Kad āriešu vedi mācās virsū ugru kultūrai pie Baltijas j., Šang dz. (1765-1122 pmē) valdīšanas laikā Ķīnā, blondu zilaču kultūra pie Baltijas j. jau bija pakļauta ugriem. Tāpēc vēlākā helēņu literatūrā jēdzieni: ugri un slāvi, tiek apzīmēti ar vienu vāku, kā vendi, venedi un fenni vai liv(oni) un slāvi. Tas pats arī notiek mūsu laikos. Vācijas latvjus saucam par vāciešiem, Austrālijas latvjus par austrāļiem u.t.t. Jēdziens: slāvi, tagadējā izpratnē, sāka izpārsloties ap X g.s. Dažādu tautu vāku tagadējā slāvu dzīvotnē saistīšana ar slāviem pirms Tacitus (54-120) minētiem venediem ir bez pamata. Senajā helēņu literaturā vissenākais vend saknes atvasinājums pārņemts no vārda venetai, kas jēgumā saistas ar vediem. Tākā helēņu burtājā trūkst burtuļa: v, tāpēc Homers Iliādē vārdu: venetai, raksta kā `Enetai, kas tiek pieminēti tikai kā „...(v)enetu zeme, no kurienes nāk mežonīgu ēzeļu mātīšu cilts.” Helēņu rakstībā zīme: ` ir alefs, ko eiropieši rakstībā neatzīmē. Šis vāks: `Enetai nav nekāda liecība par slāviem. Šī vārda atvases vēlāki tika saistītas ar slāviem. Tā Homēra laika jēgums saistījas ar vedu kultūru.
Nākošais šīs saknes drošais pēctecis ir Tacitus (54-120) minētie venedi Vislas upainē, tagadējā Polijā, un fenni(somi, igauņi) Z no aestii(austrumieši), kos mēdz saistīt gan ar baltiem, gan ar igauņiem. Abi šie vāki ir atvasināti no vienas un tās pašas saknes: veda >vend >venedi >fenni >Vin(land), jo abi burtuļi pieder poguļai: V(f,v). Vākā: fenni galotne: -edi ir atmesta, bet citā vākā: Weonod(land), tā vēl ir atrodama XI g.s. Tacitus pabeidzis savu vēstījumu par Vācijas ciltīm pēdējā nodaļā piemin arī vanadus un fennus, kas dzīvojot aiz Suebiae(Vācijas), t.i. Z no Vislas. Viņš raksta: „Es nevaru izšķirties vai peucinu, venedu un fennu dzimtoņas (nationes) pieskaitīt germaniem (vāciešiem) vai sarmatiem (ziemeļiešiem).” Vāks: venedi vēlāk tiek attiecināts uz slāviem Oderas upainē kā wendi, bet paši ugri vāka: fenni, atvasi: vene, attiecina uz slāviem: vene vai venelane, ees(krievs), venemaa, ees(Krievzeme), venaja, suo(Krievija).
Brēmenes Ādams (?-1085) Winland (Ameriku) min tā: „Viņš [dāņu ķēniņš] runāja vēl par vienu salu, no daudzām, tajā jūŗā [Ziemeļu ledus jūrā]. Tā saucas Win-land (Vin-zeme), jo vīnaugi, kas dod lielisku vīnu, aug tur.” Izmisuma valodniecība ir raksturīga ar šādiem izdomātiem sakņu salīdzinājumiem. Šim iedomības grābtajam sakņu salīdzinājumam nav mustura. Tas ir vienīgais sakņu pāris, nevis vesela virkne, tāpēc salīdzinājumam nav pamata. Vikingu Vinland vākam nevar būt nekāda sakara ar vīnogām, jo vīnogas neaug Newfoundland apkaimē. Kur vikingi iebrauca Amerikā. Kad vikingi sasniedza Amerikas krastu kaut kur pie Newfuoundland, viņi bija domājuši, ka ir apbraukuši Somijai apkārt un ir iebraukuši no otras puses, kāpēc viņi to nosauca par Vin-land, kas ir Somijas vāks: Fin-land, jo abi burtuļi pieder poguļai: V(v,f). Līdzīgi, kādus 500 g. vēlāk Columbus iebraucot Amerikā domāja, ka viņš ir iebraucis Indijā no otras puses. Tāpēc, iedzimtos iedzīvotājus viņš nosauca par indiešiem jeb indianiem, kā latviņi mēdz teikt. Otrum, es domāju, ka vikingi Amerikā iedzimtos iedzīvotājus būs noturējuši par lapiem. Tāpēc viņiem varēja rasties doma par apbraukšanu ap Somiju un tāpēc tās saukšanu par Vin-land(i).
Ap III g.s. slāvu ciltis sasniedza Baltijas j. piekrasti pie Oderas upes. Šie slāvi ieguva sev vāku: vendi jeb wendi, kas ir atvasināts no Tacitus minētā venedu vāka Vislas upainē. No vāka: vendi vēlāk ir atvasināts vāks: vandali, kas baltiskā locījumā būtu saucami vanduļi, t.i. maz-vendi. Lai gan vēsturēs ir tieksme pieskaitīt vandaļus vāciem, toties, sākotnēji avoti par to tā neraksta. Tā, piem. Brēmenes Ādams par viņiem raksta: „Slāvija ir Vācijas liels novads, ko apdzīvo winuli, kas reiz saucās wandali.” Arī latvju Tēvs Mūsu ir ieskaitīts vandaļu valodā (Nugent, History of Vandalia). Tātad vandali nebija kāda tautība. Kā viņu vāks liecina, viņi bija kāda vedu kultūras savvaļas ļaudība, nevis cilts, kas pārtika no sirošanas (L.Schmidt, Geschichte der Wandale; Leipzig, 1901) pa Eiropu un pat Āfriku. Vandaļu vākā Alfreds Lielais (849-899) piemin Adrijas jūru: „...un pietos no Istrijas ir tā Wendel(u) jūŗa, kas saucas Atriaticum [Adrijas j.].” Šis vāks: vandali, kas ir atvasināts no vāka: vendi, ir dzidrākais pierādījums ka vāks: venedi saistas ar vedu kultūru, nevis ar kādu noteiktu tautību. Šis vāks: venedi ar laiku sāka saistīties ur ugru un slāvu tautām.
Brēmenes Ādams rakstot par vinuļiem, tiem piesaista arī vilžus, kas ir veltu atvase: „Lai gan daudzas vinuļu ļaudības (populi) ir pazīstamas ar savu varonību, tikai 4 savā starpā sacentās pēc vadības; mēs tās saucam ļaudīši (leutici), viņi sevi sauc par vilžiem (wilzi). Tie ir hizini (chizzini) un ap.panieši(circipani), kas dzīvo šaipus Panes(Peene) upei, tolosanti (tholosantes) un reteri (retheri) dzīvo viņpus Panei.” Vāki: vilži un hizini saistas ar vākiem: Gaiziņš un Cēsis... tajos laikos par vinuļiem, t.i. vandaliem pieskaitīja arī viltus jeb vilžus, kas bija ieceļojuši no Vidzemes un apmetušies pie Panes upes, tagadējā Meklenburgā un dzīvoja brīvi līdz 789.g., kad Kārlis Lielais (742-814) viņus pakļāva sev.
Anglijas sakšu ķēniņs Alfreds Lielais (849-899) savā vēsturē min vendu zemi gan kā Wineda land (Vinedu zeme), gan kā Winida land (Vinidu zeme), gan kā Weonodland (Veonodu zeme) starp Vislu un Oderu. Tātad Alfreds Lielais vēl turas cieši pie Tacitus vāka: venedi.
Saxo Grammaticus (1150-1220) pauž, ka dāņu ķēniņš (ap 960.g.) ir uzcēlis varenu cietoksni: Jomburgu blakus vendu pilsētai: Jumne jeb Vineta Oderas grīvā. Bez šaubām, šī Vineta ir atvase no vāka: venedi, kajā vendi bija dzīvojuši kādus 400 gadus. Jomburg un Jumne ir tās tulkojumi. Šī sakne: J#M ir mijusies no saknes G#M, kās pirmatnējais vārds ir guma, got(cilvēks). Šī pāreja no poguļas: G(k,g) uz poguļu: J( ,j) notiek bieži: gintaras, lei(dzintars ) > jantar, rus(dzintars), liekne>leja, Weg, ger(ceļš)>way, ang(ceļš). Šādā sakarībā vārds: guma, got(cilvēks) ir mijies uz juma(cilvēks). Šis jēgums saskan ar civitatis, lat(dzīvotne, pilsotne) jēgumu. Tāpēc Jomburg(Ļaužu vai Tautas pils) un Jumne(Laužotne vai Ļaudona) ir kāds teutonisks tulkojums atbilstam Nestora Jam.
Pats vārds guma, got(cilvēks, ludis) ir radniecīgs arī gim(ti), lei(dzimt) saknei, no kās ir atvasināts vārds: Oma, ger(vecmāte). Sakne: G#M mijas saknē: H#M, atvasinam vārdu: homo, lat(cilvēks). Šī gloteņu un ūkeņu sakņu izplatība ir raksturīga ar vārdiem: guma, got(cilvēks) > homo, lat(cilvēks) > Oma, ger(vecmāte), dame, fra(mājiete).
Pie guma, got(cilvēks) saknes pieder arī gamta, lei(daba), gemdeti, lei(dzemdēt), kiemas, lei(pagalms), kūma, lei(vecmāte). Pie homo, lat(cilvēks) saknes pieder Hamai, hel(Ādams), Ham, heb(Hams, Iedzimtais?), kā vākā Abra-ham, heb(ebreju kaimis). No šīs saknes ir atvasināts arī vārds: hemia, hel(dabība), kas tagad latviņu žargonā ir ķīmija. Ķīmijas blakus zinātne: fizika līdzīgi ir atvasināta no vārda: fysis, hel(daba, cilme, dzimšana) caur tā īpašības vārdu: fisikos, hel(dabīgs).
Kā Dūnaburg (Daugavpils) ir tulkojums, tā Jomburg jeb Jumne var būt ir Vineta(s) tulkojums. Tas tad būtu liecība, ka Tacitus un vēlāku vēsturnieku vāka: venedi jēgums saistījās ar dabu, iedzimtību. Tāpēc var izprast ka vāki: vendi, vandali, venedi, fenni tika attiecināti uz ļaudībām, nevis uz ciltīm, kas dzīvoja un klīda klajā dabā. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 40-45.lpp.).
Nākošais šīs saknes drošais pēctecis ir Tacitus (54-120) minētie venedi Vislas upainē, tagadējā Polijā, un fenni(somi, igauņi) Z no aestii(austrumieši), kos mēdz saistīt gan ar baltiem, gan ar igauņiem. Abi šie vāki ir atvasināti no vienas un tās pašas saknes: veda >vend >venedi >fenni >Vin(land), jo abi burtuļi pieder poguļai: V(f,v). Vākā: fenni galotne: -edi ir atmesta, bet citā vākā: Weonod(land), tā vēl ir atrodama XI g.s. Tacitus pabeidzis savu vēstījumu par Vācijas ciltīm pēdējā nodaļā piemin arī vanadus un fennus, kas dzīvojot aiz Suebiae(Vācijas), t.i. Z no Vislas. Viņš raksta: „Es nevaru izšķirties vai peucinu, venedu un fennu dzimtoņas (nationes) pieskaitīt germaniem (vāciešiem) vai sarmatiem (ziemeļiešiem).” Vāks: venedi vēlāk tiek attiecināts uz slāviem Oderas upainē kā wendi, bet paši ugri vāka: fenni, atvasi: vene, attiecina uz slāviem: vene vai venelane, ees(krievs), venemaa, ees(Krievzeme), venaja, suo(Krievija).
Brēmenes Ādams (?-1085) Winland (Ameriku) min tā: „Viņš [dāņu ķēniņš] runāja vēl par vienu salu, no daudzām, tajā jūŗā [Ziemeļu ledus jūrā]. Tā saucas Win-land (Vin-zeme), jo vīnaugi, kas dod lielisku vīnu, aug tur.” Izmisuma valodniecība ir raksturīga ar šādiem izdomātiem sakņu salīdzinājumiem. Šim iedomības grābtajam sakņu salīdzinājumam nav mustura. Tas ir vienīgais sakņu pāris, nevis vesela virkne, tāpēc salīdzinājumam nav pamata. Vikingu Vinland vākam nevar būt nekāda sakara ar vīnogām, jo vīnogas neaug Newfoundland apkaimē. Kur vikingi iebrauca Amerikā. Kad vikingi sasniedza Amerikas krastu kaut kur pie Newfuoundland, viņi bija domājuši, ka ir apbraukuši Somijai apkārt un ir iebraukuši no otras puses, kāpēc viņi to nosauca par Vin-land, kas ir Somijas vāks: Fin-land, jo abi burtuļi pieder poguļai: V(v,f). Līdzīgi, kādus 500 g. vēlāk Columbus iebraucot Amerikā domāja, ka viņš ir iebraucis Indijā no otras puses. Tāpēc, iedzimtos iedzīvotājus viņš nosauca par indiešiem jeb indianiem, kā latviņi mēdz teikt. Otrum, es domāju, ka vikingi Amerikā iedzimtos iedzīvotājus būs noturējuši par lapiem. Tāpēc viņiem varēja rasties doma par apbraukšanu ap Somiju un tāpēc tās saukšanu par Vin-land(i).
Ap III g.s. slāvu ciltis sasniedza Baltijas j. piekrasti pie Oderas upes. Šie slāvi ieguva sev vāku: vendi jeb wendi, kas ir atvasināts no Tacitus minētā venedu vāka Vislas upainē. No vāka: vendi vēlāk ir atvasināts vāks: vandali, kas baltiskā locījumā būtu saucami vanduļi, t.i. maz-vendi. Lai gan vēsturēs ir tieksme pieskaitīt vandaļus vāciem, toties, sākotnēji avoti par to tā neraksta. Tā, piem. Brēmenes Ādams par viņiem raksta: „Slāvija ir Vācijas liels novads, ko apdzīvo winuli, kas reiz saucās wandali.” Arī latvju Tēvs Mūsu ir ieskaitīts vandaļu valodā (Nugent, History of Vandalia). Tātad vandali nebija kāda tautība. Kā viņu vāks liecina, viņi bija kāda vedu kultūras savvaļas ļaudība, nevis cilts, kas pārtika no sirošanas (L.Schmidt, Geschichte der Wandale; Leipzig, 1901) pa Eiropu un pat Āfriku. Vandaļu vākā Alfreds Lielais (849-899) piemin Adrijas jūru: „...un pietos no Istrijas ir tā Wendel(u) jūŗa, kas saucas Atriaticum [Adrijas j.].” Šis vāks: vandali, kas ir atvasināts no vāka: vendi, ir dzidrākais pierādījums ka vāks: venedi saistas ar vedu kultūru, nevis ar kādu noteiktu tautību. Šis vāks: venedi ar laiku sāka saistīties ur ugru un slāvu tautām.
Brēmenes Ādams rakstot par vinuļiem, tiem piesaista arī vilžus, kas ir veltu atvase: „Lai gan daudzas vinuļu ļaudības (populi) ir pazīstamas ar savu varonību, tikai 4 savā starpā sacentās pēc vadības; mēs tās saucam ļaudīši (leutici), viņi sevi sauc par vilžiem (wilzi). Tie ir hizini (chizzini) un ap.panieši(circipani), kas dzīvo šaipus Panes(Peene) upei, tolosanti (tholosantes) un reteri (retheri) dzīvo viņpus Panei.” Vāki: vilži un hizini saistas ar vākiem: Gaiziņš un Cēsis... tajos laikos par vinuļiem, t.i. vandaliem pieskaitīja arī viltus jeb vilžus, kas bija ieceļojuši no Vidzemes un apmetušies pie Panes upes, tagadējā Meklenburgā un dzīvoja brīvi līdz 789.g., kad Kārlis Lielais (742-814) viņus pakļāva sev.
Anglijas sakšu ķēniņs Alfreds Lielais (849-899) savā vēsturē min vendu zemi gan kā Wineda land (Vinedu zeme), gan kā Winida land (Vinidu zeme), gan kā Weonodland (Veonodu zeme) starp Vislu un Oderu. Tātad Alfreds Lielais vēl turas cieši pie Tacitus vāka: venedi.
Saxo Grammaticus (1150-1220) pauž, ka dāņu ķēniņš (ap 960.g.) ir uzcēlis varenu cietoksni: Jomburgu blakus vendu pilsētai: Jumne jeb Vineta Oderas grīvā. Bez šaubām, šī Vineta ir atvase no vāka: venedi, kajā vendi bija dzīvojuši kādus 400 gadus. Jomburg un Jumne ir tās tulkojumi. Šī sakne: J#M ir mijusies no saknes G#M, kās pirmatnējais vārds ir guma, got(cilvēks). Šī pāreja no poguļas: G(k,g) uz poguļu: J( ,j) notiek bieži: gintaras, lei(dzintars ) > jantar, rus(dzintars), liekne>leja, Weg, ger(ceļš)>way, ang(ceļš). Šādā sakarībā vārds: guma, got(cilvēks) ir mijies uz juma(cilvēks). Šis jēgums saskan ar civitatis, lat(dzīvotne, pilsotne) jēgumu. Tāpēc Jomburg(Ļaužu vai Tautas pils) un Jumne(Laužotne vai Ļaudona) ir kāds teutonisks tulkojums atbilstam Nestora Jam.
Pats vārds guma, got(cilvēks, ludis) ir radniecīgs arī gim(ti), lei(dzimt) saknei, no kās ir atvasināts vārds: Oma, ger(vecmāte). Sakne: G#M mijas saknē: H#M, atvasinam vārdu: homo, lat(cilvēks). Šī gloteņu un ūkeņu sakņu izplatība ir raksturīga ar vārdiem: guma, got(cilvēks) > homo, lat(cilvēks) > Oma, ger(vecmāte), dame, fra(mājiete).
Pie guma, got(cilvēks) saknes pieder arī gamta, lei(daba), gemdeti, lei(dzemdēt), kiemas, lei(pagalms), kūma, lei(vecmāte). Pie homo, lat(cilvēks) saknes pieder Hamai, hel(Ādams), Ham, heb(Hams, Iedzimtais?), kā vākā Abra-ham, heb(ebreju kaimis). No šīs saknes ir atvasināts arī vārds: hemia, hel(dabība), kas tagad latviņu žargonā ir ķīmija. Ķīmijas blakus zinātne: fizika līdzīgi ir atvasināta no vārda: fysis, hel(daba, cilme, dzimšana) caur tā īpašības vārdu: fisikos, hel(dabīgs).
Kā Dūnaburg (Daugavpils) ir tulkojums, tā Jomburg jeb Jumne var būt ir Vineta(s) tulkojums. Tas tad būtu liecība, ka Tacitus un vēlāku vēsturnieku vāka: venedi jēgums saistījās ar dabu, iedzimtību. Tāpēc var izprast ka vāki: vendi, vandali, venedi, fenni tika attiecināti uz ļaudībām, nevis uz ciltīm, kas dzīvoja un klīda klajā dabā. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 40-45.lpp.).
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru