Veltaine. (1)

...Reiz mūsējā baltu valoda sāka atdalīties no āriešu valodas, ko ir runājuši ārieši Indijas klajumos zem Himalajiem. Otrā gadu tūkstenī p.m.ē., Šang valdīšanas laikā (1765-1122 p.m.ē.) Ķīnā., kad sākās valodas rakstīšanas māka, šie ārieši atšķēlās no tautas kodola. Kā viņi devās uz R, pa Saulei, viņu dzīvotne izstiepās no Indijas līdz Āfrikai. Viņu valoda sašķēlās izloksnēs, kas kļuva vēlāko valodu dīgļi. Šajā skaldoņā sākumā izveidojās D un Z Eiropas nozares, kas vēlāk sašķēlās tālāki valodās. Protams, šī sadalīšanās nenotika 1 gadienā, nedz 1 joslā. Sakarā ar klīsšanu valodas dalījās un krustojās. Šī krustošanās turpinās vēl tagad, bet ne dalīšanās, sakarā ar tautas dzīvotnes robežu maiņu kaŗu sekā. Daudzas valodas ir salimušas, bet vairums ir mijušas ne tikai gramatiku, bet pat vārdoņu, kā angļu un krievu valodas, kļūdamas topuma valodas varmācības izpausmei. Toties arī šo valodu cilme atrodas 2 pirmatnējos Eiropas valodu puduros: Z {slāvu, baltu, teutoņu} un D {keltu, helēņu, latīņu}. Eiropā pie āriešu valodām mēdz pieskaitīt arī albāņu un basku valodas...

Kamēr baltu valodas ir saglabājušas Z Eiropas valodu pudura senumu, tikmēr helēņu valodas ir saglabājušas D Eiropas valodu pudura senumus. Bet ir arī spēcīgi krustojumi arī starp šiem puduriem dažādu vēsturisku notikumu ietekmē. Tā kopējas ticības ietekmē, ir spēcīgas saites latīņu un slāvu valodu starpā kas izpaužas, teiksim, ar vārdiem: golub, rus(balodis), kas mijas uz columbae, lat(balodis). Kaimiskas sadzīves ietekmē ir izveidojušās spēcīgas saites slāvu, baltu un seno sakšu jeb angļu valodu pudurā, kur sakšu valoda ir viena no teutoņu valodas atvasēm. Tikai baltu nomācēji mēģina ar varu uzspiest slāvu-baltu valodu kopības tērgu lai attaisnotu politisku varmācību.
Eiropas valodās visuļa: uguns vāks, kā arī vāks: Saule, ir atvasināts no visuļa: austrumi. Līdz ar to daudzas tautas, nākdamas no A, dabūja sev vāku, kas saistās ar jēgumu: austrumi, Saule, uguns.
Ag- sam(aus-) > Aigejos, hel(Aigejas jeb austrumu jūra);
Ag- sam(aus-) > ogņ, bul(uguns) > ugnis, lei(uguns) > ugauni, let(igauņi);
Ag- sam(aus-) > agri, let(ausr-) > ugri, Bal(austri) > Ukraina, Bal(Austraine);
Ag- sam(aus-) > aiglē, hel(ausla, ausmiņa) > ogle, let > anglis, lei(ogle) > Anglii, lat(angļi dāņos jeb austruļi).
Šīs vārdu sekmes sakne: )(#G, eiropiešu rakstībā tiek rakstīta bez alefa, lai gan eiropieši to čaļ ik vārdā, kas rakstā sākas ar patskaņi. Tā kā lokanie lūpeni: N( ,n), R( ,r), L( ,l), pie šīs saknes tiek lietoti kā laipuma piedēkļi, nevis kā iedēkļi pirms poguļas: G(k,g), šīs atvases ir samērā modernas, bet ne tik modernas, lai tās atzītu topuma gramatiķi. Šādi gramatiķi šo seno gramatiku mēdz „izskaidrot” ar gadīšanos, kā bērnus. Šī sakne: ag-(aus-) liecina par ciešu baltu-helēņu vārdoņas radniecību un apgāž terdzīgo slāvu-baltu pļurzu. Baltu-slāvu valodu sakarībai te ir otrēja loma, kas ir tikpat spēcīga kā slāvu-latīņu valodu sakarība. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 57-60.lpp.).