Helēņu paudējs: Herodotus (485-424 pmē) ir vēstures rakstīšanas sācējs Eiropā. Viņa vēstīs par zemēm un ļaudīm Z no Melnās j. ir ziņas par mūsu āriešu senčiem, kas pa Saulei devās uz Baltijas j. pusi jeb Veltaini. Šī došanās nenotika vienā gājienā. Došanās uz R notika sakarā ar neapdzīvotu zemju apgūšanu starp vediem un ugriem, kas tur jau bija sev pakļāvuši zilacainos, gaišmatainos iedzimtos. Herodotus min ne tikai Melnās j. upes, kā Boristenes, hel(Ziemeļ-straume, Dņepra), Tanais, hel(Dona), u.c. Viņš arī piemin kādu tautu (etnos, hel), nevis cilti, kas saucas Boydinoi, hel(budiņi). Kā to paudīšu, no šīs tautas vāka saknes: B#D, ir atvasināti tautu vāki: Prutia, hel(Prūsija), un Prettanikoi nēsoi, hel(Britu salas). Šo budiņu jeb budēnu krāsošanās parašas un svētki atbilst arī prūšu un britu parašām. Tāpēc ir svarīgi šo Herodotus vēsti vispirms izlasīt nepapildinātā veidā:
„... Budiņi ir liela tauta un daudzi, zilgani un visai stipri ir un sārti. Viņi ir uzcēluši koka pilsētu, kas saucas Gelōnos [Gelēni]. Tās katra siena it 30 stadiņi [stadiņš = 185m] gaŗa katrā pilsētas malā. Šī siena ir no koka un augsta, un viņu mājas ir no koka un viņu svētaines, greznotas helēņu gaumē ar tēliem, altāriem un svētnīcām un viņi godina Dionisu [Trimpu] ik trešo gadu un bakhojas [pļēguro un izvirtas]. Gelēni pēc cilmes ir helēni, kas atstāja savas tirgus ostas lai apmestos starp budiņiem, un viņi runā pus helēņu pus skitu valodu. Bet budiņi nerunā to pašu valodu kā gelēni, nedz viņu dzīves parašas ir tādas pašas.
Budiņi ir iezemieši. Viņi ir klejotāji un vienīgie ļaudis šai kaimē kas ēd čiekurus. Gelēni ir zemes kopēji, ēd lebību un viņiem ir dārzi. Viņi ir citādi nekā budiņi kā ķermenī tā sejā. Bet helēni arī budiņus saus par galēniem. Tas ir aplami. Visa viņu zeme ir ļoti mežaina ar visādu sugu kokiem. Mežu dzīlē tur ir liels un plašs ezers un pļava, niedru ielenkts. Tur tiek ķerti ūdri un bebri, blakam četršķautāina purna radījumiem, ko ādas lieto tērpu apmalēm, bet viņu pauti pašiem ir derīgi dzemdes dziedēšanai.”
Šajā tulkojumā ir 2 teikumi kos tulkotāji mēdz sagrozīt jēgumā: 1) „zilgani, un visai stipri ir, un sārti.” Un 2) „... un viņi godinā Dionysu un bakhojas.”
Tā kā Julius Caesars 500 gadu vēlāk min ka Britu salās kaŗotāji krāsojas zili, un tā kā Brēmenes Ādams 1500 gadu vēlāk to pašu saka par prūšiem, kas dod šīs parašas kopību šīm tautām, blakus viņu tautas vāka saknei B#D, pirmā teikuma tulkojumam ir izšķiroša nozīme.
H.Cary (Herodotus; London,1850) šo teikumu tulko tā: „...paint their whole bodies with a deep blue and red” (krāso savus visus ķermeņus ļoti zili un sarkani). Šāds tulkojums ir aplams, jo Herodotus rakstā nav vārdu: paint, ang(krāsa) un bodies, ang(ķermeņi). Bez tam vārds: pyrron, hel(sārts) nav tulkojams ar vārdu: sarkans, jo pyr, hel(uguns).
K.Abicht (Herodotus, 2.Band; Leipzig,1886) tiešu tulkojumu nedod, bet dod daudzus paskaidrojumus par atsevišķu vārdu pareizu izpratni. Par šo teikumu viņš piezīmē: ...(Līdzīgi vēstīja Tacitus, Germania 4, par mūsu priekštečiem: zilas acis, rudeni mati.). Tātad Abicht domā, ka vārds glaykon, hel(zilgani) attiecas uz acīm.
Daudz valīgāks ir A.D.Godley tulkojums: „...the eyes of all of them are very bright, and they are ruddy,” (viņu visu acis ir spožas un viņi ir sārti.) Atkal aplam ir ielikts vārds: eyes, ang(acis), kā Herodotus vēstī nav.
