Aa.

Aa (senaugšvācu aha, lat. aqua, ūdens), vairāku upju vārdi vācu apdzīvotās zemēs. Kurzemes Aa – Lielupe; Vidzemes Aa – Gauja; Svētā Aa – Sventa. (LKV, 1.sējums, 1.lpp.).
... Pat Kurlandisches Aa, ger(Lielupe) nav vis Lielupes vāciskais vāks, bet locījums no vārdu: aka, ōkeanos, hel(=jūra), kas būtu jāraksta: A)(a, kur )( ir alef-, ko eiropiešu rakstībā mēs nerakstam, lai gan čalā to lietojam kā kuru katru līdzskani, rau: [aka>a)(a>Aa; aka>ōkeanos; aka>Okaih, hel(zivs jeb ūdens tēsējs). Vāci ir lietojuši šo baltu-helēņu vārdu: a)(a jeb Aa(ūdens, upe) Lielupes un Gaujas nosaukumiem, kas ir atvase no vārda aka, kā vācu izteiksmē nemaz nav. No šīs saknes ir atvasināts arī vāks: Oka, Volgas pieteka, atvasināts no vāka: Volga, kas ir vārda vog laipuļs. Vārds vog ir sastopams vārdā fog, ang(migla) un tā raukums vākā Igland(ūdens-zeme jeb Anglija), kas vēlāk mijās uz England. Vāka Volga sakne ir sastopama baltu vārdos: valgs(mitrs), valgus, lei(izsalcis), valgis, lei(valgs). Vārds ōkeanos Ptolemaius (87-150) ir lietots vārdā: Oynedikos ōkeanos, hel(Venediķu jeb Baltijas jūra). Sakne ak- mijas uz sakni ih-, hel(ūdens) kā vārdā ihtys, hel(jūŗas tesējs, tusnējs, zivs), kur vārds tēs, hel(tēsējs) pieder tai pašai vārsmai kā arī vārdi: tēst, taisīt, tusnīt, taustīt. Šo vārdu salikteni mūsu ismologi lieto kā sakni ichto-(ziv-). Tātad, mūsu pašu ismologi ir mūsu valodas bēdzinātāji, nevis vāci. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 118-119.lpp.).
Te minētiem vārdiem noteikti ir vieta latvju astroloģijā. Starp citu, gaujmaliešu (Aa-maliešu) horoskopos platuma grādiem jābūt starp 57 04 - 57 42 paralēlēm un garuma grādiem starp 24 07 - 25 49 meridiāniem.