.. No tādas tautu apjomas spriežams, ka vārds: Veda bija kaut kas, kas vienoja tautas un sniedzās pāri valodām. Tāpēc šīs saknes: V#D tautu vāki neaptver tautību. Tie aptver kādu giedu vai ticību. Šī vedu kultūra ir trešais zināmais kultūras slānis Baltijas j. A krasta upainēs jeb Vedainē; otrais slānis bija ugru (lībju, igauņu, somu,...) kultūra, kas ir atdalījusies no ķīniešiem pirms āriešiem un uzmākušies zilacainu europu kultūrai, pirmajam jeb iedzimtajam kultūras slānim Baltijas piekrastē pēc Wirma ledus laikmeta.
Kā ugru kultūra, tā āriešu vedu kultūra pie Baltijas j. ieradās no A. Kā redzams uz kartes, no A uz R, Baltijas j. virzienā, daudzas upes šķērso šo klajumu. Robeža starp pietup un ziemeļup tekošām upēm ir arī A robeža Vedaines vietu un tautu vākiem. Tāpāc ir iespējams ka vedi ir devušies uz R apsegtos ratos kā skiti pa šo upaiņu robežu lai nebūtu jāšķērso daudzas upes Ukrainas klajumos. Kad vedu bari atdūrās pret Baltijas j., viņu sekotāji devās pa šo upaiņu robežu tālāki uz R, kamēr Vedaines tapēji apmetās uz pastāvīgu dzīvi. Kā saknes V#D atvasinājumi liecina, šī klīsšana un apmešanās nav notikusi vienā gājienā, bet ilgusi gadu simteņus.
Sakne V#D pirmatnēji ir jāsaista ar vārdu: ved, vest, no kā saknes ir atvasināti vārdi kā Pferd, ger(zirgs), Fahrt, ger(brauciens), velti, lei(velt), went, ang(gāja), kur iedēkļi: n, r, l, ir senās gramatikas locījumi ar laipuma jēgumu. No šīs saknes kustības jēgums vēlāk pārgājis virziena jēgumā: Westen, ger(R), Osten, ger(A), kur iedēkļim -s- ir daudzuma jēgums. Šāds vārdu atvasināšanas musturs attiecas uz visām saknēm. Vēl vēlākos laikos, varbūt ap VII g.s.p.m.ē., kad vedu rakstīšana apstājusies, šis vārds jau sācis iegūt giedīgu jēgumu: valdyti, lei(valdīt). Šis vārds ir sastopams arī igauņu valodā: wald(valde), un arī Verwaltung, ger(pārvaldījums), kas caur Welt, ger(pasaule) mijas uz world, ang(pasaule).
Vārds: veda(vēsts, ziņa), saistas ar vārdu: wit, ang(asprātība, gudrība), no kā ir atvasināts vārds: wissen, ger(zināt). Šis vasinājums saskan ar toreizējo vedu kultūras lomu, kas bija toreizējā zinātne. Tālāki šis jēgums ir paslēpies vārdos: witness, ang(liecinieks), svedeteļ, rus((sa)vēstītājs, liecinieks), kā sakne ir kropļota uz wiedzič, pol(zināt), kās vissenākā atvase: vestj, rus(vēsts), nemainīgā veidā ir palikusies līdz tagadnei. Tās senumu apliecina iedēkļis -s-, kas modernā latvju valodā tiek lietots nevis kā iedēkļis, bet kā piedēkļis. Šīs atvases modernāki darinājumi: vēsture(lielvēsts) un vēstule (mazvēsts) ir visspilgtāki laipuma liecinieki baltu valodā. Līdz ar to vārds: vestj, rus(vēsts) ir dzīvais liecinieks, ka šis vārds ir tiešais āriešu vedu mantojums šajās valodās, nevis lienējums no vienas valodas uz otru kā to izmisuma valodnieki aplam pauž.
Vārds: veda(vēsts, ziņa), pirmajā cēlienā, sazarojas 3 cilienos: vend, vytis, lei(bruninieks) un locījumā: veltai. Visi šie 3 cilieni rakstos parādījās vismaz 1000 gadu vēlāk, nekā to vasināšanas sekme paredz. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 36-40.lpp.).
Kā ugru kultūra, tā āriešu vedu kultūra pie Baltijas j. ieradās no A. Kā redzams uz kartes, no A uz R, Baltijas j. virzienā, daudzas upes šķērso šo klajumu. Robeža starp pietup un ziemeļup tekošām upēm ir arī A robeža Vedaines vietu un tautu vākiem. Tāpāc ir iespējams ka vedi ir devušies uz R apsegtos ratos kā skiti pa šo upaiņu robežu lai nebūtu jāšķērso daudzas upes Ukrainas klajumos. Kad vedu bari atdūrās pret Baltijas j., viņu sekotāji devās pa šo upaiņu robežu tālāki uz R, kamēr Vedaines tapēji apmetās uz pastāvīgu dzīvi. Kā saknes V#D atvasinājumi liecina, šī klīsšana un apmešanās nav notikusi vienā gājienā, bet ilgusi gadu simteņus.
Sakne V#D pirmatnēji ir jāsaista ar vārdu: ved, vest, no kā saknes ir atvasināti vārdi kā Pferd, ger(zirgs), Fahrt, ger(brauciens), velti, lei(velt), went, ang(gāja), kur iedēkļi: n, r, l, ir senās gramatikas locījumi ar laipuma jēgumu. No šīs saknes kustības jēgums vēlāk pārgājis virziena jēgumā: Westen, ger(R), Osten, ger(A), kur iedēkļim -s- ir daudzuma jēgums. Šāds vārdu atvasināšanas musturs attiecas uz visām saknēm. Vēl vēlākos laikos, varbūt ap VII g.s.p.m.ē., kad vedu rakstīšana apstājusies, šis vārds jau sācis iegūt giedīgu jēgumu: valdyti, lei(valdīt). Šis vārds ir sastopams arī igauņu valodā: wald(valde), un arī Verwaltung, ger(pārvaldījums), kas caur Welt, ger(pasaule) mijas uz world, ang(pasaule).
Vārds: veda(vēsts, ziņa), saistas ar vārdu: wit, ang(asprātība, gudrība), no kā ir atvasināts vārds: wissen, ger(zināt). Šis vasinājums saskan ar toreizējo vedu kultūras lomu, kas bija toreizējā zinātne. Tālāki šis jēgums ir paslēpies vārdos: witness, ang(liecinieks), svedeteļ, rus((sa)vēstītājs, liecinieks), kā sakne ir kropļota uz wiedzič, pol(zināt), kās vissenākā atvase: vestj, rus(vēsts), nemainīgā veidā ir palikusies līdz tagadnei. Tās senumu apliecina iedēkļis -s-, kas modernā latvju valodā tiek lietots nevis kā iedēkļis, bet kā piedēkļis. Šīs atvases modernāki darinājumi: vēsture(lielvēsts) un vēstule (mazvēsts) ir visspilgtāki laipuma liecinieki baltu valodā. Līdz ar to vārds: vestj, rus(vēsts) ir dzīvais liecinieks, ka šis vārds ir tiešais āriešu vedu mantojums šajās valodās, nevis lienējums no vienas valodas uz otru kā to izmisuma valodnieki aplam pauž.
Vārds: veda(vēsts, ziņa), pirmajā cēlienā, sazarojas 3 cilienos: vend, vytis, lei(bruninieks) un locījumā: veltai. Visi šie 3 cilieni rakstos parādījās vismaz 1000 gadu vēlāk, nekā to vasināšanas sekme paredz. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 36-40.lpp.).
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru