Visu lielu valstu karogos ir 2 krāsas: zila un sarkana. Ķīnas karogā ir tikai 2 krāsas. Zila krāsa saistas ar vīrišķību, bet sarkana krāsa ar sievišķību un skaistumu. Tāpēc ir paraša ģērbt puikas zilos tērpos, meitenes sarkanos tērpos. Šo zilo krāsu senči ieguva no četrlapaina dzeltena zieda, ap 1m augsta auga: vaidas jeb Isatis tinctoria. Tā sula gaisā kļūst zila un krāso ķermeni. Vai tā ir sagadīšanās, ka vaida un vedi ir vienas saknes: V#D, atvases?
Vissenākais zināmais šīs krāsas lietošanas gadiens ir Ēģiptē, kādus 2000 g.pmē. Kādas mūmijas aptinuma audekls bija krāsots ar vaidu.
Nākošais noteiktais zilgmes lietošanas gadījums ir Herodotus minētos budiņos, kas bijuši krāsojušies stipri zilgani un sārti. Diemžēl Herodotus nemin kāpēc viņi bija krāsojušies.
Toties Britu salu iekarotājs: Julius Caesar(100-44 pmē) vaidas zilgmes lietošanu skaidro tā: „Omnes vero se Brittani vitro inficiunt, quod caeruleum efficit colorem, atque hoc horridores sunt in pugna aspectu; capilloque sunt promisso atque omni parte corporis rasa praeter caput et labrum superius” (...visi britani krāsojas ar zilu krāsu, lai iegūtu drausmīgu izskatu kaujā. Viņiem ir gari mati un viņi skuj visu ķermeni, izņemot galvu un augšējo lūpu.)
Gandrīz tieši to pašu par prūšiem 1000 gadu vēlāk Brēmenes Ādams (?-1085) pauž: „Sembi vel Pruzzi... Homines cerulei, facie rubea, et criniti,” (Sembi jeb prūši ... zili ļaudis, sārtām sejām un garmataini.) Kā parasti, izmisuma valodnieki mēdz šo prūšu zilumu „izskaidrot” ar tetovēšanu.
Šai zilgmei blakus ir tās lietotāju vāku kopēja sakne: B#D, kas mijas uz iedēkļotu sakni: B#rD, kur iedēkļim: -r- ir laipura jēgums. Tā Herodotus (485-424 g.pmē) budini, kļūst Ptolemaius (87-150) bōdini pie Valdaja, kas kļūst Brēmenes Ādama Prutia un Pruzzi, ko atvases jau ir pazinis Julius Caesar(s) ar vāku: Britanni, Britu salās. Šo vāku sekme: Bōdinoi, hel(budini)> Pruteni, lat(prūši)> Britanni, lat(briti); Pruteni, lat(prūši)> Prettanikai nēsoi, hel(Britu salas)> Britannicae, lat(briti) ir atvasināta no vārdu sekmes: budē, pru(mosties)> budeti, lei(mosties)> buditj, rus(modināt)> s.patj, rus(gulēt); > s.pīdēt> s.pindeti, lei(s.pīdēt)> s.poi, sky(acs); > bītai, pru(vakars)> pietūs, lei(dienvidus).
Šajā vārdu sekmē ir rīta un vakara pretešķības. Varbūt pirmatnējā izpratnē sakne: B#D, bija kāds rīta jēgums. Tā kā A un R noteikšana mainās ar vērotāja stāvokļi, budē, pru(mosties, rīts?), ir mijies uz jēdzienu: bītai, pru(vakars, kas tad caur vārdu: pietūs, lei(D)., čalā saistas ar vārdiem: vid, rus(skats), videre, lat(redzēt), un lokas uz vārdiem: West, ang(R) un East, ang(A), radam jēdzienu: aestii, lat(aisti, austri), zaudējot R jeb vakaru jēgumu un radot austrus rietumos. Šī sakne: B#D, vākā: Boydinoi, hel(budiņi), kajā galotne: -inoi, ir kāds galotnes: -ēnes vai –ēnoi, hel(-ēns, -ēni), mijums. Šī galotne vēlāk atkārtojas vākā: Prettaņikai nēsoi, hel(Britaniķu jeb Britu salas).
Tā kā poguļas: B(p,b), V(f,v) un M( ,m), pieder P jeb lūpeņu pogai, šī sakne P#D, mijas visā pogā:
budeti, lei(mosties)> Boydinoi, hel(budiņi); budeti, lei(mosties)> bītai, pru(vakars); > s.vet, rus(gaisma)> veda, sam(vedi);
s.vet, rus(gaisma)> Westen, ger(R); s.vet, rus(gaisma)> matin, fra(rīts)> Mēdes, hel(medi)> mosties.
Šīs pogas pamatnējs jēgums saistas ar rītu, bet laika tecejumā rīts pārvēršas vakarā, tāpat kā vārdi: rīts, riets, rot, ger(sarkans), kas pieder vienai vārsmai: rad> red, ang(sarkans)> rid> rot, ger(sarkans)> riets, let> rytas, lei(rīts)> raid> rōd> rūd> raude, lei(sarkanums)> reud> rudas, lei(ruds).
Šīs vārsmas sakne: R#D, ir atvasināta no Gītars, bal(Saule), saknes: G#D, caur locījumu: Gr#D, kā vārds: greti, bul(sildīt), sabrūk uz sakni: R#D, no kās tad ir atvasināta augšējo vārdu vārsma. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 79.lpp.).
Vissenākais zināmais šīs krāsas lietošanas gadiens ir Ēģiptē, kādus 2000 g.pmē. Kādas mūmijas aptinuma audekls bija krāsots ar vaidu.
Nākošais noteiktais zilgmes lietošanas gadījums ir Herodotus minētos budiņos, kas bijuši krāsojušies stipri zilgani un sārti. Diemžēl Herodotus nemin kāpēc viņi bija krāsojušies.
Toties Britu salu iekarotājs: Julius Caesar(100-44 pmē) vaidas zilgmes lietošanu skaidro tā: „Omnes vero se Brittani vitro inficiunt, quod caeruleum efficit colorem, atque hoc horridores sunt in pugna aspectu; capilloque sunt promisso atque omni parte corporis rasa praeter caput et labrum superius” (...visi britani krāsojas ar zilu krāsu, lai iegūtu drausmīgu izskatu kaujā. Viņiem ir gari mati un viņi skuj visu ķermeni, izņemot galvu un augšējo lūpu.)
Gandrīz tieši to pašu par prūšiem 1000 gadu vēlāk Brēmenes Ādams (?-1085) pauž: „Sembi vel Pruzzi... Homines cerulei, facie rubea, et criniti,” (Sembi jeb prūši ... zili ļaudis, sārtām sejām un garmataini.) Kā parasti, izmisuma valodnieki mēdz šo prūšu zilumu „izskaidrot” ar tetovēšanu.
Šai zilgmei blakus ir tās lietotāju vāku kopēja sakne: B#D, kas mijas uz iedēkļotu sakni: B#rD, kur iedēkļim: -r- ir laipura jēgums. Tā Herodotus (485-424 g.pmē) budini, kļūst Ptolemaius (87-150) bōdini pie Valdaja, kas kļūst Brēmenes Ādama Prutia un Pruzzi, ko atvases jau ir pazinis Julius Caesar(s) ar vāku: Britanni, Britu salās. Šo vāku sekme: Bōdinoi, hel(budini)> Pruteni, lat(prūši)> Britanni, lat(briti); Pruteni, lat(prūši)> Prettanikai nēsoi, hel(Britu salas)> Britannicae, lat(briti) ir atvasināta no vārdu sekmes: budē, pru(mosties)> budeti, lei(mosties)> buditj, rus(modināt)> s.patj, rus(gulēt); > s.pīdēt> s.pindeti, lei(s.pīdēt)> s.poi, sky(acs); > bītai, pru(vakars)> pietūs, lei(dienvidus).
Šajā vārdu sekmē ir rīta un vakara pretešķības. Varbūt pirmatnējā izpratnē sakne: B#D, bija kāds rīta jēgums. Tā kā A un R noteikšana mainās ar vērotāja stāvokļi, budē, pru(mosties, rīts?), ir mijies uz jēdzienu: bītai, pru(vakars, kas tad caur vārdu: pietūs, lei(D)., čalā saistas ar vārdiem: vid, rus(skats), videre, lat(redzēt), un lokas uz vārdiem: West, ang(R) un East, ang(A), radam jēdzienu: aestii, lat(aisti, austri), zaudējot R jeb vakaru jēgumu un radot austrus rietumos. Šī sakne: B#D, vākā: Boydinoi, hel(budiņi), kajā galotne: -inoi, ir kāds galotnes: -ēnes vai –ēnoi, hel(-ēns, -ēni), mijums. Šī galotne vēlāk atkārtojas vākā: Prettaņikai nēsoi, hel(Britaniķu jeb Britu salas).
Tā kā poguļas: B(p,b), V(f,v) un M( ,m), pieder P jeb lūpeņu pogai, šī sakne P#D, mijas visā pogā:
budeti, lei(mosties)> Boydinoi, hel(budiņi); budeti, lei(mosties)> bītai, pru(vakars); > s.vet, rus(gaisma)> veda, sam(vedi);
s.vet, rus(gaisma)> Westen, ger(R); s.vet, rus(gaisma)> matin, fra(rīts)> Mēdes, hel(medi)> mosties.
Šīs pogas pamatnējs jēgums saistas ar rītu, bet laika tecejumā rīts pārvēršas vakarā, tāpat kā vārdi: rīts, riets, rot, ger(sarkans), kas pieder vienai vārsmai: rad> red, ang(sarkans)> rid> rot, ger(sarkans)> riets, let> rytas, lei(rīts)> raid> rōd> rūd> raude, lei(sarkanums)> reud> rudas, lei(ruds).
Šīs vārsmas sakne: R#D, ir atvasināta no Gītars, bal(Saule), saknes: G#D, caur locījumu: Gr#D, kā vārds: greti, bul(sildīt), sabrūk uz sakni: R#D, no kās tad ir atvasināta augšējo vārdu vārsma. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 79.lpp.).
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru