Vāks: Nerthus, lat(Zemes Māte), saistas ar šumeru vāku: Ner.gal, šum(Pazemes ķēniņš) ir saliktenis no vārdiem: nāru jeb nēru, šum(mērdēt), un gal, šum(liels), kā vārdā: lu.gal, šum(ļauž.liels =ķēniņš). Šis šumeru vārds ir atvase no nērtu, šum(merda, nāve), kas, kā Ner.gal, šum(Pazemes ķēniņš) liecina, saistas ar apglabāšanas jēgumu, kur iedēkļim: -r-, ir laipura jeb liel- jēgums. Vārda: nērtu, šum(mērda, nāve, iezemojums?), sakne ir sastopama vārdā: nieder, ger(lejup, zemup). Šim vientuļajam sakšu vārdam nav savas vārsmas. Varbūt tas ir kāds svētuma vārds pārņemts no šumeriešiem. Toties, tā atvases tiek iztulkotas ar baltu-slāvu sakni: zem-, re: Amalchium, lat(Baltijas jūŗa, Ziemelīdze?)> ziemeļi> Žemene, lei(Zemes Māte)> zemup, let(lejup)> nieder, sak(zemup); ziemeļi> zemļa> zima> suomi.
Vārds: ziemeļi, ir atvasināts no vāka: Himalaji, mijam poguļi: H(h,h) uz poguļi: s(s,z). No šī vāka ir atvasināts arī vārds: Himmel, ger(debess), un kynētu(?) senākais zināmais Baltijas jūras vāks: Amalchium, lat(Ziemelīdze). Tā to esot nosaucis viens no pirmajiem helēņu zinātniekiem: Hekatius, VI g.s.pmē., kas arī ir uzzīmējis pirmo pasaules karti. Plinius(23-79) pauž ka iezemiešu valodā šis vāks: Amalchium, nozīmējot sa.salušu. Šai baltu slavu saknei: zem-, ir zemes un ziemas jēgums, jo sasalusi viela, kā ūdens, saistas ar zemi. Šādā pašā sekumā vārds: Land, ger(zeme), ir atvasināts no vārda: ledas, lei(ledus), litus, lat(krasts) saknes.
Mums jāņem vērā ka vārdi: nērtu, šum(mērda, ie.zemo.jums?), Ner.gal, šum(Pazemes ķēniņš), ir vismaz iz 3 g.t.pmē., kamēr vārds: nieder, sak(zemup), rakstos ir parādījies tikai 1. g.t mē. Tāpēc saknēm: N#D un N#rD, ir tik plašs jēgums. Ar jau minētās locīšanas palīdzību, šīs saknes ir atvasinātas no saknes: D#D, kās pamatnējs vārds: tauto, pru(zeme), stipri atšķiras no leišu un latvju izpratnes. Izmisuma valodnieki šādu starpību mēdz iztulkot ar paudēju valodas neprasšanu. Tikai viņi „pareizi” prot valodu. Visu vārdu sekmīgai izskaidrošanai ir vajadzīgs plašāks darbs. Īsumā šo sakņu sekme vasinās tā:
N#D> nieder, sak(zemup)> Nord, ger(Z)> Neyroi, hel(ziemuri); D#D> tauto, pru(zeme)> tauta, lei(tauta)> Teutonoi, hel(tautēni). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 89.lpp.).
Vārds: ziemeļi, ir atvasināts no vāka: Himalaji, mijam poguļi: H(h,h) uz poguļi: s(s,z). No šī vāka ir atvasināts arī vārds: Himmel, ger(debess), un kynētu(?) senākais zināmais Baltijas jūras vāks: Amalchium, lat(Ziemelīdze). Tā to esot nosaucis viens no pirmajiem helēņu zinātniekiem: Hekatius, VI g.s.pmē., kas arī ir uzzīmējis pirmo pasaules karti. Plinius(23-79) pauž ka iezemiešu valodā šis vāks: Amalchium, nozīmējot sa.salušu. Šai baltu slavu saknei: zem-, ir zemes un ziemas jēgums, jo sasalusi viela, kā ūdens, saistas ar zemi. Šādā pašā sekumā vārds: Land, ger(zeme), ir atvasināts no vārda: ledas, lei(ledus), litus, lat(krasts) saknes.
Mums jāņem vērā ka vārdi: nērtu, šum(mērda, ie.zemo.jums?), Ner.gal, šum(Pazemes ķēniņš), ir vismaz iz 3 g.t.pmē., kamēr vārds: nieder, sak(zemup), rakstos ir parādījies tikai 1. g.t mē. Tāpēc saknēm: N#D un N#rD, ir tik plašs jēgums. Ar jau minētās locīšanas palīdzību, šīs saknes ir atvasinātas no saknes: D#D, kās pamatnējs vārds: tauto, pru(zeme), stipri atšķiras no leišu un latvju izpratnes. Izmisuma valodnieki šādu starpību mēdz iztulkot ar paudēju valodas neprasšanu. Tikai viņi „pareizi” prot valodu. Visu vārdu sekmīgai izskaidrošanai ir vajadzīgs plašāks darbs. Īsumā šo sakņu sekme vasinās tā:
N#D> nieder, sak(zemup)> Nord, ger(Z)> Neyroi, hel(ziemuri); D#D> tauto, pru(zeme)> tauta, lei(tauta)> Teutonoi, hel(tautēni). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 89.lpp.).
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru