Lai gan ismologi vēsturē veltus jeb viltus piemin tikai gaŗamejam, viņu vēsture rakstos ir izkaisīta no Tacitus(54-120) līdz Alfreda Lielā(849-899) vēsturēm. Viņu dzīvotnes vāki izkaisīti no Valdajas jeb Budiņu kalnāja, gar Baltijas jūru līdz Anglijai. Ptolemaius viņus piemin pie Gaujas grīvas, bet Einhards viņus plašāki piemin ap Panes upi, tagadājā Meklenburgā, kur viņus 789.g. sev pakļāva Kārlis Lielais. Bet Tacitus vēsts par Nerthus, lat(Zemes Mātes), pielūgšanu šajā kaimē liecina par baltu kultūru. Šo parašu viņš pauž tā:
„Lango.bardi ir izcili ar savu skaitļu sīkumu. Nometināti starp neskaitāmām un varenām ciltīm, viņi ir pakļaujami nevis ar padošanos, bet ar drausmām un sīvu cīņu. Tad nāk reudigni un avinioni, un angli, un varini, eudosi un suardoni un nuitoni. Šīs ciltis aizsargātas ar mežiem un upēm. Par tām nav nakā ievērojama, tikai ka tās kopīgi pielūdz Nerthus, tas ir Zemes Māti, un iedomājas viņu kā sabiedrisku noteicēju [Laimu] braucošu caur ļaudīm. Uz okeana [jūŗas] salas ir svēta meža druva ar svētiem ratiem tajā, klātiem ar plīvuriem. Tikai viens svētnieks drīkst tos aiztikt. Vīņš iztulko dievietes klātbūtni viņas svētnīcā un seko viņai dziļā svētumā kad šī brauc prom ar govīm. Seko gaviļu dienas un visur tās svin ar viņas klātbūtni, kas, pēc viņas vēlmes, ir cienīgi viņu saņemt. Viņi nekaro un neaiztiek ieročus. Katrs ierocis ir nolikts prom. Miers un klusums tad ir, un tikai tad tas ir svētīts un mīlēts, līdz tas pats svētnieks atved šo dievieti atpakaļ viņas templī mirstīgās sabiedrības piesētinātu. Pēc tam šie rati un plīvuri, un ja jūs gribat ticēt, arī pati dieviete tiek mazgāta atvēlētā ezerā. Apkalpotāji ir vergiun tūlīt tiek ierauti ezerā. Tāpēc ir noslēpumaina baisma un svētaina neziņa par šo cilvēku zināšanām par kām viņiem ir jāiet bojā.”
Par šo Tacitus vēsti jāmin ka minētie lango.bardi, lat(lugu bardi) nav vis izmisuma valodniecības izdomātie gaŗ-barži, bet ir lugu bardi, kā letu gali, sāmu gali, kos aplam iztulkojam par latgaļiem, zemgaļiem. Lugi bija cilšu kopība Oderas A krastā, pie kās piederēja arī hari, čaliska atvase no vāka: cori, lat(kurši). Suebi, lat(sa.vebi), vēlākie sembi Prūsijā, dzīvoja Oderas R krastā. Viņu vākā Tacitus ir nosaucis Baltijas j.: mare Suebicum, lat(Sa-vebu jūŗa). Vāks: -bardi, ir atvase no saknes: B#D, pie kās pieder arī vāki: budiņi un prūši: -bardi, lat< B#D> Boydinoi hel(budiņi)> Pruteni, lat(prūšiņi)> Britanni, lat(briti(ņi)).
Iedēkļim: -r-, ir laipura jeb liel- jēgums, bet man nav zināmu sakņu: Br#D un B#rD jēgumu starpība, ja tāda vispāri ir.
Viena no Tacitus minētām Nerthus pielūdzošām ciltīm: Suardones, ir cilts: bardi, radi, jo šī sakne: -uard-, ir saknes: -bardi, locījums: -bardi, lat> -uardones, kajā burts: v, pēc toreizējā rakstīšanas tikuma rakstīts ar burtu: u. Šīs saknes locījums ir noticis lūpeņu pogā, lokot poguļu: B(p,b), uz poguļu: V(f,v). Cilts: varini sakne: var-, un arī cilts: s.uardones, saknes ir piedēkļa: -bardi, lat(bārti), locījums, radniecīgas vārdiem: balys, lei(bālis jeb lauķis), un beltoi, hel(balti), jo poguļas: R( ,r) un L( ,l), ir locījušās lūpeņu pogā. Šo pašu poguļu locīšanās iespaidā arī cilts: reudigni, sakne: reud-, ir cilts: leutici, lat(ļaudiķi), saknes: leut-, locījums. Pie šīs saknes pieder arī latgaļu pavārds: rēdiņi, un Rēzekne.
Ir pazīmes, ka viena no minētām ciltīm, kas pielūdza Nerthus(u): Nuitones, ir atvase no Teutones, vēl neizprastā senā locījumā, kā sekojošie vārdi: Tayroi, hel(tauri)> Neyroi, hel(neuri); debesys, lei(debess)> neba, bul(debess); domus, lat(nams)> namas, lei(nams); zvaigžde, lei(zvaigzne)> zvaigzne. Mija no poguļas: D(t,d), uz poguļu: N( ,n), notiek pārejā čalā no lukaniem uz lokaniem mēleniem. Šai Teutones> Nuitones mijai ir apstiprinājums ar baltu sakšu valodu radniecību, ko topums mēdz noklusēt, bet, toties, izcelt varmacīgo slāvu-baltu tērgu. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 87.lpp.).
„Lango.bardi ir izcili ar savu skaitļu sīkumu. Nometināti starp neskaitāmām un varenām ciltīm, viņi ir pakļaujami nevis ar padošanos, bet ar drausmām un sīvu cīņu. Tad nāk reudigni un avinioni, un angli, un varini, eudosi un suardoni un nuitoni. Šīs ciltis aizsargātas ar mežiem un upēm. Par tām nav nakā ievērojama, tikai ka tās kopīgi pielūdz Nerthus, tas ir Zemes Māti, un iedomājas viņu kā sabiedrisku noteicēju [Laimu] braucošu caur ļaudīm. Uz okeana [jūŗas] salas ir svēta meža druva ar svētiem ratiem tajā, klātiem ar plīvuriem. Tikai viens svētnieks drīkst tos aiztikt. Vīņš iztulko dievietes klātbūtni viņas svētnīcā un seko viņai dziļā svētumā kad šī brauc prom ar govīm. Seko gaviļu dienas un visur tās svin ar viņas klātbūtni, kas, pēc viņas vēlmes, ir cienīgi viņu saņemt. Viņi nekaro un neaiztiek ieročus. Katrs ierocis ir nolikts prom. Miers un klusums tad ir, un tikai tad tas ir svētīts un mīlēts, līdz tas pats svētnieks atved šo dievieti atpakaļ viņas templī mirstīgās sabiedrības piesētinātu. Pēc tam šie rati un plīvuri, un ja jūs gribat ticēt, arī pati dieviete tiek mazgāta atvēlētā ezerā. Apkalpotāji ir vergiun tūlīt tiek ierauti ezerā. Tāpēc ir noslēpumaina baisma un svētaina neziņa par šo cilvēku zināšanām par kām viņiem ir jāiet bojā.”
Par šo Tacitus vēsti jāmin ka minētie lango.bardi, lat(lugu bardi) nav vis izmisuma valodniecības izdomātie gaŗ-barži, bet ir lugu bardi, kā letu gali, sāmu gali, kos aplam iztulkojam par latgaļiem, zemgaļiem. Lugi bija cilšu kopība Oderas A krastā, pie kās piederēja arī hari, čaliska atvase no vāka: cori, lat(kurši). Suebi, lat(sa.vebi), vēlākie sembi Prūsijā, dzīvoja Oderas R krastā. Viņu vākā Tacitus ir nosaucis Baltijas j.: mare Suebicum, lat(Sa-vebu jūŗa). Vāks: -bardi, ir atvase no saknes: B#D, pie kās pieder arī vāki: budiņi un prūši: -bardi, lat< B#D> Boydinoi hel(budiņi)> Pruteni, lat(prūšiņi)> Britanni, lat(briti(ņi)).
Iedēkļim: -r-, ir laipura jeb liel- jēgums, bet man nav zināmu sakņu: Br#D un B#rD jēgumu starpība, ja tāda vispāri ir.
Viena no Tacitus minētām Nerthus pielūdzošām ciltīm: Suardones, ir cilts: bardi, radi, jo šī sakne: -uard-, ir saknes: -bardi, locījums: -bardi, lat> -uardones, kajā burts: v, pēc toreizējā rakstīšanas tikuma rakstīts ar burtu: u. Šīs saknes locījums ir noticis lūpeņu pogā, lokot poguļu: B(p,b), uz poguļu: V(f,v). Cilts: varini sakne: var-, un arī cilts: s.uardones, saknes ir piedēkļa: -bardi, lat(bārti), locījums, radniecīgas vārdiem: balys, lei(bālis jeb lauķis), un beltoi, hel(balti), jo poguļas: R( ,r) un L( ,l), ir locījušās lūpeņu pogā. Šo pašu poguļu locīšanās iespaidā arī cilts: reudigni, sakne: reud-, ir cilts: leutici, lat(ļaudiķi), saknes: leut-, locījums. Pie šīs saknes pieder arī latgaļu pavārds: rēdiņi, un Rēzekne.
Ir pazīmes, ka viena no minētām ciltīm, kas pielūdza Nerthus(u): Nuitones, ir atvase no Teutones, vēl neizprastā senā locījumā, kā sekojošie vārdi: Tayroi, hel(tauri)> Neyroi, hel(neuri); debesys, lei(debess)> neba, bul(debess); domus, lat(nams)> namas, lei(nams); zvaigžde, lei(zvaigzne)> zvaigzne. Mija no poguļas: D(t,d), uz poguļu: N( ,n), notiek pārejā čalā no lukaniem uz lokaniem mēleniem. Šai Teutones> Nuitones mijai ir apstiprinājums ar baltu sakšu valodu radniecību, ko topums mēdz noklusēt, bet, toties, izcelt varmacīgo slāvu-baltu tērgu. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 87.lpp.).
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru