Zvaigznes un planētas.

Planētas iezīmē katrā horoskopā, bet zvaigznes ne visos. Dainās ir otrādi. Vārds ‘planēta’ Dainu skapī nav (vienīgi Auseklītis ir). Turpretī zvaigznes ir apdainotas 161 dainā.

Pastarīte.

Pastarīte vai pastarītis latvjiem ir jaunākais bērns ģimenē. Taču šī vārda tulkojums norāda uz zvaigznēm: pa – pie, star – zvaigzne, tātad uz Visuma simboliku. Ir dainas, kas daino par vienu nozīmi, un ir dainas, kas par otru.

Pērkoņam trīs meitiņas, visas trīs saderētas: Viena Dieva dēliņam, otra rīta Ausekļam, Tā trešā, pastarīte, pašam Saules stūrmaņam. LD 33890

Mēnestiņš, kara vīrs, dienu, nakti laiviņā; Saules meita pastarīte, zēģelīšu audējiņa. LD 33849

Upmalā ievas zied, pastarīte ziedus lauž. Pēc ziediem sniedzoties, Nokrīt zīļu vainadziņš... LD 33625

Kļūda enciklopēdijā.

„Jaunā laikmeta enciklopēdijā” Dž.M.Tompsons, Zvaigzne ABC(~1999.), ievada 10. lpp. kreisajā augšējā stūri lasām: HRONOLOĢIJA. 10500. g.pmē. Iepriekšējais Ūdensvīra laikmets; Gīzā izveidota sfinksa. Labojam kļūdu; iepriekšējais Ūdensvīra laikmets bija pirms precesijas cikla 25920 gadiem. Arī no atvēruma konteksta ir skaidrs, ka te ir runa tieši par precesijas ciklu. Tātad te ir runa nevis par Ūdensvīra laikmetu, bet par Ūdensvīra laikmetam zodiakāli diametrāli pretējo Lauvas laikmetu. Ūdensvīra laikmetus un Lauvas laikmetus šķir ~13000 gadi! Secinājums: Pirms lasām kādu grāmatu, ir jāizlabo kļūdas un tikai tad grāmatu var sākt lasīt.

Trejdeviņi. Saules Takas dalījums.

Mūsdienu astroloģija zodiaku dala 12 zodiaka zīmēs. Latviešu senkultūras liecībās nav skaitļu, kas beidzas ar -padsmit, nav arī 12. Cik daļās latvji dalīja Saules Taku, ja zodiaku var dalīt ne tikai 12 daļās? Ir 13 zodiaka zvaigznāji. Austrumu zemēs lieto zodiaka dalījumu 28 (arī 27 jeb trejdeviņos) zvaigznājos jeb Mēness namos; ir 360 Sabiana simboli un daudzi citi zodiaka dalījumi. Senatnē laiku un telpu nosacīti dalīja 8 daļās.
Latviešu folkloras tradicijā ir trīs sakrāli nozīmīgākie skaitļi – 3, 9 un trejdeviņi. Latvjiem nebija Visuma jēdziena un to, ko mūsdienās mēs saucam par Visumu, tika izprasts kā vairāku pasauļu kopums, ko izsaka ar skaitli 9. Atkarībā no konteksta, latvji ar skaitli trejdeviņi varēja apzīmēt gadu (9.9.9=729; (365dienas +364naktis)), mēnesi (3.9=27), mēnešu skaitu gadā (3+9=12) un arī ko citu. No šāda viedokļa senie latvji gadu varēja dalīt trejdeviņos (12) mēnešos un Saules Taku (zodiaku) trejdeviņās (12) daļās.
Latvju senkultūras liecībās skaitlim 9 ir izteikta auglības simbolika un visticamāk tāpēc, ka cilvēka augļa iznēsāšanas ilgums mātes miesās ir 9 mēneši. Cik gadā ir mēnešu, ja šis ilgums ir 9 mēneši? Protams, ka trejdeviņi (3+9=12). Var atrast arī citas liecības un iespējams arī pretargumentus. Te vēl atcerēsimies, ka četri trejdeviņi (2.2.3.3.3=108) ir senais Visuma skaitlis.

Ziedi, ziedi, zemenīte, ne tev vien balti ziedi; Bij manā pūriņā, trejdeviņi balti ziedi. LD 7842;

Brīnumiem es izaugu, viena meita māmiņai; Brīnumiem man sajāja, trejdeviņi precenieki. LD 14193;

Līdzat, meitas, man dziedāt, es ievešu puķītēs; Viena puķe, trīs lapiņas, trejdeviņi ziedi zied. LD 32387.

Bute horoskopā.

Zivis pārvalda Ūdeni. Butes arī pārvalda Ūdeni, bet meistarīgāk, kā zivis, pārvalda Ūdens robežu ar Zemi. Horoskopijā ir būtiski jautājumi, kam atbildi rod tikai uz Zemes un Ūdens stihiju robežas, taču zodiakā šādas robežas nav - zodiaka Zemes zīmes robežojas tikai ar Uguns un Gaisa zīmēm. Zodiaka Zemes zīmes ar Ūdens zīmēm nesaskaras. Katrā horoskopā Zemes-Ūdens robežu var atrast tikai starp horoskopa mājām (horoskopa mājas ir Zemes dalījums 12 daļās) un starp zodiaka Ūdens zīmēm. Vēl precīzāk, horoskopa māju dalījuma Zemes zīmēm atbilstošās mājas var robežoties ar zodiaka Ūdens zīmēm (vai arī otrādi) un var arī nerobežoties; šī robeža katrā horoskopā būs savādāka, bet vienmēr precīzi nosakāma.
Definēsim: Horoskopa 2., 6. un 10. māju (jeb zodiaka Zemes zīmēm atbilstošo māju) robežu ar zodiaka Ūdens zīmēm (Vēzis, Bite, Zivis) sauc par Buti. Tieši Bute ir tas simbols, kas horoskopā vieno Zemi ar Ūdeni, tomēr Zemes-Ūdens robeža jeb Bute ir ne visos horoskopos un ne vienāda. Piem., salīdzināsim dažus horoskopus, kas atrodami pasaules valstu horoskopu enciklopēdijā („The Book of World Horoscopes” by Nicholas Campion, The Aquarian Press, 1988). Igaunijas horoskopā Zemes-Ūdens robeža jeb Bute ir 60 grādu gara, Latvijas horoskopā 24, bet Lietuvas horoskopā tik 3 grādu gara. Skaitļu attiecība 60:24:3 pati par sevi vien ir iespaidīga, un pietiekami precīzi raksturo Baltijas valstu jūras robežu (Zemes-Ūdens robežu) garumu attiecību! Igaunijai ar tās salām tā, protams, ir visgarākā, bet Lietuvai visīsākā. Islandei kā salas valstij, Bute ir 66 grādu gara, garāka, kā Igaunijai. Dānijai kā pussalas valstij, Bute ir 51 grādu gara, īsāka, kā Igaunijai. Peru, kur Naskas tuksnesī gandrīz nekad nelīst, Butes nav. Butes maksimālais garums horoskopā var būt 90 grādu. Protams, ne vienmēr šie skaitļi norādīs uz jūras robežu; tie var atklāt arī kādas citas nozīmes horoskopā.

Dome. Veltu klaida. Veltaine. (29)

Viņu pilsētas vāks: Demmin, sakne ir radniecīga skitu lietus dieva vākam: tami.masadas (debesu, mākoņu mīzada), jo no vārda: masadas, ir atvasināti vārdi: moist, ang(mitrs) un mīzt, kas toreizējā valodā nebija nekrietns vārds. No vārda: tami, ir atvasināti vārdi: tuman, rus(migla), dūmai, lei(dūmi), dym, pol(dūmi), tumsas, lei(tumšs) un temny, rus(tumšs). Kā vāks: S.kytēs, hel(s.kiti), ir rakstīts ar t tā vāks: Tami.masadas, sky(Nep.tunus =debesu ūdens), ir rakstīts ar `t` helēņu rakstības gaumē. Šis vāks: Tami (debeši), pieder lūpeņu virknei pie kās pieder arī Nep.tunus, lat(Debesu ūdens), re: Debesys, lei(debess)> Dievas, lei(Dievs)> Tami.masadas, sky(Nep.tuns)> Demmin, vel(Domiņa)> Nemunas, lei(Nemuna); Tami.masadas, sky(Nep.tuns)> daimōn, hel(dievišķs)> doms, let(baznīca)> domus, lat(nams)> namas, lei(nams); Debesys, lei(debess)> neba, bul(debess)> nebula, lat(zvaigžņājs)> Nep.tunus, lat(Debesu ūdens).
Šī sena locīšana no poguļas: D(t,d) uz N( ,n), vijas viscauri šai sekmei. Vārds: .tune(ūdens) sīkāki ir terzēts, sakarā ar vāku: Tanais, hel(Dona). Tāpat, vāks: Nemunas, lai(Nemuna), ir ļoti tuvs vākam: Demmin, kam ir bijusi kāda debešķīga jēga vai nu sakarā ar ūdeni, vai nu ar domu jeb baznīcu, ap ko ir izaugusi Domiņa jeb Demmin(a). V.Spaksis, Tiksla tautas teikma, 110. lpp.).

Pane. Veltu klaida. Veltaine. (28)

Vientuļais slāvu vārds: ž.ban, rut(koka kauss ar vāku) ir vārda: s.painis čaliens. Tā Meklenburgas velti: Chizzini, lat(gaiziņi), Circi.pani, lat(ap.panieši), Tholo.santes, lat(jūŗas salas tauta jeb sāmsalieši), un Retharii, lat(rītieši, igauni?), savas dzīvotnes upi: Pani, ir nosaukuši baltu vārdā. Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 110 lpp.).

Puns. Veltu klaida. Veltaine. (27)

Šis vāks: .panisus, hel(upe) ir arī tālāki lietots pie veltiem Meklenburgā savas upes nosaukumam: Pane(upe), kas pieder B#N vārsmai. Šai vārsmai pamatā ir vārdi: pinō, hel(es dzeru) un priedēkļotais vārds: s.painis, ko saknes iztrūkst leišu un prūšu valodās. Tas varbūt ir tāpēc, ka šis vārds ir ieviests no helēniem caur gelēniem Budainē un veltiem pie Gaujas, no kurienes tas ir ieviests Meklenburgā pa jūŗas ceļu. Pie šīs vārsmas pieder arī pienas, lei(piens). Bet umbru vārdi Itālijā: puni, poni(piens), droši vien ir pārņemti no helēniem. S.penis, pru(pups), agrāk laikas būs bijis sa.pienis. Salikteņa: s.penis, pru(pups) sakne atrodas vārdos: penis, lat(pimpis), pauns un puns ar pirmatnēju jēgumu: puns. Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 110 lpp.).

Piens. Veltu klaida. Veltaine. (26)

Vāka sakne: panti sabrūk uz iedēkļa sakni: B#n, kā vākos: Pane, upe veltos Meklenburgā, un Para.panisus, hel(Viņ.upe), kas ir vienīgā upe ko Hekatius VI gs.pmē. atzīmē uz kartes plūstam ziemeļup. Pie šīs saknes pieder vārsma: ž.ban, rut(koka kauss)\ s.penis, pru(pups)\ pinō, hel(es dzeru)\ poni, umb(piens)\ pienas, lei(piens)\ pīns, letg(piens)\ s.painis\ pōn\ pūn\ pauns\ peun\ puni, umb(piens). Pie šīs vārsmas pieder arī vāki: Pane un Para.panisus. šīs upes vāks: Para.panisus sastāv no 2 vārdiem: Para, hel(aiz, viņup) un panisus, hel(upe, straume), acīmredzot, vārda: pontos, hel(jūŗa) sarauktais vārds. Šai upei vārds: Para, hel(aiz, viņup), bija dots tāpēc, ka tā bija vienīgā zināma upe, kas plūst uz Z Hekaitus kartē. Tā ir kāda Amalchia(s), lat(Ziemellīdzes jeb Baltijas jūras) upe, kajā tā ieplūst. Tā nav Daugava, jo tā ieplūst Croniā, hel(Saltonē, t.i. salanos Rīgas un Somu jūŗas līčos). Šīs jūŗas iezemiešu vāks: Amalchia nozīmējis: sasalušu, ir tulkots helēņu valodā caur vārdu: kryōnos, hel(ledains). Vienā gadienā Daugava ir uzdota par Kronus. Bet pats Ptolemaius Nemūnu sauc Hronos tot. To arī apliecina tās pilsētas vāks: Kaunas, kas ir vāka: Cronia, kas mijies uz Hronos, hel(Nemuna) sakne. Tāpēc, Para.panisus, hel(Viņ.upe), var būt tikai Visla. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 109. lpp.).

Panti. Veltu klaida. Veltaine. (25)

Herodotus piemin upi: Panti.kapes, hel, starp Dņepru un Donu. Vārdu: Panti., viņš mēģina saistīt ar vārdu: pente, hel(5), tas ir piekta upe. Diemžēl, pēc viņa paša atzīmes tā iznāk ceturta, rau: Tyres, hel(Dniestra), Hypanis, hel(Buga), Boris.tenes, hel(Dņepra), Panti.kapes, hel(Jūŗas upe?), Hypacyris, hel(?), Gerrhus, hel(?), Tanais, hel(Dona). Acīmredzot, šajā vākā: Panti.kapes, ir 2 valodu sadursmes, kā teiksim, vārdā: tautas demo.kratija, kur viens vārds: tauta, lei(tauta), ir ņemts no baltu valodas, bet otrs vārds: demos, hel(tauta) ir ņemts no helēņu valodas. Tā kā šī upe atradās toreizējā Skitainē, tad jādomā, ka šī vāka pirmā puse: Panti., saistas ar vārdu: .kapes(upe, ūdens?), kas radniecīgs vārdam: kopos, lei(kāpas). Šis vārds, ar iedēkļi: -l-, ir attiecināts arī uz Baltijas jūŗu: Oynedikos kolpos, hel(Venediska jūŗule), kas mijas uz vārdu: gulf, ang(līcis). Tādā gadījumā arī vāku: Kaspija, būtu radījuši skiti. Tā arī atradās viņu dzīvotnē. Iedēkļim: -s- , ir atrodams pašu s.kitu vākā: S.kydtes, hel(sa.kitaji jeb s.kiti). Pie šīs saknes: G#B, pieder arī vārdi: kipitj, rus(vārīt), kupatj, rus(peldināt), un s.kābs, let(sa.mērcēts). Tāpēc, vāks: Panti.kapes, hel(Jūŗas upe), ir vienīgais iespējamais tulkojums. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 108.lpp.).

Spunde. Bauda. Veltu klaida. Veltaine. (24)

Vārda bauda sakne: B#D, mijas uz sakni B#nD, kas ir radījusi samērā nabadzīgu vārsmu: Panti.kapes, hel(Melnās jūŗas upe) \ bend \ pint, ang(pusstops) \ pontos, hel(jūŗa) \ bead \ bīnd \ baind \ bōnd \ būnd \ baund \ beund \ š.puntas, lei(spunde). Šīs vārsmas jēgums vēl joprojām dzidri saistas ar ūdens jēgumu. Š.puntas, lei(spunde), ir radniecīgs vārdam: š.punt, rut(s.punde), acīmredzot atvase no baltu-sakšu augšējās vārsmas. Vārds: pint, ang(pusstops), ir atvases no pond, ang(dīķis), radniecīgs vārdam: pontos, hel(jūŗa), un pons, lat(tilts). (V.Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 108. lpp.).

Pirts. Veltu klaida. Veltaine. (23)

Kamēr velti jeb welat.abi(veltu ļaudis) šo upi sauca par Pani, tikmēr vācu bīskapi to sauca par Peene, kā to liecina Brēmenes Ādams: „..Chizzini et Circipani, usque ad Panem fluvium, quem nostrae privilegia ecclesiae vocant Penem.” (gaiziņi un ap.panieši viscauri līdz Panes upei, kas mūsu baznīciskā priekšrocībā saucas Pene.) Šis vāks Pane ir atvasināts no saknes: B#D vārsmas: Bad, ger(pirts)\ perti, lei(pert)\ pitj, rus(dzert)\ poter, hel(krūze)\ bed\ bīd\ poieiti, pru(dzer)\ bōd\ būd\ poūt, pru(dzert)\ beud\ plūdas, lei(plūdi). Pie šīs vārsmas pieder arī vārdi: pirtis, lei(pirts), pilti, lei(pilt), plūsti, lei(plūst), kur iedēkļiem: -r- un -l-, ir laipuma jēgums, bet iedēkļim: -s-, ir daudzuma jēgums. Šis daudzuma dēkļis ir lietots kā priedēkļis vārdos: s.pit, ang(s.pļaut), atvase no pļuvatj, rus(spļaut). Pie šī vārdu pudura pieder arī vārds: s.pout, ang(šļākt), kam pamatā ir vārds: bauda, lei(dzēre). (V.Spaksis, Tiksla tautas teikma, 107. lpp.).

Tule. Veltu klaida. Veltaine. (22)

Tā ka vāks: Osilia, lat(Sāmsala), ir sakropļotais vāka: ugauni, let(igauni), tulkojums, no kā ir atvasināts Rīgas jūras līča piejūriešu vāks: hosioi, hel(lībji?), vāks: Hesynos tot, hel(Gaiziņu upe jeb Gauja), Ptolemaius kartē, ir helēņu valodas locījums no vāka: hosioi, hel(lībji?). Šī cilts ir dzīvojusi starp veltai, hel(velti), pie Gaujas un karbōn, hel(igauni), tautu pie jūŗas. No viņu cilts vāka: hosioi, hel(lībji?), ir atvasināts vāks: Cēsis, bet no vāka: Hesynos tot, hel(Gaiziņu upe jeb Gauja), ir atvasināts Vidzemes augstienes, no kurienes iztek Gauja, tās augstāka kalna vāks, Gaiziņš. Tā kā Vidzemes augstiene Ptolemaius kartē ir atzīmēta ar vāku: Reipō hory, hel(Lībju kalni), tad jādomā ka vāki: hosioi un Hesynos, arī attiecas uz lībjiem. Šis vāks tālāki ceļo uz Meklenburgas veltiem, kur vienas cilts vāks: Chizzini, lat(gaiziņi), ir skaidra atvase no vāka: Hesynos tot, hel(Gaiziņu upe, Gauja). Šo cilšu 4 zināmi vārdi ir āriešu, nevis ugru cilmes. Vai šie hosioi, hel(lībji?), un Chizzini, lat(gaiziņi), būtu bijuši latviskoti lībji? Šie Chizzini, lat(gaiziņi), un Circi.pani, lat(ap.panieši), vismaz valodā bija balti. To liecina upes, pie kās viņi apmetās Meklenburgā, vāks: Pane, kas pieder pie tās pašas saknes kā arī baltu-umbru vārds: piens. Toties, sudēnoi, hel(sudēni jeb tautēni) un Retharii, lat(rīteni jeb igauni?) varēja būt vēl ugri. Par šīm Meklenburgas veltu ciltīm Brēmenes Ādams pauž, ka Chizzini, lat(gaiziņi), un Circi.pani, lat(ap.panieši), dzīvo Panes R krastā, bet Tholosanti, lat(jūras salas tauta, sāmsalieši?), un Retharii, lat(rīteni jeb igauni?), dzīvo Panes upes A krastā. Šīs ciltis cīkstējās savā starpā pēc vadības.
Ka Tholo.santes, lat(jūŗas salas tauta jeb sāmsalieši?), ir saliktais vāks par to nevar būt šaubu. Tikai nav skaidrs vai šis vāks tā: Tholo.santes, lat(jūŗas - salas tauta), vai šā: Tholos.antes, lat(jūŗas - salas nācēji). Vienādi vai otrādi, jautājums ir nevis par jūŗas-salu, bet par tautu vai nācējiem. Tas nenomiglo šīs jūŗas - salas saistību ar Sām.salu. Tāpēc es izšķiros, ka Tholo.santes, lat(jūŗas - salas tauta jeb sām.salieši), ir ticamāks saliktenis.
Ģenetiviskais īpašības lietas vārds: Tholo-, hel(jūras), ir atvase no vārda: talassa, hel(jūra), kas ir atvasināts no vāka: Thule, hel(jūŗas sala, bieži Islande), kas mijas uz vārdu: sala un šalis, lei(zeme) tā: Thule, hel(jūŗas sala)> sala> šalis, lei(zeme); Thule, hel(jūŗas sala)> Tholo.santes, lat(jūŗas - salas tauta).
Vāka: Tholo.santes, lat(jūŗas - salas tauta) otrā puse: .santes, var būt atvase no vārda: tauta, lei(tauta), kas caur tiuda, got(tauta) mijas uz sudēnoi, hel(sudēni jeb tautēni) un seti(pareizticīgā cilts Igaunijā), kas mijusies uz santes ar čaliska iedēkļa: -n- palīdzību, kam nav nekāda grammatiska jēguma. Šie seti, kam acīmredzami ir baltiskais vāks, ir pirmie kristītie igauni, jo pareizticība Baltijā ieradās caur Krieviju pirms katoļticības. Viņi dzīvo pietos no Peipusa ez. ap Pečoriem...
Tautō, pru(zeme> tauta, lei(tauta)> tiuda, got(tauta)> sudēnoi, hel(sudēni jeb tautēni)> seti, bal(tauta)> Tholo.santes, lat(jūras salas tauta, sāmsalieši?). Es domāju, ka .santes(tauta), vākā: Tholosantes, lat(jūras salas tauta jeb sāmsalieši), attiecās uz palatviskotiem lībjiem vai igauniem, jo viņi kopā ar Rethari(iem), lat(rītiešiem jeb igauniem), upes atstarpā, turējās pie Chizzini(iem), lat(gaiziņiem), un Circi.pan(iem), lat(ap.paniešiem) pie Panes upes Meklenburgā. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 105.lpp.).

Sāmsala. Veltu klaida. Veltaine. (21)

Vāks: Hesynos, hel(gaiziņi), ir atvasināts no kādas cilts: hosoi, ko Ptolemaius atzīmē Rīgas jūras krastā starp veltiem pie Gaujas grīvas un karbōn, hel(ugauni jeb igauni) tautu. Šīs cilts vāks: hosioi, saistas ar vāku: Osilia, lat(Sāmsala), atvase no Fōsilia, hel(Ugule, Ugaunija), kā to Pyteas(385-322 pmē) bija iztulkojis no latvju vāka: ugauni, let(igauni). Viņš to rakstīja: Basilia, jo helēņu burtājā trūkst burtuļa: v, kas pieder pie poguļas: V(f,v), no kās ir atvasināta lokanu lūpeņu poguļa: W(f,w). Šo salu Plinius(23-79), savukārt, sauc vākā: Balcia. Tātad, šīs cilts vāks: hosioi, hel(lībji?), ir vāka: ugauni, let(igauni), tulkojums: ugnis, lei(uguns)> ugauni, let(igauni)> fōsilia, hel(ugule)> Osilia, lat(Sāmsala)> Ōsel, ger(Sāmsala)> hosioi, hel(lībji?); fōsilia, hel(ugule)> Basilia, hel(Sāmsala)> Balcia, lat(Sām.sala).
Visas šīs atvases balstas, šajā sekmē, uz tulkojuma: ugnis, lei(uguns)> fōs, hel(gaisma). Ir jāatceras, ka sakne: ug-, dod arī atvasi: agri un ugri(austrumieši), kas ir atvase no vārda: vakaras, lei(vakars), pie kā saknes pieder arī vārds: fuego, esp(uguns), kas čaļas uz vārdiem: fōs, hel(gaisma), un vizēt.
Kāds cits izmisuma valodnieks jeb filologs ir mēģinājis vāka: Osilia, lat(Sām.sala), sakni: os-, saistīt ar vārdiem: oss un auss. Šo sakni viņš iztulkojis, pmē., ar vārdu: ōtōeis, hel(osains jeb ausains). Ar šādu filologiju viņš vāku: Osilia, lat(Sām.sala), ir iztulkojis par Pan.otioras, hel(Vis.osaine jeb Vis.ausaine). Šo osainu tulkojumu piemin Plinius(23-79) aprakstā par Baltijas j.: „...citas salas saucas Vis.ausaines, uz kām cilvēkiem ir tik lielas ausis, ka viņi ar tām apsedz savus ķermeņus, kas citādi ir kaili.” Šis ir viens no visdzidrākiem paraugiem kā izmisuma valodnieki jeb filologi izgudro attaisnojumus iedomātām vārdu sakņu sakarībām. Lai izvairītos no šādām lamatām es izveidoju sekmju un dēkļu terzas, kas ir uzdotas rotā. Šīm terzām ir musturs, kas izsijā iedomības, kas gaismu pataisa par ausi. (V.Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 103. lpp).

Gauja. Veltu klaida. Veltaine. (20)

Kā saknē: G#B mijas uz sakni: )(#B, tā šī sakne mijas uz sakni: G#V, jo poguļas: B(p,b), V(f,v) un M( ,m) pieder lūpeņu pogai, atvasinam vārdu: kava, rut(dzeriens, kafija). Arābu valodā šis vārds: qahveh(dzeriens), laikam būs ieklīdis no keltiem Kaspijas j. kaimē. No šī vārda saknes ir atvasināti vārdi: grīva un š.ķīvis, kā arī vāks: Coive, liv(Gauja).
Vārda: grīva, iedēkļis: -r-, pauž senumu. Tam ir laipura jēgums. Tagadējā izloksnē grīva sauktos liel.kava vai liel.ūdens. Priedēkļim: š., vārdā: š.ķīvis ir daudzuma jēgums, kas tagadējā izloksnē sauktos sa.kava vai sa.ūdens vai vairum.ūdens.
Latviešu Indriķis ap 1226.g. rakstam par Lībijas kristīšanu, Gauju sauc par Coive, lībiešu izteiksmē, kas vācu valodā saucās Livlāndische Aa(Lībju aka). Vāks: Aa ir saraukums no saknes: a)(a, atvase no aka. Tā kā eiropiešu rakstībā poguļu: )(( , ), nerakstam, vārds: a)(a, čaliens no vārda: aka, tiek atzīmēts kā Aa. Vāku: Aa jeb A)(a, nevar rakstīt Ā, tāpat kā vārdu: saart jeb sa)(art, nevar rakstīt sārt. Vākam: Aa, ir ūdens jēgums, jo tas ir atvase no vārda: aka saknes, tāpat kā akacis, ōkeanos, hel(jūra), Oka. Tā vāks: Coive, liv(Gauja) ir atvasinājuši no vārda: kava, rut(kafija), kas latvju izloksnē mijies uz Gaua, kas „pareiz” rakstībā ir mīts uz Gauja. Burtuļs: j, ir ieviests krievu izloksnes iespaidā rakstot a ar ja, e ar je, b ar bj, utt., kā „pareiz” rakstība pieprasa.
Kā no vārda: kopos, lei(kāpas), caur vārdu: kava, rut(kafija), no kā ir atvasināts vārds: grīva un vāks: Coive, liv(Gauja), tā no vārda: habour, sak(osta?) ir atvasināts vārds: ha(r)bour, ang(liel.osta jeb ostura). Lūpeņu poguļa: B(p,b), mijamies uz kaimiņu poguļu: V(v,f), no šīs saknes atvasina vārdu: Haff, ger(joma), haven, ang(osta), Haffen, ger(osta), Frisches Haff, ger(Vritu joma), Kurisches Haff, ger(Kuršu joma). Šo vārdu sakne tālāki locas uz Le Havre, fra(lahavra, Ostura) un Havel, ger(Havuļa), ap ko dzīvoja Haefeldan, ang(havelieši) jeb haveldi, lat(havelieši), jeb velti, kas arī dzīvoja Coive (Gaujas) upainē, kur tos piemin Ptolemaius. Kā Coive ir atvasināta no vārda: kāpas, tā Havel, ger(Havuļa), ir atvasināta no kaimiņu vārda: habour, sak(osta). Tā Havuļas vāks ir Coives vāka atdarinājums ūkeņu pogā mijam poguļas: G(k,g) uz H(h,h). Šo sakņu otrā līdzskaņa poguļas mijamies lūpeņu poguļā, atvasinā arī vārdu: joma, kas ir vārda: Haff, ger(joma) tulkojums: kopos, lei(kāpas)> kava, rut(dzeriens)> gama(~grimt)> Krima> joma; kopos, lei(kāpas)> kava, rut(dzeriens)> grīva> java> Grobiņa.
Kur poguļas mija no G(k,g) uz J( ,j) notiek pēc tās pašas čalas parašas kā vārdos: Weg, ger(ceļš) uz way, ang(ceļš); gintaras (dzintars) uz jantar (dzintars). Havel, ger(Havuļa), kas atvasināta no vārda: kava (kafija), tāpēc jāizprot augšējās lūpeņu pogas atvašu visumā, nevis šaurā dzēriens jēdzienā.
Velti no Gaujas upaines sev līdzi ir atveduši uz Havuļas upaini senāko zināmo Gaujas vāku: Hesynos tot, hel(Gaiziņu upe), kā to sauc Ptolemaius savā kartē. Šis vāks: Hesynos tot ir pārcelts uz Meklenburgas veltu cilts vāku: Chizzini, lat(gaiziņi). Šis Gaujas vissenākais zināmais vāks ir saglabājies arī Vidzemes vākā: Cēsis, kam nav nekādu sakaru ar vārdu: kes, rus(ciems), kas ir atvasināts no tā paša celma kā arī vārds: casa, lat(māja). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 101. lpp.).

Grobiņa. Veltu klaida. Veltaine. (19)

No šīs saknes: G#B, ar iedēkļi: -r-, kam ir laipura jēgums, ir atvasināts vārds: Grapen, ger(grāpis) un vāks: Grobiņa, ko Rimberts 875.g. piemin ar tulkojumu: Seeburg, ger(Grobiņa). Izmisuma valodnieki jeb filologi šo vāku „iztulko” gan kā Jūrpili, gan kā Ezerpili. Rimberts, rakstīdams par šo zviedru iebrukumu Kursā piemin arī otru kuršu pili: Apulia, lat(Apuļa), atvase no vārda ape, pru(upe), bet bez tulkojuma vācu valodā. Laikam šo piļu vāki ir cēlušies nevis no to novietnes pie jūras vai ezera, bet no grāvja, atvase no grāpis, kas apjoza toreizējās pilis aizsardzībai. Iedēkļis: -r-, vākā: Gobiņa jeb Grāpene, pauž par šīs pils lielumu un senumu, bet piedēkļis: -l- vākā: Apulia, lat(Apuļa), pauž par šīs pils naujumu un mazumu. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 101.lpp.).

Osta. Veltu klaida. Veltaine. (18)

Vāks: Wiltzos, lat(vilži), ir vāka: Wylte, ang(velti) mijums, kas ir atvasināts tādā pašā čalas parašā kā plats> plašs. Vilži ir atvase no Ptolemaius minētiem veltiem Gaujas grīvā. Brēmenes Ādams arī vēsta, ka Brēmenes un Hamburgas bīskapijā šos vilžus jeb viltus jeb veltus sauc arī par leutiķiem, t.i. ļaudiķiem, kā toreiz sauca nevācu ciltis. Šī sakne: L#D ir jau 997.g. attiecināta uz baltiem, radot vākus: Litua, lat(Lietuva) un Lotwa, pol(Latvija). Šo vāku pamatnējs jēgums ir ļaudis, ko bīskapi attiecināja uz ciltīm ap Elbu un Oderu, kas Tacitus laikā saucās lugii, atvase no lu.gal, šum(cilvēks.liels, ķēniņš).
Alfreda Lielā laikā Wilte, ang(velti) saucās arī Haefeldan, ang(havelieši). 200 gadus vēlāk Brēmenes Ādams pauž: „Tālāki dzīvo chizzini [gaiziņi, tagadējā Kessinā] un circi.pani [ap.panieši], kos Panes upe šķir no tholo.santiem [jūŗas salieši, kolbagi?] un rethariem [rīturiem, igauniem?] un viņu pilsētas: Demmin(as). Tur beidzas Hamburgas bīskapija. Tur ir citas slāvu ļaudības, kas dzīvo starp Elbu un Oderu, kā helvedi, kas ir apmetušies pie Havel(as) upes.”
Vāks: Havel, ger(Ostuļa) ir atvasināts no baltu-sakšu ūkeņu pogas, no kās ir atvasināts arī Gaujas lībiskais vāks: Coive (Gauja), pie kās dzīvoja velti.
kopos, lei(kāpas)> harbour, ang(osta)> Haff, ger(osta)> Havre, fra(Ostura?)> Havel, ger(Ostuļa?); kopos, lei(kāpas)> kava, rut(dzeriens)> Coive, liv(Gauja)> grīva; kopos, lei(kāpas)> Caspius, lat(Kaspijas j.); ape, pru(upe).
Šīs pogas cilmīgais vārds: kopos, lei(kāpas), nozīmēja jūŗu. No šī vārda saknes: G#B ir atvasināts Ptolemaius(87-150) Prūsijas līča vāks: Oyenedikos kolpos, hel(Venedīga jūruļa). Vārdā: kolpos, hel(jūŗuļa), iedēkļim: -l-, ir laipuļa jēgums. Arī vāks: Kaspija ir atvasināts no šīs pašas saknes ar iedēkļi: -s-, kam ir daudzuma jēgums.
No šīs saknes ir atvasināts vārds: ape, pru(upe) un vāks: Oba, kā arī ab, eir(upe), Abava, abann, eir(upene), kas mijas uz Avon, cym(Avona Anglijā). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 99.lpp.).

Tauta. Veltu klaida. Veltaine. (17)

100 gadus vēlāk Alfreds Lielais(849-899) viņus piemin tā: „R no sakšiem ir Elba un Frīzlande. No turienes ZR ir angļu zeme, un Zēlande un daži Dānijas novadi. Z ir afdredi, un ZA wylte, kas saucas haefeldan.” Te Alfreds Lielais raksta par Meklenburgas kaimi. Viņa minētie afdrede ir obo.triti, kas dzīvoja R Meklenburgā, bet wylte(velti) dzīvoja A Meklenburgā. Kā Alfreds Lielais pauž, šie wylte saucās arī par haefeldan, acīmredzot sakarā ar viņu dzīvotni Havelas krastos. Vāks: Havel(Havuļa), ir atvasināts no pirmatnēja vārda: kopos, lei(kāpas) saknes: G#B, tāpat kā viņu senču dzīvotnes vāks: Coiwe(Gauja), kur viņus piemin Ptolemaius. Kad Alfreds Lielais nosūtīja vikingu: Wulfstan ceļojumā uz Kuršu jomu, viens no viņa uzdevumiem bija izziņa par sala „taisīšanas” māku, ar ko balti uzturējuši miroņus ilgi pēc nāves. Sakarā ar šo miroņu apkopšanas nodarbību Notker min, ka šie wylte jeb velti neesot kaunējušies teikt, ka viņiem esot vairāk tiesības apēst savus vecākus, nekā tārpiem... Šo parunu šie velti varētu būt ieguvuši no saviem kaimiņiem: Andro.fagos, hel(cilvēkēdāji) jeb mordviniem, kas Herodotus (485-424 p.m.ē.) laikā dzīvoja A no Valdajas kalnāja ap tagadējo Maskavu.
Vāks: Afrede, ang jeb Obo.triti, lat, ir saliktenis. Pirmais vārds: Obo(ļaudis), ir atvasae no vārda: aba, got(vecis),... Otrais vārds: -drede jeb .tritti, ir atvase no saknes: D#D, pie kās pieder arī vārdi: tauta, lei(tauta), dad, ang(tētis), tjotka, rus(tante), Tante, ger(tante), Teutonoi, hel(teutoni), u.c. Iedēkļim: -r-, ir laipura liel- jēgums. Tāpēc, vāks: af.drede jeb obo.triti ir saliktenis: ļaudis-tauta jeb ļaudis-iezemieši, varbūt tāpēc, ka viņi tur bija apmetušies pirms viņu nosaucējiem. Šie af.drede jeb obo.triti vispāri ir atzīti par slāviem. Varbūt vārds: .triti, ir vienīgais drošais vārds, kas savieno baltu-sakšu-slāvu valodas, caur kādu cilti Z Eiropas valodu pudurī, kas noticis tā: tautō, pru> tauta> Teutonoi, hel(teutoni)> obo.triti, lat(tuteri jeb ie.zemieši).
Šis vārds: tautō, pru(zeme), ir pārgājis uz ļaužu jēgumu: tauta, lei(tauta), ir arī vienīgais drošais pašējs vāks baltu-sakšu-slāvu tautu pudurim ar iezemiešu jēgumu, no kā vāks: sudēnoi, hel(sudēni), Prūsijā bija jau atdalījies. Šos Meklenburgas veltus daudz dzidrāki aprakstīja Brēmenes Ādams ap 1075.g.: „Chizzini et Circipani cis Panim fluvium habitant, Tholosantes et Rehtarii trans Panim fluvium; hos quator populos a fortitudine Wilzos appellant vel Leuticos.” (Chizini [gaiziņi] un circi.pani [ap.panieši] dzīvo šaipus [R] Panes upei, tolo.santi [jūras salieši?] un retari viņpus [A] Panes upei; viņu varonības dēļ šīs 4 ļaudības saucas vilži jeb leutiki [ļaudiķi]). Šajā Brēmenes Ādama vēstījumā ir 3 vāki: Pane, chizzini un vilži, kiem ir spēcīgas saites ar Baltiju. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 98.lpp.).

Draugs. Veltu klaida. Veltaine. (16)

Kāds hronists (Annales alamannici VI) vēsta par welat.abu pakļautību Kārlim Lielajam (742-814): „789. Karolus rex cum exercitu Francorum perrexit in Sclavos in Wilcai, et conquisit ipsam patriam cum ipso rege nomine Tragowit, et reversus est cum pace.” (789.g. ķēniņš: Kārlis, aizveda frankus slāvu Vilcē un uzvarēja viņu tēviju, kās ķēniņš saucas Tragovits, un tā atgriezti pie miera.) Pirmum, šis vēstītājs paziņo veltu ļaužu patstāvības zaudēšanu. Otrum, minēdams viņu ķēniņa vāku: Trago.wit, kas citās hronikās ir minēts kā Drago.wit, pavēsta velt-i otru vārdu: Trago- jeb Drago- , kas pieder pie vārsmas, kas atvasināta no saknes: D#G, vārsmas:
di.daktos, hel(mācīt(īt)s) in.dex, lat(ie.teika) dicere, lat(teikt) dogma, hel(tērga) deg tykus, lei(nerunīgs) taikns, got(zīme) dōg Tūcke, ger(ļaunprātība) taukšti, lei(terkšķēt) teikti, lei(teikt) dux, lat(no.teicējs, vadonis). No šīs vārsmas ir atvasināti vārdi: daug, lei(daudz, daži no dag un deka, hel(10). Tāpat no dicere, lat(teikt) saknes ir atvasināts vārds: didžiai, lei(ļoti, iz.teikti), kas sabrūk uz vārdiem: diži, dižens. No vārda: Tūcke, ger(ļaunprātība) saknes ir atvasināts vārds: dūnken, ger(iedomāties, lielīties), kā arī vārdi: denken, ger(domāt un danken(pa.teikties), kur iedēkļim: -n- ir tikai čalas loma.
Šī sakne: D#G mijas uz iedēkļotām saknēm: D#rG un Dr#G. Pie pirmās saknes vārsmas pieder vārdi: tērga, tērzēt, terkšķēt, torg, rus(tirgus), turgus, lei(tirgus), dirge, ang(dzeja), u.c., kiem nav sevišķas lomas vāka: Trago.wit jēgumā. Toties, šis vāks ir atvasināts no saknes: Dr#G, kur iedēkļim: -r- ir laipura jeb liel- jēgums. Šis vāks: Trago.wit jeb Drago.wit ir saliktenis, jo abi burtuļi pieder poguļai: D(t,d). Vārdam: -wit ir tautības vai valdības jēgums saistībā ar vārdu: vytis, lei(bruninieks), sencīgajā gaumē, kā vākā: With.land. Šie vienkāršie ļaudis: welat.abi(veltu ļaudis) sevi saista ar vāku veltai, hel(velti). Turpretim, sakne: Trag saistas ar runu, noteikumu, draudzi, kā redzams sekojošā vārsmā:
Trag.wit dreg s.triks, got(tituļs) trokšti, lei(ilgoties) triekti, lei(triekt) drīkstēt draika, lei(riests) drōg trūgen, ger(krāpt) draugas, lei(draugs) dreug drug, rus(draugs).
Šīs vārsmas vārdu jēgums saistas ar baltu vārdu pārsvaru. Vientuļajam slāvu vārdam: drug, (draugs), slāvu valodās trūkst ataugas. Mazliet lielāka saistība ir ar salikteni: s.triks, got(tituļs), un trūgen, ger(krāpt), kas ir atvases no vārda: triekti, lei(triekt) saknes. Toties baltu valodās šai saknei: Dr#G, ir plašāka vārdu izlase, kas jau tikpat kā zaudējusi savu senāko jēgumu. Tā vārds: trokšti, lei(ilgoties) atvase no vārda: teikt, pat tiek pausts kā dzērāju vārds. Šādu izmisuma valodniecību apgāž tautas dziesma: Lai trīc visa tautu zame, Lai dzird mana māmuliņ`.
Šeit vārds: trīc ir nepārejošā darbības vārda: trīkt, locījums, bet triekti, lei(triekt, spēcīgi dziedāt), ir attiecīgais pārejošais darbības vārds. Trokšti, lei(ilgoties), ir stipri zaudējis teikt, triekt, jēgumu. Toties, vārds: troksnis apliecina pretēji savu piederību pie šīs vārsmas.
Vārda: triekti, lei(triekt, spēcīgi dziedāt), jēgums, caur triggwa, got(līgums), pāriet piedēkļotā vārdā: s.triks, got(tituļs), kam ir nolīguma jēgums kā vārdā drīkstēt, no kā ir atvasināts vārds: trūgen, ger(krāpt), kas jēgumā saskan ar vārdu: drygair, cym(baumas). No šī līguma jēguma radās atvase: draugi, draugas, lei(draugs), drug, rus(draugs), jo draudze un draudzība balstās uz nolīguma.
Vārds: draugs, ir senākais zināmais rakstītais latvju vārds. To ir atzīmējis Indriķis ap 1228.g.: „Russinus interea de castri sumitate Bertoldum magistrum de Wenden, draugum suum, id est consocium..” (kamēr Rūsiņš pils augšā Bertoldu, Cēsu saimnieku, draugu savu, tas ir līdz-biedri..).
Šis plašāks saknes: Dr#G, jēgums atspoguļojas arī vākā: Trago.wit jeb Drago.wit, kur saknei ir vairāk teicēja loma, nekā drauga vai līdzgaitnieka loma. Minētais Trago.wit varbūt nemaz nebija vāks, bet welet, abu(veltu ļaužu), runas vīrs, tas ir sarunu wits, kas tagadējā izpratnē sauktos ārlietu vai tieslietu ministrs.
Tā no Einhard vēstīm mums ir zināmi 4 veltu vārdi: welat, abi(veltu ļaudis), un Trago.wit(trakas jeb triekas jebšu sarunu wits). Kā vārdam: .abi(ļaudis), tā vārdam: Trago- jeb Drago-(traka jeb trieka jeb saruna), trūkst dzīvas sakarības ar slāvu vārdoņu. Toties, šiem vārdiem ir vīkša sakarība ar baltu-sakšu vārdoņu. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 95.lpp).

Ape. Veltu klaida. Veltaine. (15)

Herodotus piemin cilti: Neyroi, hel(neuri jeb ziemuri), kaut kur Baltkrievijā, kāpēc Gimbutas tos uzskata par baltiem. Ptolemaius (87-150) min Nauari cietoksni Z no Krimas. Herodotus arī piemin cilti: Tayroi, hel(tauri, zemieši?), locījums, no sabruktām saknēm: N#D> N#rD> N#r jeb Neyroi; D#D> D#rD> D#r jeb Tayroi. Tacitus (54-120) minētā Nerthus, lat(Zemes Māte), ir saknes: N#rD, atvase. Saknes: N#D locījums no saknes: D#D, kā sakne ir locīta uz sakni N#D, ar līdzīgu jēgumu: nieder, sak(zemup)> Nerthus, lat(Zemes Māte)> Ner.gal, šum(Pazemis); D#D > tot, ger(miris)> durti, lei(durt). Iedēkļim: -r-, ir laipura jeb liel- jēgums. No šīs saknes: N#D, var būt ir atvasināts Tacitus minētās Z Meklenburgas cilts vāks: Nuitones, lat(ziemelēni?) ar kā palīdzību vāci ir tulkojuši vāku: Žemene, lei(Zemene jeb Zemes Māte), par Nerthus, lat(Zemene, Zemes Māte jebšu Liel.zemene, Liel.ziemele), lai čalā to saskaņotu ar vārdu: Nord, ger(Z).
Šo Nerthus pielūdzēju dzīvotni ap Panes upi Meklenburgā kādus 800 gadus vēlāk apdzīvo tauta ar vāku: welat, abi (veltu ļaudis, kos rakstītāji pauž gan par viltiem, gan weletiem, gan wilziem.Viņi ar vāku: veltai, hel(velti) ir jau minēti Ptolemaius kartē. Šos vākus paskaidro Einhard 789.g.: „Natio quaedam Sclavenorum est in Germania, sedens super litus oceani, quae propria lingua Welatabi, frencica autem Wiltzi vocatur...” (tauta slāvi Vācijā, apmetusies uz jūŗas krasta, savā valodā velat.-abi, bet valdošā viltzi saucas...” Pirmum, te jāmin, ka par slāviem vai vandaliem toreiz sauca ik cilti vai tautu kas nebija vāci. Tāpēc no vāka: vendi, ir atvasināti vāki: venedi un fenni, lat(ugri: somi, igauni). Otrum, vāks: welat.abi, ir saliktenis: welat-abi, kur welat-, ir atvase no Ptolemaius minētiem veltai, hel(velti), Gaujas grīvā, ko vākā arī ir nosaukts Valdajas kalnājs, no kurienes iztek Daugava, bet vāks: -abi(ļaudis), pieder pie tās pašas saknes kā arī aba, got(vecis), abu, šum(tēvs), Āb, heb(tēvs), pie kās arī pieder Vidzemes ciemu: Ape, Ipiķi, vāki un Latgales pilsaines un apriņķa vāks: Abrene... Vārda: -abi(ļaudis),sakne )(#B, kur )( ir alefs, ir atvasināta no ūkeņu pogas saknes: G#B, re: Weib, ger(sieva)> boba, lei(bāba)> abu, šum(tēvs)> aba, got(vecis); Weib, ger(sieva)> ape, sak(pērtiķiene)> Affe, ger(pērtiķis). No šīs pogas ir atvasināti dzīvotņu vāki: Papaius, sky(Dievs)> Apia, sky(zeme)> Ape> Abrene(Liel.ape)> Ipiķi.
Pie Apes, Ipiķu un Abrenes saknes pieder arī vāki: Papaius, sky(Dievs), un viņa sieva: Apia, sky(zeme). Vārds: Vapia, ir sabrucis uz vārdu: Apia, un vārdiem: ap, apaļš, bet vārdi: vapna, lei(kaļķis), vapna, rut(kaļķis), vāpe, let(glazūra), ir noturējušies čalā veseli. Tātad, vārdam: -abi, Einhard minātā vākā: welat.abi(veltu ļaudis) saistas ar vākiem: Ape, Ipiķi. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 91.lpp.).

Zeme.Veltu klaida. Veltaine. (14)

Vāks: Nerthus, lat(Zemes Māte), saistas ar šumeru vāku: Ner.gal, šum(Pazemes ķēniņš) ir saliktenis no vārdiem: nāru jeb nēru, šum(mērdēt), un gal, šum(liels), kā vārdā: lu.gal, šum(ļauž.liels =ķēniņš). Šis šumeru vārds ir atvase no nērtu, šum(merda, nāve), kas, kā Ner.gal, šum(Pazemes ķēniņš) liecina, saistas ar apglabāšanas jēgumu, kur iedēkļim: -r-, ir laipura jeb liel- jēgums. Vārda: nērtu, šum(mērda, nāve, iezemojums?), sakne ir sastopama vārdā: nieder, ger(lejup, zemup). Šim vientuļajam sakšu vārdam nav savas vārsmas. Varbūt tas ir kāds svētuma vārds pārņemts no šumeriešiem. Toties, tā atvases tiek iztulkotas ar baltu-slāvu sakni: zem-, re: Amalchium, lat(Baltijas jūŗa, Ziemelīdze?)> ziemeļi> Žemene, lei(Zemes Māte)> zemup, let(lejup)> nieder, sak(zemup); ziemeļi> zemļa> zima> suomi.
Vārds: ziemeļi, ir atvasināts no vāka: Himalaji, mijam poguļi: H(h,h) uz poguļi: s(s,z). No šī vāka ir atvasināts arī vārds: Himmel, ger(debess), un kynētu(?) senākais zināmais Baltijas jūras vāks: Amalchium, lat(Ziemelīdze). Tā to esot nosaucis viens no pirmajiem helēņu zinātniekiem: Hekatius, VI g.s.pmē., kas arī ir uzzīmējis pirmo pasaules karti. Plinius(23-79) pauž ka iezemiešu valodā šis vāks: Amalchium, nozīmējot sa.salušu. Šai baltu slavu saknei: zem-, ir zemes un ziemas jēgums, jo sasalusi viela, kā ūdens, saistas ar zemi. Šādā pašā sekumā vārds: Land, ger(zeme), ir atvasināts no vārda: ledas, lei(ledus), litus, lat(krasts) saknes.
Mums jāņem vērā ka vārdi: nērtu, šum(mērda, ie.zemo.jums?), Ner.gal, šum(Pazemes ķēniņš), ir vismaz iz 3 g.t.pmē., kamēr vārds: nieder, sak(zemup), rakstos ir parādījies tikai 1. g.t mē. Tāpēc saknēm: N#D un N#rD, ir tik plašs jēgums. Ar jau minētās locīšanas palīdzību, šīs saknes ir atvasinātas no saknes: D#D, kās pamatnējs vārds: tauto, pru(zeme), stipri atšķiras no leišu un latvju izpratnes. Izmisuma valodnieki šādu starpību mēdz iztulkot ar paudēju valodas neprasšanu. Tikai viņi „pareizi” prot valodu. Visu vārdu sekmīgai izskaidrošanai ir vajadzīgs plašāks darbs. Īsumā šo sakņu sekme vasinās tā:
N#D> nieder, sak(zemup)> Nord, ger(Z)> Neyroi, hel(ziemuri); D#D> tauto, pru(zeme)> tauta, lei(tauta)> Teutonoi, hel(tautēni). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 89.lpp.).

Bardi. Veltu klaida. Veltaine. (13)

Lai gan ismologi vēsturē veltus jeb viltus piemin tikai gaŗamejam, viņu vēsture rakstos ir izkaisīta no Tacitus(54-120) līdz Alfreda Lielā(849-899) vēsturēm. Viņu dzīvotnes vāki izkaisīti no Valdajas jeb Budiņu kalnāja, gar Baltijas jūru līdz Anglijai. Ptolemaius viņus piemin pie Gaujas grīvas, bet Einhards viņus plašāki piemin ap Panes upi, tagadājā Meklenburgā, kur viņus 789.g. sev pakļāva Kārlis Lielais. Bet Tacitus vēsts par Nerthus, lat(Zemes Mātes), pielūgšanu šajā kaimē liecina par baltu kultūru. Šo parašu viņš pauž tā:
„Lango.bardi ir izcili ar savu skaitļu sīkumu. Nometināti starp neskaitāmām un varenām ciltīm, viņi ir pakļaujami nevis ar padošanos, bet ar drausmām un sīvu cīņu. Tad nāk reudigni un avinioni, un angli, un varini, eudosi un suardoni un nuitoni. Šīs ciltis aizsargātas ar mežiem un upēm. Par tām nav nakā ievērojama, tikai ka tās kopīgi pielūdz Nerthus, tas ir Zemes Māti, un iedomājas viņu kā sabiedrisku noteicēju [Laimu] braucošu caur ļaudīm. Uz okeana [jūŗas] salas ir svēta meža druva ar svētiem ratiem tajā, klātiem ar plīvuriem. Tikai viens svētnieks drīkst tos aiztikt. Vīņš iztulko dievietes klātbūtni viņas svētnīcā un seko viņai dziļā svētumā kad šī brauc prom ar govīm. Seko gaviļu dienas un visur tās svin ar viņas klātbūtni, kas, pēc viņas vēlmes, ir cienīgi viņu saņemt. Viņi nekaro un neaiztiek ieročus. Katrs ierocis ir nolikts prom. Miers un klusums tad ir, un tikai tad tas ir svētīts un mīlēts, līdz tas pats svētnieks atved šo dievieti atpakaļ viņas templī mirstīgās sabiedrības piesētinātu. Pēc tam šie rati un plīvuri, un ja jūs gribat ticēt, arī pati dieviete tiek mazgāta atvēlētā ezerā. Apkalpotāji ir vergiun tūlīt tiek ierauti ezerā. Tāpēc ir noslēpumaina baisma un svētaina neziņa par šo cilvēku zināšanām par kām viņiem ir jāiet bojā.”
Par šo Tacitus vēsti jāmin ka minētie lango.bardi, lat(lugu bardi) nav vis izmisuma valodniecības izdomātie gaŗ-barži, bet ir lugu bardi, kā letu gali, sāmu gali, kos aplam iztulkojam par latgaļiem, zemgaļiem. Lugi bija cilšu kopība Oderas A krastā, pie kās piederēja arī hari, čaliska atvase no vāka: cori, lat(kurši). Suebi, lat(sa.vebi), vēlākie sembi Prūsijā, dzīvoja Oderas R krastā. Viņu vākā Tacitus ir nosaucis Baltijas j.: mare Suebicum, lat(Sa-vebu jūŗa). Vāks: -bardi, ir atvase no saknes: B#D, pie kās pieder arī vāki: budiņi un prūši: -bardi, lat< B#D> Boydinoi hel(budiņi)> Pruteni, lat(prūšiņi)> Britanni, lat(briti(ņi)).
Iedēkļim: -r-, ir laipura jeb liel- jēgums, bet man nav zināmu sakņu: Br#D un B#rD jēgumu starpība, ja tāda vispāri ir.
Viena no Tacitus minētām Nerthus pielūdzošām ciltīm: Suardones, ir cilts: bardi, radi, jo šī sakne: -uard-, ir saknes: -bardi, locījums: -bardi, lat> -uardones, kajā burts: v, pēc toreizējā rakstīšanas tikuma rakstīts ar burtu: u. Šīs saknes locījums ir noticis lūpeņu pogā, lokot poguļu: B(p,b), uz poguļu: V(f,v). Cilts: varini sakne: var-, un arī cilts: s.uardones, saknes ir piedēkļa: -bardi, lat(bārti), locījums, radniecīgas vārdiem: balys, lei(bālis jeb lauķis), un beltoi, hel(balti), jo poguļas: R( ,r) un L( ,l), ir locījušās lūpeņu pogā. Šo pašu poguļu locīšanās iespaidā arī cilts: reudigni, sakne: reud-, ir cilts: leutici, lat(ļaudiķi), saknes: leut-, locījums. Pie šīs saknes pieder arī latgaļu pavārds: rēdiņi, un Rēzekne.
Ir pazīmes, ka viena no minētām ciltīm, kas pielūdza Nerthus(u): Nuitones, ir atvase no Teutones, vēl neizprastā senā locījumā, kā sekojošie vārdi: Tayroi, hel(tauri)> Neyroi, hel(neuri); debesys, lei(debess)> neba, bul(debess); domus, lat(nams)> namas, lei(nams); zvaigžde, lei(zvaigzne)> zvaigzne. Mija no poguļas: D(t,d), uz poguļu: N( ,n), notiek pārejā čalā no lukaniem uz lokaniem mēleniem. Šai Teutones> Nuitones mijai ir apstiprinājums ar baltu sakšu valodu radniecību, ko topums mēdz noklusēt, bet, toties, izcelt varmacīgo slāvu-baltu tērgu. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 87.lpp.).

Zilgmes kults. Veltaine. (11)

Visu lielu valstu karogos ir 2 krāsas: zila un sarkana. Ķīnas karogā ir tikai 2 krāsas. Zila krāsa saistas ar vīrišķību, bet sarkana krāsa ar sievišķību un skaistumu. Tāpēc ir paraša ģērbt puikas zilos tērpos, meitenes sarkanos tērpos. Šo zilo krāsu senči ieguva no četrlapaina dzeltena zieda, ap 1m augsta auga: vaidas jeb Isatis tinctoria. Tā sula gaisā kļūst zila un krāso ķermeni. Vai tā ir sagadīšanās, ka vaida un vedi ir vienas saknes: V#D, atvases?
Vissenākais zināmais šīs krāsas lietošanas gadiens ir Ēģiptē, kādus 2000 g.pmē. Kādas mūmijas aptinuma audekls bija krāsots ar vaidu.
Nākošais noteiktais zilgmes lietošanas gadījums ir Herodotus minētos budiņos, kas bijuši krāsojušies stipri zilgani un sārti. Diemžēl Herodotus nemin kāpēc viņi bija krāsojušies.
Toties Britu salu iekarotājs: Julius Caesar(100-44 pmē) vaidas zilgmes lietošanu skaidro tā: „Omnes vero se Brittani vitro inficiunt, quod caeruleum efficit colorem, atque hoc horridores sunt in pugna aspectu; capilloque sunt promisso atque omni parte corporis rasa praeter caput et labrum superius” (...visi britani krāsojas ar zilu krāsu, lai iegūtu drausmīgu izskatu kaujā. Viņiem ir gari mati un viņi skuj visu ķermeni, izņemot galvu un augšējo lūpu.)
Gandrīz tieši to pašu par prūšiem 1000 gadu vēlāk Brēmenes Ādams (?-1085) pauž: „Sembi vel Pruzzi... Homines cerulei, facie rubea, et criniti,” (Sembi jeb prūši ... zili ļaudis, sārtām sejām un garmataini.) Kā parasti, izmisuma valodnieki mēdz šo prūšu zilumu „izskaidrot” ar tetovēšanu.
Šai zilgmei blakus ir tās lietotāju vāku kopēja sakne: B#D, kas mijas uz iedēkļotu sakni: B#rD, kur iedēkļim: -r- ir laipura jēgums. Tā Herodotus (485-424 g.pmē) budini, kļūst Ptolemaius (87-150) bōdini pie Valdaja, kas kļūst Brēmenes Ādama Prutia un Pruzzi, ko atvases jau ir pazinis Julius Caesar(s) ar vāku: Britanni, Britu salās. Šo vāku sekme: Bōdinoi, hel(budini)> Pruteni, lat(prūši)> Britanni, lat(briti); Pruteni, lat(prūši)> Prettanikai nēsoi, hel(Britu salas)> Britannicae, lat(briti) ir atvasināta no vārdu sekmes: budē, pru(mosties)> budeti, lei(mosties)> buditj, rus(modināt)> s.patj, rus(gulēt); > s.pīdēt> s.pindeti, lei(s.pīdēt)> s.poi, sky(acs); > bītai, pru(vakars)> pietūs, lei(dienvidus).
Šajā vārdu sekmē ir rīta un vakara pretešķības. Varbūt pirmatnējā izpratnē sakne: B#D, bija kāds rīta jēgums. Tā kā A un R noteikšana mainās ar vērotāja stāvokļi, budē, pru(mosties, rīts?), ir mijies uz jēdzienu: bītai, pru(vakars, kas tad caur vārdu: pietūs, lei(D)., čalā saistas ar vārdiem: vid, rus(skats), videre, lat(redzēt), un lokas uz vārdiem: West, ang(R) un East, ang(A), radam jēdzienu: aestii, lat(aisti, austri), zaudējot R jeb vakaru jēgumu un radot austrus rietumos. Šī sakne: B#D, vākā: Boydinoi, hel(budiņi), kajā galotne: -inoi, ir kāds galotnes: -ēnes vai –ēnoi, hel(-ēns, -ēni), mijums. Šī galotne vēlāk atkārtojas vākā: Prettaņikai nēsoi, hel(Britaniķu jeb Britu salas).
Tā kā poguļas: B(p,b), V(f,v) un M( ,m), pieder P jeb lūpeņu pogai, šī sakne P#D, mijas visā pogā:
budeti, lei(mosties)> Boydinoi, hel(budiņi); budeti, lei(mosties)> bītai, pru(vakars); > s.vet, rus(gaisma)> veda, sam(vedi);
s.vet, rus(gaisma)> Westen, ger(R); s.vet, rus(gaisma)> matin, fra(rīts)> Mēdes, hel(medi)> mosties.
Šīs pogas pamatnējs jēgums saistas ar rītu, bet laika tecejumā rīts pārvēršas vakarā, tāpat kā vārdi: rīts, riets, rot, ger(sarkans), kas pieder vienai vārsmai: rad> red, ang(sarkans)> rid> rot, ger(sarkans)> riets, let> rytas, lei(rīts)> raid> rōd> rūd> raude, lei(sarkanums)> reud> rudas, lei(ruds).
Šīs vārsmas sakne: R#D, ir atvasināta no Gītars, bal(Saule), saknes: G#D, caur locījumu: Gr#D, kā vārds: greti, bul(sildīt), sabrūk uz sakni: R#D, no kās tad ir atvasināta augšējo vārdu vārsma. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 79.lpp.).

Zilgmes kults. Veltaine. (12)

Kā Herodotus vēsta par Boydinoi, hel(budiņu, rītēnu) dzīvi īsumā tā viņš plašumā apraksta Mēdes, hel(medu, rītēnu) dzīvi un kaŗus sīkumos, ko vāks ir saglabājis vārdā: matin, fra(rīts). Tā kā matin, fra(rīts) ir naujāks vārds nekā budeti, lei(mosties), Mēdes, hel(medi, rītēni?), tas ir kāda atvase no vāka: Boydinoi, hel(budiņi, rītēni?) caur vāku: vedas. No šīs saknes: B#D, atvasinātie vāki: budiņi, prūši, briti, ir tulkoti kādā citā saknē, vai pat valodā: G#D, no kās ir atvasināts vāks: galindai, hel(galindi), ko dzīvotnes ir izkaisītas no Budaines līdz Prūsijai, kur tas mijas uz Holland, ger(Halinda jeb Holande), no kurienes tas virzas caur Holandi Reinas grīvā uz Holandi A-Anglijā. Vāku: Pruteni, lat(prutāni jeb prūši), Britanni, lat(bretoni Francijā), un Britannicae, lat(briti), ir locījumi no Boydinoi, hel(budiņi) saknes, kas vēl ir dzīva sekojošā latgaļu uzvārdu vārsmā:
Baduns \ Bed \ Pitāns \ Bod \ Bed \ Bīd \ Baid \ Bōd \ Būd \ Baud \ Beitāns \ Putāns.
Te jāpiezīmē, ka Brēmenes Ādams raksta: „Sembi jeb prūši...” Viņa izpratnē abas tautas it kā būtu vienas tautas divvāki. Kā prūšu tā sembu vāki ir radušies Vedainē. Vāks: sembi ir atvasināts no Daugavas augšgalā dzīvojošās cilts: vibiōnes, hel(vibēni, visbi), kos piemin Ptolemaius ar dzīvotni ziemeļos no tagadējās Polockas, agrākās Paltiskas (Frode, 11). Tacitus (54-120) laikā ar vāku: S.uebi, lat(s.vebi), vēlāk švābi ir saukta kāda cilšu kopība ap Elbas upaines viduci, blakus ciltij: harii, lat(hari), ko vāks ir atvasināts no vāka: cori, lat(kurši), jo abi burtuļi pieder ūkaņu poguļām: G(k,g) un H(h,h). Šo Baltijas piekrastes tautu vai cilšu vākā Tacitus (54-120) ir atzīmējis arī jūŗu: Mare Suebicum, lat (Baltijas j.), izmisuma valodniekiem par pasakainu prieku. No ši vāka: S.uebi, lat(s.vābi), caur čalisku iedēkleni: s.uembi, ir atvasināts vāks: Sembi, lat(sembi). Vāks: S.uebi, lat(s.vābi), ir naujāks par vāku: Visby, sve(Visbija), Gotlandē, jo daudzuma iedēkļis: -s-, ir senāks par priedēkļi: S. Ja šī cilts: vibiōn, hel(vibēni), ir cits vāks prūšiem, tad tās saknes: V#B, jēgums ir tāds pats kā saknes: B#D(rīts) jēgums.
Sakne: V#B ir sastopama vārdā: woapis, pru(krāsa), kas mijas uz Farbe, ger(krāsa), kas, savukārt, mijas uz veri.puane, ees(sarkan.ums), caur iedēkļi: -r-, kam ir laipura jēgums. Šīs saknes jēgums saistas ar igauņu tautas varoņa: Kalev, ees(sarkana villaine), kam ir tālākas parašas.
Sarkanas vai zilas krāsas drēbes vienmuļi ir valkājušas vidzemnieces vēl 1585.g.
Vissenākais zilās drēbes gabals Baltijā ir atrasts 1898.g. pie Stāmerienes. Tā atrodas Rīgas muzejā. Šī Stāmerienes villaine ir zilā krāsā, rotāta ar kāšu krustiem un bronzas piespraudi. Tās cilmi lēš uz agro dzelzs laikmetu.
Šīs zilas un sarkanas krāsas attiecības tautā ir sastopamas arī ticībā. „Te pūķis ir nevis cilvēks, bet kalpotājs gars, kas nes saimniekam labību un mantu. Kad pūķis skrej pēc mantas, tas ir ugunīgi sarkans un skrien kā liesma pie debesīm. Kad viņš ir sazadzis mantu un nes to savam saimniekam, viņš ir zils un pretīga izskata.” Šī vēsts ir ņemta no pauduma: P.Einhorn, Reformatio Gentis Letticae in Ducata Curlandiae, domājams XVII g.s.
Tātad, zila krāsa saistas ar varmācību un varonību. Lībieti: Imautu, kas 24. jūnijā 1198.g. nodūra bīskapu: Bertoldu, tautas atmoda laikmeta dzejnieks: Andrejs Pumpurs, 1874.g. iemūžinātajā dzejā:
Imanta nevaid miris, Viņš ir tikai apburts un kluss. No darbošanās rimis Zem zilā kalna dus.
Šis zilais kalns atrodas nevis uz tautas zemes, bet tautas prātā, tautas sirdī. Zila krāsa ir ķēniņu, virsaišu, valdītāju krāsa. Zila krāsa ir vēsts, baloža, pasta un debesu krāsa. Zila krāsa ir tautas varoņu krāsa. Bet XX gs. šīs zilās krāsas jēgums jau ir miglaināks. Kārlis Skalbe vairs tik dzidri šo zilo krāsu nesaista ar tautas varonību:
Mūžam zili ir Latvijas kalni,
Mūžam nav miera zem Latvijas bērziem,
Mūžam raud kokle pār Latvijas kalniem.
Indijā jau VI gs. šo krāsu jēgums bija kļuvis par vienkāršu rotāšanos. Šīs zilās un sarkanās krāsas lietošanu Indijā Martianus Capella: „Visi indieši matus greznoja sarkanus, citur zilā, citur dzeltenā krāšņumā.” Tā kā Capella tālāki nepaskaidro šos krāšņumus, nav iespējams minēt par to nozīmi.
Ka zilgme Britu salās ir ieviesta caur prūšiem, to liecina vāks: Prussian blue, ang(prūšu zile jeb zilgme). Šo vāku Britu salās rakstos ir iesācis XVIII g.s. ķīmiķis Scheele, tā nosaukdams savienojumu: KFe(CN) jeb kālija ferrocyanidu. Šo vielu sievietes lieto baltās veļas skalošanā, jo tas tai piedod zilganu baltumu. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 84.lpp).

Trimpas. Herodotus vēsts. Veltaine. (10)

Teikums: viņi godinā Dionysu ik trešo gadu un bakhojas, ir saprotams tikai helēņu kultūras pazinējam. Bakhus ir helēņu vīna un dzīru dievs, Dionysia, hel(=Trimpas), ir Bakhus svētki, kajos dzīro, rīko pimpu izrādes un nododas izvirtībai. Tāpēc vārds: bakhojas tuvu atbilst mūsējiem Līgo svētkiem ar `papardes ziedu` piedevām, kas droši vien, ir pārņemti atšķaidītā veidā no minētiem gelēniem, kas dzīvoja Budainē. Z-Eiropā, sevišķi ap Baltijas jūru, Trimpas tika savienotas ar saulgriežu dienu, kad visīsākā nakts un visgarākā diena. Mēs toties tos svinam 23.jūnijā kā Līgo svētkus, lai apvienotu tos ar kristietības uzspiesto Jāņu dienu 24.jūnijā. Tā kā ostro-goti (goti starp Baltijas un Melno jūru) jūsmīgi piedalījās Trimpās jeb Līgo svētkos, 34 visi-gotu (rietumu gotu) bīskapi sapulcējās 506.gadā Agdē, D-Francijā, un pasludināja domes līdzdalību šo svētku svinēšanā. Kā pamatojumu viņi tai deva apustuļa Jāņa `ieņemšanu` viņa mātes: Elizabetes miesās. Par pamatu ir ņemts apustuļa Luka(I,36) vēstījums: „Un lūk, tava radiniece, Elizabete, ko sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēluun staigā sestajā mēnesī.” Kad Jēzus māte Marija, tikko dzemdējusi dēlu: Jēzu, apmeklēja savu radinieci: Elizabeti, pēdējā bija grūtniece sestajā mēnesī, kā Vatikans apvienoja Ziemas svētkus, t.i. visīsāko dienu un visgarāko nakti ar Kristus dzimšanas svētkiem, tā Līgo svētkus jeb Trimpas tas apvienoja ar apustuļa: Jāņa `ieņemšanas` svētkiem. No domes viedokļa abas izvēles ir tikai pielaikošanās tautas svinībām, jo netikai Kristus dzimšanas gads ir 4 gadus pirms „Kristus”, bet arī viņa dzimšanas diena bija kautkādā nezināmā ziemas dienā. Acīmredzot, šie 34 visigotu bīskapi ir mēģinājuši pārņemt Trimpu svinēšanu domes vadībā.
Pašu Trimpu svinēšana ne tuvu nav atbildusi domes vēlmēm. Šajā sakarībā te došu Dionysia, hel(=Trimpu) tulkojumu (J.Lampriere, A classical dictionary containing a copios account of all the proper names of all the proper nemes mentioned in ancient authors; Routledge, London, 1904):
„Trimpas, svētki starp helēniem par godu Bakhum. To veidu un svinīgumu no Ēģiptes ieviesa Melampus. Ja mēs pieņemam ka Bakhus ir tas pats Isis, tad helēņu Trimpas ir tie paši svētki kos ēģiptieši svinēja Isai par godu. Atēnās tās svinēja ar lielāku izrīcību un greznību nekā citās Grieķijas malās. Gados skaitīja pēc to svinībām. Arhons [=viens no Atēnu 9 tiesnešiem] palīdzēja ar svinību rīcībām, un priesteri, kas vadīja tās, tika atalgoti ar viscienīgākām vietām tautas spēļu svētkos. Vispirms tos svinēja lielā vienkāršībā un laiks tika iesvētīts izpriecām. Parasti ienesa trauku vīna, pušķotu ar vīnauga zaru, kam sekoja kaza, kurvis vīģu, un pimpji. Svinētāji izdarībās un tērpos atdarināja Bakhu dzejiskā šķitoņā. Viņi tērpās stirnēnu ādās, smalkās linainēs, un micēs. Viņi nesa tyrsas [=vainagiem rotātas kūjas], bungas, taures un stabules, un vaiņagoja sevi ar efejām, vīnogu stīgām, skujām. Daži atdarināja Silenus(u) [=Bakhus aukle], Panu [=ganu dievs], Satyrus [=kaz-kājaini, ragaini Bakhus padievi], dīvainā tērpu gaumē un pasakainās kustībās. Daži jāja uz ēzeliem, citi dzina kazas upura kautiņam. Šajā gaumē piedalījās abi dzimumi, skraidīja pa laukiem un kalniem, mādami galvas, smieklīgi dejodami, nejaukā mežonībā klaigādami: „Evoe Bakhus! Jo! Jo! Evoe! Jakhe! Jo Bakhus! Evohe!” Šādā svinīgumā grieķi svinēja Bakhus svētkus, sevišķi atēnieši. Vienā šādā svētīšanā ļaudis nesa svētus traukus, vienā no kiem bija ūdens. Šiem sekoja nevainīgu jaunavu izlase, nesdamas zelta kurvjus pildītus ar dažādiem augļiem. Tā bija visnoslēpumainākā svinību daļa. Dažreiz rāpuļi bija ielikti šajos kurvjos, kas ar locīšanos un gorīšanos pārsteidza nesējas. Aiz nevainīgām jaunavām sekoja vīrieši nesdami mietus, ko galos bija piestiprināti pimpji. Šie vīrieši saucās pimpju nesēji. Viņu galvas bija vaiņagotas or efejām un violītēm, un viņu sejas ar zālēm. Soļodami viņi dziedāja šo svetku pimpju dziesmas. Aiz pimpju nesējiem soļoja soļoja stīvi pimpji, sieviešu tērpos ar balti svītrotiem lindrakiem sniegdamies līdz zemei. Galvā viņiem bija vijas un uz rokām puķu cimdi. Viņi uzvedās kā piedzērušies vīrieši. Šiem blakus bija šūpuļu nesēji, kas nesa šūpuli jeb Bakhus mūzikas ratus. Bez viņu līdzdalības Bakhus svētkiem pietrūka pienācīga svinīguma. Šajā sakarībā šis dievs saucās liknitēs, hel(=šūpulietis). Bakhus svētki bija gandrīz neskaitāmi. Visvairāk svinētie bija Dionysia alhaiōtera Attikas Limnā. Galvenā loma bija 14 sievietēm, kas saucās pielūdzamās. Tās izvēlēja viens no arhon(iem) [=viens no Atēnu 9 tiesnešiem]. Pirms izvēles viņas deva svinīgu solījumu arhon(am) vai viņa sievai par sava ķermaņa tīrību.”
Šīs Trimpas svinēja gelēni Budainē. No turienes tās ir pārņemtas kā Līgo svētki jeb kā kristīgie Jāņi baltu tautās. Zilgana krāsošanās ir nākošais sakaru pierādījums ar Budaini. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 76-78.lpp.).

Herodotus vēsts. Veltaine. (9)

Helēņu paudējs: Herodotus (485-424 pmē) ir vēstures rakstīšanas sācējs Eiropā. Viņa vēstīs par zemēm un ļaudīm Z no Melnās j. ir ziņas par mūsu āriešu senčiem, kas pa Saulei devās uz Baltijas j. pusi jeb Veltaini. Šī došanās nenotika vienā gājienā. Došanās uz R notika sakarā ar neapdzīvotu zemju apgūšanu starp vediem un ugriem, kas tur jau bija sev pakļāvuši zilacainos, gaišmatainos iedzimtos. Herodotus min ne tikai Melnās j. upes, kā Boristenes, hel(Ziemeļ-straume, Dņepra), Tanais, hel(Dona), u.c. Viņš arī piemin kādu tautu (etnos, hel), nevis cilti, kas saucas Boydinoi, hel(budiņi). Kā to paudīšu, no šīs tautas vāka saknes: B#D, ir atvasināti tautu vāki: Prutia, hel(Prūsija), un Prettanikoi nēsoi, hel(Britu salas). Šo budiņu jeb budēnu krāsošanās parašas un svētki atbilst arī prūšu un britu parašām. Tāpēc ir svarīgi šo Herodotus vēsti vispirms izlasīt nepapildinātā veidā:
„... Budiņi ir liela tauta un daudzi, zilgani un visai stipri ir un sārti. Viņi ir uzcēluši koka pilsētu, kas saucas Gelōnos [Gelēni]. Tās katra siena it 30 stadiņi [stadiņš = 185m] gaŗa katrā pilsētas malā. Šī siena ir no koka un augsta, un viņu mājas ir no koka un viņu svētaines, greznotas helēņu gaumē ar tēliem, altāriem un svētnīcām un viņi godina Dionisu [Trimpu] ik trešo gadu un bakhojas [pļēguro un izvirtas]. Gelēni pēc cilmes ir helēni, kas atstāja savas tirgus ostas lai apmestos starp budiņiem, un viņi runā pus helēņu pus skitu valodu. Bet budiņi nerunā to pašu valodu kā gelēni, nedz viņu dzīves parašas ir tādas pašas.
Budiņi ir iezemieši. Viņi ir klejotāji un vienīgie ļaudis šai kaimē kas ēd čiekurus. Gelēni ir zemes kopēji, ēd lebību un viņiem ir dārzi. Viņi ir citādi nekā budiņi kā ķermenī tā sejā. Bet helēni arī budiņus saus par galēniem. Tas ir aplami. Visa viņu zeme ir ļoti mežaina ar visādu sugu kokiem. Mežu dzīlē tur ir liels un plašs ezers un pļava, niedru ielenkts. Tur tiek ķerti ūdri un bebri, blakam četršķautāina purna radījumiem, ko ādas lieto tērpu apmalēm, bet viņu pauti pašiem ir derīgi dzemdes dziedēšanai.”
Šajā tulkojumā ir 2 teikumi kos tulkotāji mēdz sagrozīt jēgumā: 1) „zilgani, un visai stipri ir, un sārti.” Un 2) „... un viņi godinā Dionysu un bakhojas.”
Tā kā Julius Caesars 500 gadu vēlāk min ka Britu salās kaŗotāji krāsojas zili, un tā kā Brēmenes Ādams 1500 gadu vēlāk to pašu saka par prūšiem, kas dod šīs parašas kopību šīm tautām, blakus viņu tautas vāka saknei B#D, pirmā teikuma tulkojumam ir izšķiroša nozīme.
H.Cary (Herodotus; London,1850) šo teikumu tulko tā: „...paint their whole bodies with a deep blue and red” (krāso savus visus ķermeņus ļoti zili un sarkani). Šāds tulkojums ir aplams, jo Herodotus rakstā nav vārdu: paint, ang(krāsa) un bodies, ang(ķermeņi). Bez tam vārds: pyrron, hel(sārts) nav tulkojams ar vārdu: sarkans, jo pyr, hel(uguns).
K.Abicht (Herodotus, 2.Band; Leipzig,1886) tiešu tulkojumu nedod, bet dod daudzus paskaidrojumus par atsevišķu vārdu pareizu izpratni. Par šo teikumu viņš piezīmē: ...(Līdzīgi vēstīja Tacitus, Germania 4, par mūsu priekštečiem: zilas acis, rudeni mati.). Tātad Abicht domā, ka vārds glaykon, hel(zilgani) attiecas uz acīm.
Daudz valīgāks ir A.D.Godley tulkojums: „...the eyes of all of them are very bright, and they are ruddy,” (viņu visu acis ir spožas un viņi ir sārti.) Atkal aplam ir ielikts vārds: eyes, ang(acis), kā Herodotus vēstī nav.
Šajā tulkojumā grūtības sagādā 2 vārdi: glaykos, hel(dzidrs, spožs; zilgans) un pan, hel(visu, vidējās kārtas viensk. akuz.), ko es iztulkoju ar vārdu: visai, locījuma no pas, hel(viss). Tā kā vārds: pan, hel(visu), ir vienskaitļa akuzatīvā, tam vajadzētu sekot kādam vārdam, kā ķermenim, acij. Tāpēc tulki piedomā vārdu: acis. Tas ir aplam, jo 1) ē ops, hel(tā acs), ir sieviešu kārtas vārds, 2)bet pan, hel(visu), attiecas uz vienskaitļi vidējā kārtā. Bez tam, zilganu krāsu neattiecinātu tikai uz vienu aci. Tāpēc, teikumā vārdi: glaykon, hel(zilgani), pyrron, hel(sārti), pollon, hel(daudzi), būdami daudzskaitļa nominātīvā, akuzatīvā vai vokatīvā, var attiekties tikai uz vienu vārdu: Boydinoi, hel(budiņi). Tādā gadienā palīgteikums: visu stipri ir, ko es tulkoju: visai stipri ir, attiecas uz vārdu: zilgani. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 73-76.lpp.).

Galindi. Veltaine. (8)

Šis vāks: Galindai, hel(galindi), čalas iespaidā arī ir mijies uz pilsētas vāku Prūsijā: Holland, ger(Holandi jeb Golandi) A no Elbingas, ko esot tapuši holandieši 1290.g. Toties angļu vēsturnieks: Hampson iztērzēdams Alfreda Lielā (849-899) vikingu jūŗnieka: Wulfstan Prūsijas apmeklējumu, pauž: „Venantius Fortunatus, un Beda, pauž, ka starp 500. un 600. . weleti [velti] iekļuva Batavijā un nometās pie Utrecht pilsētas, ko viņi sauca par Wiltaburg un tās apkaimi par Wiltenia... Neapstrīdams pierādījums par viņu dzīvotni Nederlandē [Holandē] ir pilsētas kā Wiltssween Holland(ē), Wiltenburgh pie Utrecht(as) u.c., un tādi tīri slāviski vāki, kā Kamens Sweta, Widenitz Hudnin, Zevola, Wispe vai Wespe, Slota u.c. Tas ir vācu vēsturnieku viedokļis, un paša M.Safarik, ka weleti jeb wilti apmetās mūsu zemē [Anglijā] Wilt.shire, kur viņi ieradās pēc angļu-sakšiem. Un daži angļu autori Wilt.shire iedzīvotājus atvasina no belgae ieceļotājiem, kas ceļoja no Wilt.oca.” Hampson šīs vēstis ņem no pauduma: For,Quar. Vol. 26,, p.27, ko man nav izdevies atrast. Tā kā Hampson izterzējums ir pausts 1850.g., augšminētam paudumam jābūt senākam.
Par weletu, senāk, veltu dzīvotni pie Gaujas pauž Ptolemaius, kos Kārlis Lielais 789.g. atrod un pakļauj sev, tagadējā Meklenburgā. Viss, kas norāda ka Veltaine sākās Valdajas kalnājā, tad vijās gar Rīgas jūras līci un Holland(i) jeb holandiem Prūsijā, weletiem Pomerānijā un wiltiem Meklenburgā, Holandi Reinas grīvā un Wilt.shire D-Anglijā. Vācu valodā burtu virkne: -land-, vākā: Halinda jeb Holande, ir ieguvusi nauju vāku: Hol-land, ger(holu zeme, svēt.zeme), kas ir izmisuma valodniecības ražojums. Tāpēc arī Prūsijas Holandi (Galindi) raksta kā Holland jeb Preussische Holland.
Austrumu Anglijā arī ir grafiste: Holland, blakus Nor.folk. Kā vāki: Nor.folk, ang(ziemeļu tauta), un Suf.folk, ang(pietu tauta), liecina šīs tautas ir vācu cilmes, jo piedēkļis: folk, ir vārda Volk, ger(volka, tauta), atvase un šis piedēkļis citur Anglijā netiek lietots. Tātad, šīs folk(as) nebija sakši. Viņu kaimiņi Holland(ē) tad nu ir rados ja ne ar Holland(i) Prūsijā, tad vismaz ar Holland(i) Reinas grīvā. Vienādi vai otrādi, šīs grafistes vāks ir atvasināts no galindiem Prūsijā.
Romiešu vēsturnieka Tacitus minētie aisti, kas runājuši „lingua Britanicae” (britu valodu), ir pielūguši Dieva Māti un dzintaru saukuši glaesum, ir dzīvojoši pie Baltijas j. Prūsijā. Daudzi vēsturnieki mulst par šo Tacitus vēsti, jo tā neatbilst nedz baltu, nedz baltiešu parašām. Bet ja mēs ņemam vērā ka vāks: Holland, Prūsijā ir radījis vāku: Holland, Reinas grīvā un vāku: Holland austrumu Anglijā, ka vāku: Prutia, lat(Prūsija), un Prettanikoi nēsoi, hel(Britu salas) ir vienas saknes atvases un ka vāks: Galindai, hel(galindi), ir atvasināts no vāka: Keltai, hel(kelti), kos angļu-sakši pārangļoja Britu salās, tad ir maz ko apšaubīt šo Tacitus vēsti.
Otrum, tā kā vāks: Galindai, hel(galindi), ir atvasināts no vāka: Keltai, hel(kelti), ko pamatnējs jēgums saistas ar austrumiem, tad arī ir skaidrs ka vāks: Aestii, lat(aisti) ir galindu vāka tulkojums vācu valodā, ko Tacitus ir vienkārši pārrakstījis latīņu valodā. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 71-72.lpp.).

Veltaine. (7)

Vāka: Kitai, rus(Ķīna, Austraine), saknei vēl varenāka loma ir atvasē, kas ceļas no Herodotus (485-424 pmē.) minētiem keltiem: „Jo Istar [Donava] plūst caur Eiropu, sākoties keltos, kas blakus kynētiem, apdzīvo Eiropas tālākos novadus rietumup.” Par kynētiem minēju, ka to vāks ir atvasināts no vāka: getai, hel(geti), tāpat kā Keltai, hel(kelti), ir atvase no vāka: Kitai, rus(Ķīna) saknes. Kelti bija Eiropas kalēji. Varbūt pat vārds: Geld, ger(nauda) ir atvase no šī vāka. Iedēkļis: -l-, saknē kelt-, vākam dod laipuļa jēgumu. Tāpēc toreizējā izpratnē vāks: kelti nozīmēja austruļus. Acīmredzot, šis iedēkļis keltiem dod kautkādu otras pakāpes jēgumu no Kitai, rus(Ķīna).
Krievu hronikās Keltai, hel(kelti), mijas uz golad, rus(galindi), no kā XII g.s. Kijevas vēsturnieks Nestors atvasina vāku Let.gola, rus(latvju gali), blakus vākam: Zime-gola, rus(sāmu gali); piemin arī Litva, rus(leiši) un Kors, rus(kurši). Izmisuma valodnieki vāku: -gola saista ar latgaļu vārdu: gols (gals), kas, patiesībā ir atvasināts no vārda: giliai, lei(dziļš). Šis Nestora vāks: -gola ir vāka: goļad, rus(galindi) sarukums. Tādā sakarībā vāki: Let.gola un zime.gola, tagadējā izpratnē ir jātulko nevis kā Latgale un Zemgale, bet kā letu gali un sāmu gali jeb galindi, attiecīgi, jo Nestors viņus, t.i. golus min kā ciltis vai tautas, nevis kā viņu dzīvotnes.
Šī vāka: goļad, rus(galindi) atvasi: galindai, hel(galindi) min Ptolemaius tagadējā Prūsijā. Šīs baltu tautas dzīvotnes ir arī pie Polockas, Vitebskas, Smoļenskas un Kalugas D no Maskavas. Kāpēc Herodotus (485-424 pmē.) minētie helēni un gelōnos, hel(geloni jeb gelēni) ir arī vāka: galindai, hel(galindi) atvases, kas kā goļad, rus(galindi), sarucis uz piedēkļi: -gola jeb –galli, kas ļoti plaši ir lietots vākā: Letti.galli, lat(=latu jeb latvju gali) Indriķa hronikā.
No šī vāka saknes: gal- atvasinas baltu valodai 3 vēsturīgi vāki: gelōnos, hel(gelēni), kas pāriet vākā: Hellēnes, hel(helēni, helieši, grieķi) un Holland, ger(Holande jeb Golande, Prūsijā), kas ir atvasināts no vāka: galindai, hel(galindi), poguļai: G(k,g) mijamies uz poguļu: H(h,h) ūkeņu pogā. Kā no Hellas, hel(Hela jeb Grieķija) ir atvasināts vāks: Hellēnes, hel(helēni jeb grieķi), tā no Gela jeb Gola ir atvasināts, helēņu gaumē, vāks: gelōnos, hel(geloni jeb gelēni), kos Herodotus piemin dzīvojam Budiņos. Šo gelēnu dzīvošana starp budiņiem ir devusi helēnisku asnu viņu valodai, kas sāka atšķelt nauju valodu, kas vēlāk kļuva baltu valoda.
Lai gan vāks: galindai, hel(galindi), rakstos parādās tikai II gs. Ptolemaius kartē kādus 600 gadus pēc Herodotus, un vāks: goļad, rus(galindi) parādās vēl vēlāk XII g.s., t.i. ap 1800 gadu vēlāk, šo vāku sekme, toties liecina, ka šis vāks: galindai, hel(galindi), ir naujāks par vāku: Keltai, hel(kelti), bet vecāks par vāku: Hellas, hel(Hela jeb Grieķija).
Šī sakne: hell-, ir radusies ap VIII g.s.p.m.ē.Homēra Iliādē: „...un turēja... Hellas, skaisto sieviešu zemi, un saucas myrmidoni, helēni un ahaeni.” Šis vāks: Hellas, hel(Hella, kāds novads) vēlāk kļuva Hellas, hel(Grieķija), un tās atvase: Hellēnes, hel(helēni jeb grieķi), ir attiecināta uz tās pavalstniekiem. Vārduļim: -ēnēs, hel(-ietis), ir cilmes jēgums, kā, teiksim, vākā: latgal-ietis. Tāpēc vāks: gelōnos, hel(gelēni jeb gelieši), ir locījums no vāka: Gela, lai gan pats Herodotus šo dzīvotni sauc par Gelōnos, hel(gelēni). Tam ir arī savas īpatnas atskaņas no vāka: galindai, hel(galindi). (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 69-71.lpp.).

Kurši. Veltaine. (6)

Vāka: Kitai, rus(Ķīna, Austraine), sakne ar iedēkļi: -r-, mijas uz sakni: G#rD, atvasinam vārdu kurdi. Tauta: kurdi, kās dzīvotne ir sadalīta starp PSRS, Turciju, Iraku un Irānu. Lai gan no šī vāka saknes ir atvasināts vāks: cureti, lat(kurši), nez vai kuršiem jebkad ir bijuši kādi sakari ar kurdiem. Baltijā tuvākie vāki ir Ģirts jeb Kurts un Gerta, Gerda, kas mijas arī uz Grēta, Grieta. Tā ir arī mijušies tautu, cilšu un pilsētu vāki pašā tagadējā Kursā vai tās kaimē:
Kit-(Ķīn-) > kurdi > cureti, lat(kurši) > cori, lat(kurši) > s.ciri, lat(sa.kurši) > s.ciricges, ang;
Kit-(Ķīn-) > Kretig > Kretinga > s.cride, ang(s.kuršu) > hirris, lat(hurši);
s.cride, ang(=s.kuršu) > S.krinda > S.krunda.
Ir skaidrs, ka iedēkļim: -r-, šajā saknē ir laipura jeb liel- jēgums, bet man nav nekādu pierādījumu par sakņu: kurt- un krut- starpību. Kā redzams no augšējiem piemēriem abu veidu saknes vāki atrodas Kursā. Vāku: cureti, lat(kurši) min Saxo Grammaticus tā: „Curetum tyrrano Lokero” (kuršu varmaka Lokero), par ko sīkāki terzē Švābe. Šis vāks tad atmet galotni un kļūst: cori, lat(kurši), kos piemin Rimberts 875.gadā. Bet šis vāks ir daudz senāks, jo Plinius (23-79) vēsta: „Quidam haec habitai ad Vistulam usque fluvium a Sarmatis, Venedis, Sciris, Hirris tradunt (kas ir apdzīvoti līdz Vislas strāvai ar sarmatiem, venediem, s.kiriem un hirriem).
Tā kā poguļas: G(k,g) un H(h,h), pieder ūkeņu pogai, vāks: .ciris, pāriet vākā: hirris(hurši jeb kurši), un tas pats vāks: s.ciris, lat(sa.kurši) nozīmē kaut kādu kuršu cilšu lielāku kopību, jo priedēkļim: s., ir daudzuma jēgums. Šie s.ciris, lat(sa.kurši), caur īpašības vārdu: s.cirig, lat(sa.kuršīgs), kļūst scirincges, ang([sa.kuršiņi) Alfreda Lielā (849-899) laikā.
Otra iedēkļota sakne: Kret-, arī attiecas uz Kursu, kā vākā: Kretinga, Lietuvā, kas ir atvase caur īpašības vārdu: kretig (liel- jeb sen-kuršīgs?). Šis īpašības vārds: kretig, ar priedēkļi: s., mijas uz s.cride finnas, ang(sa.kuršu somi?), kos Alfreds Lielais (849-899) piemin tagadējā Lapzemē. Ka šim vākam ir tieši sakari ar Kursu to liecina tās sēraina ciema vāks: Skrunda un latgaļu uzvārds: Skrinda, kur iedēkļim: -n-, ir tikai čalas loma. Tam nav gramatiska jēguma. Lielāko tiesu šis iedēkļis parādas leišu vārdos, kas atvasināti no latvju vārdiem: spīdēt > spindeti. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 67-69.lpp.).

Veltaine. (5)

Tā kā Gītars, Bal(Saule), saistas ar austrumiem, šī vāka sakne: G#D, ir kļuvusi par rases un tās dzīvotnes vāku: Kitai, rus(Ķīna, Austraine?); burtuļi: k,t, pieder G(k,g) un D(t,d) poguļām, tāpēc vāks: Kitai pieder pie saknes G#D.
No saknes: Kit-, ir atvasināts vāks: Getai, hel(geti, austri), kos Herodotus (485-424 pmē.) piemin Tracē, Z-Grieķijā. No šīs saknes: get-, ir atvasināts Ptolemaius (87-150) pie Vislas minēto: Gōtōnes, vāks, kas vēlāk kļuva par tautu ar savu valodu, kai ir ne tikai gramatikas līdzība ar baltu valodu, bet arī baltu valodai atbildēji vārdi, rau:
sauil, got(Saule) sunnō, got(Saule) Sonne, ger(Saule);
wair, got(vīrs) manna, got(vīrs) Mann, ger(vīrs);
riudans, got(tautonis) reiks, got(valdonis) Reich, ger(valsts);
katils, got(katls) kettle, ang(katls).
Vārds: katils, got(katls), katol, katjol, rus kettle, ang Kessel, ger, ir atvase no saknes: G#D, pie kās pieder arī Gītars, Bal(Saule, uguns), kā to pierāda vārds: kaditj, rus(kūpināt), un tā atvase: čad, rus(tvans).
No šīs saknes: G#D, arī ir atvasināti vairāki vārdi ar tautuma jēgumu: G#D > gentis, lei(rads) > ģints > genna, pru(sieva) > žena, rus(sieva); kiltis, lei(cilts) > Kerle, ger(puisis) > girl, ang(meitene).
Šis vārds: ģints, ir pārgājis uz vēlāku cilts vāku Vislas upainē: Bur.gundi, lat(burgundi, ziemeļu ģints), kur boreios, hel(Z). Tā kā šis vāks: -gundi(ģints), ir vāka: Kynētai, priekštecis, jo iedēkļošana notiek sekmē: Kitai > -gundi > Kynētai,
Tas ir vecāks par Herodotus (485-424 pmē) minētiem ļaudīm Eiropā: „Istra [Donava] plūst caur Eiropu, sākoties no keltiem, kas blakus kynētiem, apdzīvo tālākos Eiropas apvidus rietumup.” No šī vāka: Kynētes, hel(austri?) ir atvasināts mūsu vāks: Ķīna, kas tālāki mijas uz China, kas savukārt mijas uz francisko Sino(Ķīnas jeb Ķīn-), jo čalā poguļa: H(h,h), mijas uz poguļu: S(s,z), caur mīkstināšanu.
Saknes: G#D, vārdu sekme, kļūst vārdu sekme ar jēgumu: austrumi, re:
Gott, ger(Dievs, Saule?) > Kitai, rus(Ķīna,) > Getai, hel(geti) > Bur.gundai, hel(ziemeļ-ģints) > Kynētai, hel(ķīnieši) > Ķīna;
Gott, ger(Dievs, Saule?) > Kitai, rus(Ķīna,) > Keltai, hel(kelti, cilts?) > goljad, rus(galindi, gali) > let.gola, rus(latvju gali) > Gelōnos, hel(gelēni); goljad, rus(galindi, gali) > galindai, hel(galindi) > Holland, ger(Galinda) > Aestii, lat(galindi); galindai, hel(galindi) > Hellas, hel(Grieķija) > Hellēnes, hel(helēni); Kitai, rus(Ķīna,) > kurdi > cureti, lat(kurši) > cori, lat(kurši). (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 65-67.lpp.).

Gītars. Veltaine. (4)

Lai saprastu ka vāka: gelēni saknei un vāku: Letti-galli, Semi-galli saknei: gal- ir kopēja cilme, vēlreiz ir jāatgriežas pie jēguma: austrumi, Saule, uguns, bet šoreiz saknes: G#D, kas teutoņu valodā ir ieguvusi vāku: Gott, ger(Dievs, Saule?), bet baltu un helēņu valodās caur iedēkļi: L, kas mij sakni G#D uz iedēkļotu sakni: G#LD, kas tad zaudē galotni: D un kļūst par sakni: G#L, rādam kā no saknes: G#D atvasināti baltu-helēņu kopējas saknes vārdi: elektron, hel(dzintars) un gītars, bal(dzintars), no kā ir atvasināts vārds: gintaras, lei(dzintars).
Gott, ger(Dievs, Saule?) > hot, ang(karsts) > holod, rus(sals) > haul, cym(Saule) > hēlios, hel(Saule) > elektron, hel(dzintars);
Gott, ger(Dievs, Saule?) > Gītars, Bal(Saule);
Gott, ger(Dievs, Saule?) > qedem, heb(austrumi);
kalds, got(salts) > šaltas, lei(salts) > sauil, got(Saule);
kurti, lei(kurt) > goreti, bul(degt) > karsts.
Kā vārds: qedem, heb(austrumi) liecina, šai saknei: G#D pamatnējs jēgums bija austrumi, kas baltu valodā locīta uz Gītars, Bal(Saule), kur piedēkļim: -r, ir laipura jeb liel- jēgums. Lai gan šis vāks vārdnīcās nav sastopams, tā bijumu apliecina vārds: dzintars.
Gītars, Bal(Saule) > gītars, let(dzintars) > dzītars, let(dzintars) > zītars, let(dzintars);
gītars, let(dzintars) > gintaras, lei(dzintars) > jantarj, rus(dzintars).
Ka vāks: dzintars, ir atvasināts no vāka: Gītars, Bal(Saule), to tālāki apliecina vāks: elektron, hel(dzintars), kā sakne: elek-, ir atvasinājums no vāka: hēlikos, hel(saulīgs, saulisks). Galotnei: -tron ir gaŗš izskaidrojums, kas nekā nauja te dod. Vienīgi piedēkļim: -r-, ir laipura jēgums kā vākā: Gītars, Bal(Saule).
Vārdi: hot, ang(karsts), un tā locījums: holod, rus(sals), īstenībā nav pretešķības, jo salts ir tikai mazāk karsts. Valodas sākumā šis jēgums arī bija lietots, bet ar laiku tas ieguva šķietamas pretešķības jēgumu. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 63-65.lpp.).

Veltaine. (3)

Baltu un helēņu valodām ir ļoti spēcīga lokoņa, ar ko šīs valodas stipri atšķiras no pārējām eiropiešu valodām. Vienotā daudzskaitļa galotnes abām valodām ir kopīgas, kas savukārt ir kopīgas ebrēju valodai, rau: virsma virsa; dogma, hel(teik.ma) doxa, hel(teika); qede-m, heb(austrumi); qede(austrs).
Vārduļs: -m, ebrēju valodā ir vienkāršs daudzskaitļa vārduļs, kas baltu-sakšu valodā, reizēm, tiek izteikts ar vārduļi: -s, rau: cave-s, ang(ala-s) cave, ang(ala); Ba)(ali-m, heb(dievi) Ba)(al, heb(dievs).
Šis vārduļs tālāki mijas uz darbības lietas vārda atvasinājumiem: tor-mos, hel(cauru-ms) toros, hel(caurs).
Leišu-helēņu valodām ir sakarība vārduļī: -sis(-šana), rau: s.kube-sys, lei kinē-sis, hel; s.kuba, lei kinē, hel.
Šīs helēņu un baltu līdzības ir radušās no šo tautu saskarsmes. Herodotus minētie gelēni kaimiski bija tuvākie helēni, kas varēja saskarties ar baltiem un līdz ar to sākt atdalīt baltu valodu no Z eiropiešu valodu pudura. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 62-63.lpp.).

Velti. Veltaine. (2)

Tikpat spēcīgas ir baltu-sakšu jeb teutoņu atvases no saknes V#D ar jēdzienu: uguns, no kās ir arī atvasināti vāki: vedi (austri) un, savukārt to atvases: veltai, hel(austruļi), kas ir minēti Ptolemaius (87-150) senajā kartē pie Gaujas. Šī iedēkļotā sakne: V#LD , kās atvasēm ir uguns, gaismas jēgums, ir senāka par tā paša jēguma piedēkļotu sakni: )(#GL, kur )( ir alefs, ko eiropiešu čalā sakam, bet nerakstam. Otrum, tam tā arī jābūt, jo Vedaine(Austraine?) un tās meita: Veltaine (Austruļaine?) ir mūsu vēstures II un I gadu tūkst. p.m.ē. Šis iedēkļis: L saknē: V#LD liecina, ka vākam: veltai ir laipuļa jēgums, kas tagadējā teicībā sauktos vediņi jeb maz-vedi vāciskā domāšanā.
s.vet. rus(gaisma) > window, ang(logs) > fenestra, lat(logs) > fōn, got(uguns) > pannō, pru(uguns);
s.vet. rus(gaisma) > virti, lei(virt) > fyrr, isl(uguns) > wire, ang(drāts);
s.vet. rus(gaisma) > s.wealt, ang(s.vilt) > veltai, hel(velti);
s.vet. rus(gaisma) > s.wealt, ang(s.vilt) > vela, Bal(uguns) > viela, lei(drāts) > viela.
Šis jēgums ir radies, varbūt, tāpēc, ka vedu kultūra jau bija pārdzīvojusi savu varenību un sāka rasties naujas kultūras veicinātāji: veltai, hel(velti), kas helēniskā rakstībā būtu rakstāmi: beltai, jo helēņu rakstībā trūkst burtuļa: v. Ptolemaius (87-150) latīņotā kartē burtuļs: v gan ir rakstīts ar zīmi: oy(u), vākā: oynedai(venedi), gan ar zīmi: v, kā vākā: veltai(velti). Šajā sakarībā Ptolemaius kartē Vedaines un Veltaines A robežās Valdajas (veltu) kalnājs ir atzīmēts ar vāku: Bōdinon horos, hel(Budiņu kalni). Ar šādu pašu vāku Herodotus (485-424 p.m.ē.) vēsta par Boydinoi tautu, kas dzīvoja kaut kur Valdaja kalnāja tuvumā. Herodotus burtuļi: v nelietoja. Tāpēc, ir ļoti iespējams, ka minētie Boydinoi bija Voydinoi. Šajā budiņu aprakstā Herodotus min kādu helēņu cilti: Gelōnos, hel(gelēnus), kas dzīvoja Budainē. Tā tālāk es rādīšu par budiņu sakarību ar prūšiem un britiem, balstamies uz Herodotus vēstīm, un saknes: gel-, no vāka: Gelōnos, hel(gelēni) sakarību ar sakni: -galli vākos: Semi-galli (zem-gaļi) un Letti-galli (let-gaļi), sākšu ar helēņu valodas pazīmēm baltu valodās, kās, es domāju, ir ieviesuši šie gelēni, dzīvodami Budainē, kās valoda atšķiras no minēto gelēņu valodas. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 60-62.lpp.).

Veltaine. (1)

...Reiz mūsējā baltu valoda sāka atdalīties no āriešu valodas, ko ir runājuši ārieši Indijas klajumos zem Himalajiem. Otrā gadu tūkstenī p.m.ē., Šang valdīšanas laikā (1765-1122 p.m.ē.) Ķīnā., kad sākās valodas rakstīšanas māka, šie ārieši atšķēlās no tautas kodola. Kā viņi devās uz R, pa Saulei, viņu dzīvotne izstiepās no Indijas līdz Āfrikai. Viņu valoda sašķēlās izloksnēs, kas kļuva vēlāko valodu dīgļi. Šajā skaldoņā sākumā izveidojās D un Z Eiropas nozares, kas vēlāk sašķēlās tālāki valodās. Protams, šī sadalīšanās nenotika 1 gadienā, nedz 1 joslā. Sakarā ar klīsšanu valodas dalījās un krustojās. Šī krustošanās turpinās vēl tagad, bet ne dalīšanās, sakarā ar tautas dzīvotnes robežu maiņu kaŗu sekā. Daudzas valodas ir salimušas, bet vairums ir mijušas ne tikai gramatiku, bet pat vārdoņu, kā angļu un krievu valodas, kļūdamas topuma valodas varmācības izpausmei. Toties arī šo valodu cilme atrodas 2 pirmatnējos Eiropas valodu puduros: Z {slāvu, baltu, teutoņu} un D {keltu, helēņu, latīņu}. Eiropā pie āriešu valodām mēdz pieskaitīt arī albāņu un basku valodas...

Kamēr baltu valodas ir saglabājušas Z Eiropas valodu pudura senumu, tikmēr helēņu valodas ir saglabājušas D Eiropas valodu pudura senumus. Bet ir arī spēcīgi krustojumi arī starp šiem puduriem dažādu vēsturisku notikumu ietekmē. Tā kopējas ticības ietekmē, ir spēcīgas saites latīņu un slāvu valodu starpā kas izpaužas, teiksim, ar vārdiem: golub, rus(balodis), kas mijas uz columbae, lat(balodis). Kaimiskas sadzīves ietekmē ir izveidojušās spēcīgas saites slāvu, baltu un seno sakšu jeb angļu valodu pudurā, kur sakšu valoda ir viena no teutoņu valodas atvasēm. Tikai baltu nomācēji mēģina ar varu uzspiest slāvu-baltu valodu kopības tērgu lai attaisnotu politisku varmācību.
Eiropas valodās visuļa: uguns vāks, kā arī vāks: Saule, ir atvasināts no visuļa: austrumi. Līdz ar to daudzas tautas, nākdamas no A, dabūja sev vāku, kas saistās ar jēgumu: austrumi, Saule, uguns.
Ag- sam(aus-) > Aigejos, hel(Aigejas jeb austrumu jūra);
Ag- sam(aus-) > ogņ, bul(uguns) > ugnis, lei(uguns) > ugauni, let(igauņi);
Ag- sam(aus-) > agri, let(ausr-) > ugri, Bal(austri) > Ukraina, Bal(Austraine);
Ag- sam(aus-) > aiglē, hel(ausla, ausmiņa) > ogle, let > anglis, lei(ogle) > Anglii, lat(angļi dāņos jeb austruļi).
Šīs vārdu sekmes sakne: )(#G, eiropiešu rakstībā tiek rakstīta bez alefa, lai gan eiropieši to čaļ ik vārdā, kas rakstā sākas ar patskaņi. Tā kā lokanie lūpeni: N( ,n), R( ,r), L( ,l), pie šīs saknes tiek lietoti kā laipuma piedēkļi, nevis kā iedēkļi pirms poguļas: G(k,g), šīs atvases ir samērā modernas, bet ne tik modernas, lai tās atzītu topuma gramatiķi. Šādi gramatiķi šo seno gramatiku mēdz „izskaidrot” ar gadīšanos, kā bērnus. Šī sakne: ag-(aus-) liecina par ciešu baltu-helēņu vārdoņas radniecību un apgāž terdzīgo slāvu-baltu pļurzu. Baltu-slāvu valodu sakarībai te ir otrēja loma, kas ir tikpat spēcīga kā slāvu-latīņu valodu sakarība. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 57-60.lpp.).

Vidzeme. (2)

Latvju vēsturē vākam: Wenden, ger(=Cēsis), ir vēsturīgs vāks, jo 1280.g. Atskaņu hronikā ir minēts mūsējais sarkan-balt-sarkanais karogs, kas ir viens no vissenākiem plīvojošiem karogiem. Vārsma toreizējā vācu rakstībā šo karogu terž tā.:
Von Wenden was zu rige komen
Zur lantw(er) als ich han v(er)nome(n).
Ein brud(er) unt wol hund(er)t man
Den wart das m(er)e ku(n)t getan.
Dy quame(n) houelichen dar
Mit eynīr banīr rot getan,
Das was mit wise durch gesnite(n),
Hate noch wendischen siten.
Wenden ist eyn burg genant
Vun(n) den dy banīr wart bekant;
Unt ist in litte(n) lant gelogen
Do dy vraue(n) ritens-pflegen
Nach den sitte(n) als dy man.
Vor war ich ouch das sage(n) ka(n):
Dy banīr der litten ist

Šīs vārsmas tulkojums ir:

No vendiem [=Cēsīm] uz Rīgu nāca
Zemes sardzei, kā es uztveru,
Viens brālis un turpat simt vīru
Tā bija daudz lietu padarījis.
Tie nāca saslējušies diži
Ar sarkani darinātu karogu.
Kas bija balti cauri griezts,
Bija pēc vendiešu [=cēsiešu] parašas,
Vendi [=Cēsis] saucas viena pils,
Kajā šis karogs zināms bija;
Un tā atrodas litu zemē.
Tur sievietes jāt mēdz
Pēc parašas kā vīrieši.
Arī patiesi es varu sacīt
Litu karogs tas ir.

Te jāpiemin, ka tajos laikos nekādas sevišķas atšķirības starp litiem un letiem. Tikai vēlāk sakne: lit- kļuva saistīta ar leišiem, bet sakne: let- ar latvjiem. Patiesībā, sakne: letti-galli, lat(letu gali), pretstatā saknei: semi-galli, lat(zem.gaļi jeb sāmu gali), ir attiecināta uz toreizējiem A-baltiem, tagadējā Vidzemē un Latgalē.
Tā kā vāks: winuli, ir atvase no vāka: vandali, kā to Brēmenes Ādams pauž, kas savukārt, ir atvasināts no vāka: wendi, kos šis bīskaps sauc par leutici(em), te ir liecība, ka šis vāks: leutici (ļaudiķi), ir pārņemts no Oderas slāviem uz baltiem. Šis vārds pieder pie vārsmas:
Lad, ang(puisis) \ lodyr, (zeņķis) \ laid \ liaudis, lei (ļaudis);
pro.lētarius, lat(valsts kalps) \ Lietuva, lei(=Lietuva) \ lōd \ Leute, ger(ļaudis);
Litwa, pol(Lietuva) \ lytis, lei(dzimums) \ lūd \ ludis, pru(persona).
No šīs vārsmas ir atvasināti dažādi baltu vāki: Lette, ger(latvis), Lotwa, pol(Latvija). Vācu bīskapi no vārda: Leute, ger(ļaudis), ir atvasinājuši vāku: Leutici (ļaudiķi) priekš Oderas slāviem, kas Tacitus (54-120) laikā bija zināmi ar vāku Lugii, no kā leiši ir atvasinājuši vāku: lenkas, lei(polis), kas pašu poļu valodā ir leh, pol(Vislas upaines senais iedzīvotājs).
Šī vāka: Leutici, sakne uz baltiem pirmo reizi ir attiecināta 997.gadā(IV; 593, un 609. lpp.), kur ir minēts ka bīskaps Adalberts ir iepazinies ar valodu un „Liutizorum ydola” (ļutu, t.i. baltu dieviem). Tā drīzumā paies gadu tūkstenis, kas sākās ar krustu, uguni un zobenu, un izviesās sirpī un veserī. (Vintens Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 55-56.lpp.).

Astroloģija un meteoroloģija.

No astroloģijas viedokļa meteoroloģija ir astroloģijas nozare. Citās svešvalodās pulksteņa laikam (piem. rus. vremja) un meteoroloģiskajam laikam (piem. rus. pogoda) ir dažādi vārdi, bet latviešu valodā viens vārds ‘laiks’.

Laika dievs mītos.

Japāņu zinātnieks Masanao Toda 1982. gadā apgalvoja, ka cilvēka interese par laika noslēpumaino dabu ir relatīvi nesena un ka pat neviena mitoloģija nav savos kultos iekļāvusi atsevišķu dievu, kurš valdītu pār laiku... senajās reliģijās pastāvējušas vienīgi dievības, kuras rūpējušās par laika reprezentāciju un uzmanījušas cilvēka likteni, taču neviena no tām nav pārvaldījusi Laiku kā tādu. (Četru Briežu grāmata „Mūžīgā tagadne”, Minerva, Rīga, 2008., 43.lpp).

Voti. Vidzeme. (1)

Alfreda Lielā (849-899) vēstījums, ka Witland(e) pieder aistiem (estum) var būt tulkots gan kā tā pieder igauņiem gan austrumiešiem, bez noteiktas tautības. Wat.land, ger(Vot.zeme) ir vēl dzīvojošas tautas vāks austrumos no igauņiem. Tās baltiskais vāks: Ingrija, ir atvasināts no vāka: ugri, tāpat kā vāks: ugauni, let(igauņi). Kad vāci sāka mākties baltiem virsū, viņu rakstos sāka parādīties baltiešu vāki. Tā 1388.g. ir minēts Wattendorp, ger(votu ciems) Sidgundas pagastā.
Pirms pakļautības krieviem 1242.g. Votzeme bija tikpat liela kā Igaunija. Tās robežas bija Peipusa ez. R, Ilmeņa ez. A, Ladogas ez. Z un Peipusa-Ilmeņa ez. robeža D. Te jāpiezīmē, ka vāks: Oņegas ez. ir cēlies no tās pašas saknes kā vāki: igauņi, ingri, rau: ugri > ugauni, let(igauņi) > ungi > Oņega. Starp Ladogas un Oņegas ez. dzīvoja ļoti sena ugru cilts: vepsas.
Z-Kurzemes vāki: Uitau(Ventspils) un Vrede.curonia(veduru Kursa) saistas ar votu dzīvotnēm Kurzemē. 1826.g. Kurzemē vēl bija tikai 1600 votu, bet pašā Votzemē jeb Ingrijā 1926.g. bija tikai 705 voti sarūkot uz 506 votiem 1943.g. Tātad 701 gadā votu tauta ir tikpat kā izkauta un pārkrievota. Šīs, tik senas, āriešu nomāktas, tautas vāks plēšas no Wulfstan(a) minētās Witland(es) Prūsijā, caur Vredu Kursu, Veddu-Semm(i) jeb Vid-zemi uz Wat-land(i) jeb Vot-zemi jebšu Ingriju starp Narvas un Volhovas upēm. Tā ir ugru Vedaine, kam otrā gadu tūkstenī p.m.ē. sāka mākties virsū āriešu slāvi. Pēc četriem gadu tūksteniem Vedainē, vēl joprojām, ir daži simti lībji, varbūt daži simti votu un kāds miljons igauņu.
Lai gan vāks: Weddu-Semm(Vidzeme), rakstos parādās tikai XVII g.s., tās galvas pilsētas vāks: Wendorum castrum, lat(vendu pils jeb Cēsu pils), ir minēta jau 1226.g. Livonijas hronikā. Ir iespējams ka vāks: Weddu ir izrunājams kā Wendu, jo senākos rakstos nd ir rakstīts ar dd, un ng ar gg, rau: gaggs, got(ceļš) - (Unter)gang, ger((apakš)eja), waddjus, got(siena) - Wand, ger(siena). Šī rakstības paraša ir pārņemta no helēņu rakstības, re: aggelos,Hel > eņģeļs > ev.angelijs(vēstītājs).
Einhorn(s) izmisuma valodniecībā pauž, ka latvji Pārdaugavas Lībiju saucot par „Weddu-Semm.. das ist das Mittel-Land (terram sive Provinciam intermediam)”. (Ve(n)du-zeme ... tas ir Vidus-zeme (jo zeme vidējs novads)). Te Einhorn(s), pilnīgi aplam, ģenetīvu (Weddu) pārtulko ar īpašības vārdu: Mittel, ger(vidus). Ja toreizējie latvji vāku: Weddu teica kā vedu, tad ir bijušas 2 izrunas: vedu un vendu, jo Indriķa 1226.g. minētā Wendorum castrum (vendu pils, Cēsu pils) ir Weddu-Semm(es) jeb Vid-zemes galvas pilsēta, kas igauniski saucas Vōnnu.
Bieži minētie krievu rakstos: vada(voti), saskan ar vāka: Weddu, izrunu kā vedu. Reizēm krievu rakstos vada(voti) ir rakstīti arī ar vāku: vod, rus(voti). Tāpēc varētu sacīt, ka ir pastāvējusi divejāda izruna: Weddu, let > Wendorum, lat > Vōnnu, ees un Weddu, let > vada, rus(=voti) > vod, rus(voti). Varbūt iedēkļota sakne: V#nD, saistījās ar rietumiem, kā vendiem pie Oderas, Ventspils Kurzemē, bet kaila sakne: V#D saistījās ar austrumiem, kā votiem.
Te jāmin ka krievu rakstos voti saucās arī kolbagi, kas, savukārt, islandiešu sāgās ir tulkoti uz kyfling(iem). Kopa, lei(kāpas) > kolpos, hel(līcis) > gulf, ang(līcis) > kyfling, isl(piejūrieši?). Šiem vākiem ir jūŗas un kāpu jēgums, kas ir arī pašu lībju savā vākā. Lībji savu valodu sauc par rānda kēļ (jūrmaliešu jeb kāpiešu valoda). Šis vāks: rānda, liv(jūŗmala jeb kāpas) tad arī saistas ar vākiem: kolbagi, rus(jūŗmalieši jeb kāpieši) un ar kyfling, isl(=jūŗmalieši jeb kāpieši). Abi vāki ir atvasināti caur kolpos, hel(līcis) no kopa, lei(kāpas), kas lokas uz ape, pru(upe).
Šīs vārdu virknes pamatnējs vārds ir kepu, lei(cepu) esot vārda: peku, bul(cepu) mijums, kas, es domāju, ir radīts izmisuma valodniecībā. Ir laba mustura pierādījums, ka vārds: kepti, lei(cept) ir atvase no vāka: Gobi tuksnesis, kā to apliecina leišu Gabijas (Uguns Mātes) vāks, kas prūšu valodā tulkots uz Panike, acīmredzam, atvase no vārda pannō, pru(uguns). Kipitj, rus(vārīties) ir atvase no vārda: kepti, lei(cept), jo cepani tauki vāras. No šiem abiem vārdiem atvasinās vārds kopa, lei(kāpas). D-Eiropā no šīs saknes ir atvasināts vāks: Kaspijas j., kur iedēkļis: -s- ir daudzuma jēgums. Te ir grūti spriest, vai sakne: Kasp- attiecas uz pašu jūŗu vai uz tās kāpām. Toties kolpos, hel(līcis, dobums, peža) skaidri liecina par ūdens jēgumu. Arī Ptolemaius(87-150) Baltijas jūras vāks: Oyenedickos kolpos (Venedu līcis) liecina, ka šīs saknes jēgums pāriet uz ūdeni. Laipuļa iedēkļim: -l- ir tagadējais maz- jēgums, kāpēc vārds: kolpos, hel(līcītis) bija izprotams kā jūŗiņa. No šīs saknes tad arī krievi ir atvasinājuši vāku: kolbagi, varbūt caur vārdu kolpakos (kāpīgs), domājam lībjus, mijam burtuļus poguļā: B(p,b). Šāds atzinums tad arī saskan ar pašu lībju vāku: rānda, liv(lībis, kāpietis, jūŗmalietis).
Vārds: kolpos, hel(līcītis, dobums, peža) ieguvis pežas jēgumu, kļuva sabiedrībā nepieņemams vārds (Sal.: Buga, bēgums, pedža, peža). Tāpēc, tā čalu sāka mainīt uz kolpos, hel(līcis), no kā atvasināja golfe, fra(līcis) un gulf, ang(līcis), ko savukārt vikingi pārtulkoja vākā: kylfing, isl = kolbagi, rus(piejūŗieši, kāpieši). Šis krievu vāks kolbagi, rus(lībji jeb kāpieši) ir minēts ap 1080.g. Bizantijas rakstos ar vāku: koylpiggoi. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 50-54.lpp.).

Voti un zviedri.

Kad vedi plijās virsū iedzīvotājiem pie Baltijas j. viņi, vienādi vai otrādi, sadūrās ar kaut kādu pretestību. Vietu vāki liecina, ka viņiem izdevās tapt, laika tecējumā, vedaini kaut kādā pārākumā. Šajā sakarībā viņiem ir radušies vārdi: vytis, lei(bruņinieks), vytis, lei(vīties, dzīties, medīties), kas ir atvases no vārda: veda. Sam(zinība, gaita).
Vietu vākos šī vārda sakne A vispirms ir saglabājusies vākā: Vitebsk, lai gan šīs pilsētas atzīmējums rakstos parādas tikai 1021.g. Vitebska ir minēta kā pilsēta pie Daugavas pietekas: Vitba(s). Tā ka vārds: aba (ūdens) ir senas eiropiešu valodas vārds, no kā atvasināts vārds: ape, pru(upe), droši vien, senāka Vit.aba (Vit.upe) ir sarukusi uz Vitba. Krievu pilsētu vākos galotne: -sk ir atlikums no vārda: gyvas, lei(dzīvs), no kā atvasināts senais baltu vārds: grīva (pilsēta), kas sastopams vākā: Grīva, pretim Daugavpilij. Iedēkļis: -s- pirms k krievu pilsētu vākos: Vitebsk, Smoļensk, Kursk u.c. laikam būs iesprausts priekš veiklākas čalas, bez sevišķa jēguma.
Lai gan vāks: Vitebsk rakstos parādās tikai XI g.s., šīs saknes priekšteči ir arī S.wede, ang(z.vied.rs) un vikingu vāks: Uitau (Ventspils), kas ir iekalts rūnakmenī ap V g.s.: han uart tautr a uitau (viņš tika nokauts pie Ventspils). Vāks: S.wede, ang(z.vied.rs) ir priedēkļots Uitau (Ventspils) saknes saliktenis, kur priedēkļis: s- pauž daudzumu, kas tagadējā latvju izteiksmē būtu teikts kā sa.vedi jeb sa.viti. Tālāki, šis sakšu saliktenis latvju locījumā iegūst arī laipura piedēkļi: -r- un kļūst z.vied.rs. Šis veiklais locījums modernā izteiksmē būtu teikts kā liel-sa.veda. Tā kā šīs saknes: V#D vārsma ir ļoti baltiski saksiska ar vārdiem kā ved, vieta, vidus, bez slāviskas ietekmes. Tāpēc arī vāks: vitebsk, senāk Viteba ir baltu-sakšu cilmes un z.vied.rs ir tikai tā locījums: Vitebsk > Viteba > Uitau > S.wede > z.vied.rs, kur saknes jēgums pāriet uz Westen, kas ir iegūts no vedu vesšanās rietumup.
Kad Anglijas sakšu ķēniņs Alfreds Lielais (849-899) nosūtīja vikingu jūrnieku Wulfstan(u) ceļojumā uz Prūsiju, viņš atbraucot ziņoja par Wit.land(i) jeb Vit.zemi tā: „...Wisle ir liela upe un tās tuvumā ir Wit.land un Weonot.land; Witland pieder aistiem (estum); un Visla (Wisle) līst uz Weonodland un līst Austrumu jūŗā (Est.mere).” Ka Witland bija tikai daļa no Prūsijas vai Prūsijas kaimiņu zeme, to liecina mūks Albriči 1228.g.: „... šajā gadā viņš bija tajās malās un ieguva tikai 5 novadus: Prutia, Curlandia, Letonia, Withlandia un Samlandia...” Tā kā Albriči min Withland kopā ar pārējiem baltu novadiem: Prūsiju, Kurzemi, Lietuvu un Sembiju, tāpēc jādomā, ka tā bija kāds baltu novads.
Vāks: Wit- saistas netikai ar baltu vārdiem, bet arī ar igauņu vārdiem: wiit, wiitlema, wiitma (dzīvotne, nometne, pajumte), tāpēc starp šīm saknēm jābūt sakarībai, sevišķi sakarā ar Alfreda Lielā (849-899) vēstījumu, ka Witland piederot estiem. Ka igauņu saknei: wiit- ir tāds pats jēgums kā baltu saknei vit-, par to nav šaubu. Nav arī šaubu, ka pirms āriešu vedu ienākšanas Vedainē, šo piejūru jau bija sev pakļāvuši ugri. To apliecina Kurzemes un Vidzemes jūŗmalu lībji. Diemžēl vāks: estas (aisti, austrumieši) ir debespušu vāks, kas kļuvis par igauņu tautas vāku, kas nebūt nav attiecināms tikai uz igauņiem.
Rīgas jūras līča Kurzemes piekraste ir saukta par Vrede.curonia, ko izmisuma valodnieki jeb filologi iztulko par Miera Kursu. Vārdiem: Vrede un Friede, ger(miers) ir gandrīz vienāda čala. Atšķirība ir tikai poguļas: V(f,v) burtuļos. Vāks: Vrede (vedurs jeb liel-veds) ir atvasināts no saknes: V#D ar iedēkļi -r-, kam ir laipura jēgums. Šī vāka sakne ir sastopama vākā: S.wede, ang(=z.vied.rs), no kā vāks: Vrede (vedurs) ir senāks atvasinājums, nekā vāks: z.vied.rs, jo laipura iedēkļis: -r- ir kļuvis par piedēkļi -r. Senajā izpratnē vāks: Vrede būs nozīmējis ko ļoti vedisku, ļoti senas kultūras dzīvi. Tā kā šī vedu kultūra Skandināvijā bija spēcīgāka nekā Baltijā, senči Skandināvijas vedus ir saukuši ne tikai par s.vediem, kā sakši to darīja, bet par z.vied.riem jeb sa.liel-vediem.
Šis vāks: Vrede, stipri čalotā veidā parādās vākā: Frishes Haff, ger(Vredu joma), kur Visla ietek caur Witlandi Baltijas jūrā. Tas liecina, ka reiz Witland ir saukusies Vritland(e). Šis locījums ir noticis šādi: Witland > Vrit > Frites > Frisches, mijam burtuļus poguļā : V(f,v). Burtuļa: t, mija uz sch=š ir notikusi tāpat kā vārdos: plats>plašs, ātrs>ašs, medis, lei(koks)>mežs. Vikingu vāks: Uitau(Ventspils) mijas uz vācu vāku: Windau(Ventspils), kur iedēkļim: -n- ir tikai čalas, nevis gramatikas loma. Šis vāks parādās 1231.g. līgumā: „...de citra Winda”, kāpēc vāks: Windau, ger(Ventspils). (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, R.1992., 45-50.lpp.).

Vendi un fenni.

Kad āriešu vedi mācās virsū ugru kultūrai pie Baltijas j., Šang dz. (1765-1122 pmē) valdīšanas laikā Ķīnā, blondu zilaču kultūra pie Baltijas j. jau bija pakļauta ugriem. Tāpēc vēlākā helēņu literatūrā jēdzieni: ugri un slāvi, tiek apzīmēti ar vienu vāku, kā vendi, venedi un fenni vai liv(oni) un slāvi. Tas pats arī notiek mūsu laikos. Vācijas latvjus saucam par vāciešiem, Austrālijas latvjus par austrāļiem u.t.t. Jēdziens: slāvi, tagadējā izpratnē, sāka izpārsloties ap X g.s. Dažādu tautu vāku tagadējā slāvu dzīvotnē saistīšana ar slāviem pirms Tacitus (54-120) minētiem venediem ir bez pamata. Senajā helēņu literaturā vissenākais vend saknes atvasinājums pārņemts no vārda venetai, kas jēgumā saistas ar vediem. Tākā helēņu burtājā trūkst burtuļa: v, tāpēc Homers Iliādē vārdu: venetai, raksta kā `Enetai, kas tiek pieminēti tikai kā „...(v)enetu zeme, no kurienes nāk mežonīgu ēzeļu mātīšu cilts.” Helēņu rakstībā zīme: ` ir alefs, ko eiropieši rakstībā neatzīmē. Šis vāks: `Enetai nav nekāda liecība par slāviem. Šī vārda atvases vēlāki tika saistītas ar slāviem. Tā Homēra laika jēgums saistījas ar vedu kultūru.
Nākošais šīs saknes drošais pēctecis ir Tacitus (54-120) minētie venedi Vislas upainē, tagadējā Polijā, un fenni(somi, igauņi) Z no aestii(austrumieši), kos mēdz saistīt gan ar baltiem, gan ar igauņiem. Abi šie vāki ir atvasināti no vienas un tās pašas saknes: veda >vend >venedi >fenni >Vin(land), jo abi burtuļi pieder poguļai: V(f,v). Vākā: fenni galotne: -edi ir atmesta, bet citā vākā: Weonod(land), tā vēl ir atrodama XI g.s. Tacitus pabeidzis savu vēstījumu par Vācijas ciltīm pēdējā nodaļā piemin arī vanadus un fennus, kas dzīvojot aiz Suebiae(Vācijas), t.i. Z no Vislas. Viņš raksta: „Es nevaru izšķirties vai peucinu, venedu un fennu dzimtoņas (nationes) pieskaitīt germaniem (vāciešiem) vai sarmatiem (ziemeļiešiem).” Vāks: venedi vēlāk tiek attiecināts uz slāviem Oderas upainē kā wendi, bet paši ugri vāka: fenni, atvasi: vene, attiecina uz slāviem: vene vai venelane, ees(krievs), venemaa, ees(Krievzeme), venaja, suo(Krievija).
Brēmenes Ādams (?-1085) Winland (Ameriku) min tā: „Viņš [dāņu ķēniņš] runāja vēl par vienu salu, no daudzām, tajā jūŗā [Ziemeļu ledus jūrā]. Tā saucas Win-land (Vin-zeme), jo vīnaugi, kas dod lielisku vīnu, aug tur.” Izmisuma valodniecība ir raksturīga ar šādiem izdomātiem sakņu salīdzinājumiem. Šim iedomības grābtajam sakņu salīdzinājumam nav mustura. Tas ir vienīgais sakņu pāris, nevis vesela virkne, tāpēc salīdzinājumam nav pamata. Vikingu Vinland vākam nevar būt nekāda sakara ar vīnogām, jo vīnogas neaug Newfoundland apkaimē. Kur vikingi iebrauca Amerikā. Kad vikingi sasniedza Amerikas krastu kaut kur pie Newfuoundland, viņi bija domājuši, ka ir apbraukuši Somijai apkārt un ir iebraukuši no otras puses, kāpēc viņi to nosauca par Vin-land, kas ir Somijas vāks: Fin-land, jo abi burtuļi pieder poguļai: V(v,f). Līdzīgi, kādus 500 g. vēlāk Columbus iebraucot Amerikā domāja, ka viņš ir iebraucis Indijā no otras puses. Tāpēc, iedzimtos iedzīvotājus viņš nosauca par indiešiem jeb indianiem, kā latviņi mēdz teikt. Otrum, es domāju, ka vikingi Amerikā iedzimtos iedzīvotājus būs noturējuši par lapiem. Tāpēc viņiem varēja rasties doma par apbraukšanu ap Somiju un tāpēc tās saukšanu par Vin-land(i).
Ap III g.s. slāvu ciltis sasniedza Baltijas j. piekrasti pie Oderas upes. Šie slāvi ieguva sev vāku: vendi jeb wendi, kas ir atvasināts no Tacitus minētā venedu vāka Vislas upainē. No vāka: vendi vēlāk ir atvasināts vāks: vandali, kas baltiskā locījumā būtu saucami vanduļi, t.i. maz-vendi. Lai gan vēsturēs ir tieksme pieskaitīt vandaļus vāciem, toties, sākotnēji avoti par to tā neraksta. Tā, piem. Brēmenes Ādams par viņiem raksta: „Slāvija ir Vācijas liels novads, ko apdzīvo winuli, kas reiz saucās wandali.” Arī latvju Tēvs Mūsu ir ieskaitīts vandaļu valodā (Nugent, History of Vandalia). Tātad vandali nebija kāda tautība. Kā viņu vāks liecina, viņi bija kāda vedu kultūras savvaļas ļaudība, nevis cilts, kas pārtika no sirošanas (L.Schmidt, Geschichte der Wandale; Leipzig, 1901) pa Eiropu un pat Āfriku. Vandaļu vākā Alfreds Lielais (849-899) piemin Adrijas jūru: „...un pietos no Istrijas ir tā Wendel(u) jūŗa, kas saucas Atriaticum [Adrijas j.].” Šis vāks: vandali, kas ir atvasināts no vāka: vendi, ir dzidrākais pierādījums ka vāks: venedi saistas ar vedu kultūru, nevis ar kādu noteiktu tautību. Šis vāks: venedi ar laiku sāka saistīties ur ugru un slāvu tautām.
Brēmenes Ādams rakstot par vinuļiem, tiem piesaista arī vilžus, kas ir veltu atvase: „Lai gan daudzas vinuļu ļaudības (populi) ir pazīstamas ar savu varonību, tikai 4 savā starpā sacentās pēc vadības; mēs tās saucam ļaudīši (leutici), viņi sevi sauc par vilžiem (wilzi). Tie ir hizini (chizzini) un ap.panieši(circipani), kas dzīvo šaipus Panes(Peene) upei, tolosanti (tholosantes) un reteri (retheri) dzīvo viņpus Panei.” Vāki: vilži un hizini saistas ar vākiem: Gaiziņš un Cēsis... tajos laikos par vinuļiem, t.i. vandaliem pieskaitīja arī viltus jeb vilžus, kas bija ieceļojuši no Vidzemes un apmetušies pie Panes upes, tagadējā Meklenburgā un dzīvoja brīvi līdz 789.g., kad Kārlis Lielais (742-814) viņus pakļāva sev.
Anglijas sakšu ķēniņs Alfreds Lielais (849-899) savā vēsturē min vendu zemi gan kā Wineda land (Vinedu zeme), gan kā Winida land (Vinidu zeme), gan kā Weonodland (Veonodu zeme) starp Vislu un Oderu. Tātad Alfreds Lielais vēl turas cieši pie Tacitus vāka: venedi.
Saxo Grammaticus (1150-1220) pauž, ka dāņu ķēniņš (ap 960.g.) ir uzcēlis varenu cietoksni: Jomburgu blakus vendu pilsētai: Jumne jeb Vineta Oderas grīvā. Bez šaubām, šī Vineta ir atvase no vāka: venedi, kajā vendi bija dzīvojuši kādus 400 gadus. Jomburg un Jumne ir tās tulkojumi. Šī sakne: J#M ir mijusies no saknes G#M, kās pirmatnējais vārds ir guma, got(cilvēks). Šī pāreja no poguļas: G(k,g) uz poguļu: J( ,j) notiek bieži: gintaras, lei(dzintars ) > jantar, rus(dzintars), liekne>leja, Weg, ger(ceļš)>way, ang(ceļš). Šādā sakarībā vārds: guma, got(cilvēks) ir mijies uz juma(cilvēks). Šis jēgums saskan ar civitatis, lat(dzīvotne, pilsotne) jēgumu. Tāpēc Jomburg(Ļaužu vai Tautas pils) un Jumne(Laužotne vai Ļaudona) ir kāds teutonisks tulkojums atbilstam Nestora Jam.
Pats vārds guma, got(cilvēks, ludis) ir radniecīgs arī gim(ti), lei(dzimt) saknei, no kās ir atvasināts vārds: Oma, ger(vecmāte). Sakne: G#M mijas saknē: H#M, atvasinam vārdu: homo, lat(cilvēks). Šī gloteņu un ūkeņu sakņu izplatība ir raksturīga ar vārdiem: guma, got(cilvēks) > homo, lat(cilvēks) > Oma, ger(vecmāte), dame, fra(mājiete).
Pie guma, got(cilvēks) saknes pieder arī gamta, lei(daba), gemdeti, lei(dzemdēt), kiemas, lei(pagalms), kūma, lei(vecmāte). Pie homo, lat(cilvēks) saknes pieder Hamai, hel(Ādams), Ham, heb(Hams, Iedzimtais?), kā vākā Abra-ham, heb(ebreju kaimis). No šīs saknes ir atvasināts arī vārds: hemia, hel(dabība), kas tagad latviņu žargonā ir ķīmija. Ķīmijas blakus zinātne: fizika līdzīgi ir atvasināta no vārda: fysis, hel(daba, cilme, dzimšana) caur tā īpašības vārdu: fisikos, hel(dabīgs).
Kā Dūnaburg (Daugavpils) ir tulkojums, tā Jomburg jeb Jumne var būt ir Vineta(s) tulkojums. Tas tad būtu liecība, ka Tacitus un vēlāku vēsturnieku vāka: venedi jēgums saistījās ar dabu, iedzimtību. Tāpēc var izprast ka vāki: vendi, vandali, venedi, fenni tika attiecināti uz ļaudībām, nevis uz ciltīm, kas dzīvoja un klīda klajā dabā. (V. Spaksis, „Tiksla tautas teikma”, 40-45.lpp.).