Kad vedi plijās virsū iedzīvotājiem pie Baltijas j. viņi, vienādi vai otrādi, sadūrās ar kaut kādu pretestību. Vietu vāki liecina, ka viņiem izdevās tapt, laika tecējumā, vedaini kaut kādā pārākumā. Šajā sakarībā viņiem ir radušies vārdi: vytis, lei(bruņinieks), vytis, lei(vīties, dzīties, medīties), kas ir atvases no vārda: veda. Sam(zinība, gaita).
Vietu vākos šī vārda sakne A vispirms ir saglabājusies vākā: Vitebsk, lai gan šīs pilsētas atzīmējums rakstos parādas tikai 1021.g. Vitebska ir minēta kā pilsēta pie Daugavas pietekas: Vitba(s). Tā ka vārds: aba (ūdens) ir senas eiropiešu valodas vārds, no kā atvasināts vārds: ape, pru(upe), droši vien, senāka Vit.aba (Vit.upe) ir sarukusi uz Vitba. Krievu pilsētu vākos galotne: -sk ir atlikums no vārda: gyvas, lei(dzīvs), no kā atvasināts senais baltu vārds: grīva (pilsēta), kas sastopams vākā: Grīva, pretim Daugavpilij. Iedēkļis: -s- pirms k krievu pilsētu vākos: Vitebsk, Smoļensk, Kursk u.c. laikam būs iesprausts priekš veiklākas čalas, bez sevišķa jēguma.
Lai gan vāks: Vitebsk rakstos parādās tikai XI g.s., šīs saknes priekšteči ir arī S.wede, ang(z.vied.rs) un vikingu vāks: Uitau (Ventspils), kas ir iekalts rūnakmenī ap V g.s.: han uart tautr a uitau (viņš tika nokauts pie Ventspils). Vāks: S.wede, ang(z.vied.rs) ir priedēkļots Uitau (Ventspils) saknes saliktenis, kur priedēkļis: s- pauž daudzumu, kas tagadējā latvju izteiksmē būtu teikts kā sa.vedi jeb sa.viti. Tālāki, šis sakšu saliktenis latvju locījumā iegūst arī laipura piedēkļi: -r- un kļūst z.vied.rs. Šis veiklais locījums modernā izteiksmē būtu teikts kā liel-sa.veda. Tā kā šīs saknes: V#D vārsma ir ļoti baltiski saksiska ar vārdiem kā ved, vieta, vidus, bez slāviskas ietekmes. Tāpēc arī vāks: vitebsk, senāk Viteba ir baltu-sakšu cilmes un z.vied.rs ir tikai tā locījums: Vitebsk > Viteba > Uitau > S.wede > z.vied.rs, kur saknes jēgums pāriet uz Westen, kas ir iegūts no vedu vesšanās rietumup.
Kad Anglijas sakšu ķēniņs Alfreds Lielais (849-899) nosūtīja vikingu jūrnieku Wulfstan(u) ceļojumā uz Prūsiju, viņš atbraucot ziņoja par Wit.land(i) jeb Vit.zemi tā: „...Wisle ir liela upe un tās tuvumā ir Wit.land un Weonot.land; Witland pieder aistiem (estum); un Visla (Wisle) līst uz Weonodland un līst Austrumu jūŗā (Est.mere).” Ka Witland bija tikai daļa no Prūsijas vai Prūsijas kaimiņu zeme, to liecina mūks Albriči 1228.g.: „... šajā gadā viņš bija tajās malās un ieguva tikai 5 novadus: Prutia, Curlandia, Letonia, Withlandia un Samlandia...” Tā kā Albriči min Withland kopā ar pārējiem baltu novadiem: Prūsiju, Kurzemi, Lietuvu un Sembiju, tāpēc jādomā, ka tā bija kāds baltu novads.
Vāks: Wit- saistas netikai ar baltu vārdiem, bet arī ar igauņu vārdiem: wiit, wiitlema, wiitma (dzīvotne, nometne, pajumte), tāpēc starp šīm saknēm jābūt sakarībai, sevišķi sakarā ar Alfreda Lielā (849-899) vēstījumu, ka Witland piederot estiem. Ka igauņu saknei: wiit- ir tāds pats jēgums kā baltu saknei vit-, par to nav šaubu. Nav arī šaubu, ka pirms āriešu vedu ienākšanas Vedainē, šo piejūru jau bija sev pakļāvuši ugri. To apliecina Kurzemes un Vidzemes jūŗmalu lībji. Diemžēl vāks: estas (aisti, austrumieši) ir debespušu vāks, kas kļuvis par igauņu tautas vāku, kas nebūt nav attiecināms tikai uz igauņiem.
Rīgas jūras līča Kurzemes piekraste ir saukta par Vrede.curonia, ko izmisuma valodnieki jeb filologi iztulko par Miera Kursu. Vārdiem: Vrede un Friede, ger(miers) ir gandrīz vienāda čala. Atšķirība ir tikai poguļas: V(f,v) burtuļos. Vāks: Vrede (vedurs jeb liel-veds) ir atvasināts no saknes: V#D ar iedēkļi -r-, kam ir laipura jēgums. Šī vāka sakne ir sastopama vākā: S.wede, ang(=z.vied.rs), no kā vāks: Vrede (vedurs) ir senāks atvasinājums, nekā vāks: z.vied.rs, jo laipura iedēkļis: -r- ir kļuvis par piedēkļi -r. Senajā izpratnē vāks: Vrede būs nozīmējis ko ļoti vedisku, ļoti senas kultūras dzīvi. Tā kā šī vedu kultūra Skandināvijā bija spēcīgāka nekā Baltijā, senči Skandināvijas vedus ir saukuši ne tikai par s.vediem, kā sakši to darīja, bet par z.vied.riem jeb sa.liel-vediem.
Šis vāks: Vrede, stipri čalotā veidā parādās vākā: Frishes Haff, ger(Vredu joma), kur Visla ietek caur Witlandi Baltijas jūrā. Tas liecina, ka reiz Witland ir saukusies Vritland(e). Šis locījums ir noticis šādi: Witland > Vrit > Frites > Frisches, mijam burtuļus poguļā : V(f,v). Burtuļa: t, mija uz sch=š ir notikusi tāpat kā vārdos: plats>plašs, ātrs>ašs, medis, lei(koks)>mežs. Vikingu vāks: Uitau(Ventspils) mijas uz vācu vāku: Windau(Ventspils), kur iedēkļim: -n- ir tikai čalas, nevis gramatikas loma. Šis vāks parādās 1231.g. līgumā: „...de citra Winda”, kāpēc vāks: Windau, ger(Ventspils). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 45-50.lpp.).
Vietu vākos šī vārda sakne A vispirms ir saglabājusies vākā: Vitebsk, lai gan šīs pilsētas atzīmējums rakstos parādas tikai 1021.g. Vitebska ir minēta kā pilsēta pie Daugavas pietekas: Vitba(s). Tā ka vārds: aba (ūdens) ir senas eiropiešu valodas vārds, no kā atvasināts vārds: ape, pru(upe), droši vien, senāka Vit.aba (Vit.upe) ir sarukusi uz Vitba. Krievu pilsētu vākos galotne: -sk ir atlikums no vārda: gyvas, lei(dzīvs), no kā atvasināts senais baltu vārds: grīva (pilsēta), kas sastopams vākā: Grīva, pretim Daugavpilij. Iedēkļis: -s- pirms k krievu pilsētu vākos: Vitebsk, Smoļensk, Kursk u.c. laikam būs iesprausts priekš veiklākas čalas, bez sevišķa jēguma.
Lai gan vāks: Vitebsk rakstos parādās tikai XI g.s., šīs saknes priekšteči ir arī S.wede, ang(z.vied.rs) un vikingu vāks: Uitau (Ventspils), kas ir iekalts rūnakmenī ap V g.s.: han uart tautr a uitau (viņš tika nokauts pie Ventspils). Vāks: S.wede, ang(z.vied.rs) ir priedēkļots Uitau (Ventspils) saknes saliktenis, kur priedēkļis: s- pauž daudzumu, kas tagadējā latvju izteiksmē būtu teikts kā sa.vedi jeb sa.viti. Tālāki, šis sakšu saliktenis latvju locījumā iegūst arī laipura piedēkļi: -r- un kļūst z.vied.rs. Šis veiklais locījums modernā izteiksmē būtu teikts kā liel-sa.veda. Tā kā šīs saknes: V#D vārsma ir ļoti baltiski saksiska ar vārdiem kā ved, vieta, vidus, bez slāviskas ietekmes. Tāpēc arī vāks: vitebsk, senāk Viteba ir baltu-sakšu cilmes un z.vied.rs ir tikai tā locījums: Vitebsk > Viteba > Uitau > S.wede > z.vied.rs, kur saknes jēgums pāriet uz Westen, kas ir iegūts no vedu vesšanās rietumup.
Kad Anglijas sakšu ķēniņs Alfreds Lielais (849-899) nosūtīja vikingu jūrnieku Wulfstan(u) ceļojumā uz Prūsiju, viņš atbraucot ziņoja par Wit.land(i) jeb Vit.zemi tā: „...Wisle ir liela upe un tās tuvumā ir Wit.land un Weonot.land; Witland pieder aistiem (estum); un Visla (Wisle) līst uz Weonodland un līst Austrumu jūŗā (Est.mere).” Ka Witland bija tikai daļa no Prūsijas vai Prūsijas kaimiņu zeme, to liecina mūks Albriči 1228.g.: „... šajā gadā viņš bija tajās malās un ieguva tikai 5 novadus: Prutia, Curlandia, Letonia, Withlandia un Samlandia...” Tā kā Albriči min Withland kopā ar pārējiem baltu novadiem: Prūsiju, Kurzemi, Lietuvu un Sembiju, tāpēc jādomā, ka tā bija kāds baltu novads.
Vāks: Wit- saistas netikai ar baltu vārdiem, bet arī ar igauņu vārdiem: wiit, wiitlema, wiitma (dzīvotne, nometne, pajumte), tāpēc starp šīm saknēm jābūt sakarībai, sevišķi sakarā ar Alfreda Lielā (849-899) vēstījumu, ka Witland piederot estiem. Ka igauņu saknei: wiit- ir tāds pats jēgums kā baltu saknei vit-, par to nav šaubu. Nav arī šaubu, ka pirms āriešu vedu ienākšanas Vedainē, šo piejūru jau bija sev pakļāvuši ugri. To apliecina Kurzemes un Vidzemes jūŗmalu lībji. Diemžēl vāks: estas (aisti, austrumieši) ir debespušu vāks, kas kļuvis par igauņu tautas vāku, kas nebūt nav attiecināms tikai uz igauņiem.
Rīgas jūras līča Kurzemes piekraste ir saukta par Vrede.curonia, ko izmisuma valodnieki jeb filologi iztulko par Miera Kursu. Vārdiem: Vrede un Friede, ger(miers) ir gandrīz vienāda čala. Atšķirība ir tikai poguļas: V(f,v) burtuļos. Vāks: Vrede (vedurs jeb liel-veds) ir atvasināts no saknes: V#D ar iedēkļi -r-, kam ir laipura jēgums. Šī vāka sakne ir sastopama vākā: S.wede, ang(=z.vied.rs), no kā vāks: Vrede (vedurs) ir senāks atvasinājums, nekā vāks: z.vied.rs, jo laipura iedēkļis: -r- ir kļuvis par piedēkļi -r. Senajā izpratnē vāks: Vrede būs nozīmējis ko ļoti vedisku, ļoti senas kultūras dzīvi. Tā kā šī vedu kultūra Skandināvijā bija spēcīgāka nekā Baltijā, senči Skandināvijas vedus ir saukuši ne tikai par s.vediem, kā sakši to darīja, bet par z.vied.riem jeb sa.liel-vediem.
Šis vāks: Vrede, stipri čalotā veidā parādās vākā: Frishes Haff, ger(Vredu joma), kur Visla ietek caur Witlandi Baltijas jūrā. Tas liecina, ka reiz Witland ir saukusies Vritland(e). Šis locījums ir noticis šādi: Witland > Vrit > Frites > Frisches, mijam burtuļus poguļā : V(f,v). Burtuļa: t, mija uz sch=š ir notikusi tāpat kā vārdos: plats>plašs, ātrs>ašs, medis, lei(koks)>mežs. Vikingu vāks: Uitau(Ventspils) mijas uz vācu vāku: Windau(Ventspils), kur iedēkļim: -n- ir tikai čalas, nevis gramatikas loma. Šis vāks parādās 1231.g. līgumā: „...de citra Winda”, kāpēc vāks: Windau, ger(Ventspils). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 45-50.lpp.).
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru