā uz tranzīta koridoru [Dvīņi], kā uz tūrisma objektu [arī Dvīņi], kā uz noieta tirgu vai vietu tirdzniecības bāzēm [Merkūrs], kā logu uz Eiropu, kā uz dzīves skatuvi, kā uz tirgus placi, kā uz barības bāzi; daudzi te grib saskatīt peļņas avotu, darba vietas [Jaunava], kara bāzes [Marss], pat raķešu bāzes [Marss + Urāns]. Neviens no šiem virzieniem nav virziens `latvup`. Virzienam `latvup` der apzīmējums miera osta. Vārdi `miera osta` zodiakā visprecīzāk atbilst tieši Svaru zīmei Tikai nedaudzi (cerams, pagaidām) latvji Latvijā redz `miera ostu`, līdzsvara vietu [Svari]. Latvija ir vieta tikai Svaru zīmes miera bāzēm.
Nav jau arī Jaunavas zīme sveša latvja acīm. Latvis redz visas zodiaka zīmes. Ar sauli Jaunavas zīmē ir dzimuši Jānis Jaunsudrabiņš, pasaku vācējs Ansis Lerhs-Puškaitis, Rainis, pirmais, ceturtais un piektais Latvijas Valsts prezidenti Jānis Čakste, Kārlis Ulmanis un Guntis Ulmanis, Auseklis un protams, daudzi citi, ko šeit būtu jāpiemin..
Ar Sauli Svaru zīmē ir dzimuši Anna Brigadere, Jurjānu Andrejs, Valdis, kura darbs „Staburaga bērni” ir pārliecinoši iegājis latvju klasikā, slavenais XIX gs. celtnieks Sārumu Mārcis, latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns, klusuma pravietis Jānis Poruks, mūsu pirmais mēru un svaru (!!) kārtotājs Fricis Blumbahs, latgaliešu atmodas priekšstāvis Francis Trasuns, un daudzi citi, ko te būtu jāpiemin.. Tā kā latviešu tautai savulaik nebija sava eposa, to sacerēja no jauna latvis, kas dzimis Dieva dienā, kad Saule pārgāja no Jaunavas zīmes Svaru zīmē – Andrejs Pumpurs (dz. 1841.g. 22. septembrī), varoņteikas „Lāčplēsis” autors.
Svaru zīme zodiakā ir jauna ne tikai tāpēc, ka Svarus pārvalda jaunības planēta Venēra. Svaru zīme daudzviet atklāja savu plīvuru vēlāk par citām zīmēm. Senās Babilonas zodiakā bija tikai 11 zīmes, un Svaru zvaigznāju toreiz dēvēja par Skorpiona spīlēm, kā daļu no Skorpiona, nevis kā atsevišķu zīmi. Savukārt senajiem grieķiem taisnības dieve Astreija kļuva par Jaunavas zvaigznāju, kas tur rokās Svarus.
Latvija kā valsts nodibinājās vēlāk par citām valstīm un visādi bija saistīta ar kaimiņzemēm. Taču kā Dainu kultūras nesēji mēs esam ļoti sena tauta, un ir tautas, kas pazīst Svaru zīmi jau no neatminamiem laikiem. Tāpēc jau arī stīgrais Laika Dievs Kronoss – Saturns Svaru zīmē jūtas tik labi. Zīmīgi, ka Latvijas valsts ģerbonī ir attēlota Saule, pa pusei virs apvāršņa. Lai šādu Sauli novērotu saulgriežos, tika celtas megalītiskās celtnes – kā Stounhendža, Ņūgreindža, ierīkoti neskaitāmi akmens krāvumi, ceļi un zīmes Peru plakankalnēs un visur citur pasaulē.
Eiropas vainagā ir tikai 2 Svaru pērles – Dainu Latvija un muzikāli savdabīgā Austrija ar galvaspilsētu Vīni. Āzijā zem Svaru zīmes ir muzikālā zeme Birma, Japāna, Tibeta un vēl citas vietas.
Jaunavas zīmi pārstāv Grieķija, Šveice, Parīze, Turcija. Ne velti saka: „Strādā kā turks.”
Dzīvas būtnes organismā Svaru zīme pārvalda nieres – filtrācijas un attīrīšanas sistēmu. Svari rūpējas arī par skābju un sārmu līdzsvaru organismā. Svari ir dzīves līdzsvara pieredzes filtrēšanas un attīrīšanas zīme.
Katrai planētai zodiakā ir 1 vai 2 zodiaka zīmes, kur planēta `jūtas kā mājās`, ir viena zodiaka zīme, kur planēta ir astroloģiskā pacēlumā jeb eksaltācijā un viena zodiaka zīme, kur planēta ir astroloģiskā novājinājumā. Zīmīgi, ka pēc teorijas Jaunavas zīmē neviena planēta nav eksaltēta. Svaros, turpretim eksaltēts ir Saturns. Saturns ir likumu, arī karmas likuma pārvaldnieks. Sadarbība kā tāda ir iespējama tikai caur likumiem. Visi likumi sakņojas Telpā un Laikā, ko tad arī pārvalda Saturns – Kronoss – Laiks.
Zīmīgi, ka pēc astroloģijas teorijas Saule Svaru zīmē ir dejekcijā jeb novājināta. Nebūsim daudz kļūdījušies, ja teiksim, ka savā ziņā Svaru zīme ir stiprāka par Sauli. Tas nozīmē to, ka „es” vietā izvirzās „mēs” kā attiecības ar citiem cilvēkiem. Latvieši nav nesabiedriski, nav tikai viensētu iemītnieki. Par to liecina jau latvju atmoda pirms latvju pirmās atmodas – Brāļu draudžu kustība Vidzemē XVIII gs., kas gan bija no ārpuses ienesta. Pirmās 6 zīmes zodiakā, sākot ar Auna zīmi, attiecas uz indivīda un personības veidošanos. Ar Svaru zīmi zodiakā sākas sabiedrības veidošanās un nākamajā Bites zīmē sabiedrība jau ir izveidojusies kā bišu saime. Vienatne un vientulība Svariem neder – vientulība drīzāk saistās ar Vēža zīmi vai Zivju-Jaunavas asi zodiakā.
Prof. Dr. Phil. Pauls Jurēvičs savā darbā dziļi analizē latviešu dvēseli un latvju kultūras īpatnības. Par vērtīgāko latviešu sabiedriskās kultūras sasniegumu ir uzlūkojama augsti attīstītā latvju taisnības izjūta: ne velti latvju Dieva galvenā funkcija ir uzturēt pasaulē taisnību. Latvis gan ilgu laiku pavadījis „klaušu laikos”, kad taisnības likums dzīvē bija maz lietojams un latvji toreiz bija netaisnības objekti, taču tas īpaši saasināja viņu jūtību pret sociālo netaisnību. Sociālā taisnība un latviešu spēja savas kopdzīves organizēšanā ir tieši Svaru zīmes joma.
Svaru zīmē novājināts un kā trimdā ir arī kara dievs Marss, lai gan miers nav kara pretstats. Miers ir nemiera un darbības kā tādas papildinājums. Marsa īstā vieta ir kaujas lauks un zodiakā Auna zīme. Svaru zīme nav Marsa vājākā vieta zodiakā; Marsa vājākā vieta zodiakā ir Vēža zīme, kur kara dievs ir ieslodzīts kā kazarmās. Latvim ir labas karotāja īpašības – tās no Auna-Svaru ass, bet ar aunīgu agresivitāti latvis nekad nav izcēlies. (Karotājs kā tāds ir skaidrots Karlosa Kastaņedas grāmatās par Dona Huana mācību). Tieši Svaru zīmes iespaidā pasaulē tiek noslēgti miera un pamiera līgumi.
Katrā būtnē – cilvēkā, dzīvniekā, valstī, kukainī, pilsētā, novadā, iestādē utt. astroloģiski darbojas visas zodiaka zīmes un visi debesu spīdekļi. Katrā būtnē zodiaka zīmes un spīdekļi ir dažādi saistīti; dažas zīmes vai kādi spīdekļi var būt astroloģiski izteiktāki, par pārējiem, citi vājāki.. Piem., Dvīņi valstī pārstāv pamatizglītības skolu sistēmu, Strēlnieks – universitātes un augstākās izglītības sistēmu, Vērša zīme bez daudz kā cita pārstāv arī lauksaimniecību, arhitektūru un arī banku un finansu sistēmu utt. Šādā skatījumā Latvijā darbojas visas zodiaka zīmes, un tas nozīmē, ka plašākā skatījumā latvju zeme kā tāda ietilpst kādas plašākas sistēmas kādā noteiktā zodiaka vietā.
Šajā rakstā ir tikai ieskicētas tikai dažas no latvju zemi raksturojošām īpatnībām; darbs ir tikai iesākts un jāturpina. Latvijas vieta Saules takā zodiakā nav atrodama demokrātisku vēlēšanu ceļā. Latvju zemes vietu Visumā var atrast pielietojot kompasa vai sekstanta principu pareizi noorientējoties.
Pasaules plašumos ieejot, kā nostāsimies līdzās Strēlnieka zīmes Austrālijai un Strēlnieka Ungārijai un Spānijai, Dvīņu-Skorpiona Amerikai, Ūdensvīra Krievijai, Ūdensvīra Zviedrijai, Zivju Portugālei un Zivju Sahārai(!) vai zem Auna zīmes esošajām Vācijai, Francijai, Britānijai? Vai kā Jaunava ar mūsu gudrības formulu – „Dievs. Daba. Darbs.” un (vai) kā Svari ar klusumu un mieru kā latvju skaistumu..
Īsos vārdos: Latvju Dainās daudz ir pieminēta Svaru zīmes Venēra kā Auseklītis un Rieteklis. Jaunavas zīmes valdnieks Merkūrs Latvju Dainās nav pat pieminēts. Latvju Dainas ir īstā norāde, ka Latvija ir tieši zem Svaru zīmes. Kurā vietā Svaru zīmē? Visticamāk vistuvāk Jaunavas zīmei – rudens saulgriežu punktā.

Baltijas jūras vārdi.

Vissenākās ziņas par Baltijas jūru dod Plinius (23-79), pieminēdams, ka helēņi: Timaius (356-260 p.m.ē.) un Pyteas (385-322 p.m.ē.) Salu Basilia, lat(=Sām.sala) Pyteas esot nosaucis par Abalus(=jūras salu), atvase no kāpuļa, kas, savukārt ir atvase no vārda: kāpas. Plinius arī pauž, ka Pyteas ziņo par šīs jūras vāku tā: „Sotacus tic, ka tas[=dzintars] izplūst no klintīm Brittaniā[=Pruteniā jeb Prūsijā], kas saucas dzintarietes. Piteas pauž par guioniem[gutoniem], Vācijas ģinti, jūŗas grīvā, kas saucas Metuonidis[B:Mento.nomon], kas izplešas 6000 stadu[1 stadus =185m]. No šejienes dienas kuģojumā atrodas Abalus[=Sām.sala], uz ko viņš saka, pavasara straume nes dzintaru, ...Viņam līdzi tā tic Timaius, bet salu sauc Basilia.”
Pirmum, vāks Metuo.nidis ir saliktenis Mento.nomon, bal(Grīvas straume jeb Baltijas jūra). Otrum, vārds: nidis, bal(straume), ir locījums no tot, bal(upe), kā Ptolemaius (87-150) kartē vārds `upe` ir atzīmēts. Vārds: nomon, bal(debesu ūdens, lietus) ir locījums no Tami, bal(debess), kā to apliecina skitu vāks: tami.masadas (Nep.tunus, lat =debesu mīzāda). Tāpēc Mento.nomon, bal(Grīvas straume) ir vēlāks baltu tulkojums no senāka vāka: Metuo.nidis, bal(Grīvas straume jeb Baltijas jūra).
Vārda: Metuo. sakne pieder tai pašai vārsmai kā arī vārdi: maut, let(swim, ang =peldēt), mitj, rus(mazgāt), mitrus, lei(mitrs), no kā ir ņemts senākais Liel.upes vāks: Mita, tagadējā izloksnē tā sauktos Mitra. Šis vāks ir saglabājies Lielupes pilsētas vākā: Mitowe, kā vācu pakļāvēji to arī sauca 1266.pēc Jelgavas pils uzcelšanas. Tikai mūsu pašu izmisuma valodnieki ir izgudrojuši, ka Mitowe esot vācu vārds un tāpēc sakni: Mit- ir sajaukuši ar sakni mīt, mīdīt, ko ir pārtulkojuši uz sakni: Liel- no vārda: liels, let(kāja), Liel.dienas, let(kājās (celšanās) dienas), kāpēc Mit.upi iztulkojuši par Liel.upi. Tā kā poguļa: L( ,l) mijas uz lokanu lūpeņu kaimiņu poguļi: J( ,j), vāks Liel.gava(Kāj.pilsēta) ir pārčalota par Jelgava.
Šī sakne: Mit-, ir mijusies uz sakni: Mis-, caur vārdu masadas, sky(mīzadas jeb lietus), radam vākus: Misa un Mūsa. Šīs 2 upes ir Mitas jeb Lielupes satekas. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 117-118.lpp.).

otrdiena, 2009. gada 17. novembris

Aa.

Aa (senaugšvācu aha, lat. aqua, ūdens), vairāku upju vārdi vācu apdzīvotās zemēs. Kurzemes Aa – Lielupe; Vidzemes Aa – Gauja; Svētā Aa – Sventa. (LKV, 1.sējums, 1.lpp.).
... Pat Kurlandisches Aa, ger(Lielupe) nav vis Lielupes vāciskais vāks, bet locījums no vārdu: aka, ōkeanos, hel(=jūra), kas būtu jāraksta: A)(a, kur )( ir alef-, ko eiropiešu rakstībā mēs nerakstam, lai gan čalā to lietojam kā kuru katru līdzskani, rau: [aka>a)(a>Aa; aka>ōkeanos; aka>Okaih, hel(zivs jeb ūdens tēsējs). Vāci ir lietojuši šo baltu-helēņu vārdu: a)(a jeb Aa(ūdens, upe) Lielupes un Gaujas nosaukumiem, kas ir atvase no vārda aka, kā vācu izteiksmē nemaz nav. No šīs saknes ir atvasināts arī vāks: Oka, Volgas pieteka, atvasināts no vāka: Volga, kas ir vārda vog laipuļs. Vārds vog ir sastopams vārdā fog, ang(migla) un tā raukums vākā Igland(ūdens-zeme jeb Anglija), kas vēlāk mijās uz England. Vāka Volga sakne ir sastopama baltu vārdos: valgs(mitrs), valgus, lei(izsalcis), valgis, lei(valgs). Vārds ōkeanos Ptolemaius (87-150) ir lietots vārdā: Oynedikos ōkeanos, hel(Venediķu jeb Baltijas jūra). Sakne ak- mijas uz sakni ih-, hel(ūdens) kā vārdā ihtys, hel(jūŗas tesējs, tusnējs, zivs), kur vārds tēs, hel(tēsējs) pieder tai pašai vārsmai kā arī vārdi: tēst, taisīt, tusnīt, taustīt. Šo vārdu salikteni mūsu ismologi lieto kā sakni ichto-(ziv-). Tātad, mūsu pašu ismologi ir mūsu valodas bēdzinātāji, nevis vāci. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 118-119.lpp.).
Te minētiem vārdiem noteikti ir vieta latvju astroloģijā. Starp citu, gaujmaliešu (Aa-maliešu) horoskopos platuma grādiem jābūt starp 57 04 - 57 42 paralēlēm un garuma grādiem starp 24 07 - 25 49 meridiāniem.

pirmdiena, 2009. gada 16. novembris

Ascendenta dažas tehniskas un metodoloģiskas problēmas.

Okulto zinātņu lauks ir neredzamā pasaule – tiešai uztverei netieši pieejamas sakarības. Astroloģisko metožu vispārīgums ir pamats okultajām zinātnēm. Dabas un eksaktajās zinātnēs līdzīga vadoša loma ir matemātikai. Latvis XIX gs. apguva rēķināšanas māku un tā lika pamatu visu zinātņu apguvei. Lai atceramies, ar kādu aizrautību, un nepieciešamības izpratni tas notika! Pienācis laiks atkal apgūt debesu zinības jeb astroloģiju. Katrai zinātnei, arī astroloģijai, ir savas tehniskas un metodoloģiskas problēmas. Astroloģija īstenību nemodelē, bet tā ir labs un nepieciešams modelis kā tuvināties īstenībai. Viens no tehniskiem līdzekļiem astroloģijā ir astroloģiskā karte, horoskops, kas attēlo debesu ainu kādā laika momentā un vietā. Ascendents (ASC) ir galvenais punkts astroloģiskā kartē.
Dimensiju problēma. Astroloģiskās kartes jeb horoskopi ir līdzīgas ģeogrāfiskām kartēm – tās attēlo sfērisku liektu virsmu plaknē. Horoskops attēlo debesu sfēru, bet ģeogrāfiskās kartes attēlo zemeslodes virsmu. Taču 3-dimensiju virsmu attēlot 2-dimensiju plaknē bez sagrozījumiem nevar – ģeogrāfijā tas rada kartogrāfijas problēmas, astroloģijā „māju” u.c. problēmas. Ģeogrāfijā lieto ap 50 kartogrāfisko projekciju metožu, savukārt astroloģijā ap 50 „māju iedalījuma sistēmu”. Ģeogrāfijā katrai kartei izvēlas piemērotāko kartogrāfisko projekciju un tiek pat izgudrotas jaunas – tieši tā arī astroloģijā jāpieiet „māju problēmai”. ASC ir horoskopa māju dalījuma sākumpunkts.
Saules Takas dalījuma problēmas. Saules šķietamo ceļu pa debess jumu iezīmē Zemes kustība ap Sauli. Zemes kustība galaktikā ir telpiska spirāle jeb grīste un šīs spirāles ass nav taisne, bet spirāle.. Horoskopā šo sarežģīto spirālspirāli mēs vienkāršojam līdz riņķa līnijai. ASC ir punkts zodiakā, bet punkts uz zodiaka nav tas pats, kas punkts uz spirālspirāles Debesu telpā. Arī zodiaka dalījums 12 zodiaka zīmēs ir cilvēku pieņemts – astroloģijā lieto arī 2, 4, 5, 6, 8, 13, 14, 27, 28, 60, 72 .. u.c. daļās dalītu ekliptiku.
Apvāršņu problēma. Katram Zemes virsmas punktam ir sava horizonta plakne un apvārsnis. Zemes virsa astroloģiski sastāv no bezgala daudzām horizonta plaknēm, kas katrā vietā pieskaras Zemei. Tas, ko izvērtē astroloģiski, ir jāsaprot kā punkts horizonta plaknes pieskares vietā Zemes virsmai – mēs vienmēr esam savas pasaules centrā. Zemeslode nav lode, bet elipsoīds ar citādu horizontu plakņu ainu kā lodei. Uz lodes virsmas, jo lielāks rādiuss, jo apvārsnis šķitīs platāks, bet uz elipsoīda virsmas tas ir pretēji – tajās vietās, kur rādiuss īsāks, apvārsnis šķitīs plašāks. Gan Latvija, gan Tobāgo atrodas pie jūras, bet jūras līmenis Latvijā ir par kādiem kilometriem 10 tuvāk zemes centram, nekā Tobāgo.. Apvārsnis Latvijā nav tas pats, kas apvārsnis Tibetā. Horoskopā mēs savietojam 3 dažādus elementus – Saules Taku, horizonta plakni un spīdekļu kustību, bet spīdekļu kustība efemerīdās ir dota raugoties no Zemes centra, bet nevis no horizonta..
Projekciju problēma. Horoskopā spīdekļus, planētas un zvaigznes mēs projicējam uz Saules Takas un tad izvērtējam spīdekļu projekciju (nevis spīdekļu!) savstarpējās attiecības; izvērtējam viendimensionāli to, kā spīdeklis projicējies zodiakā. Taču ir skaidrs, ka spīdekļu projekcijas punktu savstarpējās attiecības horoskopā nav tas pats, kas spīdekļu savstarpējās attiecības debesu jumā. Jo spīdeklis ir tālāk no Saules Takas, jo šī problēma ir jūtamāka, un īpaši ap ASC un DSC. Visiem tiem debesu punktiem, kas neatrodas tieši pie ekliptikas, punkta paša uzaušanas brīdis atšķirsies no punkta projekcijas uzaušanas brīža. Var būt tā, ka planēta jau uzaususi, bet planētas projekcijas punkts uz ekliptikas vēl atrodas zem apvāršņa vai arī otrādi. Uz katra ģeogrāfiskā platuma grāda šī aina ir citāda un Latvijā, kur spīdekļi aust un riet slīpi pret horizontu, šī atšķirība ir ievērojama. Horoskopiskā projekciju metode ļauj astroloģiski izvērtēt arī zvaigznes, taču aina pavisam dīvaina. Latvijas platuma grādos ir zvaigznes, kas nekad nenoriet (neuzaust) un ir vienmēr redzamas, un ir zvaigznes, kas nekad neuzaust un nekad nav redzamas, taču to projekcijas uz Saules Takas reizi diennaktī tomēr būs ascendentā! Debesis izvērtējot horoskopiski, Latvijā aust un riet pat Polārzvaigzne! Šī paša iemesla dēļ nesakrīt kalendāros dotie Mēness lēktu laiki ar horoskopu Mēness ASC laikiem. Globuss dod īstenībai tuvāku zemes virsmas ainu, nekā plakana karte. Debesu jumu vispareizāk attēlo planetārijs. Taču astroloģiski katram notikumam spīdekļu ainu izvērtēt planetārijā būtu ļoti sarežģīti, taču tad nebūtu projicēšanas dēļ radušās problēmas. Nebūtu arī pareizi debesu sfēru attēlot uz globusa, jo tad rastos skatupunkta problēmas – zemeslodes virsmu mēs dabiski redzam no ārpuses kā globusā, bet debesu sfēru aplūkojam no iekšas kā planetārijā.
Refrakcijas problēma. Refrakcija ir gaismas staru laušana gaisā un rada vērā ņemamas nobīdes no horoskopiski aprēķinātiem punktiem. Refrakcijas dēļ spīdeklis dabā vienmēr būs augstāk virs apvāršņa, nekā pēc horoskopa aprēķina un šī starpība būs jo lielāka, jo tuvāk horizontam (ASC, DSC) atrodas spīdeklis. Mūsu skata līnija paralēli horizontam iet cauri 35 reizes biezākam gaisa slānim, nekā skatu vēršot vertikāli. Refrakcijas leņķis ir tieši proporcionāls gaisa spiedienam un apgriezti proporcionāls gaisa temperatūrai. Pagaidām astroloģiskos aprēķinos meteoroloģiskos faktorus neņem vērā un tāpēc rodas nenovēršamas problēmas. Latvija ir vairāk ziemeļu, ne D zeme. Jo tālāk uz Z, jo Saules ceļš debesīs ir lēzenāks pret apvārsni un tāpēc refrakcija Z zemēs izpaužas ievērojamāk, nekā dienvidos. Maksimālais novērotais refrakcijas leņķis Latvijas platuma grādos var būt līdz 2 grādiem. Saules un Mēness diametra redzamais leņķis ir 0,5 grāda. Atliekat uz debesu juma 4 Mēness (vai Saules) diametrus un jūs redzēsiet dabā cik tas ir liels attālums! Arktikā refrakcijas leņķis var būt pat 4-5 loka grādi! Tāpēc var būt tā, ka pēc ASC aprēķina spīdeklis atrodas nedaudz zem horizonta, bet refrakcijas dēļ spīdeklis tajā brīdī varēja būt redzams virs horizonta. Latvijā refrakcijas dēļ reālais dienas ilgums ir 8-12 minūtes ilgāks par to, kā aprēķināts kalendāros. Ar daudz maz precīziem mērījumiem par to katrs pats var pārliecinieties. Šī paša iemesla dēļ ziemeļos Saule pēc polārās nakts var pirmo reizi parādīties 10-14 dienu ātrāk par matemātiski aprēķināto!
Precesijas problēma. Precesija ir pavasara ekvinokcijas punkta pārvietošanās Zemes ass virziena izmaiņas dēļ attiecībā pret Debesu Telpu. Precesijas dēļ tropiskais zodiaks attiecībā pret zvaigžņu fonu pārvietojas 1 grādu 72 gados. Tas jāņem vērā, salīdzinot vai savietojot 2 ar vairāku gadu starpību sastādītus horoskopus, piem., salīdzinot lēni risošo sabiedrisko procesu viļņu virsotnes. Piem., savietojot Latviešu Pirmās atmodas laika horoskopus ar Latviešu Trešās atmodas horoskopiem, precesijas izraisītā nobīde pārsniegs 1,5 grādu!
Virziena problēma. Ģeogrāfiskās kartēs ziemeļi ir kartes augšpusē, austrumi pa labi. Horoskopos A parasti ir kreisā pusē. Taču var arī otrādi – noteicošais te ir tas, kā mēs izvēlamies mūsu pašu skata virzienu: vai nu uz Z, vai D.
Uzaušanas ātruma problēma. Dažādi Saules Ceļa punkti dažādos Zemes platuma grādos uzaust ar dažādu ausmas ātrumu un tas var radīt problēmas salīdzinot dažādus horoskopus. Piemēram: Filipīnas, Vatikāns un Norvēģija ieguva katra savu neatkarību ascendentam esot Jaunavas pirmajā dekādē. Salīdzinot tik atšķirīgus horoskopus, jāņem vērā arī uzaušanas ātrums. Jaunavas zīmes pirmā dekāde Filipīnās uzaust 41 minūtē, Romā 52 minūtēs, Oslo 65 minūtēs, bet Norvēģijas ziemeļos vairāk par stundu ilgā laikā.
Citas problēmas. Latviešu valoda ir vairāk leksiska, astroloģijas valoda ir gramatiska.
Parasti mēs visu cenšamies aprakstīt pēc ārienes, bet horoskops rāda iekšējo būtību.
Nav principiālas atšķirības starp pagātnes, tagadnes un nākotnes horoskopiem.
Nav principiālas atšķirības starp cilvēka horoskopu un nācijas horoskopu.
Nav 3 un vairāk punktu aspektu jēdziena. Piem.: Pilnmēnesi ascendentā astroloģiski var izskaidrot tikai kā „Saule riet +Mēness lec +Saule opozīcijā ar Mēnesi =pilnmēness ascendentā”.
Nav iespējams astroloģiski atdalīt aktuālo no iespējamā, piemēram: vairogu kā ieroci astroloģiski simbolizē Marss, bet vairogu kā mākslas darbu horoskopā simbolizē Venēra..
No astroloģijas reizēm tiek prasīts aprakstīt to, kas (mūs) sagaida nākotnē. Bet Jūs paši pamēģiniet aprakstīt to, kas ar Jums notiek patreiz.. Zināmā mērā iespēja aprakstīt un iespēja prognozēt ir līdzvērtīgas – var prognozēt tikai to, ko iespējams aprakstīt un pastāstīt..
Apvāršņa tuvumā daudzas novērojamās parādības atšķirsies no aprēķinātajām vairāk, nekā zenītā. Vistumšāk ir pirms rītausmas.

svētdiena, 2009. gada 15. novembris

Ascendenta aprēķina precizitāte.

Ascendenta aprēķins ir aptuvens. Aritmētikā pēc definīcijas par aptuvenā skaitļa absolūto kļūdu sauc šī skaitļa un tā precīzās vērtības starpību. Kas nosaka ascendenta aprēķina precizitāti? ASC aprēķins ir 3 saskaitāmo summa. Pēc definīcijas summas absolūtā kļūda ir vienāda ar atsevišķu saskaitāmo absolūto kļūdu summu. 3 skaitļu summas kļūdu visvairāk ietekmē tas saskaitāmais, kura absolūtā kļūda ir vislielākā.
ASC aprēķina pirmais saskaitāmais ir zvaigžņu laiks nulles meridiāna pusnaktij vai pusdienai, ko nolasa no efemerīdām vai astronomiskā kalendāra. Ja nav pieļautas drukas kļūdas vai paviršas nolasīšanas kļūdas, šī skaitļa kļūda var būt tikai 1 sekunde.
ASC aprēķina otrais saskaitāmais ir notikuma laiks, ko notikumam nosaka pēc pulksteņa. Šim skaitlim ir vislielākā iespējamā absolūtā kļūda. To visvairāk nosaka tieši cilvēciskais faktors. ASC aprēķinā notikuma laiks jāņem zvaigžņu laikā. Tā pēc būtības šis skaitlis ir 2 saskaitāmo summa – no pulksteņa nolasītais laiks + redukcija vietējā laika pārejai uz zvaigžņu laiku. Redukcija diennaktī nepārsniedz 3 minūtes 56 sekundes. Tātad nav nozīmes pielietot redukciju līdz sekundēm, ja notikuma laika absolūtā kļūda ir vairākas minūtes. Taču, ja notikuma laiks zināms precīzi, piemēram, pēc „melnās kastes”, tad arī aprēķinam būs lielāka precizitāte.
ASC aprēķina trešais saskaitāmais ir leņķiskais attālums no Grīnvičas nulles meridiāna, izteikts laika mērvienībās. Notikuma vietas meridiānu nosakot pēc attiecīgas precizitātes kartes, šo skaitli samērā viegli var iegūt ar precizitāti līdz 1 sekundei. Šeit pievienotā „Latvijas vietvārdu karte ascendenta aprēķinam” ērti ļauj noteikt šo skaitli līdz 3–5 sekundēm. Lietojot liela mēroga kartes, kļūda var būt lielāka.
Kļūdu var pielaist arī nolasot ASC vērtību no tabulām. Pareizi interpolējot tabulas vērtības, viegli var iegūt vajadzīgo precizitāti.

sestdiena, 2009. gada 14. novembris

Ascendenta aprēķina piemērs.

Uzdevums: aprēķināt ascendentu 1996. gada vasaras saulgriežiem Siguldā.
Ascendenta aprēķina dati parasti doti „pilsoniskā” veidā: 1996. g. 21. jūnijs pl. 5.24 pēc Latvijas vasaras laika, Sigulda. Izejas datus izsakām astroloģiskā veidā tā, kā tie ieiet ASC aprēķinā un kā sastādītas astroloģiskās tabulas (Ephemeris).
Datums jāizsaka jaunajā stilā (šajā piemērā datums nav jāpārrēķina).
Laiku izsaka pasaules laikā: UT – Universal Time vai GMT – Greenwich Mean Time.
Latvijā patreiz lieto Austrumeiropas jeb 2. joslas laiku: EET – Eastern European Time.
EET ir par 2 stundām, bet Latvijas vasaras laiks par 3 stundām priekšā pasaules laikam.
Notikuma vietu izsaka ģeogrāfiskās koordinātēs: Platuma grādu izsaka grādos un minūtēs, jo ASC un horoskopa māju tabulas ir sastādītas platuma grādiem, bet meridiānu izsaka laika vienībās (h m s), jo tā tas ieiet notikuma brīža zvaigžņu laika aprēķinā.
Ascendenta aprēķina izejas datus izsakām astroloģiskā veidā:
1996. g. 21. jūnijs pl. 2.24 UT, 57 9 Z platums, 1h 39m 24s A garums.
Ascendenta aprēķinu veic zvaigžņu laika vienībās kā astronomiskos aprēķinus.
Atceries: 24 stundas Saules laika vienībās atbilst 24h 3m 56s,55 pēc zvaigžņu laika (S.T.).
No efemerīdām vai no astronomiskā kalendāra atbilstoši datumam nolasa notikuma dienas zvaigžņu laiku Griničas nulles meridiāna pusnaktij (vai pusdienai pēc, piem. Raphael’s Ephemeris).
Šajā piemērā S.T. = 17 57 53
Atrodam, cik laika pagājis vai paies no pasaules laika pusnakts (pusdienas),pieskaitot zvaigžņu laika redukciju (precīzas tabulas „Vidējā laika pārvēršana zvaigžņu laikā ir dotas katru gadu Astronomiskā kalendārā):
Šajā piemērā 2h 24m 0s pēc vidējā laika = 2 24 24 zvaigžņu laikā.
Leņķiskais attālums no Grīnvičas nulles meridiāna, izteikts laika mērvienībās uz A palielina vietējā zvaigžņu laika skaitlisko vērtību, bet uz R samazina.
Šajā piemērā Siguldas 24 51 austrumu garuma = 1 39 24
Šīs 3 laika vienības saskaita un iegūst notikuma vietas zvaigžņu laiku notikuma brīdim.
Summu palielina vai samazina par 24 st. tā, lai būtu robežās no 0h 00m 00 līdz 24 00 00.
Ascendenta aprēķina piemērs galīgā veidā:
Zvaigžņu laiks nulles meridiāna pusnaktij (no efemerīdām) 17 57 53
Plus vai mīnus laika starpība (no pulksteņa +redukcija) + 2 24 24
Plus vai mīnus vietas starpība (no kartes vai tabulas) + 1 39 24=
Notikuma vietas zvaigžņu laiks notikuma brīdī: 22 00 41
Atbilstoši atrastai zvaigžņu laika vērtībai 22 00 41 no ASC tabulām nolasa ASC un zodiaka kulminācijas punkta MC vērtības. DSC un IC vērtības ir zodiakāldiametrāli pretējas:
ASC 10 27 CN (Vēzī), DSC 10 27 CP (Mežāzī), MC 28 00 AQ (Ūdensvīrā), IC 28 00 LE (Lauvā)
Šie četri – ASC, DSC, MC, IC – ir jebkura horoskopa stūra punkti.

piektdiena, 2009. gada 13. novembris

Ascendenta tabulas ir zvaigžņu pulkstenis.

Mēs esam tā pieraduši pie saviem kalendāriem un pulksteņiem, ka nemaz nepadomājam, cik dziļas saknes tiem ir mūsu dzīvē. Neviena kultūra nav iztikusi bez laika skaitīšanas un vērtēšanas. Kalendāri kā laika tabulas un pulksteņi bija jau cilvēces kultūras rītausmā.
Ascendents ir rītausmas un kultūras kategorija.
Ascendenta (ASC) tabulas pēc būtības var salīdzināt ar Saules un Mēness lēktu un rietu tabulām, ko katru gadu atrodam kalendāros. Atšķirība ir tikai tā, ka ASC tabulas dod atbildi uz pēc būtības pretējiem jautājumiem, nekā Saules un Mēness lēktu un rietu tabulu ailes kalendāros. Ja lēktu un rietu tabulās mēs atrodam atbildes uz tādiem jautājumiem kā: „Cikos Rīgā šodien uzlec Saule?”, „Cikos rīt rietēs Mēness?”, „Kad Saule debesīs būs visaugstāk?” vai „Kad būs vistumšākās naktis?”, tad ASC aprēķins un tabulas dod atbildi uz jautājumiem kā: „Kurš Saules Takas punkts notikuma vietā un notikuma brīdī uzaust?”, Kas šeit un tagad noriet?”, „Kas Saules Takā ir visaugstāk?” vai „Kas notiek Debesu dziļumā? utt.
Pulkstenis un kalendārs pamatā atbild uz laika ilgstības jautājumu: „Cik ir laiks?”. Pēc tam, kad uz šo jautājumu ir atbildēts, astroloģija var meklēt atbildi uz laika kvalitātes jautājumu: „Kāds ir laiks?”. Laika ilgstības mērīšanas pamatā ir cikliskas debesu parādības precīza novērošana un cikla ilguma fiksēšana par laika mērvienību. Mums tāda parādība ir Zemes rotācija ap savu asi, kas izraisa debess velves šķietamo griešanos, Saules un Mēness diennakts gaitu, spīdekļu lēktus un rietus. Arī ASC debesu adresi nosaka tikai Zemes rotācija ap asi. Tā ASC skaitliskā vērtība ir zvaigžņu pulksteņa ciparnīcas iedaļa, uz ko kā rādītājs norāda horizonta A mala. Apvāršņa R mala norāda DSC. Zvaigžņu pulksteņa ciparnīca ir Saules Taka debesīs, rādītāji - horizonts.
ASC nosaka zvaigžņu laikā. Zvaigžņu laiks astronomiem ir pamatlaiks. Zvaigžņu laiks nav ērts ikdienā, jo mūsu ikdienas dzīve ir pieskaņota ne zvaigznēm, bet gan Saulei, taču Saule pati pārvietojas pa zvaigžņu fonu (Saules spožuma dēļ to gan mēs tieši neredzam). Tāpēc tikai no Saules kalendāra un mūsu pulksteņa vien ASC zvaigžņu adresi noteikt nevar.
ASC aprēķins ir pāreja no mūsu ikdienā pieņemtā vidējā Saules laika uz vietējo zvaigžņu laiku, pēc kura Zeme rotē ap savu asi. Veselos skaitļos šīs kustības nav saskaņojamas. Tā ir kalendāra problēma: Zemes cikls (diennakts ilgums), Mēness cikls (mēness ilgums) un Saules cikls (gada ilgums) nav savstarpēji samērojami veselos skaitļos. Tāpēc kalendāri ir tik dažādi.
Atceries: Zvaigžņu dienu skaits Saules gadā ir tieši par 1 dienu lielāks, nekā dienas garumu mērot pēc vidējā Saules laika.
Ja visspožākais spīdeklis pie mūsu debesīm būtu kāda cita zvaigzne, ne Saule, tad ērtākais laiks mūsu ikdienā būtu zvaigžņu laiks un ASC noteikšana būtu ļoti vienkārša. ASC nosaka tikai Zemes rotācija ap asi attiecībā pret Debess jumu. ASC neietekmē Zemes riņķojums pa orbītu ap Sauli vai Mēness gaita ap Zemi. ASC aprēķins ir atgriešanās no jebkuras no dažādajām ērtajām „pilsoniskām” laika skaitīšanas sistēmām uz laika skaitīšanu pēc Zemes rotācijas attiecībā pret Visumu.
Atceries: Zvaigžņu laikam nav sava datuma. Datums jāņem tāds, kāds notikuma brīdī un vietā ir pēc vidējā Saules laika.

ceturtdiena, 2009. gada 12. novembris

Daudz, daudz ko vēl stāsta ascendents.

Ascendents (ASC) ir tapšanas pirmais solis un jauna dzīves cikla sākuma liecība. Laiks ir mūžīgi mainīgs un vienmēr citāds. Tas, kas sākas kādā laika mirklī, nes sava iesākuma brīža laika īpatnības. Cilvēka dzīvē ASC ienāk vienlaicīgi ar mums kā pirmais mūsu elpas vilciens. ASC rāda, kas mēs esam Šeit un Tagad un kā mēs sastopam jauno dzīvi. Mēs izsapņojam savu pasauli atbilstoši savai ASC zodiaka zīmei un tad izspēlējam dzīvē šo sapni. ASC ir labirints, ko mēs radām savā dzīvē un vienlaikus ceļš ārā no šī labirinta. Tas ir apmēram tā.
Dzīva būtne ar Auna zīmi ASC interpretē pasauli kā vietu, kur iesākums, iniciatīva, izaugsme un darbība ir galvenie priekšnoteikumi dzīvē un tad atbilstoši tam arī dzīvo.
Vērša zīme ASC ir spēks, pārliecība un arī balss.
Savukārt būtne ar Dvīņu zīmi ASC veido sev pasauli, kurā izpratne, zināšanu un informācijas ieguve ir pirmā nepieciešamība un pēc tam cenšas dzīvot šādi izveidotā pasaulē.
Būtnei ar Vēža zīmi ASC pasaule vispirms ir mājas, Lauvai tronis, Jaunavai dators, Svariem svari, Bitei (Bites zīmi kādreiz dēvēja par skorpiona zīmi) medus kāres, Strēlniekam mērķis utt.
Mans ASC iekrāso manu skatu uz esamību tā kā krāsainas brilles. Ja mums vienmēr būtu sarkani briļļu stikli, pasaule mums liktos citāda un mēs arī darbotos citādāk, nekā tad, ja mēs vienmēr valkātu acenes ar ziliem stikliem. Piem., ja mēs ieradāmies pasaulē tad, kad ASC bija Strēlnieka zīme, mēs pasauli tveram kā aizraujošu izvēļu buķeti, kas visas aicina izvērsties, izpētīt un piepildīt. Turpretī tās pašas iespējas, kas aicina un stimulē Strēlnieku, austot Mežāža zīmei rada aizturi, tendenci pašam nostiprināties vai pat piesardzību vai bailes. Jaunu iespēju priekšā būtne ar Strēlnieka zīmi ASC iesauksies: „Lieliski, kad es varu sākt!” To pašu iespēju priekšā būtne ar Mežāža zīmi ASC apjuks: „Vai tad man tas jādara? Vai es to spēšu? Un pēc kāda laika secinās – spēšu gan!” Savukārt būtnei ar Ūdensvīra zīmi ASC ir Prometeja rakstura iezīmes, taču šādas būtnes ir kā reta parādība.. Ja ASC ir Zivis, tad pasauli iespējams sakārtot tā, kā tas nav izdevies citām zīmēm.
Ascendents ir tas veids, kā mēs paši savu pasauli ieliekam paši savās iekavās.
Ja descendents ir mana paša citapziņas punkts, tad ASC ir mana paša pašapziņas punkts. Ascendents ir ceļš, kas ved sauļup un izplaukst Saulē. Ja manā horoskopā Saules zīme rāda, kāda tipa varonis es esmu, tad ASC zīme rāda manas varoņgaitas. Saules zīme horoskopā rāda „kāpēc es esmu šeit?”, bet ASC zīme horoskopā rāda „kā es esmu šeit?”. Uz šo jautājumu var atbildēt tikai ASC kā mana debesu adrese. Viss astroloģijā teiktais pēc būtības ir kosmisko vibrāciju jeb būtņu auru interferences ainas vērojums un šīs ainas attēlojums.
Atceries: Horoskopā ir Tava dvēseles seifa atslēga. Vai Tu sava seifa slēdzeni uztici citam?
Daudzi astroloģijas termini ir no latīņu valodas. Vārds `ascendents` ir cēlies no latīņu valodas vārda `ascendere` - kāpt, uzkāpt.
Kā vienīgais vienmēr austošais Saules takas punkts, ascendents mūžīgi nes sevī rītausmu.
Ja es sastādu horoskopu sev, tad es sevi attēloju horoskopa centrā un tā horoskopa centrs ir horoskopa galvenais punkts. Otrais galvenais punkts horoskopā ir ASC, tas, kā Es ierodos šajā pasaulē.

trešdiena, 2009. gada 11. novembris

Ko pasaka ascendents?

Ascendenta (ASC) būtība ir saistīta ar senseno problēmu: kas bija pirmais – vista vai ola? Ja zodiaka sākums ir pavasara punkts starp Zivju un Auna zīmēm, tad ASC ir horoskopa cikla sākuma punkts kā rītausma starp nakti un dienu. Pirms rītausmas ir krēslas stunda; pie apvāršņa parādās Saules maliņa un pēkšņi jau ir diena. Bija ola ligzdā; sitiens ar knābi pa čaumalu un pēkšņi olas vairs nav – ir cālēns. Vai arī; bija grauds un tad pavasarī no zemes izlien asns un grauda vairs nav – ir dīgsts.
Saullēkts, sākums, austrumi, izšķilšanās, dīgšana, iniciācija, dzimšana, pirmais elpas vilciens; brīdis, kad pirmais Saules stars austrumos pēc nakts atkal skar zemes virsu; brīdis, kad knābis pāršķeļot olas čaumalu, savieno olas iekšpusi ar ārpasauli; brīdis, kad asns pārplēš sēklas apvalku; brīdis, kad ideja no domu pasaules ierodas šajā pasaulē – tie visi ir krasi izteikti sākuma un izmaiņas punkti nemitīgi plūstošajā evolūcijas gaitā, kur krasu izmaiņu, šķiet, nemaz nevar būt. Šis, jebkura evolūcijas procesa krasi iezīmētais sākuma punkts tad arī ir tas, ko astroloģijā sauc par ASC. Descendents ir diametrāli pretējais punkts ASC un ir kādas procesa stadijas nobeigums.
ASC ir izteikts krasu pārmaiņu punkts pēc jau nobriedušas evolūcijas fāzes. ASC ir arī veids, stils, kā mēs arvien no jauna sastopamies ar dzīvi, ar jaunu evolūcijas fāzi. Katra zodiaka zīme ascendentā šo stilu iekrāso pa savam. Var teikt, ka tas, kuram ascendentā ir tieši Auna zīme, un it īpaši Auna zīmes pirmā dekāde, ir izcils izšķilšanās „profesionālis”, kas vienmēr ir gatavs atkal un atkal dīgt, piedzimt, izšķilties un arvien no jauna ierasties šajā pasaulē; pārējās 11 zodiaka zīmes izšķiļas vairāk vai mazāk „amatieriski” un pa savam. Te jāatgādina, ka Auna zīme ASC Latvijā ir īsu brīdi – vidēji 36–42 minūtes diennaktī. Auna zīmes 1. dekāde ASC Latvijā ir vēl retāk – vidēji tikai 11–13 minūtes diennaktī.
Dzīvot kā būtnei ar Auna zīmi ASC nozīmē nepārtraukti izšķilties, vienmēr atkal atdzimt, kaut ko iesākt, iesākties.
Padomāsim, kā izšķilsies putnēns, ja viņam ascendentā ir kāda cita zodiaka zīme.
Cālēns ar Vērša zīmi ASC no olas izšķilsies lēnām un nosvērti, un ja reiz būs sācis izšķilties, tad nopietni un pamatīgi izšķilsies līdz galam un pārliecinoši nāks šajā pasaulē.
Savukārt putnēns ar Dvīņu zīmi ASC knābās savas olas čaumalu te šur, te tur, kamēr čaumala vienā brīdī izjuks un putnēns jau vairs neatgriezeniski būs šajā pasaulē.
Cālis ar Vēža zīmi ASC, pienākot brīdim izšķilties, izlīdīs no olas kā putns no būra un tad padomās, ka olā tomēr bija drošāk un varbūt pat mēģinās olā atgriezties.
Putna bērns ar Lauvas zīmi ASC sagaidīs brīdi, kad apkārtējie apstākļi nobriest un tad cēli un dramatiski izšilsies no olas un droši sāks savu ceļu jaunā pasaulē.
Cālēns ar Jaunavas zīmi ASC izšķilšanās problēmai pieies analītiski un ja pie rokas būtu dators, tad izšķiltos internetā.
Svaru zīmes ASC cālēns izšķilsies nosvērti, izvērtēs un izsvērs izšķilšanās brīža nozīmību.
Kā ieradīsies šajā pasaulē dzīva būtne ar Bites zīmi (tā saukto skorpiona zīmi) ASC? Skaidrs, ka tā, kā jaunā bite izlien no savas kāres šūniņas.
To, kā no olas izšķilsies putnēns ar Strēlnieka zīmi ASC, attēlo Strēlnieka zīmes simbols – olas čaumalas fragments un knābja bultas spēks no iekšpuses.
Būtni ar Mežāža zīmi ASC neviens nemācīs izšķilties – viņa izšķilsies tieši tā un nemainīgi, kā to jau paveikusi neskaitāmas reizes.
Cālēns ar Ūdensvīra zīmi ASC izšķilsies mūsdienīgi un moderni – tā, kā līdz šim to neviens vēl nebija darījis – ekstravaganti.
Ūdens putnēns ar Zivju zīmi ASC izšķilsies no savas olas tā, kā no ikriem izaug zivis.
Un tad atkal no olas izšķilsies kāds cālis ar Auna zīmi ASC un kā jau profesionālis izšķilšanās jomā, mācīs citus, kā tas jādara...

otrdiena, 2009. gada 10. novembris

Ascendents un descendents latvju pasakās, ticējumos un sakāmvārdos.

Saules ceļš pie debess. Sen, sen atpakaļ debesis ir bijušas plakanas kā dēlis. Velnam tas nepagalam nava paticis. Velns ko? Palīdis zem debesīm un sācis celt uz augšu, gribēdams debesis aizdabūt prom no Dieva acīm. Vidus cēlies gan, bet malas ne. Velns sapiktojies un stingriem soļiem skrējis lejup. Tā vēl šo baltu dienu Saule staigā pa velna pēdām.
Kas Saulītei lecot esot dzimis, tas esot gudrs. 26310.
Saule noejot esot jāsvētī, tad nevajagot nekādu darbu darīt. 26312.
Kad Saule patlaban noiet, tad ir Saules pakāpi. Veci ļaudis svinēja Saules pakāpus: atlika darbus, atpūtās, atgūlās, līdz, kamēr istabā ienesa uguni. Tā darīja visu cauru gadu, ik vakara. Ja kāda ap to laiku vērpa, tai sacījuši: „Kas pa Saules pakāpiem vērp, novērps Saulītei kājas.
Apakš Saules, kad Saule kāpj jūrā, vērpt nav brīvu, lai Saulei kājas nesavērpj: tā ir veca skonēšana.
Senāk svētīja Saules celiņu no Saules noiešanas līdz tumsai, kamēr iededza uguni. 26326.
Saulei rietot, nevar lasīt grāmatu, tad acis sāp. 26331.
Ja Saulei rietot lej ārā samazgu ūdeni, tad aizlej Laimai acis. 26339.
Saulei noejot vakara krēslā nedrīkst strādāt, tad aitiņām jāēd. Meitām tanī laikā jāiet ciemā.
Kad saule nogājusi, neslauka istabu, lai nebūtu nabadzība jāpieredz. 26345.
Saulei rietot, nevar dot otram ne naudu, ne maizi, jo citādi to vairs nedabū atpakaļ. 26346.
Zaļās ceturtdienas rītā bez saules jāiet uz akmeņa gavilēt. 33722.
Lai būtu stipras kājas, tad zaļās ceturtdienas rītā bez saules jādanco uz akmeņa. 33721.
Zaļās ceturtdienas rītā priekš saules jāizslauka istaba. 33976.
Zaļās ceturtdienas rītā priekš saules jātin kamoliņu dzija, lai būtu daudz ābolu. 34001.
Ja Lieldienas rītā agri pieceļas un nomazgājas tekošā ūdenī, tad saulītei lecot dzird rūkšanu un redz Sauli dancājot. Lieldienas rītā Saule lec lēkādama un diedama.
Ziemassvētkos saulei noejot uz visiem māju rīkiem un durvīm ar baltu krītu jāuzgriež zīme un logi jāaizslēģē, lai vels netop iekšā. 34381.
Kamēr Saule lec, tikmēr migla acīs kož.
Labību sējot, vajag lauku apsēt priekš Saules lēkšanas, kamēr putni guļ. Ja nevar visu apsēt, tad vismaz trīs saujas jāiesēj, tad putni sējumu neaiztiekot.
Ja pēc Saules rieta vēl sēj, tad putni ēd laukā. 26883.
Stāds jāsēj, kad vistas un zvirbuļi aizgājuši gulēt, tad stādā neies ne vistas, ne zvirbuļi.
Sīpoli jāstāda pēc Saules rietas, tad viņi neizzied. 27776.
Ja Saule noriet sārti, tad rītā būs jauks laiks. 26403.
Ja Saule vakarā noiet balta, tad būs lietus, bet ja noiet sārta, tad būs vēji un sauss. 26391.
Kad Saule uziedama ir ļoti sarkana, tad gaidāma vētra.
Ja saulīte lecot tūliņ iziet caur mākonīti, tad pie vakara būs lietus. 26376.
Ja Saule noriet šūpodamās, tad rītu gaidāms lietus. 26372.
Ja ziemeļi no mākoņiem tīri, Saulei izrietot, tad labs laiks. 26431.
Mīkla. Gotiņa gulstas, vērsītis ceļas. (Saule riet, Mēness lec). u.t.t....

pirmdiena, 2009. gada 9. novembris

Ascendents un descendents Latvju Dainās.

Dieniņu vien gaidu Izaustamu, Saulīti vien gaidu Uzlecami.
Saullēkts – Saule ascendentā. Saulriets – Saule descendentā.
Skaisti Saule rītā lec, Skaisti rietēj` vakarā, Skaisti dzimu, skaisti augu, Skaisti mūžu nodzīvoju.
Mēness ascendentā.
Mēnestiņis agri lēca Par visām zvaigznītēm. Tas gribēja Saules meitu, Auseklīti vedējos.
Zvaigzne lec jeb ir ascendentā.
Ne tur zvaigzne visu nakti Kur uzlēca vakarā: Ap pusnakti ielīgoja Dvēselīšu namiņā.
Sietiņš DSC, Auseklis ASC – tā ir vēlu rudeņos, bet ne katru gadu.
Dievs, dodi kungam to dienu redzēt, Ko māte redzēj` auklēdama: Sietiņš nogāja, Auseklis uzlēca, Vēl māte sēdēja, man` auklēdama.
Vasaras saulgriežos Saule descendentā ir vistuvāk Saulei ascendentā.
Īsa, īsa Jāņu nakts, Par visām naksniņām: Vienā malā Saule gāja, Jau otrā uzlīgoja.
Saule descendentā apvelta visus, neaizmirstot nevienu.
Noiet Saule vakarā, Visus kokus veltīdama: Ozolam zelta josta, Liepai mēļa villainīte, Priedei cimdi, eglei zeķes, Paeglei paladziņš; Sīkajiem kārkliņiem, Tiem tie pīti apsējiņi; Mazajiem alksnīšiem, Zelta griezti gredzentiņi.
Sak` Saulīte, noiedama, Kāda būs rītdieniņa...
Ascendents ir jauns iesākums.
Atminiet jūs, ļautiņi, Kādi viesi pirmie nāca; Aust dieniņa, lec Saulīte, Tie pirmie viesi nāca.
Aust gaismiņa, lec Saulīte, Tas pirmais gaišumiņš; Labrītiņ! Dievs palīdz! Tā pirmā valodiņa.
Lec, Saulīte, rītā agri, Noej laikus vakarā; No rītiņa sildīdama, Vakarā žēlodama.
Saule un Mēness ASC. Maza, maza man mājiņa, Divtrejādi vara vārti; Pa vieniem Saule lēca, Pa otriem Mēnestiņš.
Auseklītis nav ascendentā.
Trīs rītiņi neredzēju, Auseklīša uzlecam; Saules meita ieslēguse, Ozoliņa kambarī.
Saule ASC – laimes zīme. Šorīt uzlēca Sarkana Saule; Būs mūs` māsiņai Sarkana laime.
Saulītei DSC ir Dieva vārti. Ej, Saulīte drīz pie Dieva, Dod man svētu vakariņu...
Saule DSC – miers un saskaņa.
Metat mieru jaunas meitas, Jau Saulīte mieru meta, Jau Saulīte atsasēda, Sudrabiņa krēsliņā.
Saule descendentā – mūža vēlējums.
Noiet Saule vakarā, Zelta zarus zarodama; Dod, Dieviņ, tā zarot Jali mūža vakaram.
Saule ascendentā – Laimas likums.
Agri, agri Saule lec, Baltu rasu notraukdama; Agri, agri Laime nāc, Ļaudīm mūžu nolikdama.
Horoskops ir Dieva dots.
Pats Dieviņš man iedeva Sav` jājamu kumeliņu. Caur segliem Saule lēca, Caur iemauktiemi Mēnestiņis. Pavadiņas galiņā, Tur lec rīta Auseklītis.
Kā galdam, tā horoskopam ir 4 stūri. Galdiņam četri stūri, Visi četri vajadzīgi; Iz pirmā Saule lēca, Uz otrā norietēja, Uz trešā Laima sēd, Uz ceturtā svēta Māra.
Laba tā vieta, kur redz ascendentu.
Es neiešu tai vietā, Kur ozoli tīrumā; Ozolam kupli zari, Neredz Saules uzlecot.
Laba arī tā vieta, kur ascendentu neredz.
Ai, Dieviņ, laba dzīve, Diža meža maliņā, Augsti koki, kupli koki, Neredz Saules uzlecot.
Ascendents skatāms pār plašiem ūdeņiem.
Pār jūriņu, pār Daugavu, Saulītei roku devu. Man piebira pilni pirksti Dimantiņa gredzentiņu.
Zelts – descendents, sudrabs – ascendents.
Noiet Saule vakarā, Zeltābolu meklēdama; No rītiņa uzlēkdama, Sijā tīru sudrabiņu.
Saule ascendentā ik rītu citāda.
Šorīt lēca sīva Saule Par visiem rītiņiem; Vai tā bija bārusies Ar Māriņas māmulīti?
Kālabad ik vakar Gaisa gali atsarkuši?
Ne viss zināms par ASC. Trīs gadiņi Saule lēca Sarkanāi kociņā; Trīs gadiņi kungi jāja, To kociņu meklēdami.
u.t.t...

svētdiena, 2009. gada 8. novembris

Ascendents ir Dieva laists.

Šo un to šajā pasaulē ir laiduši cilvēki. Tomēr, visu pašu galveno šajā pasaulē ir laidis Dievs. Ascendents horoskopā ir robeža starp XII un I horoskopa māju. Descendents horoskopā ir robeža starp VI un VII horoskopa māju. Abas šīs robežas pie apvāršņa un pieder Zemei, kas ir Dieva, ne cilvēku laista. ASC un DSC ir divas no 12 horoskopa māju robežām un ir ar dievišķu statusu. Pārējās 10 horoskopa māju robežas ir cilvēku laistas un tāpēc nav tik nozīmīgas. Ja skaidra ir ASC, DSC un arī MC (horoskopa zenīta) un IC (horoskopa nadīra) jēga, tad dažādām horoskopa māju sistēmām var pievērst mazāku vērību. Latvju Dainās daudz dainots par ASC un DSC. Latvju Dainās svešvārdu vietā gan lietoti latvju valodas vārdi. Par ASC dainots visur tur, kur dainās ir tādi latvju vārdi kā rīts, aust, Saule lec utt. Par DSC dainots visur tur, kur dainās ir tādi latvju vārdi kā vakars, riet, Saule noiet utt. Ja dainots par to kā lec Mēnestiņš, Auseklis, Sietiņš vai zvaigznes, tad arī tur skaidri redzams ASC.. ASC un DSC daudzviet varam atrast latvju dainās, pasakās, teikās, mīklās, sakāmvārdos, parunās un buramvārdos.

sestdiena, 2009. gada 7. novembris

Ascendenta gaitas pasaulē.

Ascendents gada gaitā vienmēr pārvietojas pa apvārsni, pavasaros uz ZA, rudeņos uz DA. ASC ziemas saulgriežos ir vistālāk apvāršņa DA, bet vasaras saulgriežos vistālāk apvāršņa ZA. Ja savu skatu ikdienu pavērsīsm uz ASC, tad ievērosim kā debesis izmainās. ASC ir kustīgs gan attiecībā pret Zemi, gan pret debesīm. Ir jābūt skaidrībā par ausmas punkta gaitu pasaulē.
Katrs zodiaka punkts uzaust 1 reizi dienā. Zemes ekvatora joslā katras 4 minūtes uzaust 1 zodiaka grāds; katra zodiaka zīme tur uzaust 2 stundu laikā. Taču tā ir tikai ap ekvatoru. Saules Takas slīpuma dēļ, jo tālāk no ekvatora, jo zodiaka zīmes uzaust dažādākā ilgumā. Jo tuvāk polāriem lokiem, jo zodiaka zīmes aust ar dažādāku ilgumu. 6 zodiaka zīmes - no Vēža līdz Strēlniekam – aust lēnām, ilgāk, nekā 2 stundas katra. Otras 6 zodiaka zīmes – no Mežāža līdz Dvīņiem – aust strauji, ātrāk, nekā 2 stundas katra. Vislēnāk uzaust Bites (skorpiona) un Lauvas zīme. Visstraujāk uzaust Zivju un Auna zīme. Tā tas ir Zemes Z puslodē; D puslodē tas norit pretēji. Joslā starp Zemes ekvatoru un polāriem lokiem ikdienu uzaust visas zodiaka zīmes; joslās no polāriem lokiem līdz Zemes poliem aina ir citāda.
Saullēkts, Mēness lēkts un planētu lēkti tieši A ir vērojami tikai tuvu ekvatoram. Rīgā saullēkta azimuts gada gaitā mainās no 41 grāda ap Jāņiem līdz 135 grādam ziemas saulgriežos. Tā Rīgā austoša Saule 182 dienās no saulgriežiem līdz saulgriežiem noiet 94 grādu plašu loku, dienā vidēji pusi loka grāda, jeb 1 Saules diametru. Šī loka lielums mainās atkarībā no vietas ģeogrāfiskās paralēles.
Aiz polārā loka sākoties polārai dienai vai naktij Saule ne aust, ne riet, bet ripo pa horizontu. Latvija atrodas tuvāk Z polāram lokam, nekā ekvatoram, tāpēc ASC diennakts gaita te savdabīga un nebūt ne tāda kā Polijā, Ungārijā... Uzaušanas laika starpība starp vislēnāk austošām un visstraujāk austošām zīmēm Latvijas D ir 4,5 reizes, bet Latvijas Z 6 reizes, kas ir lielāka, nekā Lietuvā, kur šī starpība ir 4 reizes, bet mazāka, nekā Igaunijas Z, kur šī starpība ir 7 reizes. Uz katras paralēles ascendenta gaita ir citāda.

piektdiena, 2009. gada 6. novembris

Ascendents ir zodiaka uzaustošais punkts.

Ascendents (ASC) ir katra horoskopa pamatelements. Ascendents horoskopu atšķir no kosmogrammas – kosmogramma ir horoskops bez ASC. Ja austošs spīdeklis ir ASC vai ja rietošs spīdeklis ir descendentā, tad to stari spīd paralēli horizonta plaknei un mūsu skatiena dabiskam virzienam. Ja spīdeklis debesīs ir augstāk par ASC, tad lai to skatītu, skatiena virziens ir jāpaceļ. Austoša vai rietoša spīdekļa stari pieskaras Zemei tajā vietā, kur esam mēs. Ja apvārsni mūsu skatam aizsedz koki, meži, nami, tad tomēr austošu vai rietošu spīdekļu stari spīd virs koku galotnēm, virs mežu galiem vai virs namu jumtiem paralēli horizontam.
Kas ir tad, ja notikuma brīdī neuzaust ne Saule, ne Mēness un ne arī kāda planēta vai spoža zvaigzne? Pēc definīcijas ASC ir zodiaka krustpunkts ar horizonta plakni un tāpēc vienmēr uzaust kāds zodiaka punkts, kas tad arī ir ASC.
Ja mēs skatāmies D virzienā, tad austoša spīdekļa stari spīd no kreisās puses un Saule tek pa Saulei pulksteņa rādītāja virzienā. Turpretī, ja mēs skatāmies uz Z, tad austoša spīdekļa stari spīd no labās puses un Saule tek arī pa Saulei, taču pretēji pulksteņa rādītāja virzienam! Ja mēs skatāmies ASC (ne A) virzienā, tad Saule dienā būs pa labi no mums, bet naktī pa kreisi no mums. Ja mēs skatāmies DSC virzienā, tad Saule dienā tecēs pa kreisi no mums. Visupirms ir jābūt pilnīgā skaidrībā par mūsu skatiena virzienu Visumā un tikai tad varēsim runāt par to, vai spīdekļa kustība rit pulksteņa rādītāja virzienā, vai pretējā virzienā un par to, vai zodiakā zīmes attēlotas „pareizā” ierastā virzienā vai pretējā virzienā.
Horoskopā debesu A pusi un ASC parasti attēlo horizonta kreisajā pusē tāpēc, ka modernajā astroloģijā ir pieņemts, ka mēs skatāmies D virzienā. Mēs esam brīvi cilvēki un varam skatīties arī Z virzienā un tad ASC būs apvāršņa labajā pusē. Ir jābūt pilnīgā skaidrībā, ko nozīmē skatīties kādā virzienā, tad ko nozīmē pa vai pret Saulei, tad ko nozīmē pulksteņa rādītāja virzienā vai pretēji, tad ko nozīmē pa labi un pa kreisi un tikai tad varēsim tālāk domāt par ASC un tikai pēc tam runāt par horoskopu.
Senatnē ascendentu sauca par horoskopu. Sastādīt horoskopu nozīmē vispirms noteikt ASC.

ceturtdiena, 2009. gada 5. novembris

Ascendents – kas tas ir?

Aust. Tieši puse Saules jau virs apvāršņa. Tajā brīdī tur pie apvāršņa, Saules vidū tad arī ir lēkta punkts jeb zinātnes valodā ascendents (ASC jeb AS). Riet. Saules puse jau zem apvāršņa; tur pie apvāršņa, Saules vidū pe apvāršņa tad arī ir descendents (DSC jeb DS). Ascendents un DSC ir ekliptikas lēkta un rieta punkti kā vietas, kur Saules Taka tiekas ar apvārsni. Daudz skatienu uz debesīm mēs pievēršam Saules Takai. Pa Saules Taku dienu tek Saule, nakti Mēnestiņš, Auseklis un visas planētas. Latvju Saules Taka ved pa zodiaka zvaigznāju zvaigznēm. Sietiņš ir Saules Takas malā, Greizie rati augstu debesīs tālu ziemeļos. Apvārsni Saules Taka šķērso 2 vietās un uz apvāršņa kā uz pulksteņa ciparnīcas iezīmē 2 punktus: ausmas punktu ASC un rieta punktu jeb DSC. Ja ascendentā ir Saule, mēs sakām – Saule aust; ja DSC ir Mēness, sakām – Mēness riet. ASC ir lēkta punkts un DSC ir rieta punkts astroloģijas valodā. Latvju Saules Taka debesīs ir Zemes orbītas plaknes šķietama projekcija uz Debess juma – astronomi Saules Taku sauc par ekliptiku, astrologi par zodiaku. Ascendents un descendents ir 2 diametrāli pretēji punkti raugoties no `Es esmu Šeit un Tagad”. Ascendents ir katra horoskopa sākuma punkts. Kosmogramās ASC neiezīmē.
DEFINĪCIJA: Ekliptikas krustpunkts ar horizonta plakni A pusē ir ascendents, R pusē – descendents.

trešdiena, 2009. gada 4. novembris

Spriks.

Spriks pī Dīva, spriņģis mežā, simtkājis ezerā. Šīs latviešu mīklas atminējums ir – zvaigzne, zaķis, vēzis. (Haralds Biezais, „Dieva tēls latviešu tautas reliģijā”, Zinātne 2008, 29.lpp.)
Latvju vārdam ‘spriks’ ir saistība ar zvaigzni, Vēzis ir zodiaka zīme un tātad vārdam `spriks` ir sava vieta arī latvju astroloģijā.

otrdiena, 2009. gada 3. novembris

Saulīte iet nodievā.

...mēdz sacīt: „Saulīte iet nodievā”, t.i., tā noriet... Ja salīdzina šo vārdu ar citiem līdzīgiem veidojumiem latviešu valodā: nodaļa, nomale, nojums u.c., tad redzam, ka prepozīcija no- ar substantīvu (lietvārdu) nozīmē kādu daļu resp. nodalījumu no veselā. Saulei norietot, tā patiesi ieiet kādā citā nodalījumā, kas vairs nav pašas debesis... (Haralds Biezais, „Dieva tēls latviešu tautas reliģijā”, Zinātne 2008, 29.lpp.)
Teiciens: „Saulīte iet nodievā” ir būtisks latvju astroloģijā un var aizstāt kādu importētu svešvārdu. Iespējams, ka zinātne šo jautājumu vēl ilgi neatrisinās un te vajadzēs latvju intuīciju.

pirmdiena, 2009. gada 2. novembris

Paralēles vieno Latviju.

Gaiziņa 56 53 paralēle atrodas 14km uz D no Rīgas 57 paraleles. Ja 57 paralele 30 km – no Lielupes grīvas līdz Lapmežciemam iet pa Rīgas jūras līci, tad Gaiziņa paralēle šķērso neapdzīvotus tīreļa purvus DR no Rīgas. No šāda viedokļa apdzīvotākas ir tās paraleles, kas iet pāri Jūrmalai. Arī Lubānas apkārtnē Gaiziņa paralēle šķērso neapdzīvotus purvus un klānus gandrīz 40 km garumā, kas ir vairāk, nekā Rīgas 57 paralele. No A pa saulei Gaiziņa paralēle Latvijā ienāk pie Grebņevas, iet pāri Numernes valnim un pie Bērzpils ieiet Lubānas klānos, kur šķērso Aivieksti un Zvidzi. Gaiziņa paralēle Aivieksti otrreiz šķērso pie Jaunlubānas, iznāk no purviem un ieiet Vidzemes augstienē Madonas Z-daļā. No Gaiziņa uz R šī paralele iet pāri Vestienai, Kāla ez. Z pusei, tad Ogres pilskalnam, Madlienas Z, Tīnūžiem, Rumbulai, kur skar Rīgas pašu D-daļu un Daugavu šķērso Doles salas Z. Rietumos no Titurgas Gaiziņa paralēle ieiet purvos, šķērso Jaunmārupi, Ložmetējkalnu, aiz Lielupes skar Ķemeru nacionālo parku un no purviem iznāk pie Slampes. Aiz Irlavas Gaiziņa paralēle iet pāri Smiltiņkalnam, Variebai, Šķēdei, Vārmei, Vārdupes kalnam, Vilgalei, Sakai un Baltijas jūras krastu šķērso starp Pāvilostu un Akmeņragu.
Džūkstes 56 48 paralēle. Latviešiem ir brīnumu pasakas, bērnu pasakas, dzīvnieku pasakas, sadzīves pasakas u.t.t., taču ir tikai viena pasaku grupa, kas nosaukta vietvārdā – Džūkstes pasakas un tas izceļ Džūksti citu vietvārdu vidū. Veselos grādu skaitļos izteiktām paralēlēm platums ir apm. 111km. Grādu minūtēs izteiktām paralēlēm platums ir nepilni 2km (111:60). Astroloģiskos aprēķinos koordinātes nosaka ar precizitāti līdz sekundēm, tātad ar precizitāti līdz 30m. Džūkstes paralēle atrodas 22km uz D no Rīgas 57 paraleles un 8km uz D no Gaiziņa paralēles. No A Džūkstes paralēle Latvijā ienāk purvainā apvidū, šķērso Kārsavas Z-daļu pie Malnavas dz. stacijas, tālāk uz R Kārsavas-Bērzpils ceļa virzienā, pāri purviem un klāniem līdz Aiviekstes iztekai no Lubāna, Aivieksti otrreiz šķērso D no Meirāniem pie Visagala, tad pāri Lazdonas ezeriem, Bērzaunei, Sausnējai, Iršiem, Meņģelei, Lauberei, Rembatei līdz senajai Rīgas vietai Ķentes pilskalnā Pārogrē. Daugavas kreisā krastā Džūkstes paralēle iet pa Tomes un Daugmales mežiem, pāri Sakaiņu pilskalnam, kas ir vienīgais terasveida pilskalns Latvijā, pāri Smerdūkļa purvam, kur bija vēl viena senās Rīgas vieta, pāri Olainei un Cenas tīrelim līdz Lielupei pie Klīves un Kaiģiem. Tālāk uz R aiz tīreļiem pirmā lielākā apdzīvotā vieta ir pati Džūkste, vēl tālāk Lestene, Strutele, Viesāti, Gaiķi, Barauce, Ķikuri, Apriķi. Džūkstes paralēle Baltijas j. krastu šķērso starp Akmeņragu un Ziemupi.
Pokaiņu 56 34 paralēle ir visgarākā paralēle Latvijā, kas šķērso visus 4 Latvijas novadus – Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Zemgali un iezīmē arī Vidzemes dienvidu tālāko vietu. Paralēles uz D no Pokaiņu paralēles nešķērso Vidzemi. Uz Pokaiņu paralēles ir mazāk purvu, nekā uz citām latvju paralēlem. No A Pokaiņu paralēle Latvijā ienāk pie Robežas u. ietekas Zilupes u., šķērso Ludzas, Zvirgzdenes, Cirmas, Adamovas ezerus un Viļānu Z-daļu, Stirnieni, Teiču rezervātu, un Daugavu šķērso 4km uz D no Tabora kalna. Daugavas kr. krastā no Sēlpils līdz Vīgantei Pokaiņu paralēle 9km ved gar Vidzemes tālāko vietu D. Aiz Aizkraukles HES Pokaiņu paralēle ved gar Iecavas u. augšteci pāri Taurkalnei, Lāčplēsim, Vecumnieku un Iecavas D, Emburgai, Vircavai, Krimūnām, Naudītei un ieiet Pokaiņu mežā. Tālāk uz R Pokaiņu paralēle ved pāri Zvārdei, Pampāļu Z, Dzeldai, Ilmājai, Durbes D un Baltijas j. krastu šķērso Liepājas Z.
Kolkas 57 46 paralēle ir vistālākā Kurzemes Z paralēle. 5km uz D no tās iet Munameģa paralēle. Latvijā tālāk uz Z ir vairs tikai Z-Vidzemes paralēles. No A pa saulei Kolkas paralēle no Igaunijas Latvijā ienāk Valkā, ved pāri Lugažiem, Ērģemes pag., Rencēnu pag., Burtnieku ez. ziemeļiem, Alojai, Ungurpilij un Baltijas j. krastu šķērso Salacgrīvā.

svētdiena, 2009. gada 1. novembris

Saule īsti spoži spīd tik dziļā klusumā.

Tumšā nakts klusumā zvaigznes pienāk tuvāk cilvēkiem. Klusumā rodam zvaigžņu zelta tīrradņus, ko vēlāk pārkausējam astroloģiskā zelta stieņos, piekausējam cilvēcisko sudrabu un kādas vajadzības dēļ arī kādu ligatūru un varbūt arī pēc saviem ieskatiem uzspiežam raudzes skaitli vai cenu. Ar naksnīgas debess klusumu vien nepietiks. Lai zvaigznes saprastu, mūsu iekšējais klusums nepieciešami ir jāpieskaņo Visuma klusumam. Tikai tā Pitagors varēja saklausīt planētu mūziku un dzirdēt kā spīdekļi iet pa savām takām.
Saules spožā klusumā zvaigznes neredz. Naksnīgu debesi Latvijā bieži klāj dūmaka vai mākoņi. Kā tad iegūt zvaigžņu zelta tīrradņus? Zvaigznes jāattēlo kartē, kosmogrammās, horoskopā vai kā citādi. Tas zvaigžņu zelta raudzi nemazinās. Gluži otrādi - arhitektūras meistarīga skice paaugstina celtnes īsto vērtību jau ar to vien, ka tā tiek skicēta.
Zelta drudžu laikos gandrīz visi zemes zelta tīrradņi jau salasīti, pārkausēti stieņos un novietoti seifos. Cilvēki nezin kāpēc uzskata, ka pārkausēts zelts ir vērtīgāks par dabiska zelta tīrradni. Dimantu pasaulē ir citādi – dabisks dimanta kristāls ir vērtīgāks par mākslīgo dimantu. Dzintara pasaulē dabiskais dzintars ir vērtīgāks par kausēto dzintaru. Kausētais siers ir lētāks par īstu sieru. Dabisku zvaigžņu zelta tīrradņu nekad nepietrūks. Pietiks arī cilvēciskā sudraba, ko piekausēt. Ikviens no mums ir astrologs, bet pagaidām tikai astrologi to apzinās..