Šajā tulkojumā grūtības sagādā 2 vārdi: glaykos, hel(dzidrs, spožs; zilgans) un pan, hel(visu, vidējās kārtas viensk. akuz.), ko es iztulkoju ar vārdu: visai, locījuma no pas, hel(viss). Tā kā vārds: pan, hel(visu), ir vienskaitļa akuzatīvā, tam vajadzētu sekot kādam vārdam, kā ķermenim, acij. Tāpēc tulki piedomā vārdu: acis. Tas ir aplam, jo 1) ē ops, hel(tā acs), ir sieviešu kārtas vārds, 2)bet pan, hel(visu), attiecas uz vienskaitļi vidējā kārtā. Bez tam, zilganu krāsu neattiecinātu tikai uz vienu aci. Tāpēc, teikumā vārdi: glaykon, hel(zilgani), pyrron, hel(sārti), pollon, hel(daudzi), būdami daudzskaitļa nominātīvā, akuzatīvā vai vokatīvā, var attiekties tikai uz vienu vārdu: Boydinoi, hel(budiņi). Tādā gadienā palīgteikums: visu stipri ir, ko es tulkoju: visai stipri ir, attiecas uz vārdu: zilgani. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 73-76.lpp.).
„... Budiņi ir liela tauta un daudzi, zilgani un visai stipri ir un sārti. Viņi ir uzcēluši koka pilsētu, kas saucas Gelōnos [Gelēni]. Tās katra siena it 30 stadiņi [stadiņš = 185m] gaŗa katrā pilsētas malā. Šī siena ir no koka un augsta, un viņu mājas ir no koka un viņu svētaines, greznotas helēņu gaumē ar tēliem, altāriem un svētnīcām un viņi godina Dionisu [Trimpu] ik trešo gadu un bakhojas [pļēguro un izvirtas]. Gelēni pēc cilmes ir helēni, kas atstāja savas tirgus ostas lai apmestos starp budiņiem, un viņi runā pus helēņu pus skitu valodu. Bet budiņi nerunā to pašu valodu kā gelēni, nedz viņu dzīves parašas ir tādas pašas.
Budiņi ir iezemieši. Viņi ir klejotāji un vienīgie ļaudis šai kaimē kas ēd čiekurus. Gelēni ir zemes kopēji, ēd lebību un viņiem ir dārzi. Viņi ir citādi nekā budiņi kā ķermenī tā sejā. Bet helēni arī budiņus saus par galēniem. Tas ir aplami. Visa viņu zeme ir ļoti mežaina ar visādu sugu kokiem. Mežu dzīlē tur ir liels un plašs ezers un pļava, niedru ielenkts. Tur tiek ķerti ūdri un bebri, blakam četršķautāina purna radījumiem, ko ādas lieto tērpu apmalēm, bet viņu pauti pašiem ir derīgi dzemdes dziedēšanai.”
Šajā tulkojumā ir 2 teikumi kos tulkotāji mēdz sagrozīt jēgumā: 1) „zilgani, un visai stipri ir, un sārti.” Un 2) „... un viņi godinā Dionysu un bakhojas.”
Tā kā Julius Caesars 500 gadu vēlāk min ka Britu salās kaŗotāji krāsojas zili, un tā kā Brēmenes Ādams 1500 gadu vēlāk to pašu saka par prūšiem, kas dod šīs parašas kopību šīm tautām, blakus viņu tautas vāka saknei B#D, pirmā teikuma tulkojumam ir izšķiroša nozīme.
H.Cary (Herodotus; London,1850) šo teikumu tulko tā: „...paint their whole bodies with a deep blue and red” (krāso savus visus ķermeņus ļoti zili un sarkani). Šāds tulkojums ir aplams, jo Herodotus rakstā nav vārdu: paint, ang(krāsa) un bodies, ang(ķermeņi). Bez tam vārds: pyrron, hel(sārts) nav tulkojams ar vārdu: sarkans, jo pyr, hel(uguns).
K.Abicht (Herodotus, 2.Band; Leipzig,1886) tiešu tulkojumu nedod, bet dod daudzus paskaidrojumus par atsevišķu vārdu pareizu izpratni. Par šo teikumu viņš piezīmē: ...(Līdzīgi vēstīja Tacitus, Germania 4, par mūsu priekštečiem: zilas acis, rudeni mati.). Tātad Abicht domā, ka vārds glaykon, hel(zilgani) attiecas uz acīm.
Daudz valīgāks ir A.D.Godley tulkojums: „...the eyes of all of them are very bright, and they are ruddy,” (viņu visu acis ir spožas un viņi ir sārti.) Atkal aplam ir ielikts vārds: eyes, ang(acis), kā Herodotus vēstī nav.
Šajā tulkojumā grūtības sagādā 2 vārdi: glaykos, hel(dzidrs, spožs; zilgans) un pan, hel(visu, vidējās kārtas viensk. akuz.), ko es iztulkoju ar vārdu: visai, locījuma no pas, hel(viss). Tā kā vārds: pan, hel(visu), ir vienskaitļa akuzatīvā, tam vajadzētu sekot kādam vārdam, kā ķermenim, acij. Tāpēc tulki piedomā vārdu: acis. Tas ir aplam, jo 1) ē ops, hel(tā acs), ir sieviešu kārtas vārds, 2)bet pan, hel(visu), attiecas uz vienskaitļi vidējā kārtā. Bez tam, zilganu krāsu neattiecinātu tikai uz vienu aci. Tāpēc, teikumā vārdi: glaykon, hel(zilgani), pyrron, hel(sārti), pollon, hel(daudzi), būdami daudzskaitļa nominātīvā, akuzatīvā vai vokatīvā, var attiekties tikai uz vienu vārdu: Boydinoi, hel(budiņi). Tādā gadienā palīgteikums: visu stipri ir, ko es tulkoju: visai stipri ir, attiecas uz vārdu: zilgani. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 73-76.lpp.).
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru