Tikpat spēcīgas ir baltu-sakšu jeb teutoņu atvases no saknes V#D ar jēdzienu: uguns, no kās ir arī atvasināti vāki: vedi (austri) un, savukārt to atvases: veltai, hel(austruļi), kas ir minēti Ptolemaius (87-150) senajā kartē pie Gaujas. Šī iedēkļotā sakne: V#LD , kās atvasēm ir uguns, gaismas jēgums, ir senāka par tā paša jēguma piedēkļotu sakni: )(#GL, kur )( ir alefs, ko eiropiešu čalā sakam, bet nerakstam. Otrum, tam tā arī jābūt, jo Vedaine(Austraine?) un tās meita: Veltaine (Austruļaine?) ir mūsu vēstures II un I gadu tūkst. p.m.ē. Šis iedēkļis: L saknē: V#LD liecina, ka vākam: veltai ir laipuļa jēgums, kas tagadējā teicībā sauktos vediņi jeb maz-vedi vāciskā domāšanā.
s.vet. rus(gaisma) > window, ang(logs) > fenestra, lat(logs) > fōn, got(uguns) > pannō, pru(uguns);
s.vet. rus(gaisma) > virti, lei(virt) > fyrr, isl(uguns) > wire, ang(drāts);
s.vet. rus(gaisma) > s.wealt, ang(s.vilt) > veltai, hel(velti);
s.vet. rus(gaisma) > s.wealt, ang(s.vilt) > vela, Bal(uguns) > viela, lei(drāts) > viela.
Šis jēgums ir radies, varbūt, tāpēc, ka vedu kultūra jau bija pārdzīvojusi savu varenību un sāka rasties naujas kultūras veicinātāji: veltai, hel(velti), kas helēniskā rakstībā būtu rakstāmi: beltai, jo helēņu rakstībā trūkst burtuļa: v. Ptolemaius (87-150) latīņotā kartē burtuļs: v gan ir rakstīts ar zīmi: oy(u), vākā: oynedai(venedi), gan ar zīmi: v, kā vākā: veltai(velti). Šajā sakarībā Ptolemaius kartē Vedaines un Veltaines A robežās Valdajas (veltu) kalnājs ir atzīmēts ar vāku: Bōdinon horos, hel(Budiņu kalni). Ar šādu pašu vāku Herodotus (485-424 p.m.ē.) vēsta par Boydinoi tautu, kas dzīvoja kaut kur Valdaja kalnāja tuvumā. Herodotus burtuļi: v nelietoja. Tāpēc, ir ļoti iespējams, ka minētie Boydinoi bija Voydinoi. Šajā budiņu aprakstā Herodotus min kādu helēņu cilti: Gelōnos, hel(gelēnus), kas dzīvoja Budainē. Tā tālāk es rādīšu par budiņu sakarību ar prūšiem un britiem, balstamies uz Herodotus vēstīm, un saknes: gel-, no vāka: Gelōnos, hel(gelēni) sakarību ar sakni: -galli vākos: Semi-galli (zem-gaļi) un Letti-galli (let-gaļi), sākšu ar helēņu valodas pazīmēm baltu valodās, kās, es domāju, ir ieviesuši šie gelēni, dzīvodami Budainē, kās valoda atšķiras no minēto gelēņu valodas. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 60-62.lpp.).
s.vet. rus(gaisma) > window, ang(logs) > fenestra, lat(logs) > fōn, got(uguns) > pannō, pru(uguns);
s.vet. rus(gaisma) > virti, lei(virt) > fyrr, isl(uguns) > wire, ang(drāts);
s.vet. rus(gaisma) > s.wealt, ang(s.vilt) > veltai, hel(velti);
s.vet. rus(gaisma) > s.wealt, ang(s.vilt) > vela, Bal(uguns) > viela, lei(drāts) > viela.
Šis jēgums ir radies, varbūt, tāpēc, ka vedu kultūra jau bija pārdzīvojusi savu varenību un sāka rasties naujas kultūras veicinātāji: veltai, hel(velti), kas helēniskā rakstībā būtu rakstāmi: beltai, jo helēņu rakstībā trūkst burtuļa: v. Ptolemaius (87-150) latīņotā kartē burtuļs: v gan ir rakstīts ar zīmi: oy(u), vākā: oynedai(venedi), gan ar zīmi: v, kā vākā: veltai(velti). Šajā sakarībā Ptolemaius kartē Vedaines un Veltaines A robežās Valdajas (veltu) kalnājs ir atzīmēts ar vāku: Bōdinon horos, hel(Budiņu kalni). Ar šādu pašu vāku Herodotus (485-424 p.m.ē.) vēsta par Boydinoi tautu, kas dzīvoja kaut kur Valdaja kalnāja tuvumā. Herodotus burtuļi: v nelietoja. Tāpēc, ir ļoti iespējams, ka minētie Boydinoi bija Voydinoi. Šajā budiņu aprakstā Herodotus min kādu helēņu cilti: Gelōnos, hel(gelēnus), kas dzīvoja Budainē. Tā tālāk es rādīšu par budiņu sakarību ar prūšiem un britiem, balstamies uz Herodotus vēstīm, un saknes: gel-, no vāka: Gelōnos, hel(gelēni) sakarību ar sakni: -galli vākos: Semi-galli (zem-gaļi) un Letti-galli (let-gaļi), sākšu ar helēņu valodas pazīmēm baltu valodās, kās, es domāju, ir ieviesuši šie gelēni, dzīvodami Budainē, kās valoda atšķiras no minēto gelēņu valodas. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 60-62.lpp.).
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru