Teikums: viņi godinā Dionysu ik trešo gadu un bakhojas, ir saprotams tikai helēņu kultūras pazinējam. Bakhus ir helēņu vīna un dzīru dievs, Dionysia, hel(=Trimpas), ir Bakhus svētki, kajos dzīro, rīko pimpu izrādes un nododas izvirtībai. Tāpēc vārds: bakhojas tuvu atbilst mūsējiem Līgo svētkiem ar `papardes ziedu` piedevām, kas droši vien, ir pārņemti atšķaidītā veidā no minētiem gelēniem, kas dzīvoja Budainē. Z-Eiropā, sevišķi ap Baltijas jūru, Trimpas tika savienotas ar saulgriežu dienu, kad visīsākā nakts un visgarākā diena. Mēs toties tos svinam 23.jūnijā kā Līgo svētkus, lai apvienotu tos ar kristietības uzspiesto Jāņu dienu 24.jūnijā. Tā kā ostro-goti (goti starp Baltijas un Melno jūru) jūsmīgi piedalījās Trimpās jeb Līgo svētkos, 34 visi-gotu (rietumu gotu) bīskapi sapulcējās 506.gadā Agdē, D-Francijā, un pasludināja domes līdzdalību šo svētku svinēšanā. Kā pamatojumu viņi tai deva apustuļa Jāņa `ieņemšanu` viņa mātes: Elizabetes miesās. Par pamatu ir ņemts apustuļa Luka(I,36) vēstījums: „Un lūk, tava radiniece, Elizabete, ko sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēluun staigā sestajā mēnesī.” Kad Jēzus māte Marija, tikko dzemdējusi dēlu: Jēzu, apmeklēja savu radinieci: Elizabeti, pēdējā bija grūtniece sestajā mēnesī, kā Vatikans apvienoja Ziemas svētkus, t.i. visīsāko dienu un visgarāko nakti ar Kristus dzimšanas svētkiem, tā Līgo svētkus jeb Trimpas tas apvienoja ar apustuļa: Jāņa `ieņemšanas` svētkiem. No domes viedokļa abas izvēles ir tikai pielaikošanās tautas svinībām, jo netikai Kristus dzimšanas gads ir 4 gadus pirms „Kristus”, bet arī viņa dzimšanas diena bija kautkādā nezināmā ziemas dienā. Acīmredzot, šie 34 visigotu bīskapi ir mēģinājuši pārņemt Trimpu svinēšanu domes vadībā.
Pašu Trimpu svinēšana ne tuvu nav atbildusi domes vēlmēm. Šajā sakarībā te došu Dionysia, hel(=Trimpu) tulkojumu (J.Lampriere, A classical dictionary containing a copios account of all the proper names of all the proper nemes mentioned in ancient authors; Routledge, London, 1904):
„Trimpas, svētki starp helēniem par godu Bakhum. To veidu un svinīgumu no Ēģiptes ieviesa Melampus. Ja mēs pieņemam ka Bakhus ir tas pats Isis, tad helēņu Trimpas ir tie paši svētki kos ēģiptieši svinēja Isai par godu. Atēnās tās svinēja ar lielāku izrīcību un greznību nekā citās Grieķijas malās. Gados skaitīja pēc to svinībām. Arhons [=viens no Atēnu 9 tiesnešiem] palīdzēja ar svinību rīcībām, un priesteri, kas vadīja tās, tika atalgoti ar viscienīgākām vietām tautas spēļu svētkos. Vispirms tos svinēja lielā vienkāršībā un laiks tika iesvētīts izpriecām. Parasti ienesa trauku vīna, pušķotu ar vīnauga zaru, kam sekoja kaza, kurvis vīģu, un pimpji. Svinētāji izdarībās un tērpos atdarināja Bakhu dzejiskā šķitoņā. Viņi tērpās stirnēnu ādās, smalkās linainēs, un micēs. Viņi nesa tyrsas [=vainagiem rotātas kūjas], bungas, taures un stabules, un vaiņagoja sevi ar efejām, vīnogu stīgām, skujām. Daži atdarināja Silenus(u) [=Bakhus aukle], Panu [=ganu dievs], Satyrus [=kaz-kājaini, ragaini Bakhus padievi], dīvainā tērpu gaumē un pasakainās kustībās. Daži jāja uz ēzeliem, citi dzina kazas upura kautiņam. Šajā gaumē piedalījās abi dzimumi, skraidīja pa laukiem un kalniem, mādami galvas, smieklīgi dejodami, nejaukā mežonībā klaigādami: „Evoe Bakhus! Jo! Jo! Evoe! Jakhe! Jo Bakhus! Evohe!” Šādā svinīgumā grieķi svinēja Bakhus svētkus, sevišķi atēnieši. Vienā šādā svētīšanā ļaudis nesa svētus traukus, vienā no kiem bija ūdens. Šiem sekoja nevainīgu jaunavu izlase, nesdamas zelta kurvjus pildītus ar dažādiem augļiem. Tā bija visnoslēpumainākā svinību daļa. Dažreiz rāpuļi bija ielikti šajos kurvjos, kas ar locīšanos un gorīšanos pārsteidza nesējas. Aiz nevainīgām jaunavām sekoja vīrieši nesdami mietus, ko galos bija piestiprināti pimpji. Šie vīrieši saucās pimpju nesēji. Viņu galvas bija vaiņagotas or efejām un violītēm, un viņu sejas ar zālēm. Soļodami viņi dziedāja šo svetku pimpju dziesmas. Aiz pimpju nesējiem soļoja soļoja stīvi pimpji, sieviešu tērpos ar balti svītrotiem lindrakiem sniegdamies līdz zemei. Galvā viņiem bija vijas un uz rokām puķu cimdi. Viņi uzvedās kā piedzērušies vīrieši. Šiem blakus bija šūpuļu nesēji, kas nesa šūpuli jeb Bakhus mūzikas ratus. Bez viņu līdzdalības Bakhus svētkiem pietrūka pienācīga svinīguma. Šajā sakarībā šis dievs saucās liknitēs, hel(=šūpulietis). Bakhus svētki bija gandrīz neskaitāmi. Visvairāk svinētie bija Dionysia alhaiōtera Attikas Limnā. Galvenā loma bija 14 sievietēm, kas saucās pielūdzamās. Tās izvēlēja viens no arhon(iem) [=viens no Atēnu 9 tiesnešiem]. Pirms izvēles viņas deva svinīgu solījumu arhon(am) vai viņa sievai par sava ķermaņa tīrību.”
Šīs Trimpas svinēja gelēni Budainē. No turienes tās ir pārņemtas kā Līgo svētki jeb kā kristīgie Jāņi baltu tautās. Zilgana krāsošanās ir nākošais sakaru pierādījums ar Budaini. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 76-78.lpp.).
Pašu Trimpu svinēšana ne tuvu nav atbildusi domes vēlmēm. Šajā sakarībā te došu Dionysia, hel(=Trimpu) tulkojumu (J.Lampriere, A classical dictionary containing a copios account of all the proper names of all the proper nemes mentioned in ancient authors; Routledge, London, 1904):
„Trimpas, svētki starp helēniem par godu Bakhum. To veidu un svinīgumu no Ēģiptes ieviesa Melampus. Ja mēs pieņemam ka Bakhus ir tas pats Isis, tad helēņu Trimpas ir tie paši svētki kos ēģiptieši svinēja Isai par godu. Atēnās tās svinēja ar lielāku izrīcību un greznību nekā citās Grieķijas malās. Gados skaitīja pēc to svinībām. Arhons [=viens no Atēnu 9 tiesnešiem] palīdzēja ar svinību rīcībām, un priesteri, kas vadīja tās, tika atalgoti ar viscienīgākām vietām tautas spēļu svētkos. Vispirms tos svinēja lielā vienkāršībā un laiks tika iesvētīts izpriecām. Parasti ienesa trauku vīna, pušķotu ar vīnauga zaru, kam sekoja kaza, kurvis vīģu, un pimpji. Svinētāji izdarībās un tērpos atdarināja Bakhu dzejiskā šķitoņā. Viņi tērpās stirnēnu ādās, smalkās linainēs, un micēs. Viņi nesa tyrsas [=vainagiem rotātas kūjas], bungas, taures un stabules, un vaiņagoja sevi ar efejām, vīnogu stīgām, skujām. Daži atdarināja Silenus(u) [=Bakhus aukle], Panu [=ganu dievs], Satyrus [=kaz-kājaini, ragaini Bakhus padievi], dīvainā tērpu gaumē un pasakainās kustībās. Daži jāja uz ēzeliem, citi dzina kazas upura kautiņam. Šajā gaumē piedalījās abi dzimumi, skraidīja pa laukiem un kalniem, mādami galvas, smieklīgi dejodami, nejaukā mežonībā klaigādami: „Evoe Bakhus! Jo! Jo! Evoe! Jakhe! Jo Bakhus! Evohe!” Šādā svinīgumā grieķi svinēja Bakhus svētkus, sevišķi atēnieši. Vienā šādā svētīšanā ļaudis nesa svētus traukus, vienā no kiem bija ūdens. Šiem sekoja nevainīgu jaunavu izlase, nesdamas zelta kurvjus pildītus ar dažādiem augļiem. Tā bija visnoslēpumainākā svinību daļa. Dažreiz rāpuļi bija ielikti šajos kurvjos, kas ar locīšanos un gorīšanos pārsteidza nesējas. Aiz nevainīgām jaunavām sekoja vīrieši nesdami mietus, ko galos bija piestiprināti pimpji. Šie vīrieši saucās pimpju nesēji. Viņu galvas bija vaiņagotas or efejām un violītēm, un viņu sejas ar zālēm. Soļodami viņi dziedāja šo svetku pimpju dziesmas. Aiz pimpju nesējiem soļoja soļoja stīvi pimpji, sieviešu tērpos ar balti svītrotiem lindrakiem sniegdamies līdz zemei. Galvā viņiem bija vijas un uz rokām puķu cimdi. Viņi uzvedās kā piedzērušies vīrieši. Šiem blakus bija šūpuļu nesēji, kas nesa šūpuli jeb Bakhus mūzikas ratus. Bez viņu līdzdalības Bakhus svētkiem pietrūka pienācīga svinīguma. Šajā sakarībā šis dievs saucās liknitēs, hel(=šūpulietis). Bakhus svētki bija gandrīz neskaitāmi. Visvairāk svinētie bija Dionysia alhaiōtera Attikas Limnā. Galvenā loma bija 14 sievietēm, kas saucās pielūdzamās. Tās izvēlēja viens no arhon(iem) [=viens no Atēnu 9 tiesnešiem]. Pirms izvēles viņas deva svinīgu solījumu arhon(am) vai viņa sievai par sava ķermaņa tīrību.”
Šīs Trimpas svinēja gelēni Budainē. No turienes tās ir pārņemtas kā Līgo svētki jeb kā kristīgie Jāņi baltu tautās. Zilgana krāsošanās ir nākošais sakaru pierādījums ar Budaini. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 76-78.lpp.).
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru